HENRIHA/INDRIĶA CHRONICON LIVONIAE AUTORA IDENTITĀTES PROBLĒMA KRIEVIJAS HISTORIOGRĀFIJĀ
Sergejs Coja
Raksts ir nopublicēts Latvijas vēstures institūta žurnālā (2011. – Nr. 3. – 66.–83.lpp.). Šeit ir minēta raksta jauna redakcija ar nelielam izmaiņām un papildinājumiem.
Indriķa (Henriha) hronikai (turpmāk tekstā – IH) un tās autorības problēmai Krievijas historiogrāfijā veltīts daudz uzmanības. Tas saistīts ar to, ka no vienas puses, hronikā aprakstīti daudzi notikumi, kas atspoguļoja arī Krievzemes vēsturi, bet no otras puses tāpēc, ka, sākot ar XVIII gs. Baltija kļuva Krievijas impērijas province un līdz ar to bija cieši saistīta ar Krieviju. XX gs. 30. gadu beigās Baltija atkal nokļuva PSRS ārpolitikas uzmanības centrā, un vēlāk Baltijas triju valstu teritorijas tika anektētas. Arī Krievijas historiogrāfijā sākot ar XX gs. 30.gadu beigām no jauna radās interese par minēto tēmu.
Pēdējo sīku historiogrāfijas ekskursu par IH un tās autorības problēmu izdarīja Ē. Mugurēvičs hronikas 1993. gada izdevumā, 1 bet Krievijas historiogrāfijā 2 par minēto jautājumu līdz šim brīdim trūkst detalizēts apraksts. Sakarā ar to šī darba uzdevums ir aprakstīt un analizēt esošu Krievijas historiogrāfiju par IH autora identitātes problēmu, veltot arī uzmanību hronikas izdevuma tradīcijām, virzoties hronoloģiskajā secībā, sākot ar pirmajiem pētījumiem par norādīto tēmu XIX gs. vidū līdz mūsdienām un sagrupējot vēsturniekus, pamatojoties uz viņu attieksmi pret hronikas autorības problēmu.
I
Krievijas historiogrāfijā Indriķis un viņa hronika izraisa interesi kopš akadēmiķa Ernsta (krievu tradīcijā vārds lietots – Arists) Eduarda Kuņika (1814–1899) laikiem.3 Viņš pirmais iztulkoja krievu valodā hronikas XXV, XXVI un XXVII nodaļas ar saīsinājumiem un publicēja tās 1853. gada Krievijas Zinātņu Akadēmijas Zinātniskajās piezīmēs,4 šim nolūkam izmantojot A.Hanzena tā paša gada hronikas izdevumu.5 Tas bija nepieciešams viņa darbam, lai precizētu Kalkas kaujas datus. Kopumā tulkojums bija izdarīts kvalitatīvi un tika apgādāts ar komentāru, taču tas bija tikai IH neliels fragments.
E.E.Kuņiks atzīmēja, ka minētais avots ir ļoti svarīgs Ziemeļrietumu Krievzemes vēsturei, un piekrita viedoklim, ka Indriķis bijis vācietis.6 E.E.Kuņiks arī pats pēc tautības bija vācietis, bet mūža lielāko daļu nodzīvoja Krievijā un kļuva par Krievijas Zinātņu Akadēmijas akadēmiķi. Daļu savu darbu viņš uzrakstīja vāciski, bet daļu – krieviski, taču vienmēr aktīvi uzstājās pret krievu nacionālismu un šovinismu kā politikā, tā arī zinātnē, un mēģināja nodarboties ar slāvu un vāciešu samierināšanu. Taču domājams, ka viņa pozīcija par Indriķa vācisko izcelsmi bija maz saistīta ar politiku, lai gan argumenti par labu tādam viedoklim E.E.Kuņikam liekas pierādīti vairāk nekā nepieciešams. Minētajai tēmai viņš pievērsās arī tāpēc, ka Baltijas vēsture bija viņa pētniecisko interešu lokā.
Viedoklim, ka Indriķis bijis vācietis, 1888. gadā pievienojās arī Aleksandrs Lappo-Daņiļevskis (1863–1919), kuram pieder nevis oriģināls pētniecisks darbs, bet gan raksts, kas pamatojās uz P. Jordana un H.Hildebranda darbiem.7 Līdz ar minētajiem autoriem viņš kritizēja viedokli par Indriķa vietējo etnisko izcelsmi un apgalvoja, ka pārliecinošu pierādījumu tam neesot. Norāde hronikas tekstā „de Lettis” (uz ko savu viedokli pamatoja pētnieki, kuri izvirzīja versiju par Indriķa vietējo izcelsmi) un to, ka Indriķis prata vietējās valodas, viņaprāt, nav pietiekami argumenti šādam secinājumam. Indriķa dzīves zināmie fakti un rīcības raksturojums (tas, ka viņš faktiski ir vācu ekspansijas Livonijā ideologs), pēc A.Lappo-Daņiļevska domām arī neatbilst viedoklim par viņa vietējo izcelsmi.8 Savos uzskatos A.Lappo-Daņiļevskis bija eiropeiski orientēts liberālis9 un viņam likās nepieņemami pretvāciski noskaņojumi.
Cits nozīmīgs virziens Krievijas historiogrāfijā orientējās uz to, ka Indriķis, visticamāk, bija latvietis. Pirmais, kurš sāka aizstāvēt šo viedokli, bija Arkādijs Stolipins (1822–1899).10
1867. gadā A. Stolipins, ņemot par pamatu IH A.Hanzena 1857. gada izdevumu,11 publicēja pilnīgāku saīsinātu Indriķa hronikas teksta atstāstījumu. Lai gan izdevuma mērķis bija palīdzēt precizēt Ziemeļrietumu Krievzemes vēsturi, tam bija neliels ievads, kurā saskatāms, ka izdevējs tiecas nostiprināt Krievijas lielvalstiskumu. Sakarā ar to A. Stolipins ne tikai diezgan brīvi pārstāstīja tās hronikas daļas, kas saistītas ar Krievzemes vēsturi,12 bet arī mēģināja pārtranslēt IH kopējo notikumu secību. Piemēram, savā atstāstījumā viņš saīsināja tekstu par Livonijas pirmajiem bīskapiem, par Rīgas dibināšanu 1201. gadā u.c.13 Te nepieciešams arī norādīt, ka teksts netika sadalīts un tajā ir grūti orientēties.
Ievadā A. Stolipins iepazīstināja lasītājus arī ar savu viedokli par hronikas autoru. Viņš atkārtoja J. Grūbera versiju, ka Indriķis pēc tautības bijis latvietis, kuru vācieši bērnībā paņēmuši par ķīlnieku, viņu izaudzināja mūki (tiesa, A.Stolipins atrunāja, ka šo versiju nevar uzskatīt par pilnīgi pieradītu, bet tā esot visticamākā), un pēc tam Indriķis kļuvis par garīdzniecībā maznozīmīgu personu.14 Protams, šis izdevums bija svarīgs, jo iepazīstināja krievu lasītāju ar IH saturu, bet zinātniskā vērtība tam bija neliela – lasītājs no šī izdevuma varēja noskaidrot tikai IH aptuvenu saturu.
