Vēstures lielās problēmas

Roberts Vipers

I. VĒSTURES ZINĀTNES JĒGA UN VĒRTĪBA

 

1. Vai vēstures zinātne var pareģot?

Pēc pasaules kara, beidzamajos 15 vai 20 gados man, kā vēsturniekam, nācās sadurties ar diezgan savādām pretenzijām. Man daudzreiz tieši jautāja: «Jūs esat vēsturnieks, jūsu pienākums ir paredzēt un pareģot to, kam jānotiek Eiropā!» Es centos tikt vaļa ar joku, teicu, ka neesmu gatavojies pareģa lomai, bet arī tiešām, 60. mūža gadā pirmo reizi dzirdēju, ka vēsturniekam jāprot paredzēt nākotne un pie tam tādā mērā, lai varētu tēlot nākamo notikumu ainas. Tomēr joki nelīdzēja, un jautājumi atkārtojas arvien tai pašā formā. Tātad lieta bija nopietna: acīm redzot, cilvēku masā bija izveidojusies pārliecība, ka vēstures zinātne zina pareģošanas noslēpumu.

Bez šaubām, mēs, vēstures zinātnes pārstāvji, pasi esam vainīgi, ka sabiedrībā izplatījusies tāda pārliecība. XIX gadsimteņa beigās un XX gadsimteņa sākumā līdz pat 1914. gada katastrofai vēsturnieki, ekonomisti un sociologi neatlaidīgi uzsvēra cilvēces attīstības nepārtraukto gaitu un šīs attīstības likumu negrozāmību, viņi pastāvēja uz to, ka visas sabiedrības, visas tautas pārdzīvo tās pašas attīstības pakāpes. Visur esot bijis feodālisms, visur senās naturālās saimniecības vietā nākusi naudas saimniecība, visās Eiropas zemēs kapitālisms sakuma bijis tirdzniecisks, tad industriāls un beidzot nācis finanšu kapitālisms, visām valstīm vajadzējis vai arī vajadzēšot pārdzīvot revolūciju utt.

Bet, ja mēs esam iedvesuši publikai priekšstatus par nenovēršamu likumību, pēc kuras noris noteikta notikumu secība un zināmu dzīves formu parādīšanās, mums vēlāk uzdod jautājumus ļoti konkrētā formā. Tā, piemēram, Krievijā 1917.–1920. g. vētraino notikumu laika vēsturniekiem jautāja, vai Krievijas revolūcijā drīz iestāšoties 9. termidors un 18. brimērs, vai drīz gāzīšot teroristus un varu iegūšot kara diktators? – Šādi jautājumi bija iespējami tādēļ, ka no mums, vēsturniekiem pašiem, ļaudis bija tik daudz dzirdējuši par vēsturiskām analoģijām, par to, ka politisko revolūciju gaitā jābūt, lūk, tādiem un tādiem posmiem: ja termidors un brimērs bijuši franču revolūcijā, tad tiem jāparādās ari krievu revolūcijā.

Tātad esmu ar mieru atzīt, ka tais pārspīlētajās prasībās, ko vērš pret mūsu zinātni, mēs paši esam vainīgi. Mums jāatbild par sekām, kādas ir mūsu kļūdām. Bet tas vēl nav viss. Mums pašiem jāpārvērtē mūsu kādreizējie prātojumi un secinājumi, mums jābūt skaidrībā par to, ko mūsu zinātne spēj dot, mums jāzina, kas tai ir un kā tai nav, ko no tās var un ko nevar prasīt.

Izcilais vācu tautsaimnieks un sociologs Verners Zombarts 1927. gadā laida klajā grāmatu «Das Wirtschaftsleben des Hoch-kapitalismus»; šai grāmatā viņš veltī spīdoši uzrakstītu lappusi jautājumam par vēsturisko notikumu paredzēšanu un pareģošanu. Viņš saka, ka tieši visgudrākie cilvēki darījuši vissmieklīgākās kļūdas, ja tie sākuši pareģot.

Kā pirmo viņš nosauca franču vēsturnieku Tokvilu (Tocqueville), klasiska darba «Vecā iekārta un revolūcija» autoru. Vēl agrāk Tokvils kļuva slavens ar savu grāmatu «Amerikas demokrā­tija», kurā viņš apraksta Ameriku XIX gs. trīsdesmitajos gados. Šai grāmatā viņš pareģo nākotni Savienotām valstīm, kas 1840. gada bija tālu no tagadējās grandiozās kapitālisma attīstī­bas. Viņš saka: «Lielie īpašumi ies zudumā, sīko īpašnieku skaits pieaugs.» Un tai pašā darbā Tokvils apgalvo, ka revolūcijas, tāpat ka arī kari, drīz vien pilnīgi izbeigšoties.

