Latvijas zeme kļūst par dzimteni krievu vecticībniekiem
XVII gadsimts bija liktenīgs Krievijas Pareizticīgo baznīcai. Pēc cara Alekseja Mihailoviča un patriarha Nikona iniciatīvas tika sākta baznīcas reforma, kuras gaitā izdarīja labojumus baznīcas grāmatās un mainīja dažus rituālus pēc Bizantijas (grieķijas) parauga. Piemēram, pēc baznīcas reformas krustu vaja-dzēja mest ar diviem, nevis trīs pirkstiem, krusta gājienu sāka iet pret sauli, nevis pa saulei, mainījās Kristus vārda rakstība utt. Taču daļa garīdzniecības un draudžu neatbalstīja reformu, un Krievijas Pareizticīgā baznīca sašķēlās divās daļās – oficiālajā, valdošajā Pareizticīgā baznīcā un Vecticībnieku baznīcā, kas noraidīja Nikona jaunievedumus. >>
Baltijas guberņas un vecticībnieki
XVIII gs. beigās – XIX gs. pirmajā pusē Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņās valdošo stāvokli joprojām ieņēma vācu muižnieki un tirgotāji. Krievijas likumi uz Baltijas guberņām neattiecās. Lietvedības valoda tajās bija vācu. Pilnvērtīgu izglītību varēja iegūt tikai vācu valodā. Krievu pareizticīgo minoritātei, ko galvenokārt veidoja tirgotāji un strādnieki, patstāvīgas politiskas nozīmes nebija. Pie turības tikušie pareizticīgie tirgotāji nereti pārņēma vācu kultūru, atdeva savus bērnus vācu skolās. >>
Vecticībnieki neatkarīgajā Latvijā
Pēc Latvijas valsts nodibināšanās iestājās jauns posms vecticībnieku dzīvē. 1920. gada novembrī notika Latvijas vecticībnieku 1. kongress, kurā izveidoja „Latvijas vecticībnieku lietu centrālkomiteju”, noteica vecticībnieku kopienu organizācijas un darbības pamatprincipus. >>
Latvijas vecticībnieki padomju laikā
Padomju likumi, pārmaiņas ekonomiskajā un sociālajā dzīvē bija cēlonis tam, ka pakāpeniski samazinājās vecticībnieku skaits, tika slēgti lūgšanu nami, sevišķi laukos. Vienlaidu kolektivizācija, kas iznīcināja agrāko dzīvesveidu, migrācija no laukiem sagrāva tradicionālās vecticībnieku kopienas. Kopienu skaits padomju varas gados samazinājās par trešo daļu, to darbība aprobežojās ar reliģisko sfēru. >>