II
Pirmais, kurš Krievijas historiogrāfijā plaši nodarbojās ar IH, bija Jevgrafs Češihins (1824–1888), sākot ar to, ka viņš pirmais iztulkoja hroniku krievu valodā pilnībā. IH tulkojums 1876. gadā tika nopublicēts grāmatā “Сборник материалов и статей по истории Прибалтийского края” (Avotu un rakstu krājums Baltijas novada vēsturē).15 J.Češihins tulkoja hroniku nevis no latīņu teksta, bet no tā vācu tulkojuma E. Pābsta 1867. gada izdevumā,16 kur par pamatu tika ņemts hronikas Zamoiska kodekss (t.i. XIV gs. rokraksts, bet nevis XVII gs., uz kura pamatojās iepriekšējie izdevumi). Šim izdevumam krievu valodā tika iztulkots arī E. Pābsta izdevuma priekšvārds, kurā E. Pābsts apšauba Indriķa latviešu izcelsmi.17Izdevuma ievadā teikts, ka tas ir veltīts galvenajam novada vēstures avotam – IH,18 taču nav nekādu izdevēja secinājumu, kas raksturotu minēto avotu un hronikas autora izcelsmes problēmu. Tulkojums pārsvarā ir adekvāts, bet dažviet krievu valoda diezgan arhaiska, jo tur, kur hronikā ir citēta Bībele, J.Češihins izmantoja Bībeles teksta slāvu arhaisku adoptāciju, tādējādi atreferējot šīs hronikas teksta daļas neadekvāti. Tādējādi minētais teksts ir tulkojums no vācu tulkojuma un E.Pābsta neprecizitātēm, kurām J.Češihins pievienoja klāt vēl savas neprecizitātes. Tādēļ šo izdevumu arī nevar atzīt par pietiekami zinātnisku.
Grāmatā „История Ливонии с древнейших времен” (Livonijas vēsture kopš senākajiem laikiem), kuras I sējums izdots Rīgā 1884. gadā,19 1. nodaļas 67.–70. lpp. veltīta IH kā vēstures avotam. Šeit J.Češihins aizskar jautājumu par hronikas autora identitātes problēmu un raksta, ka par viņu mums zināms tikai tas, ko hronikas autors uzrakstījis par sevi pats. Ir zināms, ka viņš bija bīskapa Alberta skolnieks, 1208. gadā saņēma garīdznieka statusu un tika nosūtīts pie latviešiem (tieši pie latviešiem – tā J. Češihins), kuri dzīvo netālu no igauņiem. Hronikas autors, raksta J.Češihins, pats sevi sauca par Indriķi (atsauce uz IH XXIV, 1). Indriķis dzīvoja starp latviešiem, uzbūvēja tur baznīcu, un neskatoties uz grūtībām, bija latviešu vidū cienījams. Pat būdams pie lībiešiem, viņš traucēja tiem sagrābt gūstā Raceburgenzes bīskapu (atsauce uz XIX, 5, 6), bet 1214. gadā viņš bija aizsūtīts pie citiem latviešiem, kuri pārgāja no pareizticības uz katoļticību. 1215. gadā Indriķis piedalās Laterāna Konsilā un pēc tam daudzos karagājienos pret igauņiem.20
J.Češihins atzīmēja, ka Indriķis prata kā latviešu, tā arī igauņu valodu un darbojās pie bīskapa Alberta arī kā tulks. Kāda bija tā laika igauņu un latviešu valoda, kā arī, kas īsti bija latvieši un igauņi, J. Češihins neskaidro. Domājam, ka viņš par latviešu un igauņu valodām uzskatīja toreizējās vietējās valodas un tautas.21
Runājot par Indriķa tautību, J.Češihins plaši atstāstīja hronikas (XVI, 3) notikumus par to, kā lībieši mēģināja sagrābt bīskapu, bet to viņiem traucēja izdarīt “Henricus de Lettis”. Kā raksta J. Češihins, prepozīciju “de” Indriķis daudzās vietās lietoja, lai tādā veidā norādītu uz cilvēku izcelsmi. J. Češihins apraksta notikumus no hronikas (IV, 4) arī par to, kā bīskaps Alberts 1200. gadā paņēma ķīlā 30 zēnus no lībiešu un latviešu labiešu ģimenēm un aizsūtīja viņus uz Vāciju mācīties, un tāpēc arī pastāv versija, ka Indriķis bijis viens no minētajiem zēniem. Saskaņā ar šo versiju, Indriķis savu bērnību pavadīja latviešu ģimenē, kura dzīvoja netālu no igauņiem, un tāpēc kopš bērnības prata abas šīs valodas. Ieguvis izglītību pēc Alberta pavēles, viņš varēja sevi saukt par Alberta skolnieku. Pēc tam, atkal pēc Alberta pavēles, viņš atgriezās atpakaļ no Vācijas.22
Tālāk J.Češihins atsaucas uz citiem pētniekiem, kuri uzskata par pamatotu viedokli par Indriķa izcelsmi no latviešiem, jo hronikas autors simpatizēja latviešiem daudz vairāk nekā igauņiem un viņš nav rakstījis par to, ka latvieši kopā ar igauņiem būtu sacēlušies pret vāciešiem.23 J.Češihins neraksta par to, no kādiem vēstures pētniekiem vai avotiem viņš smēlies šo versiju, bet zināms, ka tā nāk no J. Grūbera un citiem vācu vēsturniekiem.
J. Češihins arī domā, ka citi zinātnieki (H.Hildebrands, E.Pābsts) apšauba Indriķa latvisko izcelsmi, jo viņi spriež, ka nav pietiekama pamata uzskatīt Indriķi par latvieti tikai balstoties uz prepozīciju “de”. “De” varot nozīmēt arī amatu vai darbības veidu, un šie pētnieki pieļauj, ka Indriķis drīzāk bijis vācietis, lai gan arī tam nav pierādījumu. J. Češihins raksta, ka šis jautājums nav risināts līdz pat dotajam brīdim: nav pietiekošu pierādījumu tam, ka Indriķis būtu latvietis, bet nav arī tādu faktu, kas to noliedz.24
J. Češihina viedoklis par Indriķa tautību dažādi saistīts gan ar paša J. Češihina attieksmi pret vāciešiem (kā mēs zinām, viņš bija tuvs slavofiliem), 25 gan ar tā laika politisko situāciju, jo imperatora Aleksandra III valdīšanas laikā (1881–1894) un daļēji pēc tam Nikolaja II valdīšanas laikā (1894–1917) Krievijas impērijas nacionālā politika Baltijā mainījās. Neiejaukšanās politika pārvērtās rusifikācijas politikā un virzījās uz vāciešu virskundzības izspiešanu Baltijā. Vācieši, kas tajā laikā Baltijā bija vienīgais politiskais spēks, protams, tam pretojās, un cariskā valdība, ņemot vērā latviešu kustību par pāreju pareizticībā XIX gs., uztvēra latviešus kā sabiedrotos. Luterticīgos vācbaltiešus cariskā valdība sāka uzskatīt par Krievijas impērijas un pareizticības ienaidniekiem. Tā, piemēram, domāja viens no galvenajiem cara Aleksandra III ideologiem Konstantīns Pobedonoscevs (1827–1907).26
Grāmatas „Livonijas vēsture kopš senākajiem laikiem” ievadā J.Češihins negatīvi novērtēja to vēsturisko faktu, ka vācieši XIII gs. no Livonijas izkonkurēja slāvus un pareizticību. Viņš uzskatīja, ka katolicisms vietējiem iedzīvotajiem tika uzspiests,27 un vāciešu ienākšanu Livonijā parādīja kā dabiskas vēstures gaitas pārtraukšanu, 28 turpretī Baltijas pievienošanu Krievijas impērijai XVIII gs. attēloja kā dabiskas vēstures gaitas atjaunošanu, jo tas esot viens no posmiem Krievijas impērijas zemju apvienošanai vienā valstī.29 Tas paskaidro, kāpēc 1876. gada izdevumā nekāda raksta par Indriķi nav bijis, izņemot E.Pābsta izdevuma ievada tulkojumu, kur tika aizstāvēts viedokli par Indriķa vācu izcelsmi (rusifikācijas politikas tad vēl nebija), taču 1884. gada izdevumā J.Češihins jau konkrēti pozicionē savu attieksmi šajā jautājumā.
