Svētās Trijādības baznīca Alūksnē

Svētās Trijādības baznīca. – Alūksnes novads, Alūksne, Helēnas ielā 56.

Alūksne (līdz 1917. gadam – vācu nosaukums: Marienburga) ir pilsēta Latvijas ziemeļaustrumos pie tāda paša nosaukuma ezera. Pilsēta ir Alūksnes novada administratīvais centrs.

Pareizticīgo draudze Alūksnē tika izveidota 19. gadsimta 40. gadu vidū, laikā, kad Vidzemes latvieši masveidā pārgāja pareizticībā.

1845. gada septembrī-oktobrī pārvietojamajā Svētās Trijādības pareizticīgo baznīcā priesteris Pāvels Pavlovskis svaidījis ar mirrēm (mirru svaidīšana – latīņu val. – confirmatio – iesvētīšana jeb iestiprināšana – tulk.piez.) un pieņēmis Pareizticībā vairāk nekā 500 vietējo luterāņu. Pareizticīgos dievkalpojumus sāka noturēt no 1845. gada 1. novembra. Šim nolūkam tika nomātas telpas aptuveni viena kilometra attālumā no Alūksnes.

1851. gada aprīlī bija uzcelts pareizticīgo koka dievnams. Tā paša gada 22. aprīlī dievnams tika iesvētīts par godu Svētajai Dzīvudarošajai Trijādībai. Baznīcas ēka atradās apmēram divu kilometru attālumā no pilsētas. Pareizticīgo draudzes sastāvā bija ne tikai Alūksnes, bet lielākoties arī apkārtējo pagastu iedzīvotāji; kopumā draudzes locekļu tolaik bija vairāk nekā pusotrs tūkstotis cilvēku.

19. gadsimta otrajā pusē šeit darbojās baznīcas draudzes skola. Saskaņā ar izdevumā “Rīgas eparhijas klēra vēstnesis” ievietoto informāciju, 19. gadsimta beigās šeit mācījās 28 zēni un 13 meitenes.

Taču 19. gadsimta 90. gadu sākumā koka dievnama ēka, laika zoba sagrauzta, jau bija stipri novecojusi. Kāds aculiecinieks rakstījis: “Baznīca ir koka, maza un šobrīd vecuma dēļ jau ir sašķiebusies un stāv tālu no dzīvojamām ēkām [..] mežā.” Radās nepieciešamība būvēt jaunu baznīcas ēku.

Vēl 1873. gadā baronese Helēna fon Fītinghofa (vāciski: von Vietinghoff – ir sena vācbaltiešu dzimta, kas 14. gs. Livonijas krusta karu laikā ieceļojusi Vidzemē un Kurzemē un vēlāk izplatījusies arī Krievijas impērijā – tulkot. piez.) piešķīrusi Marienburgas/ Alūksnes pareizticīgo draudzei savas muižas zemi. Jaunais mūra dievnams tika celts 1894.-1895. gadā. 1895. gada 23. jūlijā Rīgas un Mītavas/ Jelgavas arhibīskaps Arsēnijs (Brjancevs; 1839–1914) iesvētījis jaunuzcelto baznīcu. Tūlīt pēc svinīgās iesvētīšanas ceremonijas priesteris t. Pēteris Smirnovs latviešu valodā lasījis sprediķi.

Lūk, kā 1914. gadā aprakstījis jaunuzbūvēto Alūksnes dievnamu “Rīgas eparhijas klēra vēstnesis” :“Baznīcas ēka ir mūra, ar diviem kupoliem, celta no parastiem bruģakmeņiem ar ķieģeļu apdarēm gan iekšpusē, gan visos ārējos stūros un logu ailēs. Savienojumā ar tādu pašu zvanu torni. Jumta segums ir no dzelzs loksnēm. 1914. gadā viss jumta segums un visas dzelzs ārdaļas un visas logu rūtis nokrāsotas ar eļļas krāsu. 1900. gadā koka grīda, izņemot altārdaļu, tika nomainīta pret krāsainām cementa flīzēm. Tajā pašā gadā ierīkotas divas lielas flīžu krāsnis. Kopumā celtniecībai tika piešķirti 8000 rubļu. Divrindu koka ikonostasā ir 17 ikonas.