Tokvils bija lielisks amerikāņu dzīves novērotājs; viņa jaunās demokrātijas aprakstā ir daudz smalku, asprātīgu vilcienu, tam bija liela ietekme uz demokrātisko ideju attīstību Eiropā; un tomēr viņš kļūdījās par tās valsts tuvo nākotni, ko tik ļoti labi aprak­stījis. Viņš, ka redzams, nemaz nenojauta, ka uz šās, kā likās, tik pirmatnīgās zemes pec 30–40 gadiem parādīsies varenie tērauda un naftas tresti, izvirzīsies miljardieri, Morgani, Rokfelleri un Fordi, pacelsies jauni Bābeles torņi 50 un 60 stāvu augstumā. Bet tā viņš bija pārskatījies arī par revolūcijām un kariem.

Cits piemērs, ko min vācu zinātnieks, attiecas uz paša Zombarta priekšgājēju, izcilo XIX gs. vācu ekonomistu Gustavu Smolleru. Smollers mira gandrīz 80 gadu vecumā pasaules kara beigās. 1917. gada viņa sieva izdeva viņa vēl nepublicēto darbu, kam pats zinātnieks bija paspējis uzrakstīt ievadu. Tur bija šādi vārdi: «Jau tagad mēs varam sacīt, ka visdzīvākie politiskie spēki Vācijā ir monarhija un tās iestādes, no vienas puses, un strādnieku aprin­das, no otras puses. Tiem pretstatā vecās partijas un pārējās šķi­ras, kaut arī izveido vairākumu, tomēr ir pārtikuši un tāpēc arī bezdarbīgi valsts dzīves elementi. Un tas, kas tic, ka visvarenākie spēki valstī izrādīsies arī par dzīvei spējīgākiem, tas nemaldīsies, ja pareģos: kā kādreiz liberālisms apvienojas ar vācu ierēdņu šķiru un militāro monarhiju, lai izvestu reformas, tā tagad ar tiem ap­vienosies sociālisms.»

Smollers sava mūža beigās pārvērtās no konservatīva cilvēka par sociālistu. Bet viņš kā bija, tā arī palika monarhists. Viņš ticēja monarhijas lielajai sociālo reformu misijai. Bet viņa pare­ģojums bija uzrakstīts tieši pirms monarhijas sabrukuma Vācijā. Viņš maldījies arī vēl citā ziņā: sociālismu Vācijā uzvarēja, strād­niekus atstūma no līdzdalības valsts pārvaldē.

Pašās beigās Zombarts min Kārli Marksu. XIX gs. 60-os gados Markss pareģoja trīs parādības, kam bija jānotiek vistuvākajā nā­kotnē: 1) strādnieku šķiras materiālais stāvoklis kļūšot arvien jau­nāks, 2) notikšot vispārēja uzņēmumu koncentrācija, kapitālistisko formu pieaugums un reizē ar to izzudīšot amatniecība un zemnieku šķira, 3) iestāšoties katastrofāls kapitālisma sabrukums. Neviens no šiem pareģojumiem nav piepildījies. Strādnieku šķira nav no­nākusi līdz beidzamai nabadzības pakāpei; tieši otrādi, tās stā­voklis lēni, bet neatlaidīgi uzlabojas; amatniecība nav izzudusi, bet zemnieku šķira pat augusi plašumā; kapitālisms nav sabrucis, bet turpina pastāvēt.

Lūk, Zombarta uzrādītie pareģojumi, kas nav piepildījušies. Ar tiem pietiek, lai brīdinātu vēsturnieku no līdzīgiem mēģinājumiem. Un ne tikai elementāra modrība liek vēsturniekam ciest klusu. Ne tikai bailēm, ka tik neiekrīt, vajag pasargāt viņu no pareģojumiem, nē, ir arī dziļāki, loģiskāki iemesli.

Vispirms jāievēro sekojošais. Zinātnieks, filozofs vai māk­slinieks, kas uzņemas pareģot nākotni, negribot pieviļ pats sevi. Viņš projicē neskaidrajā nākotnes miglā savas vēlēšanās vai arī savas baigās nojautas; viņš iedomājas realizējamies to, ko gribētu ieraudzīt, vai arī to, ko viņam bail redzēt, atkarībā no tā, vai viņš tiecas uz optimisma vai pesimisma pusi.

Jo spēcīgāks ir viņa temperaments, viņa fantāzija, jo tuvāka un spilgtāka viņam izliekas viņa ideāla vai arī viņa baiļu objekta realizēšanās. Vēsturnieks vislabāk pazīst šo vājību, jo viņam ir zināms milzīgs skaits piemēru, kas spīdoši apstiprina šo psiholo­ģisko likumu. Lūk, kāpēc vēsturnieks it sevišķi cenšas atturēties no pareģojumiem. Bet vēsturniekam ir arī vēl citi iemesli neuzticē­ties notikumu pareģojumiem. Viņš zina, ka notikumi izveido ļoti sarežģītus daždažādu parādību grupu un rindu kompleksus. Pat ja varētu paredzēt katras rindas darbību, katra sastāvelementa lomu, tomēr vēl paliek ārkārtīgi plašs apjoms visāda veida nejau­šībām, bet pie nejaušībām, ko nevar paredzēt, pieder atsevišķu personību uzstāšanās un viņu liktenis.