Līdz ar to redzams, ka diskusijā par hronista Indriķa tautību, J. Češihins un citi krievu vēsturnieki sāka sliekties par labu viedoklim, ka Indriķis bija latvietis. J. Češihins gan nebija par to pilnīgi pārliecināts, bet meklēt argumentus par labu šai versijai viņam bija aktuālāk, nekā domāt par hronikas autora vācu izcelsmi.
1884. gadā Sanktpēterburgā iznāca Georgija Trusmana (1857–?) grāmata „Введение христианства в Лифляндии” (Kristietības ieviešana Vidzemē)30. Autors diskutē ar H.Hildebrandu un raksta, ka vācu vēsturnieks nepareizi traktē apzīmējumu „de Lettis”. G.Trusmanis saka, ka pēc H.Hildebranda viedokļa tas nozīmē tikai „Indriķis ir letu priesteris” un nekas cits (runājot par vietējiem iedzīvotajiem, Krievijas vēsturnieki plaši lietoja latinizētu nosaukumu „leti” vai „letti”). Bet, kad Indriķis runā par sevi kā par letu priesteri, atzīmē autors, viņš runā citādi, piemēram: „Sacerdos ipsorum” (XII, 6), „Henricus Lettorum, minister de Ymera” (XXIV, 1) „Lettorum de Ymera sacerdos” (XXIV, 5). Prepozīcija „de”, skaidroja G.Trusmanis, saskaņā ar viduslaiku paražu norādīja uz dzimteni, vai valdījumu, vai dzīves vietu un līdz ar to, Indriķis ir domāts nevis kā letu priesteris, bet kā bīskapa Filipa biedrs, kurš vēršas pie lībiešiem.31
G.Trusmanis uzskata, ka visargumentētāk domāt par Indriķa latvisko izcelsmi būtu izejot no viņa dzīves apstākļiem. Viņaprāt, hronikā redzams, ka konflikta situāciju noregulēšanai starp vāciešiem un vietējiem iedzīvotājiem, vācieši kā starpniekus izmantoja vietējas izcelsmes katoļu priesterus.32 Tomēr konkrētāk ar piemēriem autors šo domu neargumentē.
Tālāk G.Trusmanis atstāsta zināmu Indriķa biogrāfiju par to, kā Indriķis izglītojās un pieņēma priestera amatu pie Alberta (atsauce uz XI, 7) un 1208. gadā aizbrauca dzīvo pie Imeras 33 letiem, un ka starp letiem Indriķim bijusi liela autoritāte. Viņš aktīvi piedalījās kristietības misijā un arī piedalījās kara gājienos pret estiem. Autors arī atzīmēja, ka Indriķis prata vietējās valodas – letu valodu un estu valodu. Autora skatījumā tas norāda, ka Indriķis droši vien bija vietējas izcelsmes,34 taču, ņemot vērā citu vēsturnieku argumentāciju un loģiku, autora argumentācija uzskatāma tikai par hipotēzi. Autors neapgalvo, ka šī versija ir pilnīgi pierādīta, bet acīmredzami viņam gribējās domāt, ka Indriķis bija latvietis un nevis vācietis. Vēlāk G. Trusmanis pievienojās tiem autoriem, kas apšauba uzskatu, ka Indriķis vispār bija hronikas autors.
Viedoklim par to, ka IH autors bija latvietis, pievienojas arī vēsturnieks Aleksejs Sapunovs (1851–1924). Recenzējot F.Keislera darbu,35 viņš apraksta IH autora identitātes problēmu historiogrāfijā un teica, ka acīmredzami hronikas autors Indriķis bija latvietis, audzināts par bīskapa Alberta līdzekļiem. Indriķis bijis ierindas katoļu priesteris un nevarēja pacelties pāri sava laikmeta stereotipiem. Tāpēc, līdzīgi vāciešiem, viņa attieksmē pret vietējiem iedzīvotajiem izpaužas nevērīgs nicinājums.36
Cits Krievijas pirmsrevolūcijas vēsturnieks, kas rakstīja par Indriķa izcelsmi, bija N.Kiprianovičs. Viņš uzrakstīja rakstu „Ливонская хроника Генриха Латыша” (Latviešu Indriķa Livonijas hronika)37 un viņam nav bijis šaubu par to, ka hronikas autors ir Indriķis. Šo viedokli viņš apstiprināja ar to, ka gandrīz visi citi pētnieki to atbalstījuši 38 un līdz ar to, viņaprāt, šo uzskatu nav vajadzīgs speciāli skaidrot.
Autors atbalsta arī viedokli, ka Indriķis bija latvietis, un par to plaši diskutēja ar vācu vēsturniekiem, kas apgalvoja pretējo. Viņš uzskatīja, kā prepozīcija „de”, bez šaubām, saistītās ar tautas nosaukumu, bet ne ar personas darba vietu. Citās hronikas vietās, kā raksta N.Kiprianovičs, teicieni ar prepozīciju „de” saistīti ar personas izcelsmi un līdz ar apzīmējumu „de Lettis” Indriķis izmantoja, lai uzrādītu savu izcelsmi. To, ka Indriķis izmantoja vārdus „mūsējie” un „mēs” saistībā ar vāciešiem, nepierāda, ka viņš bija vācietis, jo „mūsējie” šajā gadījumā, nozīmē katoļi, nevis kādu konkrētu tautību.39 N. Kiprianovičs atzīmēja, kā IH pieminēti desmitiem garīdznieku un tikai par Indriķi teikts, ka viņš bija „de Lettis”.40 Tas, ka hronikas autors zina vietējās valodas, rakstīja krievu vēsturnieks, arī liecina par viņa vietējo izcelsmi. To, ka Indriķis slavēja vāciešus un Albertu, neliecina par to, ka viņš pats bija vācietis, jo tā bija viņa oficiālā pozīcija, kādu prasīja no viņa pats hronikas uzdevums.41 Turklāt, hronikā ir arī slavinājumi letiem. Indriķis arī mēģināja neizcelt naida momentus starp letiem un vāciešiem, vai runāja par to piesardzīgi.42
Par Indriķa dzīvi mēs zinām maz, teica N. Kiprianovičs. Audzināšanu viņš ieguva pie bīskapa Alberta un ņemot vērā izglītības līmeni, acīmredzami, viņš bērnībā mācījās Vācijā.43 Tālāk N. Kiprianovičs pārstāsta Indriķa biogrāfijas zināmos faktus. Par hronikas uzrakstīšanas laiku viņš raksta, ka tā bija uzrakstīta 1225. un 1226. gadā, kad Livoniju apmeklēja Romas pāvesta legāts, bet hronikas XXX nodaļa bija uzrakstīta vēlāk – 1227. gadā.44 Indriķis tik ātri uzrakstīja hroniku pateicoties tam, ka viņa rīcībā bija dažādi materiāli: mācītāju un citu aculiecinieku ziņojumi, kā arī dažādi oficiāli dokumenti.45
Kopumā N. Kiprianovičs turpināja Krievijas historiogrāfijas XIX gs. 80. gadu tradicionālo viedokli, saskaņā ar kuru lielākā Krievijas vēsturnieku daļa aizstāvēja uzskatu, ka Indriķis bijis latvietis.
