Latvijas aneksija PSRS sastavā

Starptautiskajai situācijai Otrā pasaules kara priekšvakarā aizvien saasinoties, 1939. gada 23.augustā tika parakstīts neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS jeb Molotova – Ribentropa pakts. Saskaņā ar līguma slepenajiem pielikumiem PSRS un Vācija sadalīja interešu sfēras Eiropā. Baltijas valstis, Somija, Rietumbaltkrievija, Rietumukraina un Besarābija nonāca PSRS interešu sfērā, bet lielākā daļa Polijas – Vācijas interešu sfērā. Valstu un tautu likteņi tika lemti, tām nezinot.

1939. gada 1.septembrī Vācija uzbruka Polijai – sākās Otrais pasaules karš.

1939. gada 5.oktobrī Latvijas valdība PSRS spiediena ietekmē deva atļauju valsts teritorijā izveidot padomju kara bāzes, lai aizsargātu Latviju no Vācijas iespējamās agresijas.

1940. gada 16. jūnijā PSRS valdība iesniedza Latvijas vēstniekam Maskavā notu, kurā Latvija tika apsūdzēta 1939. gada 5.oktobra līguma neievērošanā un tika pieprasīta valdības atkāpšanās un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā. Latvijas valdība pakļāvās un atkāpās. 17.jūnijā Latvijā ienāca padomju karaspēks. Kārlis Ulmanis savā radiorunā sacīja: „Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību. [..] Valdība pilnā sastāvā man ir pieteikusi savu atkāpšanos. [..] Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās.” Nekāda pretestība padomju karaspēkam netika izrādīta, gluži pretēji, daļa iedzīvotāju karaspēka ienākšanu uzņēma ar sajūsmu, ko apliecināja plašās prosovjetiskās demonstrācijas. Vērojot tās, pazīstamais krievu jurists un Latvijas sabiedriskais darbinieks Pjotrs Jakobi (1977-1941) rakstīja: „Pēc vācu parauga veidotie autoritārie pamati pie mums izvērtās nacionāli birokrātiskā pārvaldē, kas apmierināja ierobežotu pilsoņu loku, kuri bija tikuši pie valsts pīrāga. Kā redzams, nekādi ierobežojumi nepaliek bez sekām. Nu visi vajātie paceļ balsi un prasa atjaunot savas kājām samīdītās tiesības.” Starp tiem, kas pauda neapmierinātību ar Ulmaņa režīmu, bija ne tikai nacionālās minoritātes, bet arī daudzi latvieši, kurus uztrauca ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanās un kuri nevēlējās nokļūt nacistiskās Vācijas varā.

Юлия Александрова. Судьба царского генерала

Константин Гайворонский. Как сдавали Балтию

Борис Голубев. Дневник

Генрих Гроссен. Жизнь в Риге

Димитрий Левицкий. "Национальность жертв не существенна для коммунистической власти..."

Тамара Никифорова. Баржа на Оби

Галина Петрова-Матиса. Звезда, погасшая до срока

Борис Равдин. Е.М.Тихоницкий. Просветитель на перепутье эпох

Наталья Севидова. Курс не меняется!

Елена Слюсарева. Бей своих, чтоб чужие боялись

Неправый суд над правоведом П.Н.Якоби

Борис Евланов и его собственноручные показания