Atgādināšu, piemēram, dažus 1914.—18. g. pasaules kara mo­mentus, kas attiecas uz Vācijas un Krievijas iekšējo stāvokli. Cik Vācijai bija ļoti svarīgi, ka tās priekšgalā atradās nevis Bismarks un Moltke vecākais, bet gan neievērojamie epigoņi – Vilhems II, Betmanis-Holvegs un Moltke jaunākais! Starp citu, Itālija, ko Bismarks ar savu veiklību bija spējis saistīt savienībā ar Vāciju, pārgāja Vācijas ienaidnieku pusē vienīgi aiz diplomātiskām kļū­dām, ko bija izdarījuši nespējīgie Bismarka pēcnieki. – Kādu vir­zienu visai kara gaitai deva Krievijas revolūcija! Bet cik ārkārtīgi liela nozīme pašā revolūcijā bija gadījumam! Cik svarīga revolū­cijas gaitā bija liktenīgā sadursme starp trīs personībām, kas cīnī­jās par varu: nenoteikto un sentimentālo Kerenski, kas bija dzimis parlamenta debatēm klusos, mierīgos laikos, Korņilovu, kas bija kara varonis, bet politikā naivs bērns, un Ļeņinu, cilvēku ar skaidru prātu un milzīgu gribu, vienu no lielākiem iekarotājiem, ko varētu salīdzināt ar Cēzaru, Pēteri Lielo un Napoleonu. Kura cilvēka gudrība gan būtu varējusi paredzēt, ka pirmajā gadījumā nebūs kaut cik spējīgu darbinieku, bet otrajā, gluži pretēji, izvir­zīsies patiess valdonis, prāta un morālā spēka ziņa gluži izcila personība. Vai tad vēstures zinātne ar visu savu tehniku, ar visām savām analoģijām varēja dot kādas pamācības šai virzienā?

Lūk, ko man vajadzētu atbildēt tiem, kas prasa no vēsturnieka, lai tas pareģo nākotni. Bet manā vietā jau sen un ne vienu reizi vien šādā garā atbildējuši vēstures zinātnei naidīgi noskaņotie filozofi un publicisti, kas no tikko minētiem argumentiem sastādīja apsūdzības rakstu pret vēsturi. (14.-17. lpp.)

 

 

II. VĒSTURES FILOZOFIJAS UN SOCIOLOĢIJAS SISTĒMAS XVIII UN XIX GS.

1. DŽAMBATISKA VIKO «JAUNĀ ZINĀTNE». VĒSTURES RIŅĶOŠANAS TEORIJA

 

Lai raksturotu sistēmas un metodes, kas valdījušas vēsture filozofijas laikmetā, jāsāk ar Džambatistu Viko (1668.–1744.). Viņam vēl nav termina «vēstures filozofija» (šo terminu pirmo-reiz lieto Voltērs 1756. gadā). Tomēr ar Viko jāiesāk, jo viņš ir izcilākais un oriģinālākais filozofiski vēsturiskās domas pārstāvis. Viko, tiesību zinātņu profesors Neapoles universitātē, privātā dzīvē bija ārkārtīgi vienkāršs cilvēks. Viens no viņa amata pienā-kūmiem bija, starp citu, ierasties galmā un turēt apsveikuma runas kronēto personu un prinču dzimšanas dienās. Bet zinātnes sfērā viņš pilnīgi apzinājās sava gara varenību un brīvību. Viņš bija pilnīgā skaidrībā par savu zinātnisko nodomu grandiozo plašumu.

Viņa galvenais darbs, kas nāca klajā 1725. gadā, saucas: «Principi di una scienza nuova intorno alla natūra nelle nazione (Pamati jaunai zinātnei par tautu dabu).» Kā jaunā zinātne te ir domāta vēsture, tā, kā to izprata Viko. Savu sistēmu Viko vērtēja tāpat kā Dekarts savu filozofiju. Pēc Dekarta uzskatiem zinātniskā filozofija sākās tikai no viņa Discours de la méthode līdz tam viss bijis sholastika, t. i., nezinātniska pseidofilozofija. Arī Viko uztverē vēsture kā zinātne rodas tikai līdz ar viņa darbu; visi iepriekšējie darbi vēstures nozarē viņam izlikās kā juceklīga masa, kā neapstrādāts, neorganizēts materiāls; zinātniskas metodes viņš tajos neredzēja.

Kāds ir Viko pasaules uzskata pamatprincips? Viņš ir platoniķis, Platona sekotājs mācībā par idejām", viņš ir filozofiskā ideā­lisma pārstāvis. Proti, viņš uzskata ideālo pasauli par īsto realitāti, bet redzamo īstenību tikai par kopiju, par patiesās realitātes atspoguļojumu. Cilvēces likteni, konkrēto vēsturi viņš uzskata par cilvēka apziņas radītā ideālā plāna realizāciju. Notikumu vēstu­riska gaita nav nekas cits kā process, kurā viss, kas iepriekš ska­tīts ideālā uztverē, ideālā plānā, iemiesojas konkrētās formās. Tie principi, kas virzījuši konkrētās vēstures gaitu, savukārt apvienojās vēsturnieka apziņā. Kulturāla cilvēka prātā, tai garīgajā mantojuma, kas atrodas viņa rīcībā, jābūt visu notikušo pārmaiņu nogulsmei, jāpaliek pārdzīvoto laikmetu, noskaņu un domu pēdām.