III
1904. gadā Ivans Jurjens (1866–1915) 46 darbā „Древнейшая Ливонская хроника” (Vissenākā Livonijas hronika) 47 aizstāvēja tēzi par to, ka Indriķi nevar saukt par hronikas autoru. Viņš kritizēja J.Grūberu un citus autorus (A.Hanzenu un H.Hildebrandu), kuri turpināja tradīciju saukt Indriķi par hronikas autoru. Viņa galvenais arguments bija tas, ka šo vēsturnieku tēzes ir pamatotas tikai uz minējumiem un tikai sakarā ar to, ka nav bijis citu personu, kas varētu pretendēt uz hronikas autora titulu.48
I.Jurjens pauda uzskatu, ka Indriķa atrašanās tālu no Rīgas draudzes liecina par viņa zemo sociālo stāvokli, un ka viņam nav bijusi īpaši laba izglītība, kas būtu nepieciešama, lai uzrakstītu tāda līmeņa hroniku. Parasta draudzes mācītāja izglītības līmenis nebija augsts, turpretī hronikas autors bija labi izglītots cilvēks. I.Jurjens raksta par hronikas eleganto latīņu valodu, par to, ka tās autors ne tikai ļoti labi pārzina Svētos rakstus, bet zināja arī antīkos autorus. Bez šaubām, raksta I. Jurjens, hronikas autors ir garīdznieks, bet noteikti augstāka līmeņa nekā necils draudzes mācītājs.49 Hronikas autoram nav obligāti jābūt aprakstīto notikumu aculieciniekam, viņš, kā saka J. Jurjens, var izmantot gan pārskatus, kas tika sūtīti uz Rīgu, gan pašu aculiecinieku stāstījumus 50. Hronikas autors labi orientējās Livonijas notikumos un dažkārt aprakstīja ne tikai pašus notikumus, bet arī aizkulišu dzīvi. Turklāt ģeogrāfiskie nosaukumi hronikā pieminēti galvenokārt no lībiešiem, bet ne no letiem. Tas arī liecina pret Indriķi, jo Indriķis dzīvojis starp letiem, bet ne starp lībiešiem. Hronikā nav nekādu aizguvumu no letu valodas, taču ir dažādi aizguvumi no lībiešu valodas.51
I.Jurjenu nav interesējusi hronikas konkrētā autora personība. Viņš teica, ka tas noteikti bijis cilvēks, kas bijis tuvs varas pārstāvjiem un dzīvojošs vai Rīgā, vai netālu no tās.52 Acīmredzot hronikas autors bijis vācietis, jo viņš hronikas tekstā vismaz divas reizes sevi identificē ar vāciešiem (atsauce uz hronikas XXIII, 9 un XXV, 2).53
Daži I. Jurjena argumenti ir pretrunīgi un neko nepierāda. Apgalvot, ka no Rīgas draudzes tālumā dzīvojošam mācītājam nevarēja būt laba līmeņa izglītība, nav pamata. Turklāt, kā mēs zinām, Indriķis ne tikai nodarbojās ar savu draudzi, bet arī aktīvi piedalījās visas Livonijas vācu kolonijas dzīvē. Runājot par valodu, jāņem vērā, ka hronikas radīšana bija saistīta, galvenokārt, ar rakstīšanas kanoniem un nevis orientēta uz aizguvumiem. Līdz ar to aizguvumu no citām valodām tur vispār ir maz. Indriķa zemais sociālais stāvoklis arī neko nepierāda. Tāpēc I. Jurjena apgalvojumi uzskatāmi par nepierādītiem, taču noteikti ir taisnība, ka viennozīmīgu pierādījumu tam, ka Indriķis bijis hronikas autors, trūkst.
G.Trusmanis 1907. gadā uzrakstīja vēl vienu rakstu „Древнейшая Ливонская хроника и ее автор” (Vissenākā Livonijas hronika un tās autors).54 Autors atzīmē, ka jautājums par hronikas autoru un viņa tautību ir diskutējams, un ka neapšaubāms ir tikai tas, ka hronikas autors bijis garīdznieks.55 G. Trusmanis pilnīgi piekrīt I. Jurjena viedoklim, ka Indriķis vismazāk atbilst hronikas autora lomai, un rakstā gribēja papildināt šo viedokli ar saviem spriedumiem. G. Trusmanis pauž uzskatu, ka hronikas autors bijis ļoti informēta persona, un, bez šaubām dzīvojis Livonijas politiskajā centrā Rīgā, bet nevis kaut kur nomalē. Viņš bijis tuvs varai un bija informēts par tādām detaļās, ko varētu zināt tikai ar varu ļoti cieši saistīta persona.56
G. Trusmanis noliedz pieņēmumu, ka par IH autoriem varētu būt vairākas personas, jo hronika uzrakstīta vienā stilā, tai ir vienots plāns, visur ir raksturīgi valodas aizguvumi un pēc rakstura tas ir viens nedalāms teksts.57 Nav diskutējams arī jautājums par to, kad hronika tika uzrakstīta. Tās bija 1225. gada beigas vai 1226. gada sākums, kad Livonijā atradās Romas pāvesta legāts.58 Livonijā hronikas autors parādījās apmēram tajā laikā, kad Alberts ieņēma bīskapa amatu, bet kad tas notika konkrēti, mēs pateikt nevaram. G.Trusmanis pieņēma, ka par hronikas autoru varētu būt bīskapa Alberta brālis Rotmars, kurš parādījās Livonijā 1205. gadā, ieņemdams daudz augstāku stāvokli nekā Indriķis, 1224. gadā bija ievēlēts par jaundibinātās Tērbatas bīskapijas prāvestu (XXVIII, 8) un hronikā viņš ir dažas reizes pieminēts. Taču, kā uzsver G.Trusmanis, tas ir tikai pieņēmums,59 lai gan par to, ka hronikas autors bija bīskapam Albertam ļoti tuva persona, liecina tas, ka autors bija labi informēts par Alberta brāļa Teoderiha ģimenes apstākļiem.60
Tas, ka hronikas tekstā ir aizguvumi no vietējās valodas, uzskata G. Trusmanis, liecina nevis par to, ka autors bija vietējais, bet gluži pretēji, par to, ka viņš bija vācietis. Turklāt, daudz vairāk autors izmanto vārdus no estu valodas, nekā no letu.61
Autoram vajadzēja būt ļoti labi informētam par aprakstītajiem notikumiem, secina G.Trusmanis, norādot, ka pats bijis to aculiecinieks.62 Bīskapa, mestra un draudzes brāļu lūgumam uzrakstīt hroniku vajadzēja būt adresētam personai ar augstāku izglītības līmeni, nekā ierindas priesterim no provinces. Grūti arī pieņemt, saka G. Trusmanis, ka starp vietējiem provinciālajiem mācītājiem būtu tik labi izglītota persona kā hronikas autors.63
Grūti pārliecināti pateikt, kāpēc G.Trusmanis tik kardināli mainīja savus uzskatus par hronikas autora problēmu. Ir zināms, ka pats G.Trusmanis pēc savas izcelsmes bija no igauņu pareizticīgiem zemniekiem. Sanktpēterburgā viņš pabeidza pareizticīgo Garīgo akadēmiju.64 Kad viņš rakstīja pirmo darbu, Baltijā realizējās rusifikācijas politika, bet 1907.gada bija pavisam cita politiskā situācija. Pēc 1905.-1907.g. revolūcijas Krievija kļuva daudz liberālāka nekā bija pirms tam un domājams, viņš tajā laikā vērēja labāk attēlot savu īsto attieksmi par mums interesējošiem jautājumiem. Skaidrs arī tas, ka no pirmās publikācijas līdz otrai pargāja vairāk nekā divdesmit gadi. Pa to laiku autora viedoklis varēja arī izmainīties.
Tā rezultatā I. Jurjens un G. Trusmanis formulēja vēl vienu virzienu historiogrāfijā – uzskatīt, ka Indriķi mēs nevaram saukt par hronikas autoru un pieņemt, ka hronikas autors bija vācu tautības.
