Jevgeņijs Ivaničevs

Jevgeņijs Ivaničevs (1937. g. 3. jūnijā Vladimiras apgabala Koļčuginas pilsētā, Krievijas PFSR) – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris.

1960. gadā Jevgeņijs Ivaničevs ir pabeidzis Teātra studiju Kuibiševas (patlaban – Samāra) Drāmas teātrī. Pēc tam viņš pieņemts darbā Maskavas Muzikāli dramatiskā teātra trupā; 1960. – 1961. gadā strādājis A. Puškina Maskavas Drāmas teātrī un 1961.–1967. gadā – M. Gorkija Gorkijas Drāmas teātrī.

No 1967. gada Jevgeņijs Ivaničevs ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris. Tolaik šim teātrim bijis cits nosaukums – Rīgas Krievu Drāmas teātris.

1976. gadā J. Ivaničevam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukums, 1983. gadā –  Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums. 1980. gadā aktieris kļuvis par LPSR Komjaunatnes prēmijas laureātu.

Kad Rīgā sāka uzstāties aktieris Jevgeņijs Ivaničevs, par viņu uzreiz sākuši runāt. Atpazīstams viņš kļuvis pēc 1968. gadā Krievu Drāmas teātrī iestudētās izrādes – L. Zorina drāmas “Varšavas melodija”. Jevgeņijs Ivaničevs un viņa partnere Ņina Ņeznamova aizkustinoši tēlojuši savas lomas šajā bēdīgajā stāstā, kas vēstī ne tikai par ārējiem šķēršļiem mīlestībai, bet arī par tām bailēm un cilvēcisko bezspēcību, kuras var piedzīvot jebkurš no mums. Skatītāji zālē raudājuši. “Ar savu sirdi delnā,” kā teiktu dzejnieks Aleksandrs Čaks. Tieši tāds bijis lugas “Varšavas melodija” varonis Viktors Jevgeņija Ivaničeva izpildījumā. Šādas psiholoģiskas lugas patlaban ir retums. Bet toreiz, 1970. gados, kad teātri vadījis Arkādijs Kacs, ievērības centrā allaž bijis cilvēks ar tā sarežģīto iekšējo pasauli. “Varšavas melodija” piedzīvoja 300 izrādes!

Nav iespējams izstāstīt par visām lomām, kuras teātrī spēlējis aktieris, bet ir jāpiemin N. Gogoļa komēdija “Revidents” Arkādija Kaca ģeniālajā iestudējumā. Režisora galvenais uzdevums bija ikvienā Gogoļa personāžā saskatīt dzīvu cilvēku. Izrādē bija daudz spilgtu aktierdarbu. A. Skvozņika-Dmuhanovska – Pilsētas priekšnieka tēla atveidošana kļuva par vienu no Jevgeņija Ivaničeva daiļrades virsotnēm. Pilsētas priekšnieks viņa tēlojumā ir visai pievilcīgs personāžs, viengabalaina personība. Aktieris ir atveidojis rosīga temperamenta cilvēku, labestīgu vīru, mīlošu tēvu. Tomēr Pilsētas priekšnieka domāšanas mērogs un dzīves ideāli ir šauri un aprobežoti, tādēļ nav grūti iedomāties, kādi ir pārējie šīs sabiedrības pārstāvji. Šajā tēlā ekscentrika ir apvienojusies ar smalku psiholoģismu. J. Ivaničevs parādījis, ka viņa atveidotā varoņa dvēselē ir cilvēciskās ilgas pēc šķīstuma, pēc garīguma, tādēļ lugas beigās tik bēdīgi skan stabule Pilsētas priekšnieka rokās, kā kādreiz ir skanējusi lugas autora – Gogoļa sāpe par Krievijas likteni. Izrādes panākumi bija neredzēti!

Daudzi rīdzinieki vēl atceras spalgi emocionālās lugas “Tēvi-66” («Отцы-66») (režisora S. Loseva iestudējumā) un “Bet rītausmas šeit ir klusas” («А зори здесь тихие»), kurās Ivaničevs ir tēlojis, dvēseles sāpju pārņemts. 

Vai var iedomāties, ka šis lieliskais skatuves mākslinieks trīs reizes mēģinājis iestāties Maskavas Valsts teātra mākslas institūtā?  Un tomēr Ivaničevs panāca savu - viņu uzņēma  šajā institūtā.

“Man bija milzīga iekšējā vēlme. Pat nespēju izteikt to, kā es vēlējos uz teātri. Vienkārši citādāk nespēju eksistēt. Tā ir mana dzīve, kuru gribētos šādi pavadīt [..],” atzīstas aktieris.

Jevgeņijs Ivaničevs ir ļoti atvērts un jautrs cilvēks. Viņam patīk sagādāt kādam negaidītu patīkamu pārsteigumu, un arī viņam pašam dzīve ir sagādājusi tīkamu dāvanu -  klusu un mīlošu dzīvesbiedri Janu. Viņi bija iepazinušies lidmašīnā, tā teikt, debesīs, kad Jana vēl strādāja par stjuarti. Tā viņi kopā arī dzīvo visu mūžu – septītajās debesīs. Jevgeņijam ir daudz draugu. Ar siltumu viņš atceras slaveno krievu bardu Vladimiru Visocki, ar kuru jaunībā abi bija spēlējuši A. Puškina Maskavas Drāmas teātrī un dzīvojuši vienā numurā.