Vēsturnieks tādā kārtā pārdzīvo sevī ideālā veidā visu cilvēces vēsturi. No šejienes arī izriet vēsturnieka spēja rekonstruēt- ar savu intelektu visu vēsturiskās norises gaitu. Lietojot pareizu me­todi, iespējams sev iestāstīt visu pagātnes vēsturi. «Šai vēsturē – saka Viko – nebūs kļūdu, ja tas, kas piedalās vēstures veidošanā, tai pašā laikā arī ir persona, kas atstāsta vēsturi.» Citā vietā Viko runā to pašu: «Vēsture var kļūt par tikpat precīzu zinātni kā ģeo­metrija, jo tā pati no sevis veido zināmu lielumu pasauli, tā ceļ pati sevi no saviem elementiem.»

Jāieklausās uzmanīgi šais Viko vārdos. Vēsturnieks ir pārlie­cināts, ka vēsturē var panākt pareizu atziņu, iedziļinoties sevī pašā, ka pētnieka apziņā jau ir visi principi, kas savā laikā notei­kuši konkrētās vēstures gaitu, un ka, sekojot šiem principiem, var attēlot cilvēces attīstības ainas. Bet šīm gleznām vajadzīgas krā­sas, kur tās ņemt? Lai cik ģeniāls būtu arhitekta plāns, ceļot ēku, tomēr nevar iztikt, nepievedot akmeņus, dzelzi, kokus, bet kur gan lai vēsturnieks ņem ķieģeļus, dēļus utt.?

Mēs esam paraduši domāt, ka zinātniski uzskati un teorijas parādās tikai tad, kad sakrājies pietiekami daudz materiāla. Visās kultūras zemēs zinātnieki strādā, izdarot arheoloģiskus izrakumus, lasot arhīvu rokrakstus, aprakstot dažādus dokumentus, kuros fik­sēta pagājušo laiku cilvēku darbība. Bet Viko? Kas bija viņa rī­cībā? Neticami maz. Arheoloģijas, antropoloģijas un etnoloģijas-toreiz vēl nebija, vēsturisku datu īstenībā bija tikai tas mazumiņš, ko varēja izlasīt grieķu un romiešu darbos; bībeli, kas atstāsta Izraēļa tautas likteni, Viko nepavisam negribēja izmantot. Viņa materiāls bija gluži niecīgs, to papildināja fantāzijas spēks. Viņš it kā reāli pierādīja savu tēzi, ka vēsturnieks spēj ar savu inte­lektu rekonstruēt visu vēsturisko procesu.

Viņš iesāk cilvēces kultūras vēsturi ar cilvēka zvēra dzīvi. Viņš nepiegriež vērību nedz bībeles stāstam par laimi, ko sākumā bau­dījuši pirmie cilvēki paradīzē, nedz abstraktajai juristu teorijai Par kādu dabisko stāvokli, kad cilvēkiem neesot bijuši vajadzīgi likumi, jo tiem visu devusi daba. Viņa pirmie cilvēki ir dzīvnieki, pie zemes saistītas, gandrīz četrkājainas būtnes, kas nekad nepa­ceļ acis pret debesīm. – Kur Viko ņēmis šos zvēriem līdzīgos ļau­dis, antropoīdus, kā saka mūslaiku zinātne? Tiesa gan, tieši viņa laikā parādījās franču jezuītu «Lettres édifiantes», kas tēloja Zie­meļamerikas mežu iemītnieku indiāņu dzīvi. Bet misionāri ideali­zēja savu jauno draudzi. Viko turpretī skatās uz faktiem reāli un bez sentimentalitātes: viņa mežoņi izveido pāreju no dzīvnieku valsts, viņos vēl nav «Dieva līdzības».

Viko ir īsts Darvina un Hekeļa priekšgājējs. Šis piemērs rāda, ka mūsu antropoloģija, etnoloģija un socioloģija nav gājušas in­dukcijas ceļu. Zinātne nav sākusies, aprakstot arvien vairāk pieaugošos materiālus, plašie vispārinājumi nav radušies no atsevišķiem secinājumiem. JNē, zinātne sākusies no vispārīgas idejas, faktus sameklēja it kā nojautas ceļā, zinātnieki tos vāca, ejot pēc paš nosprausta plāna līnijām.