Krievijas historiogrāfijas klasiķis Sergejs Solovjovs (1820–1879) sacerējumā „История России с древнейших времен” (Krievijas vēsture kopš senākajiem laikiem) atsaucas uz IH, bet pats nedod nekādu pašas hronikas raksturojuma. S.Solovjovu galvenokārt interesē hronikā aprakstītie notikumi, kuros krievi karo pret vāciešiem.65 J.Češihins aktīvi sadarbojās ar S.Solovjovu viņa darbā tajās nodaļās, kas bija saistītas ar Baltijas vēsturi.66
Vasilija Kļučevska (1841–1911) un viņa „Курс русской истории” (Krievijas vēstures kursā) IH nebija izmantota un netika pat pieminēta.
IV
Pēc 1917.gada apvērsuma Krievijā pētniekus ilgu laiku IH īpaši neinteresēja. Situācija mainījās pirms Otrā pasaules kara 30. gadu beigās, kad Baltijas jautājums kļuva aktuāls Padomju Savienības ārlietu politikai.
Filologs un paleogrāfs Sergejs Aņņinskis (1891–1943) sagatavoja 1938. gadā jaunu IH izdevumu. Viņš pārtulkoja hroniku krievu valodā un pievienoja klāt plašu komentāru un ievadu, kurā raksturoja hroniku un tās autoru. Par pamatu šim izdevumam S. Aņņinskis paņēma V. Arnta 1874. gadā publicēto latīņu tekstu, kas tika papildināts ar Leonīda Arbuzova 1926. gada un 1927. gada teksta pētījumiem un E.Pābsta piezīmēm.67 1938.gadā bija divi hronikas izdevumi. Pirmais bija pilnais, ar hronikas latīņu tekstu un tulkojumu krievu valodā un ar pilnu komentāru un ievadu. Otrais – saīsinātais, bez latīņu teksta, saīsinātu ievadu un saīsinātu hronikas teksta komentāru.
Ievada III nodaļā S.Aņņinskis izvirzīja arī jautājumu par IH autorību. Viņš atzīmēja, ka šeit ir tikai viens avots – pati hronika.68 Pati hronika sniedz mums informāciju ne tikai par autora erudīciju, izglītības līmeni, apziņu, bet arī par autora vārdu. S.Aņņinskis atzīmēja, ka nekur autors nesauc sevi vārdā, bet par sevi daudz runā hronikā un ir bijis aprakstīto notikumu aculiecinieks (atsauce uz XXIX, 9). Daudzās vietās hronikas autors raksta trešajā personā un uzreiz sāk rakstīt „mēs” (XIX, 5, XXII, 9, XXIII, 7, 9). Ir gadījumi, kur ir pilnīgi skaidrs, ka autors ir aprakstīto gadījumu aculiecinieks (XXIII, 7). Lai gan gandrīz visi pētnieki uzskata, ka hronikas autors ir Indriķis, kura vārds daudzreiz ir pieminēts hronikā, S.Aņņinskis par pilnīgi pieradītu šo jautājumu neuzskata un norāda, ka tie ir tikai netieši pieradījumi.69
S.Aņņinskis atzīmēja, ka drīzāk taisnība ir H. Hildebrandam, kurš pamatoja savu viedokli ar to, ka hronikas autors ir atdarinājis evaņģēlistu Jāni un rakstījis par sevi – par Indriķi trešās personas vārdā (XI, 7, XXIV, 5, XXIX, 7), bet vietās, kur hronikas autors runā par grūto situāciju ar kuģi, kurā atradās Raceburgas bīskaps un autors (XIX, 5), tur skaidri tiek minēts „mēs”, no kā var secināt, ka viens no bīskapa ceļabiedriem bija Indriķis, kurš visu situāciju pēc tam krāšņi aprakstījis.70 Neskatoties uz to, secina S.Aņņinskis, mēs nevaram pilnīgi apgalvot, ka IH autors bija Indriķis, bet viņu var uzskatīt par visticamāko hronikas autoru.71
Par Indriķa tautību S.Aņņinskis sīki izklāsta dažādus viedokļus, kur pamatā ir divas versijas. Pēc S. Aņņiska domām, pirmā versija par Indriķi kā latvieti pastāv no pirmā Johana Grūbera 1740. gada hronikas izdevuma,72 un līdz 1858. gadam šis viedoklis dominēja vēstures zinātnē. Pētnieki, kā bija teikts, to pamatoja ar apzīmējumu tekstā “Henricus de Lettis”, kuru saistīja ar hronikas autoru. Viņi teica, kā prepozīcija “de” nozīmē cilvēka izcelsmi, pieminot arī to, ka Indriķis simpatizēja letiem. Indriķa izglītības fenomenu skaidroja ar to, ka Indriķis, acīmredzami, mācījies Vācijā, uz kurieni vēl bērnībā kā ķīlnieks ticis aizsūtīts.73
Saskaņā ar otru versiju, pētnieki, sākot ar P.Jordanu 1858. gadā,74 centās pierādīt, ka Indriķis bija vācietis, un prepozīcija “de” nozīmē nevis izcelsmi, bet dienesta vietu. Tad to varam traktēt tā, ka Indriķis ir garīdznieks no Letes apgabala. Ar vietniekvārdu “nos”, “nostris” viņš sevi vienā vietā konkrēti pieskaita vāciešiem un pretstata letiem (XXIII, 9). S.Aņņinskis neuzskata, kā šī vieta tekstā pilnīgi pierada Indriķa vācisko izcelsmi, kā to uzskata F.Keislers un R.Holtcmanis, jo, ja skatīt šo frāzi pilnā kontekstā, tad drīzāk tā atteicas uz igauņiem, bet ne uz letiem.75
Neskatoties uz to, S.Aņņinskis secina, ka visargumentētākie pierādījumi ir par labu tam, ka Indriķis bija vācietis. Tas izskatās loģiski – viņa dzīve pagāja starp vāciešiem, jo viņš pats bija vācietis. Sīkāku argumentāciju autors nesniedz, taču nonāk pie secinājuma, ka Indriķim piedēvēt vietējo izcelsmi, pamatojoties tikai uz vienu hronikas teikumu, kurš turklāt ir apšaubāms, nav pieņemami.76 Loģika šeit ir vienkārša – ja mums nav pietiekama pamata uzskatīt, ka Indriķis bija latvietis, tad, visticamāk, viņš bija vācietis.
S.Aņņinskis uzskata, ka, lai saprastu pašu IH, tādai diskusijai nav nekādas jēgas. Indriķa vācu orientācija ir neapstrīdama, un līdz ar to nav svarīgi, kas viņš bija pēc tautības – vācietis vai latvietis, kurš kopš bērnības dzīvojis un mācījies Vācijā (šeit S. Aņņinska viedokli, domājams, ietekmēja marksisma ideoloģiskie uzstādījumi, ka tautībai nav lielas nozīmes). Viņaprāt, Inriķis garīgās kultūras kontekstā noteikti bija vācietis vai atbilstoši mūsdienu terminoloģijai – savā mentalitātē vācietis, bet ne latvietis.77
S.Aņņinskis īsumā aprakstīja arī Indriķa biogrāfiju. Dzimis apmēram 1187. gadā, jo par garīdznieku kļuvis 1208. gadā (XI, 7). No 1203. gada viņš kalpo pie bīskapa Alberta un turpina izglītību līdz 1208. gadā kļūst par garīdznieku (XI, 7). Šo amatu, savukārt, var pieņemt ne agrāk kā 21 gadu vecumā. 1208. gadā Indriķis tika nosūtīts par priesteri uz nomali pie Imeras upes,78 kur strādā ilgu laiku. Taču viņš aktīvi piedalījās vācu kolonijas dzīvē, daudzas reizes bija Rīgā un piedalījās pārrunās starp vāciešiem, letiem un igauņiem. No 1210. gada aktīvi ņēma dalību dažādos notikumos Livonijā.79
Indriķis nomiris drīz pēc hronikas pabeigšanas (šeit S.Aņņinskis pārstāsta A.Hanzena viedokli), jo hronists neturpināja tekstu līdz bīskapa Alberta nāvei 1229. gadā. Pastāv viedoklis, rakstīja S. Aņņinskis, ka hronikas autors dzīvoja vēl ilgi pēc tam un nomira tikai pēc 1259. gada. G.Berkholcs identificē hronikas autoru ar Indriķi no Papendorfas, bet tad rodas jautājums, kuru uzdod arī S. Aņņinskis: „Kāpēc viņš neturpināja savu hroniku?” Uz to G.Berkholcs atbildēja, ka nav bijis pasūtījuma, jo bīskaps Alberts nomira un citiem bīskapiem hronikas turpinājums nebija vajadzīgs.80 Šo viedokli S.Aņņinskis nekomentē. Acīmredzot viņam nav bijis pārliecinošu pierādījumu. Līdz ar to nav iemesla apspriest slikti pamatotas hipotēzes par to, kad nomira hronists.
