Boriss Jevlanovs

Boriss Jevlanovs (1890. g. 3. novemnrī Rīgā, Krievijas impērijā – 1943. g. 6. jūnijā NKVD (IeTK) Saratovas apgabala pārvaldes iekšējā cietumā, Krievijas PFSR) – sabiedrisks un politisks darbinieks, kooperators.

Boriss Jevlanovs dzimis skolotāja ģimenē. 1909. g. viņš ar zelta medaļu pabeidza Aleksandra ģimnāziju, kuras sienās pirmo reizi saskārās ar „īsto” politiku. 1905.–1907. gada revolūcijas laikā B. Jevlanovs pieslējās, kā viņš pats atzīmējis, kreiso partijai un turpmāk vienmēr vairāk sliecās uz politiskā spektra kreiso pusi. Iestājies Sanktpēterburgas Universitātes Tiesību zinību fakultātē, viņš atkal izrādījās nonācis politisko notikumu pašā epicentrā. 1911. gadā par piedalīšanos studentu streikā B. Jevlanovu apcietināja, viņš apmēram mēnesi nosēdēja bēdīgi pazīstamajā Sanktpēterburgas „Krustu” („Kresti”) cietumā un tika izslēgts no universitātes bez tiesībām iestāties kādā citā Krievijas augstskolā. Nevēlēdamies velti tērēt laiku, B. Jevlanovs aizbrauca uz Vāciju, kur vienu semestri mācījās Leipcigas Universitātē. Tieši šeit viņam radās interese par kooperāciju. Atgriezies Krievijā, B. Jevlanovs turpināja mācīties vispirms Tērbatas (Tartu), pēc tam Sanktpēterburgas Universitātē, kuru beidzot, viņš tika atstāts Romiešu tiesību katedrā, lai tur varētu gatavoties profesora amata iegūšanai. Taču kļūt par respektablu profesoru viņam nebija lemts. Sākušais karš aizveda B. Jevlanovu uz Viskrievijas zemstu savienību palīdzības sniegšanai slimajiem un ievainotajiem karavīriem. Februāra revolūciju B. Jevlanovs sagaidīja Odesā, kur viņš pieslējās Georgija Pļehanova (1856–1918) grupas „Единство” („Vienotība”) vietējai nodaļai. Šī organizācija pieturējās t.s. „aizsardzībnieku” pozīcijai. Padomju varu B. Jevlanovs nepieņēma, taču arī balto kustība ar tās vecās kārtības restaurācijas plāniem viņam negāja pie sirds. Tomēr viņš deva priekšroku beidzamajai un sniedza jūtamu atbalstu Zemstu savienības īpašuma izvešanai no boļševiku ieņemtās Odesas uz Brīvprātīgo armijas kontrolēto teritoriju. Kopā ar Vrangeļa armijas atliekām B. Jevlanovs atstāja Krieviju, pēc tam dzīvoja Turcijā, Serbijā un Bulgārijā. 1923. gadā B. Jevlanovs kopā ar sievu Ņinu Roždestvensku – no boļševikiem aizbēgušā Sanktpēterburgas Garīgās akadēmijas profesora meitu atgriezās dzimtajā Rīgā. Šeit viņš strādāja kooperācijas kustībā, mēģinot atrast sev vietu politiskajā arēnā.
Visai drīz par B. Jevlanova idejisko orientieri kļuva „Крестьянская Россия” („Zemnieku Krievija”). Šajā 1920. g. vēl Maskavā izveidotajā savienībā ietilpa daļa bijušo labējo eseru, kuri bija atteikušies no sociālisma idejām, un kadetu. 