Ķeizariene Katrīna II Lielā

Katrīna II Lielā (dzimusi kā Anhaltes-Cerbstas firstistes princese Sofija Frīderika Auguste; 1729. g. 21. aprīlī /2. maijā Štetinā/ Ščecinā, Prūsijā – 1796. g. 6./17. novembrī Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā) – Krievijas ķeizariene no 1762. līdz 1796. gadam.

Sofija Frīderika Auguste ir dzimusi 1729. gadā Prūsijas pilsētā Štetinā (tagad – Ščecina, Polijā). Viņas tēvs bijis Anhaltes-Cerbstas firsts, kurš dienējis Prūsijas karalistes armijā un izdienējis līdz feldmaršāla pakāpei; viņa bija arī Zviedrijas karaļa Ādolfa Frederika (1710–1771) brāļameita un Prūsijas karaļa Frīdriha II Lielā (1712–1786) brālēna meita.

Iegūdama labu izglītību, nākamā ķeizariene 1744. gadā izceļoja uz Krieviju kā Krievijas troņmantinieka, lielkņaza Pētera Fjodoroviča (1728–1762) līgava. Pa ceļam viņa uz kādu laiku bija apstājusies Rīgā. Ierodoties Sanktpēterburgā, Sofija Frīderika Auguste nekavējoties sāka apgūt krievu valodu un Krievijas vēsturi. Viņa pārgāja pareizticībā, saņemot vārdu – Jekaterina (Katrīna) Aleksejevna.

1745. gada 21. augustā/1. septembrī Katrīna salaulājās ar troņmantinieku. 1761. g. 25. decembrī / 1762. gada 5. janvārī viņas vīrs tika pasludināts par Krievijas imperatoru Pēteri III. Taču viņa valdīšana izsauca daļas mužniecības neapmierinātību, bet nemīlamai sievai draudēja izsūtīšana uz klosteri. Tāpēc jau 1762. gada 28. jūnijā / 9. jūlijā Katrīna ar gvardes atbalstu, kura bija neapmierināta ar imperatora īstenoto politiku, veica valsts apvērsumu, gāžot savu nemīlēto dzīvesbiedru un pasludinot sevi par valdošo ķeizarieni.

Krievijas vēsturē Katrīnai II tiek piešķirta nozīmīga loma. Savas valdīšanas laikā viņa pievērsa lielu ievērību gan valsts ekonomiskajai attīstībai, gan ekspansīvajai ārpolitikai. Viņas valdīšanas gados Krievijas impērijas teritorija tika ievērojami paplašināta, pateicoties auglīgo dienvidu zemju – tā dēvētās Novorossijas (jeb Jaunkrievijas), Melnās jūras reģiona, Krimas un Kaukāza daļas – aneksijai, kā arī Žečpospolitas (jeb Polijas-Lietuvas kopvalsts) austrumu daļas pievienošanai. Krievijas impērijas iedzīvotāju skaits palielinājās no 23, 2 miljoniem 1763. gadā līdz 37, 4 miljoniem 1796. gadā. Iedzīvotāju skaita ziņā Krievijas impērija kļuva par lielāko Eiropas valsti (tajā bija 20% no Eiropas iedzīvotājiem).

Par nopelniem impērijas paplašināšanā Katrīnu II sāka dēvēt par Katrīnu Lielo. Tomēr teritoriju, kurās nebija krievu iedzīvotāju, vardarbīgā iekļaušana impērijas sastāvā, radīja priekšnoteikumus turpmākiem etniskiem konfliktiem.

Neskatoties uz to, ka Katrīna II sarakstījās ar sava laika progresīvajiem cilvēkiem, bija iepazinusies ar franču Apgaismības laikmeta filozofu Voltēra un Monteskjē darbiem un augstu vērtēja daiļliteratūru un glezniecību, viņas valdīšanas laikposmu iezīmēja maksimāla zemnieku paverdzināšana un muižniecības privilēģiju paplašināšana.

1764. gadā Katrīna II veica iepazīšanās ceļojumu pa Baltijas novadu, apmeklējot Vidzemes un Igaunijas guberņas. Rīgā ķeizarieni pieņēma svinīgi, pat par godu viņas vizītei izveidoja strūklakas ar sarkanvīnu un baltvīnu, lai katrs pilsētnieks varētu cienāties. Taču tas nebija traucējis ķeizarienei Katrīnai II kritiski novērtēt Rīgas rātes darbu. Jau 1765. gadā tika izdots dekrēts par Rīgas komercdarbību, kas veicināja tirdzniecības attīstību. 1783. gadā Krievijas impērijas valdība attiecināja uz Vidzemi guberņas pārvaldes reformu, vācu muižniecība pārstāja ievēlēt ierēdņus un tos sāka norīkot valdība.

Tajā pašā laikā tika saglabātas Baltijas muižniecības tiesības un privilēģijas, un latviešu zemnieku, kuri bija dzimtcilvēki, stāvoklis joprojām palika ārkārtīgi smags.

18. gadsimtā Rīgas iedzīvotāji bija sadalīti birģeros (pilsētas pilsoņos – namniekos) un nebirģeros (nepilsoņos, kuri nebija namnieki ). Pilsētas pilsoņi bija vācieši, nepilsoņi – pārsvarā latvieši un krievi. 1886. gada 6. augustā Katrīna II atcēla šādu pilsētnieku sadali pilsoņos un nepilsoņos. Tomēr pēc Katrīnas II nāves imperators Pāvils I (1754–1801) atcēlis savas mātes reformas un atgriezis Rīgā veco kārtību.

Katrīnas II valdīšanas laikos Rīga piedzīvoja ekonomikas augšupeju, tajā skaitā sekmīgi attīstījās arī krievu uzņēmējdarbība. Tirgonis Semjons Ļeļjuhins nodibinājis balzama ražošanas fabriku, tirgonis Grjaznovs – pirmo kaut cik lielo metālapstrādes uzņēmumu, tirgoņi Šeļuhins un Djakonovs – ādas apstrādes manufaktūras. 1789. gadā pēc ķeizarienes pavēles Rīgā tika dibināta pirmā krievu skola. Tā tika nosaukta viņai par godu – ķeizarienes Katrīnas Tautas skola.

1772. gadā Žečpospolitas (jeb Polijas-Lietuvas kopvalsts) otrās vardarbīgās sadalīšanas rezultātā Latvijas austrumu daļa – Latgale – tika pievienota Krievijas impērijai. Žečpospolitas trešās vardarbīgās sadalīšanas rezultātā, 1795. gadā 27. maijā Kurzemes hercogiste beidza pastāvēt un kļuva par Krievijas impērijas Kurzemes guberņu. Jau 1795. gada janvārī Sanktpēterburgā ieradās pēdējais Kurzemes hercogs Pēteris Bīrons (1724–1800). Sarunas turpinājās līdz martam. Pēc to beigām hercogs atteicās no sava troņa par diviem miljoniem rubļu un ikgadējo pensiju 69 tūkstošu dālderu apmērā. Tādējādi, ķeizarienes Katrīnas II valdīšanas laikos visa Latvijas teritorija kļuva par Krievijas impērijas sastāvdaļu.

Katrīna II mirusi 1796. gada 6./17. novembrī Sanktpēterburgā un tika apglabāta Svēto apustuļu Pētera un Pāvila katedrālē.