Vēsturnieks N.Bušs pieņem, ka Indriķis bija „Henricus de Lon”, kurš, iespējams, bija Albertam tuvs radinieks un cilvēks ar augstu izcelsmi. S.Aņņinskis apšauba arī šo viedokli, jo tādā gadījumā Indriķim būtu jāieņem augstāks amats nekā provinciālais priesteris. Šai hipotēzei nav nekādu pieradījumu un tā ir maz ticama.81 S.Aņņinkis uzskata, ka hronikas autors nav bijis vienkāršs klosteru hronists, jo pats aktīvi piedalījās aprakstītajos notikumos. Hronika uzrakstīta nevis pa daļām, bet visa uzreiz, kur aprakstītajos notikumos autors bieži aizsteidzas notikumu gaitai priekšā. Hronika, kā uzskata S.Aņņinskis, bija uzrakstīta kā pārskats Romas pāvesta legātam, kam vēlāk bija pievienota arī hronikas XXX nodaļa.82 Autors bijis savam laikmetam augstā līmenī izglītots cilvēks un ar labām latīņu valodas zināšanām.83
1938. gada IH izdevums līdz mūsdienām nav zaudējis savu zinātnisko nozīmi, neraugoties uz to, ka tam ir sava laikmeta trūkumi un kļūdas. Piemēram, S. Aņņinskis apgalvoja, ka Indriķim ir primitīvi pasaules uzskati.84 Novecojis arī teksta komentārs, un ir neprecizitātes tulkojumā. Tomēr līdz šim brīdim tas ir vienīgais pilnais hronikas teksta zinātniskais tulkojums krievu valodā.
S.Aņņinska attieksme pret hroniku un tās autoru noformēja Krievijas historiogrāfijas viedokli minētajās tēmās un tas dominē praktiski līdz šim brīdim. Piemēram, Vladimirs Pašuto (1918–1983) grāmatā „Образование Литовского государства” (Lietuvas valsts izveidošanās) pilnīgi atbalsta S. Aņņinska viedokli, ka Indriķis visdrīzāk bijis vācietis un pilnīgi noteikti viņš bija vācietis savā garīgajā kultūrā.85 V.Pašuto šo jautājumu speciāli nepētīja un, runājot par to, vēsturnieks atsaucas arī uz J. Zuša darbu (J. Zutis arī atbalstīja S. Aņņinska pozīciju, ka diskusijai par Indriķa tautību nav nekādas jēgas un Indriķa politiskās orientācijas skaidrai izpratnei nav svarīgi, kāda bija Indriķa izcelsme).86 V.Pašuto aktīvi izmantoja IH arī citos darbos, bet neraksturoja to un neko nerakstīja par hronikas autora problēmu.87
Pēc hronikas izdevuma 1938. gadā padomju-krievu un vēlāk Krievijas historiogrāfijā bija daudzas publikācijas, kas saistītas ar Livonijas vēsturi XIII gs. sākumā,88 un kur Indriķis tika pieminēts. Tiek atzīmēts, ka hronika ir ļoti svarīgs vēstures izpētes avots, bet plaša hronikas un tās autora problēma nav raksturota. Tāda pati situācija ir arī mācību grāmatā „Источниковеденье истории СССР” (PSRS vēstures avotu pētniecība) 1981. gada izdevumā. IH tur pieminēta ka svarīgs avots, bet plaša tā raksturojuma nav.89
V
No visjaunākajiem izdevumiem ir svarīga 2002. gadā iznākusī grāmata „Крестоносцы и Русь. Конец XII в. – 1270. г. Тексты, перевод, комментарий” (Krustneši un Krievzeme. XII gs. beigas – 1270. gads. Teksti, tulkojums, komentāri).90 Te atrodami apmēram trīsdesmit procenti no IH teksta jaunā tulkojumā krievu valodā paralēli hronikas latīņu tekstam. Izdevuma autori Vera Matuzova (dzim. 1942. g.) un Jevgēņija Nazarova atzīmēja, ka S.Aņņinska tulkojums nav zaudējis zinātnisku nozīmi, bet XXI gs. sākumā tas neatbilst vēstures zinātniskajam līmenim. Hronikas latīņu tekstu autori paņēma no L.Arbuzova un A.Bauera 1955. gada izdevuma, 91 kas uz šo laiku ir labākais hronikas latīņu teksta izdevums. Par pamatu savam tulkojumam autori izmantoja S.Aņņinska tulkojumu un visgrūtākās hronikas vietas salīdzināja arī ar tulkojumu latviešu valodā 1993. gada Ē.Mugurēviča un Ā.Feldhūna izdevumā.92 Izdevumam viņas izvēlējās fragmentus, kas saistīti ar krievu pieminēšanu šajā hronikā, un tos, kas vispilnīgāk aprakstīja svarīgākos politiskos procesus tā laika Livonijā.93 Neskatoties uz to, šajā interesantajā izdevumā nav plaša IH raksturojuma un pētījuma par tā autora problēmu. Ir tikai neliels hronikas historiogrāfisks apraksts, akcentējot uzmanību uz Krievu hronikas izdevumiem. Acīmredzot, minētā izdevuma autores nedomāja speciāli pētīt jautājumu par Indriķi un viņa izcelsmi, un sakarā ar to vispār nepauž savu viedokli par minēto jautājumu. Tāpat arī citās J. Nazarovas grāmatās un rakstos IH daudz izmantota un citēta, bet bez tās avotu pētniecības plaša raksturojuma. Viņa atzīmēja hronikas tendenciozitāti, ka minētais avots ir ļoti svarīgs dažādu jautājumu pētīšanai un arī to, ka hronikas autors dažādiem aprakstītajiem notikumiem bijis aculiecinieks.94 Redzams – J.Nazarova piekrīt S.Aņņinska viedoklim, ka jautājums par Indriķa izcelsmi nav aktuāls, jo tas neko nedod, lai saprastu hroniku pašu par sevi. Turklāt, šo jautājumu nav iespējams atrisināt jaunas informācijas trūkuma dēļ.