1921. g. par „Zemnieku Krievijas” darbības centru kļuva Prāga, kur apmetās arī tās vadoņi: Sergejs Maslovs (1887–1965), Andrejs Argunovs, Alfreds Bems. Krievu emigrācijas politiskajā spektrā, kas lielā mērā kopēja pirmsrevolūcijas laika situāciju, „krievzemnieki” sliecās uz politiski centrisku pozīciju. „Zemnieku Krievijas” centrālā figūra S. Maslovs atzīmēja, ka Krievijā spēcīgi bijuši tikai divi flangi: kreisais ar tā valsti pazudinošo maksimālismu savos mērķos un līdzekļos un labējais ar tā centieniem „iesaldēt” Krieviju un apturēt tās politisko izaugsmi. Centriskās partijas bija vājas, jo vājš bija to sociālais balsts – buržuāzija. Pēdējā neapšaubāmi augs, taču tuvākajā nākotnē tā nespēs nostiprināties tādā mērā, lai kļūtu par vadošu politisko spēku. Par tādu iespējams būt vienīgi organizētai zemniecībai. Sākotnēji „krievzemnieku” idejas guva atbalstu ne tikai daļā krievu emigrācijas, bet arī Krievijas kaimiņvalstīs, kurās kā pamatiedzīvotāji mita krievu zemnieki. 1927. gadā „Zemnieku Krievija” tika pārveidota par „Zemnieku darba partiju” (ZDP), kurai bija nodaļas galvenajos krievu emigrācijas centros. Taču jau 30. gadu sākumā partijas darbībā sāka briest krīze, ko radīja idejisko nostādņu vājums un iekšējās domstarpības. 1939. gadā, īsi pirms hitleriskā Vācija okupēja Čehoslovākiju, partija paziņoja par savu pašlikvidāciju.
„Zemnieku Krievijas” idejas jau 20. gadu vidū guva atbalstu arī Latvijā, kur tām bija labvēlīga augsne, jo apmēram 70 % vietējo krievu iedzīvotāju sastādīja zemnieki. „Krievzemnieku” idejas pielipa arī B. Jevlanovam, viņam ar to sperot soli pa labi no agrāk tik tuvajiem sociālistiskajiem uzskatiem. Sākotnēji gan nekādas organizatoriskas aprises augstākminētais politiskais virziens Latvijā neieguva. Krievi ļoti bikli piemērojās viņiem jaunajiem apstākļiem. Krievu politisko spēku strukturalizācija Latvijā noritēja lēni, jo tie nevarēja kopēt ne pirmsrevolūcijas laika partijas, ne emigrācijā darbojošās politiskās organizācijas. Tas bija saistīts kā ar Latvijas krievu tautības iedzīvotāju sociālo sastāvu, tā arī ar viņiem risināmajiem uzdevumiem, konkrēti, ar nepieciešamību integrēties vietējā politiskajā dzīvē. Tomēr „krievzemnieku” – ZDP idejiskās nostādnes bija vispiemērotākās Latvijas apstākļos. Tādēļ nav jābrīnās, ka „Krievu zemnieku apvienības” (KZA) – pirmās pēc būtības daudzmaz nopietnas krievu politiskās partijas izveidošana Latvijā 1928. gadā notika uz „krievzemnieku” idejiskajiem pamatiem.
KZA sociālo bāzi veidoja stiprākie zemniecības slāņi un lauku inteliģence, kas galvenokārt pārstāvēja Jaunlatgales apriņķi. Tas bija saistīts ar to, ka tieši no šī apriņķa nāca viens no šīs partijas veidošanas iniciatoriem un vadītājiem, ievērojamais sabiedriskais darbinieks Sergejs Trofimovs. Partijas vadībā iesaistījās arī B. Jevlanovs. KZA par saviem prioritāriem uzdevumiem izvirzīja: 1) krievu sabiedrisko spēku apvienošanu zemnieku interešu aizstāvībai, 2) Latvijas valsts demokrātisko pamatu aizstāvēšanu. Ne B. Jevlanovs, ne S. Trofimovs neslēpa savu saistību ar ZDP, tomēr būtu visai apšaubāmi uzskatīt KZA par ZDP nodaļu Latvijā.
