Alojas Kristus Piedzimšanas baznīca

Alojas Kristus Piedzimšanas baznīca – Limbažu novada Alojā.

Aloja atrodas 32 kilometru attālumā no novada centra – Limbažiem. Pilsētas statuss Alojai piešķirts 1992. gada 30. janvārī. Iedzīvotāju skaits 2021. gadā bija 1111. Vietvārds Aloja, iespējams, ir atvasināts no nosaukuma Ale, kas bija sens lībiešu un latgaļu apdzīvoto zemju robežciems. Nosaukums Ale cēlies no lībiešu vārda “senleja”.

Pareizticīgo draudze Alojā ar Rīgas bīskapa Filareta (Gumiļevska; 1805–1866) svētību tika dibināta 1846. gada 31. augustā. Sākotnēji - līdz 1917. gadam – pareizticīgo draudze tika reģistrēta kā Stakenbergu draudze, jo tā atradās Stakenbergu muižā, viena kilometra attālumā no Allendorfas – kā tolaik sauca Aloju. Tas bija laiks, kad no 1845. līdz 1848. gadam 700 Alojas luterāņi pievienojās Pareizticībai. Draudzē bija cilvēki no tuvākas un tālākas apkaimes muižām.

Tolaik draudze uz dievkalpojumiem pulcējās “Murķeļu” mājās, kas atradās versts attālumā no Vilzēnu muižas. Tur vienā telpā tika iekārtota baznīca, taču tā bija ļoti neliela, tāpēc jau 1847. gadā Alojā, 12 verstis tālāk, uz Stakenbergu muižai piederošās zemes pēc tipveida projekta, kas bija pieņemts Vidzemes guberņā, sāka celt koka baznīcu. 1848. gada 16. oktobrī jaunuzcelto baznīcu pieņēma Garīgo lietu pārvalde un šā paša gada 24. oktobrī to iesvētīja par godu Kristus Piedzimšanai. Draudzes locekļi bija tikai latvieši un dievkalpojumi šeit vienmēr tika noturēti latviešu valodā. 1848. gadā šajā draudzē bija 688 vīrieši un 418 sievietes; 1850. gadā – 704 vīrieši un 478 sievietes; 1852. gadā – 747 vīrieši un 539 sievietes. 1850. gadā draudzes vajadzībām tika ierīkoti pareizticīgo kapi.

Taču 1891. gadā koka baznīcu nācās nojaukt, jo pastāvēja apdraudējums, ka tā var sabrukt. Jaunu mūra dievnamu pēc izcilā latviešu arhitekta, nacionālās arhitektūras pamatlicēja, Jāņa Frīdriha Baumaņa (1834–1891) projekta uzbūvēja 1895. gadā. Jaunais dievnams bizantiešu stilā tika būvēts no vietējiem laukakmeņiem; ar sarkaniem ķieģeļiem apdarinātiem stūriem, dzegām un logu ailēm. Tāpat kā lielākajai daļai pareizticīgo baznīcu, sakrālai celtnei ir viens kupols, kas atrodas centrā virs ēkas pamatapjoma, un dievnamam piebūvētais zvanu tornis ar teltsveida kupolu, kuru vainago sīpolveida jumols.

1895. gada 8. oktobrī jaunuzceltais mūra dievnams tika iesvētīts par godu Kristus Piedzimšanai. Ceļa pretējā pusē vienlaikus ar baznīcu tika uzcelta pareizticīgā priestera māja (“Priesteri”, saukta arī par Mācītājmuižu) un skolas ēka (tagadējie “Vecpriesteri”).

Pēc Pirmā pasaules kara Alojas pareizticīgo draudzē bija 1500 ticīgo. 1938. gadā notika draudzes padomes vēlēšanas. Tā paša gada 20. martā jaunievēlētā draudzes padome sarīkoja labdarības tirdziņu, lai iegūtu līdzekļus Kristus Piedzimšanas baznīcas ēkas remontam. Tāpat līdzekļi priestera ēkas remontam un citām vajadzībām tika iegūti, skolas telpās rīkojot tirdziņus katru rudeni un nereti arī pavasarī. Šie tirdziņi bijuši labi apmeklēti, un cilvēku atsaucība bija liela.