Tikpat apbrīnojams ir otrs Viko atklājums – viņa izskaidro jums, kā cēlusies reliģija. Viko neredz reliģijā mūžīgu kategoriju, viņš uzskata to par vēsturisku faktu. Nedz Dievs radītājs, nedz dievišķā griba nepiedalās tai ainā, ko tēlo Viko: nav bijis nedz pareģojumu, nedz balss no debesīm, kas būtu cilvēci audzinājuši un virzījuši uz priekšu. Pirmatnīgo reliģiju Viko apzīmē par šausmu reliģiju, to iedvesušas bailes briesmīgo dabas parādību it īpaši pērkona un zibens priekšā; niknie dievi, kas vajā cilvēku ir mežoņu fantāzijas auglis. Visa pirmatnīgā reliģija pastāv no simboliem, jūtām, tēliem, žestiem, mīmikas, mēmām kustībām; cilvēka valoda vēl nav attīstījusies, rakstu nav, tos aizstāj zīmējums Senajā reliģijā un mitoloģijā pirmoreiz parādās cilvēka būtiskā īpašība – cildināt nepazīstamo.

Šie Viko secinājumi un raksturojumi ir tiešām apbrīnojami it īpaši, ja ņemsim vērā, cik ļoti trūcīgs bija materiāls, kas atra­dās viņa rīcībā. Viņš taču pazina tikai grieķu mītus, un viņam vēl bija jezuītu misionāru ziņojumi par Ziemeļamerikas guronu un irokēzu ticējumiem, pie tam šie pēdējie bija rakstīti stipri ideali­zētā veidā. Viko ar ģeniālu intuīciju izprata mežoņa, pirmatnējā cilvēka psiholoģiju. Idejas, ko viņš izsaka šai sakarībā, ir tik ori­ģinālas un svarīgas, ka mums ir pilnīga tiesība atzīt viņu par pamata licēju etnoloģijai un folklorai, zinātnēm, kas uzplaukušas-daudz vēlāk, XIX gs. otrā pusē.

Bet Viko var arī nosaukt par socioloģijas un sociālās psiholo­ģijas tēvu. Viņa teorijā senās reliģijas izcelšanās fakts noder par izskaidrojumu kādam citam ar to cieši saistītam faktam – tam momentam, kad radās senā sabiedriskā iekārta. Viko saka: «Izņe­mot šausmu reliģiju, neviena cita vara nebūtu varējusi salauzt to-bezjēdzīgo lielīšanos ar spēku, kas līdz tam laikam traucēja cil­vēkiem apvienoties. Šai laikmetā pamatu visai gudrībai un pie­dzīvojumiem cilvēki redz dievos, tāpēc arī tie, kas iztulko dievu gribu, ģimeņu tēvi un patriarhi, ir pilnīgi kungi pār savām sievām un bērniem, viņi ir valdnieki un priesteri. Dievību laikmets (mēs būtu teikuši teokrātijas laikmets) radīja briesmīgus asiņainus kultus, patriarhu jūgs bija bargs un nežēlīgs.

Dievību laikmetam seko varoņu laikmets. Kamēr ģimeņu valdnieki bija nostiprinājušies augstienēs, lejā līdzenumos turpi­nājās mežonīga cīņa par eksistenci. Vājākie, nelaimīgākie bēga un meklēja glābiņu pie svētajiem altāriem un mūriem, ko bija uz­cēluši patriarhi. Tie ņēma bēgļus savā paspārnē, nokāpa līdzenu­mos un iznīcināja laupītājus. Tā viņi kļuva par varoņiem, valdonīgiem spēka Vīriem, labdariem, par kādiem tos iztēlo mīti. Viņi pārvērta izglābtos par saviem mājas kustoņiem, pieprasīja no tiem pilnīgu padevību, piespieda tos apstrādāt zemi un atdot iegūtos darba augļus. Vergiem un dzimtcilvēkiem nav bijis reliģijas, viņi nav varējuši paši griezties pie dieviem, viņi nepazina dievišķo gudrību, viņi nevarēja iegūt dieva svētību laulībām, viņiem nebija privātīpašuma, nebija pat vārda.

Kad atkarīgo ļaužu skaits pieaug, viņi sāk sev pieprasīt labāku stāvokli. Šīs briesmas liek varoņiem ciešāk apvienoties savā starpā, rodas pirmā kopa – valsts; valdnieki uzturas nocietinātās pilsē­tās, valda pār pakļautiem ciemiem. Romas vēsturē mēs sadūrāmies ar aristokrātiju pašā republikas sākumā: tas ir pazīstamais laik­mets, kad valda lepnie patriciji, kas apspiež plebejus, t. i., zem­nieku, tirgotāju, amatnieku, strādnieku masu.

Romā mēs arī novērojam tālāko evolūciju, pāreju uz cilvēku laikmetu. Plebeji, sākumā patriciju organizēti, disciplīnas ietekmē attīstās par patstāvīgu spēku. Viņi grib iegūt varu un bagātību tāpat kā patriciji, iespiesties pašos reliģisko noslēpumu dziļumos. Novājējušā aristokrātija piekāpjas: šķēršļi krīt, noslē­pumi atklājas. Līdz ar dievišķo izcelšanos izvirzās bagātība, no­pelni, par galveniem tikumiem kļūst apdomība, taupība, centība. Mainās jēdzieni, valoda, ieražas. Tauta grib taisnīgumu, visiem vienādas tiesības, senā tieksme izcelties tai izliekas par aizsprie­dumu. Slepeno svēto tiesību vietā tā pieprasa publiskās tiesības, rakstītus un pie tam humānākus likumus. Iestājas demokrāti­jas laikmets.