Plaši izmantoja IH Deniss Hrustaļevs, grāmatā „Северные крестоносцы. Русь в борьбе за сферы влияния в Восточной Прибалтики XII-XIII вв.” (Ziemeļu krustneši. Krievzemes cīņa par iespaidu sfērām Austrumu Baltijā), bet speciāli jautājums par hronikas autora problēmu un viņa izcelsmi šajā sacerējumā netika pētīts. Vēsturnieks pievienojas versijai, ka acīmredzami hronikas autors bija katoļu priesteris Indriķis, kurš dzimis Saksijā, un līdz ar to var secināt, ka pēc izcelsmes hronists bija vācietis. Tālāk D.Hrustaļevs atstāsta zināmus faktus no Indriķa biogrāfijas (ka IH autors dzimis apmēram 1187/88.gadā, 1205.gadā viņš atbrauca uz Livoniju, vēlāk sāka pārvaldīt pār draudzi Ziemeļu Latgalē un nomira viņš pēc 1259.gada). Nekādā veidā šo versiju grāmatas autors neargumentē, pasakot tikai to, ka šī versija šobrīd dominē zinātnē. Savā pētījumā viņš galvenokārt izmantoja 1938.gada IH krievu izdevumu.95
2009. gadā Rjazaņā tika atkārtoti izdots S. Aņņinska 1938. gada IH tulkojuma saīsinātais variants.96 Tas pilnīgi neatšķiras no 1938. gada izdevuma un ir tikai papildināts ar sastādītāja Aleksandra Cepkova nelielu ievadu, kurā sīki aprakstīts, kā vācieši iekaroja Prūsiju un Livoniju. Kā raksta sastādītājs, šī izdevuma galvenais mērķis ir palīdzēt pētniekiem.97 Ņemot vēra, ka tieši 1938. gada izdevums kļuva par bibliogrāfisku retumu un 2002. gada izdevumā „Krustneši un Krievija. XII gs. beigas – 1270. gads. Teksti, tulkojums, komentāri” ir tikai daļa no IH teksta, 2009. gada izdevumam ir liela vērtība, taču zinātnei šis izdevums neko jaunu nedod.
Svetlanas Rižakovas (dzim. 1972.g.) 2010.gadā izdotajā grāmatā „HISTORICA LETTICA: Национальная история и этническая идентичность. О конструировании и культурном реферировании прошлого латышей” (HISTORICA LETTICA: Nacionālā vēsture un etniskā identitāte. Par konstruēšanu un latviešu pagātnes kulturālu referēšanu), kas veltīta latviešu senatnes konstruēšanai, IH ir pieminēta. Pētījumā teikts, ka ar IH aizsākas rakstiskās historiogrāfiskas tradīcijas Latvijā,98 bet hronikas autora problēmai autore nepieskaras.
Neraugoties uz to, ka IH un tās autoram Krievijas historiogrāfijā bija veltīts pietiekami daudz uzmanības, var teikt, ka Krievijas historiogrāfijā tā neieņēma vadošās pozīcijas minētas tēmas pētīšanai. Tomēr, pievienojoties vai apstrīdot vācu vēsturnieku viedokļus un argumentāciju, krievu vēsturnieki nepārprotami veica savu ieguldījumu hronikas autora problēmas pētīšanā.
Pirmsrevolūcijas Krievijas historiogrāfijā vadošo lomu ieņēma viedokļi par to, ka Indriķis bija latvietis (A. Stolipins, J. Češihins, G. Trusmanis, A. Sapunovs, N. Kiprianovičs). Daži pētnieki apšaubīja uzskatu, ka Indriķis bija hronikas autors (I. Jurjens, kuram vēlāk pie šī viedokļa pievienojās arī G. Trusmanis), un bija autori (E. E. Kuņiks, A. Lappo-Daniļevskis), kuri apgalvoja, ka Indriķis bija vācietis. Jāsecina, ka autoru pozīcija par Indriķa problēmu bija atkarīga no vēsturnieku idejiskajiem uzstādījumiem. Tie, kuriem bija tuvi slavofīli vai krievu lielvalstiskums, vairāk orientējas uz viedokli, ka Indriķis bija latvietis, savukārt liberāļi vairāk orientējas uz viedokli, kā Indriķis bija vācietis. Nonoliedzami pētījumus ietekmēja arī politiskās nostādnes.
Padomju laikā dominēja S. Aņņinska viedoklis, kurš bija izklāstīts hronikas 1938. gada izdevumā un nosliecās par labu uzskatam, ka Indriķis, visticamāk, bija vācietis, bet kopumā šis jautājums netika īpaši aktualizēts. Šis izdevums līdz mūsdienām ir vienīgais hronikas pilnā teksta zinātnisks tulkojums krievu valodā. Mūsdienu Krievijas historiogrāfijā nav pētījumu par Indriķa identitātes problēmu, un nevarētu teikt, ka pēc Otrā pasaules kara tā būtu īpaši aktuāla Krievijas historiogrāfijai. Par to liecina arī fakts, ka līdz šim brīdim nav jauna IH pilna teksta zinātniska tulkojuma.
1. Sk.: Mugurēvičs Ē. Priekšvārds. Grām.: Indriķa hronika. Ā. Feldhūna tulkojums. Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. – Rīga, 1993. – 14.–28. lpp.
2. Pie Krievijas vēsturniekiem mēs attiecinām ne tikai vēsturniekus, kuriem ir īsta krievu tautas izcelsme, bet arī vēsturniekus, kas paši attieca sevi pie Krievijas historiogrāfijas, kas mācījās Krievijā, rakstīja krievu valodā vai ilgi dzīvoja Krievijā un par kādiem mēs varam pateikt, ka viņi ievēroja Krievijas historiogrāfijas galvenos principus un tradīcijas.
3. Pirms tam krievu vēsturnieki savos sacerējumos pieminēja Livoniju XIII gs. sākumā, bet nepētīja Indriķa hronikas (turpmāk tekstā – IH) un tās autora problēmu. Sk., piemēram: Карамзин, Н. М. История государства Российского. T. 3. – СПб, 1888.
4. Sk.: Куник А. Выписки из Генриха Латышского о русских событиях 1221–1223 годов. В кн.: УЗ АН по I и III отделению. Т. II. Вып. 2. – СПб, 1853. – C. 317–330.
5. Heinrich’s des Letten älteste Chronik von Livland, aufs neue herausgegeben und mit einer Einleitung, einer deutschen Übersetzung, Anmerkungen, Urkunden und Registern versehen von Dr. Aug. Hansen. SRL, Bd.1. – Riga, Leipzig, 1853.
6. Sk.: Куник А. Хронологическая таблица, составленная Э. Бонелем на основании Генриха Латышского и некоторых русских летописей // УЗ АН по I и III отделению. Т. II. Вып. 2. – СПб., 1853; Куник А. О признании 1223 г. Временем битвы при Калке // УЗ АН по I и III отделению. Т. II. Вып. 5. – СПб, 1854; Kunik E. E. Vorläufige Andeutungen über das Jahr der Schlacht an der Kalka, mit besondrer Rücksicht auf Heinrich den Letten. Bullet. Histor.-philot. Bd. XI Nr. 9; Аннинский C. А. Введение. В кн.: Генрих Латвийский. Хроника Ливонии. Введение, перевод и комментарий Аннинского, C. А. Предисловие Быстрянcкого В. А. – М, Ленинград, 1938. – C. 18.
Par E. E. Kuņiku skatīt arī: Василевский В. Г. А. А. Куник // Византийский временник. Т. VI. – СПб, 1899. – С. 619–632.
7. Jordan P. Ueber den sogenannten Heinrich der Letten. Inland, Wochenschrift für Liv-, Est- u. Curl. Geschichte, 1858; Hildebrand H. Die Chronik Heinrihs von Lettland. Ein Beitrag zur Livlands Historiographie und Geschichte. – Berlin, 1865.
Kad A. Lappo-Daņiļevskis minēto rakstu uzrakstīja, viņš tikai nesen (1886. gadā) bija pabeidzis Sanktpēterburgas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti un bija vēl jauns speciālists.
8. Лаппо-Данилевский A. C. Биографические сведения о Генрихе Латыше по данным его собственной летописи. Библиограф. – СПб, 1888. – С. 215, 216.
9. Клибанов А. И. Послесловие. А. С. Лаппо-Данилевский – историк и мыслитель. А. С. Лаппо-Данилевский. История Русской Общественной мысли и культуры XVII–XVIII вв. – Москва, 1990. – С. 255–265.
