Pēc Pirmā pasaules kara Eiropā radās vairākas jaunas valstis. Latvijas Republika neatkarību pasludināja 1918. gada 18. novembrī.

Jaunā valsts bija daudznacionāla. Līdztekus latviešu vairākumam neatkarīgajā Latvijā mājoja vairākas nozīmīgas minoritātes.  >>

1919. gadā Latvijas Republikas Tautas padome pieņēma likumus „Par Latvijas izglītības iestādēm” un „Par Latvijas mazākumtautību skolu iekārtojumu”, saskaņā ar tiem nacionālās minoritātes ieguva autonomijas tiesības skolu veidošanā un vadīšanā. Izglītības ministrijā izveidoja nacionālās nodaļas, tai skaitā Krievu nodaļu. >>

XX gadsimta 20.–30. gados ekonomiskā situācija Latvijā radikāli atšķīrās no tās, kāda bija gadsimta sākumā. Lielākā daļa uz Iekškrieviju evakuēto uzņēmumu pēc Pirmā pasaules kara Latvijā netika atgrieztās. Latvijas ekonomika vairs nevarēja rēķināties ne ar Krievijas izejvielām, ne Krievijas tirgu. Neatkarīgās Latvijas rūpniecībā pārsvarā bija vidējie un sīkie uzņēmumi, galvenokārt pārtikas un kokapstrādes. Lielākie krievu uzņēmumi bija M. Kuzņecova akciju sabiedrība, uzņēmums „Brāļi Popovi”, zeķu un trikotāžas fabrika „Brāļi Svetlanovi”, L. Ivanova Pirmā čaulīšu fabrika, Kuzubovu uzņēmums. >>

Pēc neatkarīgu Baltijas valstu nodibināšanas Rīgas eparhija sadalījās divās daļās – Latvijas un Igaunijas. 1920. gada 27. februārī Vislatvijas Pareizticīgās baznīcas koncils vienbalsīgi ievēlēja Jāni Pommeru par Rīgas un visas Latvijas arhibīskapu. >>

 Pirmajos neatkarīgās Latvijas gados krievu minoritātei nācās pielikt ne mazums pūļu, lai atjaunotu agrākās un radītu jaunas, tā laika politiskajiem apstākļiem atbilstošas sabiedriskās organizācijas.  >>

Pēc boļševiku revolūcijas uzvaras patvērumu Latvijā guva daudzi Krievijas mākslinieki, to skaitā tādi pazīstami kā Nikolajs Bogdanovs-Beļskis un Sergejs Vinogradovs.  >>

Starpkaru periodā krievu prese ieņēma redzamu vietu Latvijas laikrakstu un žurnālu tirgū, kur tolaik bija izveidojušās trīs cita citu šķērsojošas informācijas telpas – latviešu, krievu un vācu.  >>

Pēc Latvijas valsts nodibināšanās iestājās jauns posms vecticībnieku dzīvē. 1920. gada novembrī notika Latvijas vecticībnieku 1. kongress, kurā izveidoja „Latvijas vecticībnieku lietu centrālkomiteju”, noteica vecticībnieku kopienu organizācijas un darbības pamatprincipus. >>

Pašos neatkarīgās Latvijas pirmsākumos, 1919. gadā, uz Rīgas Politehniskā institūta bāzes nodibināja Latvijas Universitāti (LU), kas kļuva par zinātnes un pedagoģiskās darbības centru. Mācībspēku vidū izcēlās neliela krievu akadēmiskās inteliģences grupa. Dažādos laika posmos universitātē strādāja no 11 līdz 20 krievu pasniedzēju. Viņu vidū bija gan pirmskara Rīgā veidojušies speciālisti, gan emigranti no Padomju Krievijas, gan jaunās paaudzes pārstāvji, kas izglītību jau bija ieguvuši Latvijas Universitātē. >>

Neatkarīgās Latvijas apstākļos laikā starp diviem kariem Rīga kļuva par vienu no krievu aizrobežas kultūras centriem.  >>