Paralēli sociālo parādību gaitai norisinās arī pārmaiņas cil­vēku prātos. Varoņu pēcnācējiem pagrimstot, izzūd arī iedzimtās morālās īpašības, reliģija vairs nespēj aizraut cilvēkus cēliem dar­biem. Tās ietekme beigusies, nāk filozofija, kas cilvēcei izskaidro tikumības ideju. Filozofija tautas sapulcēs iedvesmo oratorus, kas dedzīgi sludina pilsoņiem tikumisku dzīvi.

Tomēr neviens iekārtas veids nevar pastāvēt mūžīgi. Demokrā­tija slēpjas tās pagrimuma un bojāejas dīglis. Tauta, kas cīnīju­sies pret aristokrātu tirāniju, pati grib kļūt par neaprobežotu vald­nieku. Tās' vidū tomēr notiek jauna šķelšanās: bagātie apspiež trū­cīgos, proletārijiem par aizstāvjiem uzmetas godkārīgi vadoņi; sāk plosīties pilsoņu kari. Arī garīgajā dzīvē notiek liktenīga evo­lūcija. Daiļrunība un filozofija ātri sāk pagrimt: filozofija pārvēršas par skepticismu, noliegšanu. Daiļrunība top par izsmalcinātu retoriku, kas arēja spožuma un efekta dēļ uzņemas aizstāvēt sava starpā pretrunīgas tēzes un nonāk pilnīgā morālā vienaldzībā, Tādā kārta visās nozarēs iestājas pagrimums un anarhija.

Anarhija valsts pārvaldē piespiež tautu nodot varu vienam spēcīgam vadonim, dibināt  monarhiju.  Monarhijas pamatā ir ideja apsargāt vājos, un monarham jāvalda tautas garā. Valdnieks neļauj ievērojamiem cilvēkiem kļūt pārāk vareniem, viņš samazina stingros sodus; likums sāk saudzēt arī vergu. Bet šī jaunā vara savukārt bojā un samaitā tautu. Jo vairāk ļaudis attālinās no politiskās dzīves un uzlabo savu materiālo stāvokli, jo vairāk tie sāk aizmirst lielo, cēlo, tie padodas zemiskām interesēm, zaudē kopīgā sakara izjūtu. Sabiedrība izirst, ļaudis sāk kalpot savām rupjām iegribām un kaprīzēm; it kā no jauna iestājas barbarisms. Labi, ja šai momentā parādīsies mežonīga svaiga tauta: tā pa kļaus sev kādreizējo kulturālo cilvēku panīkušo masu, kas galu galā pēc sava attīstības līmeņa nav vairs tālu no mežonības. Pa grimušajai romiešu sabiedrībai tādi glābēji bija mežonīgie ģermāņi Cilvēki tapa arvien rupjāki un noslīga jau uz pirmatnīgo tieksmju pakāpes, līdz ar to radās jauna interese pret kultūru. Atgriezās dievbijība un taisnīgums.

Viduslaiku barbarisms, pēc Viko domām, ir pilnīga dievību laikmeta atdzimšana. Atkal valda dievu gribas iztulkotāji. Atkal dievu tiesa divcīņas. Atkal mēmi simboli bruņinieku ģerboņos, kapa pieminekļos. Atkal stiprie pakļauj dzimtbūšanas važām vājos. Cilvēki veikuši apli un atkal nonākuši pie tā sākuma. Vispirms bija kustība, skrējiens uz priekšu – «corso», pēc tam kustība pa griezās atpakaļ, skrējiens kļuva atmugurisks – «ricorso», bet tad iesākās jauns skrējiens, jauns «corso».

Tāda ir Viko vēstures filozofija vai ari vēstures riņķošanas teorija, kā to sāka vēlāk saukt, lai nostādītu pretī progresa teorijām. – Man varētu jautāt, vai tad kaut cik vērtīgu filozo­fiski vēsturisku pasaules uzskatu var radīt domātājs, kas pazinis tik maz vēstures faktu? Kāpēc atkārtot viņa prātojumus mums, kuru rīcībā ir milzīga vēsturisku datu bagātība, mums, kuru apvārsnis tik stipri paplašinājies? Es atbildēšu: mēs nemaz neesam tik tālu aizgājuši no Viko idejām, labāki sakot, mēs pamatojamies uz tā, ko esam mantojuši no viņa, mēs sekojam viņam.

Lūk, piemēram, viņa doma par to, ka neviena sociāla forma nevar pastāvēt mūžīgi, ka katra kultūras organizācija slēpj sevī sairuma dīgli. Mums tāda sabiedrības iestādījumu izpratne liekas pilnīgi dabiska un vienkārša. Mēs arī skolā pilnīgi tāpat izskaid­rojam, piemēram, viduslaiku barbarisko sabiedrību vai absolūtās monarhijas, vai arī demokrātijas likteni. Mēs cenšamies parādīt, ka iestādījums vai jēdzienu sistēma izveidojas no niecīgiem dīg­ļiem, izplēšas un attīstās, kā iezīmējas trūkumi, kā šie defekti pa­kāpeniski noved pie pagrimuma un sabrukuma.