Beigu beigās B. Jevlanovu piemeklēja vilšanās, kad daļa no viņa bijušajiem domu biedriem nostājās izlīguma pozīcijās ar tiem, kuru rokās atradās vara. Bijušie IV Saeimas Krievu zemnieku frakcijas deputāti S. Trofimovs, Timofejs Pavlovskis un Ivans Korņiļjevs izrādījās to nedaudzo krievu skaitā, kuri kļuva par Kārļa Ulmaņa autoritārajam režīmam pietuvinātām personām.
B. Jevlanovs izvēlējās citu ceļu. Valsts apvērsuma priekšvakarā viņš laikrakstā „Голос народа” („Tautas Balss”) 1934. gada 8. aprīlī nāca klajā ar rakstu „Par tautas varu”, kurā viennozīmīgi pauda savu pozīciju attiecībā uz t.s. „stipro varu”: „Pie kā ved diktatūra” – viņš rakstīja – „tas ir labi zināms no cietējas Krievijas piemēra. Stāsta, ka tā neesot patiesība, ka tur dzīvojot slikti. Taču, ja tur ir labi, kādēļ tad padomju vara aizliedz saviem pilsoņiem aizbraukt no komunistiskās paradīzes? Ja tur tiešām būtu paradīze, vai tad vajadzētu aizliegt izbraukšanu no tās? .. Taču varbūt tikai komunistiskā diktatūra ir slikta, bet jebkura cita tiešām sola īstu paradīzi zemes virsū. Nē, šajā ziņā visas diktatūras ir vienādas: tās rada paradīzi tikai sev pietuvinātajiem, bet visus citus saliec ragā un piespiež paciest klusējot. Jebkura diktatūra noved pie vienas partijas varas un nesodāmas patvaļas. Labi ir tiem, kuri stāv tuvu šai partijai, bet kā ir pārējiem, tautas vairākumam? Un ja arī vispār ir slikta partiju kundzība, tad vienas partijas kundzība ir vēl sliktāka. Nē, lai cik lieli arī nebūtu demokrātiskās iekārtas trūkumi, tie tomēr ir mazāks ļaunums nekā diktatūra”.
B. Jevlanovs bija patiess, kad rakstīja šīs rindas, tāpat kā vēlāk, jau atrodoties NKVD (IeTK) moku kambaros. Viņš nepieņēma autoritāro režīmu un tomēr nespēja noturēties, nesaliecies Staļina režīma priekšā, kas Latvijai tika uzspiests 1940. g., lai gan, kā liecina viņa agrāk rakstītais, teicami saprata tā būtību. B. Jevlanovs izrādījās to krievu inteliģences pārstāvju skaitā, kuri 1940. g. vasarā steidza sveikt padomju varu, saskatot tajā vispirms krieviskuma nacionālos pamatus.
1940. g. 9. jūlijā ar aicinājumu atbalstīt jauno režīmu B. Jevlanovs uzstājās krievu inteliģences sanāksmē Rīgā, bet jau 1940. g. 21. augustā viņš tika arestēts. B. Jevlanovu apsūdzēja par to, ka viņš Pilsoņu kara gados dienējis Deņikina un Vrangeļa armijās, 1928.–1932. g. bijis ZDP padomes loceklis Prāgā, piedalījies KZA – ZDP filiāles izveidošanā Latvijā, it kā devis piekrišanu spiegu, diversantu un teroristu iesūtīšanai PSRS.
1941. gada 24. maijā Borisam Jevlanovam tika piespriesti astoņi gadi labošanas darbu nometnēs. Viņa dzīves ceļš noslēdzās NKVD (IeTK) Saratovas apgabala pārvaldes iekšējā cietumā 1943. gada 6. jūnijā.

Tatjana Feigmane

Informācijas avoti:

 
LVVA, 2996. f., 9. apr., 12921. l.

Борис Евланов  и его собственноручные показания. Публикации и комментарии Т. Фейгман. – Балтийский архив. Русская культура в Прибалтике. – Т.5. - Рига: Даугава, 1999, стр. 6-72.

Tulkoja:
Arturs Žvinklis
Dzintars Ērglis