Olga Benuā
Olga Benuā (dzimusi Valdmane; 1891.g. 28. jūnijā Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā – 1980. g. 1. novembrī Rīgā, Latvijas PSR) – Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāles Dāmu komitejas priekšsēdētāja (1943-1944).
Olga ir dzimusi Sanktpēterburgā. Viņas tēvs Frīdrihs Valdmanis, pēc tautības vācietis, strādājis par grāmatvedi firmā, kas Krievijas linu vērpšanas fabrikām piegādājusi darbgaldus no Anglijas. Viņas māte Lidija (dzimusi Iļjina), krieviete, bija dzimusi Sanktpēterburgā.
1900. gadā Olga Valdmane (pēc apprec. Benuā) iestājās Vasīlija salas sieviešu ģimnāzijā, ko absolvēja 1910. gadā. Šajā gadā viņa devās uz Ziemeļangliju, kur divarpus mēnešus apmeklējusi angļu valodas pilnveidošanas kursus. Atgriezusies dzimtenē, Olga apprecējās ar Jeļiseju (līdz kristībām pareizticībā – Eduardu) Benuā (1890-1914), Sanktpēterburgas Universitātes Tehnoloģiskās fakultātes studentu, Krievijā pazīstamas arhitektu un mākslinieku dzimtas atvasi. Viņa tēvs – Jūlijs Benuā (1852-1929) bija Sanktpēterburgā pazīstams plaša profila arhitekts, akadēmiķis un slavenā krievu mākslinieka, apvienības “Mir iskusstva” dibinātāja un ideologa Aleksandra Benuā (1870-1960) brālēns.
Olgas un Jeļiseja Benuā ģimenē piedzimuši trīs bērni. Dēls Jeļisejs (1913-1932) - mācījās krievu kadetu korpusā Serbijā, kur pēc saaukstēšanās saslima un nomira. Gadu pēc dēla piedzimšanas, 1914. gada 6. novembrī, pasaulē nāca dvīņu māsas Lidija (1914-2008, ASV) un Olga (1914-1994, Rīga, Latvija). Diemžēl ģimenes laime nebija ilga. Pirmā pasaules kara sākumā Jeļisejs Benuā devās uz fronti, kur drīz vien gāja bojā.
Palikusi viena ar trim maziem bērniem, Olga Benuā devās uz Somiju, uz Viborgu, kur viņas vīrs no sava bezbērnu krusttēva bija mantojis muižu. 1917. gadā viņa atgriezās revolucionāro nekārtību pārņemtajā Petrogradā (līdz 1914. gadam - Sanktpēterburga) pie slimā tēva, kurš dzīvoja Vasīlija salas Lielajā prospektā Nr. 24.
1922. gadā pēc tēva nāves ar padomju valdības oficiālu atļauju Olga Benuā ar bērniem izbrauca uz Somiju, kur pārdeva muižu un nopirka vienstāvu namu ar pagrabtelpām Vīpurī (Viborgā).
1930. gadā Olga Benuā ar meitām apmetās uz dzīvi Latvijā, kur dzīvoja un strādāja sena viņas paziņa no Sanktpēterburgas laikiem, Latvijas Nacionālās operas arfiste Klementīne Hibšova. Pārcelšanās iemesls bija mātes vēlēšanās dot meitām iespēju izglītoties krievu valodā, kā arī materiālie apstākļi.
Latvijā O. Benuā aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. Trīsdesmito gadu sākumā viņa bija Rīgas Pareizticīgo studenšu apvienības biedre (līdz tās likvidēšanai 1934. gadā).
1935. gadā, mātes pamudinātas, Lidija un Olga devās uz Lielbritāniju mācīties angļu valodu. Trīsdesmito gadu beigās Olga atbrauca apciemot māti, taču Otrā pasaules kara sākums liedza viņai atgriezties Lielbritānijā. Tādējādi abu māsu dzīves ceļi pašķīrās.
Gan māte – Olga Benuā (dzim. Valdmane), gan viņas meita – Olga Benuā dzīvojušas Latvijā ar „Nansena” pasi, t. i. bez jebkādas oficiālas pavalstniecības apliecinājuma. Šo statusu viņas saglabāja arī 1940.- 1941. gados.
1940. gadā Olga Benuā-jaunākā iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā. Bet 1943. gadā viņa studijas pārtrauca, lai palīdzētu bērniem, kurus no Salaspils koncentrācijas nometnes pārveda uz patversmi Rīgas Jūrmalā.
Šajā laikā Olga Benuā pēc Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāles pārziņa virspriestera Jāņa Jansona piedāvājuma piekrita kļūt par vienu no Katedrāles Dāmu komitejas līdzpriekšsēdētājām. Šīs komitejas mērķis bija sniegt materiālo palīdzību krievu bēgļiem (cilvēkiem, kuri labprātīgi vai piespiedu kārtā atradās Latvijas teritorijā) un vietējiem krieviem, kuriem arī bija nepieciešams atbalsts. Līdzekļi palīdzības sniegšanai tika savākti ziedojumu ceļā.
Jau 1944. gada novembrī, t.i. mēnesi pēc Rīgas atbrīvošanas no nacistiskajiem iebrucējiem, Olgu Benuā sāka izsaukt uz pratināšanām Iekšlietu Tautas komisariāta (IeTK) represīvajos organos. 1945. gada 9. janvārī tika parakstīts viņas aresta orderis. Tomēr Rīgā viņas “lieta” netika pabeigta. Olgu Benuā pa etapu nosūtīja uz KPFSR Molotovas apgabalu (patlaban - Permas apgabals), kur 1946. gada 11. martā viņai tika sastādīts Apsūdzības raksts, saskaņā ar kuru viņai tika inkriminēta pretpadomju aģitācija, darbošanās Dāmu komitejā un palīdzības sniegšana latviešu leģionāriem. 1946. gada 20. jūnijā PSRS IeTK Sevišķā apspriede piesprieda Olgai Benuā piecu gadu ieslodzījumu labošanas darbu nometnē.
Olga Benuā stoiciski pārdzīvojusi likteņa nolemtos smagos pārbaudījumus. Piecdesmito gadu sākumā viņa atgriezās Rīgā, nodzīvoja ilgu mūžu, bija Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāles (līdz tās slēgšanai 1961. gadā) un Rīgas Svētā Ņevas Aleksandra dievnama draudzēs aktīva locekle. Vienmēr, līdz pat nāves dienai, Olgas Benuā Skolas ielas 34. nama dzīvoklis, bet no 1976. gada - dzīvoklis Imantā bija krievu sabiedrības, krievu inteliģences un pareizticīgo garīdzniecības garīgās dzīves centrs. Nepagāja ne diena, kad pie viņas kāds nebūtu atnācis pēc padoma, pēc garīga atbalsta. Viņa personīgi sarakstījās ar metropolītiem, bīskapiem, priesteriem (jeb pareizticīgo mācītājiem). Īpaši daudz viesu pie viņas pulcējās Ziemassvētkos un Lieldienās, vārda un dzimšanas dienās.
Olga Benuā mirusi 1980. gada 1. novembrī, apbedīta Jāņa kapos Rīgā.
Rakstu sagatavoja Tatjana Feigmane, Anna Done un Vera Bartoševska
Fotoalbums «Benuā dzimtas Rīgas atzars»
Informācijas avoti:
LVA, 1986. f., 2. apr. П-6503-Л lieta
Т. Амосова. Вера - источник жизни семьи Бенуа
Т. Амоcова. Две Ольги. Две судьбы