“Ar kādiem cilvēkiem tik es nebiju pazīstams! Sākot ar Maiju Pļicsecku un beidzot ar Ņikitu Mihalkovu. Kāda vēl profesija sniegs šādu iespēju? Teiksim, uzturēt sirsnīgas sarunas ar Rostropoviču! Tā taču ir pasaka! Mēs ne reizi vien sēdējam kopā ar viņu, un viņš stāstījis tādus humoristiskus stāstiņus [..]. Satriecošs stāstītājs,” atceras J. Ivaničevs.

Jautāts par iecienīto vaļasprieku, Jevgeņijs Ivaničevs smiedamies atbildējis: “Makšķerēšana!”
Krievu teātra “Brīvo Aktieru Biedrība”/ «Общество Свободных Актеров» mākslinieciskā vadītāja Igora Kuļikova aicināts, Jevgeņijs Ivaničevs spēlē dažādās izrādēs. Pēdējais viņa interesantais aktierdarbs ir mūsdienu vācu dramaturga Rolfa Hohuta lugā “Ārsti”.

Un vēl, daudzus gadus viņš ir Starptautiskā teātra festivāla “Krievu klasika Latvijā”/ «Русская классика в Латвии» priekšsēdētāja vietnieks. Šis festivāls ir Krievu kultūras dienu sastāvdaļa.

Un vēl aktieris Jevgeņijs Ivaničevs ir spēlējis lomās daudzās mākslas filmās.   

Svetlana Vidjakina 

Jevgeņija Ivaničeva nozīmīgākās lomas teātrī:

1968. g.  –  L. Zorina drāma “Varšavas melodija” (Viktors);

1979. g.  – “Auļotājs” («Холстомер»), pēc Ļ. Tolstoja garstāsta “Zirga stāsts” motīviem (Feofans);

1980. g. – “Bet rītausmas šeit ir klusas” («А зори здесь тихие»), pēc B. Vasiļjeva garstāsta motīviem (Vasjkovs);

1981. g.  – N. Gogoļa komēdija “Revidents” (Antons Skvozņiks-Dmuhanovskis – pilsētas priekšnieks);

1988. g. – J. Grigorjeva luga “Tēvi-66” («Отцы-66») (Grigorjevs);

1990. g.  –  D. Merežkovska luga “Cara dēls Aleksejs” («Царевич Алексей») (Pēteris I);

1994. g. – A. Pisemska traģēdija “Patvaļnieki” («Самоуправцы») (Platons Imšins).

Filmogrāfija un lomas kino: 

•   mākslas filma “Kļūstiet mana sievasmāte!” (Rīgas Kinostudija, 1977. g., rež. K. Mārsons) – Andris (galvenā loma);
•   mākslas filma bērniem “Atklātā pasaule” (Rīgas Kinostudija, 1978. g., rež. A. Leimanis) - epizode;
•   divsēriju spēlfilma “Trīs minūšu lidojums” (Rīgas Kinostudija, 1979. g., rež. Dz. Ritenberga) – epizode;
•   divsēriju televīzijas detektīvfilma “Trīs dienas pārdomām” (Rīgas Kinostudija, 1980. g., rež. R. Kalniņš) – Antons Kozinds;
•   detektīvfilma “Izmeklēšanā noskaidrots” (Rīgas Kinostudija, 1981. g., rež. A. Neretniece) – Usačovs, milicijas kapteinis;
•   asa sižeta spēlfilma “Kad bremzes netur” ( Rīgas Kinostudija, 1984. g., rež. G. Cilinskis) - eksperts;
•   pilnmetrāžas spēlfilma “Kurpe” (studija: Kompānija Hargla, rež. L. Pakalniņa, 1998. g.) - majors Johansons;
•   mākslas filma “Mūsu parādi” (Долги наши) (kinostudija Mosfiļm, 1976. g., rež. B. Jašins) – kapteiņa vecākais palīgs;
•   piedzīvojumu filma “Sarkanie diplomātiskie kurjeri” (Красные дипкурьеры) (Odesas Kinostudija, 1977. g.,  rež. V. Novaks) – dzejnieks;
•   divsēriju mākslas filma “Kamertons” (Odesas Kinostudija,1978. g., rež. V. Novaks) – Fjodors Ivanovičs;
•   melodrāma “Iebrukšana” (Вторжение) (Odesas Kinostudija, 1980. g., rež. V. Novaks) – Vasiļčikovs;
•   trīs sēriju kara drāma “Trešā dimensija” (Третье измерение)  (Odesas Kinostudija, 1981. g., rež. V. Novaks) – rakstnieks;
•    melodrāma “Tikai viens pagrieziens” (Всего один поворот)  – (Odesas Kinostudija,1986. g., rež. A. Grišins) -  Kovaļova draugs.

Foto: Jevgeņijs Ivaničevs N. Gogoļa komēdijā "Revidents".