Latvijas Zinātņu Akadēmijas ēka

Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka ir uzcelta bijušās krievu Viesu sētas vietā.  Sākotnēji šajā ēkā, kas ir projektēta “Staļina augstceltņu” stilā, bija paredzēts izvietot Kolhoznieku namu (kolhoznieki padomju laikos bija kolektīvo saimniecību zemnieki – tulk. piez.). Pēc ēkas būvniecības pabeigšanas 1958. gadā, tā tika nodota Latvijas Zinātņu akadēmijai.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Prezidija ēka

Akadēmijas laukumā 1 (bijusī Turgeņeva iela 19)

Foto autors – V. Ļisicins.

Šī augstceltne, kas tika uzbūvēta kādreizējās krievu Viesu sētas vietā, ir viens no retajiem “Staļina laika ampīra” arhitektūras pieminekļiem Rīgā. Ēkas projekts tika izstrādāts pēc Maskavas augstceltņu modeļa un šī celtne tika iecerēta kā Kolhoznieku nams (jeb Kolektīvo lauksaimnieku nams). Tomēr jau būvniecības pēdējā posmā ar Ministru padomes 1957. gada 12. marta lēmumu ēka tika nodota Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai. Divdesmit vienu stāvu augstā ēka ar smaili, ko vainagojusi piecstaru zvaigzne, kļuva par tā laika augstāko celtni Latvijas galvaspilsētā.

Augstceltnes projektu izstrādājusi Latvijas arhitektu grupa: Osvalds Tīlmanis, Vaidelotis Apsītis, Kārlis Plūksne, Vladimirs Šņitņikovs un būvinženieri - M. Špektorovs un A. Gusevs. Viņus konsultējis arhitektūras akadēmiķis no Maskavas: Vjačeslavs Oltarževskis. Starp citu, viņš arī ierosinājis ideju padarīt Zinātņu akadēmijas smaili līdzīgu Svētā Pētera baznīcas tornim, lai arhitektoniski tā harmoniski iekļautos Vecrīgas tradicionālajās vertikālēs.

Pirmo reizi padomju augstceltņu būvniecības praksē šeit tika izmantotas saliekamās dzelzsbetona konstrukcijas, un ārējai apdarei tika izmantotas gaiši brūnas dabīgā un mākslīgā akmens plātnes. Tās piegādājis Kudinovas keramikas kombināts no Piemaskavas reģiona. Latvijas labākie speciālisti strādājuši pie ēkas fasāžu un interjeru dizaina. Pamatojoties uz Maskavas augstceltņu paraugiem, arhitekti centās īstenot sava veida vietējo tradīciju sintēzi, veidojot vertikālus apjomus, stilizētās klasisko orderu formas un latviešu tautiskās arhitektūras dekoru elementus. Ņemot vērā grunts stāvokli, pamatu betona spilvens tika izgatavots gandrīz vai metru augstumā.

Pati augstceltne konstruktīvi ir risināta kā metāla karkass, kas plānā veido pakāpienveida siluetu ar centrālo torni un smaili. Sākotnēji smaili rotāja piecstaru zvaigzne, kas ierāmēta kviešu vārpu vainagā. 1992. gadā šī piecstaru zvaigzne kviešu vārpu vainagā tika demontēta kā padomju režīma simbols. Oficiāli bija paziņots, ka tā tiks nodota restaurācijai, taču tā nekad netika atjaunota. Tā rezultātā celtnes smailei ir saīsināts un it kā nepabeigts veidols.

Zinātņu akadēmijas ēkas centrālajam torņveda pamatapjomam tika piebūvēti divi trīsstāvu spārni, aizmugurē - aktu zāles kubveida apjoms. Uz centrālo ieeju ved kāpnes, kas izklātas ar granīta plāksnēm. Ēkas centrālajā daļā atrodas aktu zāle 1000 sēdvietām un konferenču zāle 300 cilvēkiem, kā arī telpas Prezidijam un administrācijai un arhīvs.

Jau 45 gadus Valodas un literatūras institūta telpās atrodas nacionālā relikvija – Krišjāņa Barona “Dainu skapis”. LZA ēkā atradušies arī Ekonomikas institūts, Vēstures institūts, Filozofijas un socioloģijas institūts un kādu laiku – Fizikas institūts. Sākotnēji ēkas labajā spārnā atradusies zinātniskā bibliotēka, kreisajā spārnā – ēdnīca. Tagad bibliotēka ir likvidēta, un tās telpas tika iznomātas bankai. Pagājušā gadsimta 90. gados lielākā daļa institūtu tika pārcelti no LZA ēkas uz citām ēkām, un brīvās telpas tika izīrētas komercfirmām.

Aktu zāle ir veidota amfiteātra formā. Margas tajā ir pārvilktas ar ķiršu krāsas samtu, elkoņbalsti ir izgatavoti saliekamo galdiņu veidā. Zāles apdarē ir izmantots baltais marmors, griestu plafons dekorēts ar masīvām metāla lustrām, grīda zālē un uz skatuves ieklāta no parketa. Uz sienām var redzēt dekoru stilizētu zvaigžņu veidā. Agrāk virs skatuves bija uzstādīti izcilu pasaules un padomju zinātnieku bareljefi. 1992. gadā daži bareljefi tika demontēti kā neatbilstoši Latvijas valsts ideoloģijai.

Latvijas Zinātņu akadēmija tika atklāta 1946. gadā. Daudzu tautību pārstāvji ir devuši ievērojamu ieguldījumu tās attīstībā. Līdz pagājuša gadsimta 80. gadu beigām šeit strādāja vairāk nekā 3000 cilvēku, tajā skaitā 27 akadēmiķi, 29 LZA korespondētājlocekļi un vairāk nekā 100 zinātņu doktori. Darbojās trīs nodaļas: Fizikas un tehnisko zinātņu, Ķīmijas un bioloģijas zinātņu un Sociālo zinātņu.

Starp ievērojamiem krievu tautības zinātniekiem, kas šeit strādājuši dažādos laikaposmos, ir vērts atzīmēt vēsturniekus: Vasīliju Dorošenko, Mihailu Kozinu un Vasiliju Savčenko; filozofu Valēriju Markovu, ekonomistus: Viktoru Timofejevu, Juriju Ņetesinu, Aleksandru Ņikonovu, Nikolaju Kovaļevski un Ļ. Starodubski; fiziķus: Pjotru Prokofjevu, Juriju Uržumsevu, Juriju Mihailovu, Igoru Kirko un Vjačeslavu Kaščejevu; datorzinātņu speciālistu Vladimiru Pirogovu, teorētiskās un lietišķās mehānikas speciālistu Jakovu Panovko, mehāniķi Juriju Tarnopoļski; ķīmiķus: Varvaru Sergejevu, Nikolaju Vederņikovu, Pjotru Odincovu un Mihailu Voronkovu; ģeobotāniķi Gali Sabardinu, ģeogrāfu Matveju Kadeku.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Prezidija augstceltne ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis.

Nikolajs Surins

Skat. : Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710–2010). – Рига, 2010.

Teksts ir pārtulkots ar nelieliem saīsinājumiem un labojumiem.

Informācijas avoti:

1. Архитектура Советской Латви и. –Москва, 1987, 123. lpp.

2. Академия наук ЛССР 1946-1986 гг.– Рига, 1987.

3. Ежегодник БСЭ 1981 г. – Москва, 1981, 129-130. lpp.

4. J. Stradiņš. Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības. – Rīga, 1998. 712. lpp.

5. Энциклопедия «Рига». – Рига, 1989.