Lidija Žigleviča
Lidija Žigleviča (1881. g. 14.martā Pleskavā, Krievijas impēijā – 1952. g. 1. aprīlī Rīgā, Latvijas PSR) – franču valodas skolotāja.
Lidija Žigleviča ieguvusi izglītību Pleskavas Marijas sieviešu ģimnāzijā, kur beidza krievu valodas skolotāju klasi. Pēc ģimnāzijas beigšanas 1899. gadā aizbrauca uz Šveici. Mācījās Ženēvas universitātē un līdz 1902. gadam strādāja universitātes seminārā. Ģimenes apstākļu pēc 1903. gadā atgriezās Krievijā, kur sekmīgi nokārtoja eksāmenus Sanktpēterburgas mācību apgabalā, iegūstot franču valodas skolotājas tiesības. 1904. gadā iestājās darbā par franču valodas skolotāju Novgorodas guberņas Čerepovecas pilsētas ģimnāzijā. Pēc diviem gadiem atgriezās dzimtajā Pleskavā, kur līdz 1918. gada beigām mācīja franču valodu Marijas sieviešu ģimnāzijā. No 1909. līdz 1912. gadam pasniedza arī Marijas Agapovas privātģimnāzijā.
Nokļuvusi Rīgā 1919. gada februārī – padomju varas periodā Latvijā, Lidija Žigleviča atrada darbu Natālijas Vinzarājas–Verškanskas ģimnāzijā. Jau 1919. gada augustā sāka pasniegt franču valodu Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijā, kur bija ne tikai klases audzinātāja, bet arī bibliotēkas vadītāja. 1928./29. mācību gadā pasniedza Rīgas Franču licejā un 1929. gadā – Komercinstitūtā. Dokumenti liecina par to, ka 1925. gada martā saņēmusi apstiprinājumu no Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Cenzu komitejas par to, ka viņai ir pilnas tiesības strādāt par vidusskolas skolotāju.
No bijušā „lomonosovieša” B. Pļuhanova atmiņām: „Viņai par šķērsli nebija ne tāli ceļi, ne pieticīgā sadzīve. Viņa pēc dabas bija pašaizliedzīga, gatava ziedoties citu labā un ar lielisku pienākuma sajūtu. Jaunībā viņa gribēja kļūt par mūķeni un kādu laiku pat dzīvoja klosterī. Mūsu klases izlaiduma aktā viņa mūs uzrunāja ar citātu no franču stāsta par laimes putnu. Kas nekad neatlidojot pie tā, kurš savu dzīvi pavada haotiskās pārdomās un darbībā, lai noķertu šo putnu. Taču tas, kurš strādā mierīgi un pārdomāti, nedzenas pēc laimes, to šis putns reizēm, lidojot garām, aizskar ar savu spārnu. Un tad cilvēks jūtas bezgalīgi laimīgs".
Lidijas Žiglevičas triju paaudžu ģimene savas dzimtas pavardu prata uzturēt vienmēr siltu, ne velti šajā mājā tik labprāt viesojās dažādi kultūras darbinieki, „lomonosovieši”, skolotāji un skolēni… Žigleviču māja bija atvērto durvju māja.”
1944. gadā gandrīz visa Žigleviču ģimene emigrēja uz Rietumiem.
Lidija Žigleviča palika Rīgā, kur 1952. gada 1. aprīlī nomira.
Svetlana Kovaļčuka
Informācijas avoti:
LVVA, 1632. f., 1. apr., 24949. l.