Aleksijs Žilko

Aleksijs Žilko (1945. g. 13. decembrī Rīgā, Latvijas PSR – 2021. g. 4. janvārī Daugavpilī, Latvijas Republikā) – Latvijas Senpareizticīgās Pomoras Baznīcas Centrālās Padomes priekšsēdētājs, 1. Daugavpils (Novostrojenskas) vecticībnieku kopienas garīgais tēvs un Padomes priekšsēdētājs, Senpareizticīgās Pomoras Baznīcas kalendāra galvenā redaktora vietnieks, žurnāla „Наставник” („Garīgais Tēvs”) galvenais redaktors, Daugavpils pilsētas goda pilsonis, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. 

Aleksijs Žilko dzimis vecticībnieku ģimenē. Audzis bez tēva, kurš kara beigās pazuda bez vēsts.

Kopš bērnības kopā ar māti Fevrusu Žilko (1910–1993) Aleksijs apmeklēja Rīgas Grebenščikova vecticībnieku kopienas (turpmāk – RGVK) dievnamu. Dievkalpojumu krāšņums, svinīgums un baznīcas dziesmu skanīgums atstāja viņā neizdzēšamu iespaidu uz visu turpmāko dzīvi.

1953. gadā A. Žilko sāka apmeklēt Rīgas 4. vidusskolu, kurā līdztekus pamatprogrammai mācījās mūziku. Pēc skolas beigšanas 1964. gadā viņš tika iesaukts armijā, kur trīs gadus nodienēja kā pulka muzikants.

No 1963. gada, vēl mācoties skolā, A. Žilko sāka apgūt lasīšanu baznīcslāvu valodā, bet pēc tam arī zīmju dziedāšanu pie ievērojamā Latvijas Senpareizticīgās Pomoras Baznīcas darbinieka, RGVK Padomes priekšsēdētāja Lavrentija Mihailova (1913–1985). Tajā pašā gadā viņš iestājās Rīgas vecticībnieku dievnama klērā, kur pakāpeniski izgāja visas kalpošanas pakāpes: no ķestera līdz kanonarham un dievkalpojumu pārraugam pēc baznīcas statūtiem („ustavščikam”).

Pieredzējušu garīgo tēvu un vecāko klēra locekļu vadībā un ar ievērojamā Senpareizticīgās Pomoras Baznīcas darbinieka Ivana Zavoloko (1897–1984) tiešu līdzdalību, kā arī pašizglītības ceļā A. Žilko pilnveidojās savās zināšanās par Dievkalpojumu norisi, Baznīcas statūtiem, ticības dogmas jautājumiem, Baznīcas kanoniskajiem noteikumiem, Senpareizticības vēsturi, kā arī par citiem garīgajiem un reliģiskajiem jautājumiem. Vecticībnieku kalendārā tika nopublicēti viņa pirmie raksti.

1981. gadā A. Žilko tika ievēlēts RGVK Padomes sastāvā, kur priekšsēdētāja vietnieka amatā vadīja patstāvīgu darba iecirkni un aktīvi piedalījās visos kopienas reliģiski garīgajos pasākumos.

1984. gadā A. Žilko ievēlēja par kopienas Padomes priekšsēdētāju. Kopienas iekšējā konflikta dēļ, kurā iejaucās Reliģijas kultu lietu padomes pilnvarotā ierēdņi, viņš bija spiests pamest RGVK. Pēc Jelgavas draudzes locekļu lūguma A. Žilko deva savu piekrišanu kalpošanai par garīgo tēvu šajā draudzē, turpinot strādāt uzņēmumā Rīgā.

1986. gada 19. jūlijā Viļņā A. Žilko viņa garīgais tēvs Lazars Kassakovskis (1914–1991), piedaloties Viļņas garīgajiem tēviem Nikolam Prussakovam (1910–1990) un Aleksijam Bojarovam (1926–1990), iesvētīja par garīgo tēvu.

