Boriss Kameņeckis
Boriss Kameņeckis (1935. g. 1.martā Ļeņingradā, Krievijas PFSR) – ģeofiziķis, ziemas apmetņu dalībnieks Špicbergenas salā un Čukotkā, 5. un 8. Antarktīdas ekspedīcijā. Baltijas galvenais seismologs 20. gadsimta 80. gadu beigās.
Boriss Kameņeckis dzimis inženiera-ģeodēzista Rafaila Kameņecka un Irmas Jaunzemes ģimenē. 1951. gadā pabeidzis vidusskolu Ļeņingradā, viņš tajā pašā gadā iestājās Ļeņingradas Valsts universitātes Fizikas fakultātē, kuru pabeidza 1956. gadā, saņemot diplomu ģeofiziķa specialitātē.
Pēc speciālistu sadales sāka strādāt par vecāko inženieri Ziemeļu jūras ceļu galvenās pārvaldes Arktikas zinātniskās pētniecības institūtā un 1957. gada 1. jūlijā sāka savu pirmo ziemas apmetni Špicbergenas salā, kur Starptautiskā ģeofizikas gada programmas ietvaros strādāja seismoloģiskajā stacijā „Piramīda”. Starptautiskā ģeofizikas gada grandiozi globālā tēma robežojās starp meteoroloģiju un seismoloģiju, un tās mērķis bija okeāna orkānu lokalizācija pēc zemes virsmas mikrosvārstību novērojumiem. 1959. gada augustā B. Kameņeckis atvadījās no Arktikas, bet novembrī 5. Antarktīdas ekspedīcijas sastāvā ar motorkuģi „Kooperācija” devās kā seismologs uz staciju „Mirnij”, kur strādāja no 1959. līdz 1961. gadam. Pēc B. Kameņecka paša domām viņš tur atradies īstajā vietā īstajā laikā. Vēl aizvien turpinājās strīdi par to, vai Antarktīda ir kontinents vai zemledus arhipelāgs. 1960. gada maijā notika Čīles zemestrīce, kas bija stiprākā visā seismisko novērojumu vēsturē, tās daudzie grūdieni aptvēra visu Dienvidamerikas austrumu piekrasti. Čīles zemestrīces seismogrammas kalpoja par pamatu secinājumam, ka Antarktīdas zemes garozai ir kontinentāla struktūra. Pēc atgriešanās Ļeņingradā B. Kameņeckis 1962. gadā devās 8. Antarktīdas ekspedīcijā uz Novolazarevas staciju. Izvietota Šermahera oāzē, Novolazarevas stacija bija pati jaunākā un komfortablākā polārā observatorija, tajā bija interesanti un patīkami strādāt.
Atgriezies no Antarktīdas Ļeņingradā, B. Kameņeckis no 1964. līdz 1975. gadam strādāja izpētes ģeofizikā, šī darba rezultāti deva viņam 15 autorapliecības par izgudrojumiem akustiskās karotāžas jomā. Tomēr atkal aicināja Arktika, un viņš 10 gadus nostrādāja par Iuļtinas seismiskās stacijas priekšnieku Čukotkā. Nodarbojoties ar ģeofiziskajiem pētījumiem, izdevās atklāt līdz tam nezināmu seismogēno zonu un reģistrēt seismoelektrisko efektu no sprādzienu un tuvīno zemestrīču elastīgo viļņu iedarbības uz Iuļtinas atradņu kvarcu saturošajiem iežiem.
Polārajos platuma grādos Boriss Kameņeckis nostrādāja 18 gadus: Špicbergenas salā (1957.–1959. g.), 5. Antarktīdas ekspedīcijā stacijā „Mirnij” (1959.–1961. g.), 8. Antarktīdas ekspedīcijā Novolazarevas stacijā (1962.–1964. g.), Iuļtinas seismiskajā stacijā Čukotkā (1975.–1985. g.).
Periodiski viņš ieradās Latvijā, kur no 1946. gada dzīvoja un strādāja viņa māte. Skolas gados viņš mācījās dažādās skolās (Aizputē un Rīgas 22. vidusskolā), taču pavisam pārcēlās uz Rīgu 1988. gadā un līdz PSRS sabrukumam strādāja par Baltijas galveno seismologu.
Pēc aiziešanas pensijā Boriss Kameņeckis ir saglabājis savu aktīvo dzīvesveidu: ziemā brauc ar kalnu slēpēm, ko apguva Špicbergenā, vasarā peldās jūrā un sēņo. Līdzās viņam ir sieva Klāra. Kaut arī ne vienmēr blakus, bet garīgs tuvums viņu saista ar meitas Katjas ģimeni – znotu Sergeju, mazdēliem Antonu un Ivanu un divām mazmazmeitām Kasandru un Niku.
Ērika Tjuņina
Tulkoja:
Arturs Žvinklis
Dzintars Ērglis