Visa Alojas pareizticīgo draudzes dokumentācija diemžēl gājusi bojā ugunsgrēkā 1991. gadā. Zināms tikai tas, ka pēc Otrā pasaules kara Alojas Kristus Piedzimšanas draudze no jauna reģistrēta 1945. gadā. Dažus gadus vēlāk, 1949. gada 25. septembrī, noslēdzot līgumu ar Alojas pagasta Darbaļaužu deputātu padomes Izpildkomiteju, draudze saņēmusi lietošanā baznīcas ēku un liturģiskos priekšmetus.

Alojas baznīcas ēka ir saglabājusies labā stāvoklī. Diemžēl padomju režīma laikā īstenotās ateisma propagandas rezultātā draudzes locekļu skaits samazinājies un dievkalpojumi baznīcā notikuši neregulāri.‍ 1970. gadā Alojas baznīcas draudzē bija 200 draudzes locekļu, pēc desmit gadiem — uz pusi mazāk, līdz 1991. gadā draudze beigusi pastāvēt.

Vēl līdz 1979. gadam dievnama interjeru rotājušas 11 ikonas ikonostasā, trīs liela izmēra ikonas pie luktas un 6 vidēja un 35 mazāka izmēra ikonas. Turpmākajā laikposmā Alojas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo baznīca tika aplaupīta. Tā, 1990. gados dievnamā pa izsisto logu bija ielīduši zagļi un izgriezuši no rāmjiem oriģinālās ikonas. No visām 55 ikonām neskarta palikusi tikai viena – Svētās Trijādības ikona virs ikonostasa, trīs ikonas bijušas stipri bojātas, bet par pārējo likteni atliek vien minēt.

Alojas draudzes darbība oficiāli atjaunojusies tikai 2007. gadā, pateicoties Visaugstisvētītā Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) svētībai un igumena t. Jāņa (Sičevska; tagadējā Jelgavas bīskapa, Rīgas eparhijas vikāra) rūpēm un gādībai. Pašu nepieciešamāko ziedojuši vietējie iedzīvotāji un pašvaldība, bet visvairāk palīdzējuši Limbažu Kristus Apskaidrošanās pareizticīgo draudzes locekļi. Ticīgie cilvēki no Limbažiem veica remontu zvanu tornī, nokrāsoja kupolus. Apkārt dievnamam tika izzāģēti brikšņi un vairāki nokaltuši koki, saremontēti vārtiņi.

Baznīcā atsākās regulāri dievkalpojumi latviešu valodā, kurus ilgus gadus bija noturējis virspriesteris t. Valērijs (Viesturs) Krastiņš (1949–2020).

Alojas pareizticīgo draudze, kuras vairākumu sastāda latvieši, pēdējos gados ir pieaugusi skaitā. Īpaši daudz dievlūdzēju baznīcā pulcējas lielajos svētkos – Lieldienās, Ziemassvētkos, kā arī Kunga Kristīšanas svētkos, kad notiek Lielā ūdens iesvētīšana. Pastāvīgie un čaklākie draudzes locekļi ar nepacietību gaida katru dievkalpojumu un uz savu baznīcu allaž steidzas ar lielu prieku, pat visspēcīgākajā sniegputenī vai lietū.

2023. gads

Draudzē kalpojuši šādi ievērojami garīdznieki:

1846.–1870. gadā – t. Andrejs Poļakovs (1824–1876);

1870.–1876. gadā – t. Pēteris Grīnvalds (1843–?);

1887.–1896. gadā – t. Nikolajs Grasmanis (1859–?);

1896.–1899. gadā – t. Simeons Žuravskis (1858–?);

1899.–1903. gadā – t. Pēteris Bidins (1870–1934);

1904.–1907. gadā – t. Pēteris Apsītis (1870–1933);

1923.–1929. gadā – t. Andrejs Pakalniņš (1866–?);

1929. –1932. gadā – t. Nikolajs Laucis (1901–1958);

1935.–1936. un 1943. –1944. gadā – t. Germans Žegalovs (1884–1955);

1940.–1943. gadā – t. Jānis Briedis (1904–1949);