A. Žilko bija Senpareizticīgās Pomoras Baznīcas koncila dalībnieks 1988. gadā Viļņā, kur svinīgi tika atzīmēta Krievzemes kristīšanas tūkstošgades jubileja. Koncilā viņu apbalvoja ar Lietuvas Augstākās Vecticībnieku Padomes Atzinības rakstu.

1989. gadā tēvs Aleksijs pieņēma 1. Daugavpils (Novostrojenskas) vecticībnieku kopienas uzaicinājumu kļūt par šīs kopienas garīgo tēvu. Viņš neatgriezeniski atstāja Rīgā darbu rūpniecībā un kopā ar ģimeni pārcēlās uz Daugavpili.

1991. gadā kopienas locekļu pilnsapulcē A. Žilko tika ievēlēts par 1. Daugavpils (Novostrojenskas) vecticībnieku kopienas Padomes priekšsēdētāju.

Aizritējušajos tēva Aleksija kalpošanas gados Novostrojenskas kopienā ir notikušas lielas izmaiņas. 1993. gadā tika izbūvēts Mazais dievnams (kapela). Lai gan remontdarbi Kristus Augšāmcelšanās, Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas un Sv. Nikolas dievnamā tika veikti vairākkārtīgi – gan 1993., gan 1995. gadā, tomēr dievnama simtgades priekšvakarā tajā veica kapitālus remonta un restaurācijas darbus, tika apzeltīti dievnama kupoli. Īstenots unikāls kristību telpas projekts. Ievērojami notikumi ir noritējuši un norit kopienas garīgajā un sabiedriski reliģiskajā dzīvē: darbojas svētdienas skola, 1997. gadā izveidots jauniešu koris „Воскресение” („Augšāmcelšanās”), kura repertuārā ir vairāk kā 30 garīgo dziedājumu. Koris ir vairākkārtējs starptautisko dziesmu festivālu laureāts. Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas speciālistu vadībā un ar viņu līdzdalību pirmoreiz Latvijā ir izdots kompaktdisks (CD) ar senu vecticībnieku garīgo dziedājumu ierakstu šī kora izpildījumā.

Par lielu notikumu Pomoras vecticībnieku garīgajā dzīvē kļuva kora „Унисон” („Unisons”) izveidošana. Kora kodolu veido Novostrojenskas dievnama klēra locekļi, un tā sastāvā ietilpst vecticībnieku garīgie tēvi no Latvijas, Lietuvas un Polijas. 2009. gadā Starptautiskajā Pareizticīgo dziedājumu festivālā Minskā koris „Унисон” tika apbalvots ar laureāta diplomu.

Vairāku gadu garumā jaunākie kopienas klēra locekļi izdeva laikrakstu „Щит веры” („Ticības Vairogs”), un tā galvenais redaktors bija A. Žilko. Viņš nevairās arī no iesaistīšanās Daugavpils sabiedriskajā dzīvē. Kopiena veic lielu labdarības un izglītojošo darbu. Tēvs Aleksijs bija Daugavpils pilsētas Krievu kultūras centra padomes pastāvīgais loceklis. 2005. gadā sakarā ar pilsētas 730 gadu jubileju Aleksijam Žilko tika piešķirts Daugavpils goda pilsoņa nosaukums.

Vissvarīgāko vietu tēva Aleksija dzīvē ieņem darbība baznīcā. 1990. gadā viņš tika ievēlēts Lietuvas Augstākās Vecticībnieku Padomes (AVP) Garīgās komisijas sastāvā, piedalījās žurnāla „Китеж-Град” („Kitežas Pilsēta”) izdošanā. 1996. gadā Lietuvas Senpareizticīgās Pomoras Baznīcas koncilā viņu ievēlēja Lietuvas AVP Garīgās tiesas priekšsēdētāja amatā.