Bet tas, kas mums tagad izliekas pats par sevi saprotams, nav bijis tāds Viko laikmetā. Doma par sociālo formu un reliģisko ticējumu nepastāvību, par to rašanos, attīstību un galu tai laikā, XVIII gadsimteņa sakuma, bija vārda īstā nozīmē revolucionāra. Zinātne pazina tikai divus cilvēces iestādījumu izcelšanās veidus: tos vai nu uzskatīja par Dieva veidojumiem (tā mācīja baznīca), vai arī par zināmu norunu cilvēku starpā, kas, gribēdami novērst strīdus un «visu cilvēku cīņu pret visiem», noslēguši līgumus (tā mācīja juristi, kas ticēja, ka, iekams izveidojusies valsts, esot pa­stāvējis kāds īpašs dabisks stāvoklis). Kā vienā, tā otrā teorijā cilvēces iestādījumi atzīti par nekustīgiem, nemainīgiem.

Viko atsakās no šām abām mācībām, no teoloģiskā un no racionālistiskā izskaidrojuma. Viņš pirmais izsaka domu par cilvē­ces ieražu, jēdzienu un iestādījumu rašanās, attīstības un sabru­kuma vēsturisko gaitu. Tā arī ir viņa «Jaunās zinātnes» galvenā tēze, galvenā metode, tas arī ir sākums historismam, t. i., cilvēces dzīves formu pētīšanai, kā tās attīstījušās, virzījušās uz priekšu, pārmainījušās. Mums jāgodā un jāapsveic Viko kā historisma dibinātājs, pamatlicējs.

Tālāk Viko pirmais izteicis domu, ka cilvēces kultūras kustība notiek, sociālām grupām cīnoties savā starpā; pie kam šās grupas cīņas procesā mācās organizēties, vājākā piesavinās stiprākās gru­pas paņēmienus, galu galā uzvar to ar tās pašas ieročiem. Pievēr­šoties XIX gadsimtenim, mēs redzam, ka Momzens savā «Romiešu vēsturē» tēlo tādu kārtu cīņas ainu, kādu galvenos vilcienos jau devis Viko. Tālāk mēs novērojam, ka marksistu teorija, kas vēsturē visos laikos redz galvenā kārtā šķiru cīņu, attīsta jau Viko izteikto ideju.

Mūsu atkarība no Viko vēstures filozofijas ir nenoliedzama. Bet pienācis laiks jautāt, no kā tad savukārt atkarīgs Viko, pie kādiem priekštečiem viņš mācījies, ko viņam iedvesis viņa laik­mets?

Atzīmēsim viņa teorijas neapšaubāmi antikristīgo raksturu. Viko darbā pārsteidz zemais kristīgās ticības novērtējums. Tēlojot romiešu sabiedrības dzīvi un kultūru impērijas laikmetā, Viko ne­piemin to faktu, ka šās kultūras vidē parādās kristīgā ticība, viņš it kā neliekas ne zinis, ka impērijas pastāvēšanas beidzamajos gadsimteņos un barbaru iebrukuma laikā eksistējusi kristīgā baz­nīca. Tikai raksturojot viduslaiku barbarisko sabiedrību, Viko uz­skata par vajadzīgu pieminēt «Dieva gribas iztulkotāju» valdī­šanu, apzīmējot ar tādiem negodbijīgiem vārdiem garīdzniecību. Bet šī valdīšana viņa uztverē ir viena no atkalatdzimušās pirmat­nējās rupjības parādībām; šī baznīca, šī reliģija ir pārējo barbariskā gadsimteņa formu un jēdzienu cienīga.

 Viko nevar nosaukt par ateistu, viņam nav franču apgaismo­tāju kareivīgā cīņas gara, bet viņš jāuzskata par neticīgu filozofu,

par agnostiķi. Reliģija viņa uztverē nav cilvēkam mūžīgi raksturīga garīgo vajadzību forma, bet tikai laikmetīga, pārejoša ticējumu un jūtu sistēma, pie tam sistēma, kas apmierina uz samērā zemas attīstības pakāpes stāvošus cilvēkus; morālā ziņā filozofija ir pārāka par reliģiju; reliģijā trūkst tikumu jēdziena, to izveido tikai filozofija.

Kur radies šis Viko agnosticisms, šī viņa neticība? Viko ir laikabiedrs angļu deismam, kas bija licis kristīgās ticības vietā racionālistisko filozofiju. Bet deismam ir pavisam citi pamati, deismam priekšteči bija puritāņi, kvēkeri – dedzīgie ticības sargātāji, kas gan vienkāršoja, saīsināja reliģiju, tomēr izmantoja bībeli. Bet Viko vienaldzība pret reliģiju ir viņa humānistiskās skolas, viņa antīkās literatūras studiju rezultāts. Kā humānistu viņu saista Cicerona, Hbrācija, Tita Līvija klasiskais laikmets; Vergilijs ar savu mistiku un dievbijību viņu vairs neinteresē, nemaz nerunājot, protams, par Seneku, par reliģiski noskaņotajiem stoiķiem impē rijas laikmetā. Uz reliģiju Viko skatās ar materiālista un skeptiķa Lukrēcija vai Lukiāna acīm.