Ikonostass izmaksājis 1200 rubļu un tas iekārtots par vietējās baznīcas draudzes aizgādnības līdzekļiem. Apkārt baznīcai ir koka žogs ar akmens stabiem un lieliem velvētiem vārtiem. Žogs arī izmaksājis 1200 rubļu [..].”

Mūra dievnama projektu izstrādājis poļu izcelsmes Vidzemes guberņas arhitekts Vladimirs Lunskis (1862–1920). Dievnama ēka celta 19. gadsimta nogalei tradicionālajā eklektisma stilā, apvienojot bizantiešu, neoromānikas un senkrievu arhitektūras stila elementus. Baznīcas ēka ir diezgan ietilpīga. Iekštelpās altārdaļu rotā mākslinieciski veidots divrindu ikonostass ar zeltītām kolonnām, koka grebumiem un ažūri izkaltiem Ķēniņa vārtiem. Visas septiņpadsmit ikonostasā izvietotās ikonas ir gleznotas uz kalta zelta loksnēm.

1894. gadā tika nojaukta vecā baznīcas klēra māja, bet tās vietā par 2600 rubļiem uzcēlta ērta baznīcas draudzes skolas ēka.

1865. gadā Alūksnes pareizticīgo draudzē bija 1448 draudzes locekļi, pēc tam to skaits samazinājies, pirmām kārtām, tādēļ, ka daļa zemnieku pārgāja atpakaļ luterticībā. Taču arī 1896. gadā pareizticīgo draudzē bija 637 draudzes locekļi.

Neatkarīgajā Latvijas Republikā, 1930. gadā, Alūksnes pareizticīgo draudze sastāvējusi no 1180 draudzes locekļiem, dievkalpojumi šeit notikuši latviešu un baznīcslāvu valodā.

Arī pašlaik Svētās Dzīvudarošās Trijādības pareizticīgo baznīca Alūksnē darbojas. Kopš 1998. gada kulta celtne ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.

Pēc 2024. gada datiem, Alūksnes Svētās Trijādības dievnama pārzinis ir priesteris t. Aleksandrs Levins, pirms viņa draudzē par pārzini kalpojis priesteris Konstantīns Volkovs. Dievkalpojumi šeit notiek latviešu un baznīcslāvu valodā. Parasti lielākā daļa ektēniju tiek lasītas latviešu valodā (ektēnija – grieķu val.: stiepta lūgšana, kas sastāv no vairākiem īsiem lūgumiem, ko pavada klirosa piedziedājums un tā beidzas ar svētkalpotāja uzsaukumu – tulkot. piez.).

2024. gads

Alūksnes draudzē un dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:

No 1845. līdz 1846. gadam – t. Pāvels Pavlovskis (?–?).

No 1847. līdz 1854. gadam – t. Jānis Kļarovskis (1825–1874).

No 1860. līdz 1870. gadam – t. Nikolajs Grozdovs (?–1875).

No 1888. līdz 1905. gadam – t. Aleksandrs Smirnovs (1863–1927).

1905. - 1915. gadā un 1940. – 1948. gadā – t. Andrejs Jansons (1871–1948).

No 1948. līdz 1949. gadam – t. Pēteris Āzītis (1872–?).

No 1954. līdz 1955. gadam – t. Aleksandrs Toompū (1887–1961).

No 1955. līdz 1956. gadam – t. Nikolajs Laucis (1901–1958).

No 1964. līdz 1965. gadam – t. Nikolajs Šenroks (1888–1965).

No 1966. līdz 1971. gadam – t. Boriss Deņisovs (1918–1971).