Daugavpils Gaikovas kopienā notikušajā Baznīcas kongresā 2001. gada 18. septembrī, kas lika pamatus iekšējam izlīgumam Latvijas Senpareizticīgajā Pomoras Baznīcā (LSPB), tēvs Aleksijs tika ievēlēts par LSPB Revīzijas komisijas priekšsēdētāju.

LSPB kongresā Daugavpils Novostrojenskas kopienā 2005. gada 16. maijā tēvu Aleksiju Žilko ievēlēja par LSPB Centrālās Padomes priekšsēdētāju. Atkārtoti šajā amatā viņu ievēlēja LSPB II Grīvas koncils 2010. gadā.

A. Žilko bija aktīvs dalībnieks baznīcas koncilos, kongresos un citos reliģiskos pasākumos Lietuvā, Polijā un Krievijā. Viņš tika ievēlēts vadošajos orgānos III un IV Senpareizticīgās Pomoras Baznīcas Viskrievijas kongresos, kas notika 2009. un 2012. gadā Sanktpēterburgā; piedalījies Senpareizticīgās Pomoras Baznīcas Vienotās Padomes organizētajās sanāksmēs, būdams šīs Padomes priekšsēdētāja vietnieks. 2012. gada maijā tēvs Aleksijs piedalījās kapelas iesvētīšanā Pustozjorskā (Ņencu autonomais apvidus Krievijā) – vietā, kur tika sadedzināts kvēlais Senpareizticības aizstāvis un Krievijas lielākais XVII gs. rakstnieks protopops (virspriesteris) Avakums (1620/21–1682).

A. Žilko veicis reliģiski-zinātnisko, pasniedzēja un izglītojošo darbību. Viņš ir piedalījies un organizējis daudzas vecticībnieku garīgās dzīves, tradīciju un vēstures izpētei veltītas konferences, zinātniskos lasījumus un seminārus. Tēvs Aleksijs ir vairāku grāmatu un daudzu rakstu autors, Senpareizticīgās Pomoras Baznīcas kalendāra galvenā redaktora vietnieks, žurnāla „Наставник” („Garīgais Tēvs”) galvenais redaktors, Grebenščikova garīgās skolas pasniedzējs.

2011. gadā A. Žilko tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš ir pirmais vecticībnieku baznīcas darbinieks, kurš saņēmis tik augstu valsts apbalvojumu.

Tēvs Aleksijs Žilko bijis laulībā kopš 1968. gada. Kopā ar sievu Varvaru viņš uzaudzinājis četrus bērnus un vairākus mazbērnus. Viņa meita beigusi Latvijas Mūzikas akadēmiju, bet dēli gājuši tēva pēdās baznīcas darbā. A. Žilko bijis apveltīts ar Dieva dotu literāro talantu, viņa iemīļotā nodarbošanās bija vecticībnieku rokrakstu un senu grāmatu kolekcionēšana, kā arī fotografēšana. Daugavpils iedzīvotājiem bija iespēja aplūkot viņa fotodarbu izstādi ar nosaukumu „Ūdens. Zeme. Debess. Kontemplācija.”

Tēvs Aleksijs Žilko miris Daugavpilī 2021. gada 4. janvārī.

Ilarions Ivanovs

Informācijas avoti:

Старообрядческий церковный календарь на 1996 год. – Ред. П. Алексеев. – Рига, 1996, с. 49-50.

Старообрядческий церковный календарь на 2000 год. – Даугавпилс, 1999, с. 84.

Барановский В., Поташенко Г. «Староверие Балтии и Польши» – Вильнюс: Aidai, 2005, с. 171-172.

«О. Алексию Николаевичу Жилко – 60 лет» – «Поморский Вестник», № 18, 2005 г., с. 64-65.

О. Алексий Николаевич Жилко. Краткая автобиография. – Архив Старообрядческого общества Латвии.

Tulkoja:

Arturs Žvinklis

Dzintars Ērglis