Tādas ir tradīcijas, kuru sfērā darbojas Viko. Viņš pats ir vēlā "iznīkstošā humānisma pārstāvis. Sajūsma par klasiķiem, par antī kās pasaules literatūru un zinātni pamazām izbeidzas. Francijā Pero raksta «Parallèles des anciens et des modernes»; viņš še apgalvo, ka skolnieki pārspējuši savus skolotājus, ka modernajā literatūrā jaunklasiķi izstrādājuši smalkākas, mākslinieciskākas formas, nekā tās varējuši radīt pirmatnējie, senie klasiķi (1688.– 96.). Itālieši tomēr vēl nebija paspējuši pievienoties šiem lielīga­jiem franču modernisma apgalvojumiem. Viko ir pārliecināts hu­mānists seno laiku garā. Viņam liekas, ka Tits Līvijs devis Romas vēsturi tādā iztulkojumā, ka to nevar aizstāt ne ar vienu citu, viņa uztvere ir mūžīga un monumentāla. Un tai pašā laikā Romas vēsturei jābūt par ikkatras turpmākās, ikkatras iespējamās vēstu­res mūžīgo paraugu, mūžīgo tipu. Tā riņķveidīgā kustība, pa ku­ras līkni cilvēku sabiedrība pakāpeniski izgājusi cauri patriarhā tam, aristokrātijai, demokrātijai, republikai, monarhijai un nonā­kusi pie impērijas sabrukuma un jauno barbaru parādīšanās – tā ir cilvēces sociālās dzīves pamatlikums.

Viko izstrādātā riņķošanas teorija stāv pilnīgi par sevi starp tai svešajiem, gan agrākiem, gan arī vēlākiem virzieniem, kas vis­visādos veidos izkopj mācību par cilvēces progresu; tie iedomājas šo procesu kā nepārtrauktu, bezgalīgu, nemaldīgi uz augšu ejošu kustību. Pero grāmatā «Parallèles» dominē progresa motīvs. Gal­veno jaunās dzīves atšķirību no antīkās pasaules dzīves franču jaunklasiķi redz tieši jauniem laikiem raksturīgajā zinātņu, māk­slu, tehnikas un sabiedriskās dzīves progresā un tai nekustīgumā, sastingumā, kas valdījis antīkajā pasaulē, kurai bija sveša pati progresa ideja.

Kā izskaidrot to parādību, ka Viko nav skārusi šī sajūsma par progresa ideju? Te varbūt zināmu ietekmi atstājuši dzīves apstākļi, kādos viņam nācās dzīvot un strādāt. Pero «Parallèles» sarakstītas Ludviķa XIV Francijā, tai trokšņainā uzplaukuma at­mosfērā, ko radīja Kolbēra industriālā politika, viņa fabrikas, zi­nātniskās un tehniskās akadēmijas, dziņa pēc transatlantiskām kolonijām, spožā izšķērdīgā galma mainīgās modes, drāmas un operas panākumi.

Itālijā tai laikā valdīja pilnīgs provinciālisms; tas zīmējas it sevišķi uz Dienviditāliju, kur tautas dzīvi apspieda svešzemnieki, spāņu ierēdņi un franču prinči. Slinkais galms, kura locekļiem Viko bija spiests rakstīt savas apsveikuma odas un glaimu pilnās, runas, viņam atgādināja Romas impērijas beidzamos gadsimteņus, to laikmetu, kad romiešu sabiedrība bija kļuvusi pilnīgi gļēva, pa­zaudējusi darba un domāšanas enerģiju un, kā pats Viko teica, «arī savu locekļu kopīga sakara izjūtu».

Atcerēsimies, kā Viko izsaucās: «Labi, ja šai momentā parā­dīsies mežonīga, svaiga tauta un pakļaus sev kādreizējo kulturālo cilvēku panīkušo masu.» Šis teikums, varbūt, jāsaprot burtiski kā tiešs autora jūtu izpaudums, kā no visas sirds izteikts patriota novēlējums, kā cerība, ko tik daudz cietušais filozofs bija lolojis Neapoles pagrimuma un garīga truluma atmosfērā.

Viko ir tipisks itāliešu gars; viņš pieder tai pašai domātāju grupai kā Dante, Makjavelli, Džordāno Bruno; rases īpatnībām,, temperamenta savādībām vēl pievienojas romiešu kultūras neiz­nīkstošās tradīcijas; šie dažādie elementi apvienojas kopā un re­zultātā dod «Jauno zinātni»; šis sacerējums iedarbojas uz mums kā vesels, abstrakts, vienots spēks; mēs izlietojam tajā norādītās, metodes, nemaz vairs neatceroties tā vietējās, laikmetīgās, indi­viduālās īpatnības.

(34.-41. lpp.)

Rīga, Zvaigzne, 1990