10. A. Stolipins bija pazīstamā Krievijas valstsvīra Pētera Stolipina (1862–1911) tēvs.
11. Heinrich’s des Letten älteste Chronik von Livland, auf’s neue herausgegeben und mit einer deutschen Ueberzetzung, Anmerkungen, Urkunden und Registern versehen von Dr. Aug. Hansen. – Riga, 1857.
12. Pilnā mērā par IH tulkojumu šo izdevumu nosaukt nevar. Šeit teksts ir ar saīsinājumiem, kas ir tuvāk pie IH teksta.
13. Хроника Генриха Латыша как подспорье к изучению Северо-Западного края. С приложениями. Исследована А. Столыпиным. – Вильнюс, 1867. – C. 6, 7, 9, 10.
15. Сборник материалов и статей по истории Прибалтийского края. Том I. Рига, 1876.
16. Heinrich’s von Lettland Livländische Chronik, ein getreuer Bericht, wie das Christentum und die deutsche Herrschafi sich im Lande der Liven, Letten und Ehsten Bahn gebrochen. Nach Handschriften mit vielfacher Berichtigung des üblichen Textes aus dem Lateinischen übersetzt und erläutert von E. Pabst. – Reval, 1867.
17. Сборник материалов... - C. 65, 67–72.
19. Чешихин Е. В. История Ливонии с древнейших времен. Выпуск I–II. Том I. – Рига, 1884.
25. Mednis I. Savu vēsturi mēs rakstījām visi kopā. – Rīga, 2005. – 93. lpp.; Ideju vēsture Latvijā. No pirmsākumiem līdz XIX gs. 90. gadiem. E. Buceniece (sast. un red.). – Rīga, 1995. – 500. lpp.
26. Гаврилин А. В. Очерки истории Рижской епархии (19 в.). – Рига, 1999. – C. 281.
Apmēram ar tādiem pašiem uzskatiem uz situāciju Baltijā agrāk bija uzrakstīta Jurija Samarina (1819–1876) sērija „Окраины России” (Krievijas nomales). Sk.: Окраины России. Русское Балтийское поморье. Самарин Ю. Ф. (издатель). Вып. I–VI. – Прага; Берлин, 1869, 1871, 1874, 1875, 1876. Kā zināms, J. Češihins bija tuvs J. Samarinam. Sk.: Ковальчук С. Н. „Взыскуя истину…” (Из истории русской религиозной, философской и общественно-политической мысли в Латвии: Ю. Ф. Самарин, Е. В. Чешихин, К. Ф. Жарков, А. В. Вейдеман, Середина XIX в. – середина XX в.). – Рига, 1998. – C. 90-95.
27. Чешихин Е. В. История Ливонии... - C. III–IV.
30. Трусман Г. Введение христианства в Лифляндии. – СПб, 1884.
33. Tie, kuri dzīvoja pie Imeras upes, Imeru identificējot ar tagadējo Jumaras upi.
34. Трусман Г. Введение христианства... - С. IV.
35. Keussler F. Der Ausgang d. ersten russischen Herrshaft in den gegenwärtigen Ostseeprovinzen im XIII Jahrh. – St. Petersb., 1897.
36. Сапунов А. П. Разбор (рецензия) сочинения Фр. фон Кейслера: Окончание первоначального русского владычества в Прибалтийском крае в XIII столетии. – СПб, 1898. – С. 31–38.
37. Киприанович Н. Я. Ливонская хроника Генриха Латыша. В кн.: Сборник учено – литературного общества при императорском Юрьевском университете. Т. VI. – Тарту, 1903. – C. 190–212.
46. Ivans Jurjens strādāja Rīgas pareizticīgo Garīgajā seminārā par pasniedzēju. Sk.: Покровское кладбище. Слава и забвение. Сборник статей. Видякина С., Ковальчук С. (сост.). - Рига, 2004. - С. 297.
47. Юрьенс И. Древнейшая Ливонская хроника. Отдельный оттиск из Записки императорского русского археологического общества. Т. V, вып. 2. – СПб, 1904.
51. Turpat. – 11., 12., 15. lpp.
54. Трусман Г. Древнейшая Ливонская хроника и ее автор. Отдельный оттиск из Записки императорского русского археологического общества. Т. VII, вып. 2. – СПб, 1907.
64. Sk.: Биографический словарь / http://dic.academic.ru/dic.nsf/biograf2/12828. Noteikti G.Trusmani mēs varam pieskaitīt pie Krievijas vēsturniekiem, ņemot vērta viņa izglītību, piederību krievu pareizticīgai baznīcai, to ka viņš rakstīja krievu valodā un cits.
65. Соловьев С. М. История России с древнейших времен. Книга I. Т I–II. – Москва, 2001. – С. 780–799.
66. Mednis I. Savu vēsturi... - 93. lpp.
67. Аннинский C. А. Введение // Генрих Латвийский. Хроника Ливонии. Введение, перевод и комментарий Аннинского C. А. Предисловие Быстрянского В. А. 2-е издание. – М, Л, 1938. С. 2; Monumenta Germaniae Historica. Scriptorum. XXIII. Hannoverae, 1874; Die Handschriftliche Ueberlieferung des „Chronicon Livonie” Heinriche von Lettland Acta Universit. Latviensis, XV, Riga, 1926, XVI, ibid., 1927.
68. Аннинский C. А. Введение... В кн.: Генрих Латвийский. Хроника Ливонии. Введение, перевод и комментарий Аннинского C. А. Предисловие Быстрянского В. А. – М, Ленинград, 1938. – C. 13.
70. Turpat. – 16., 17. lpp.; Hildebrand H. Die Chronik Heinrichs von Lettland. – Berlin, 1865.
71. Аннинский C. А. Введение… - C. 17.
72. Origines Livoniae sacrae et civilis seu Chronicon Livonicum vetus.. e codice ms. recensuit.. Ioan. Daniel Gruber. Francofurti, Lipsiae, 1740.
73. Аннинский C. А. Введение… - C. 19.
74. Jordan P. Ueber den sogenannten...
75. Аннинский C. А. Введение… - C. 19, 20.
78. Трусман Г. Введение христианства... - С. III.
79. Аннинский C. А. Введение… - C. 21–24.
85. Пашуто В. Т. Образование Литовского государства. – Москва, 1959. – С. 127, 128.
86. Зутис Я. Очерки по историографии Латвии. Ч. 1. Прибалтийско-немецкая историография. – Рига, 1949. – C. 7.
87. Пашуто В. Т. Страны прибалтийского региона // Новосельцев А. П., Пашуто В. Т., Черепнин Л. В. Пути развития феодализма. – Москва, 1972. – С. 252–301; Пашуто В. Т. Внешняя политика Древней Руси. – Москва, 1969. – С. 226–241.
88. Стародубец П. А. Княжество Кокнесе в борьбе с немецкими захватчиками в Восточной Прибалтике в начале XIII в. // Cредние века. Т. VII. – Москва, 1955. – C. 199–216; Рамм Б. Я. Папство и Русь в X–XV вв. – М, Л, 1959. – С. 95–115; Шаскольский И. П. Борьба Руси против крестоносной агрессии на берегах Балтики в XII–XIII вв. – Л, 1978; Назарова Е. Л. Национально-освободительная борьба ливов в начале XIII в. // Вопросы истории. – 1982. – Nr. 1. – C. 94–107; Назарова Е. Л. Из истории взаимоотношений ливов с Русью (X–XIII вв.) // Древнейшие государства на территории СССР. 1985 год. Материалы и исследования. – Москва, 1986. – С. 177–184; Назарова Е. Л. Православие и социальная структура общества в Латвии (XI–XIII вв) // Феодализм в России. Сборник статей и воспоминаний, посвященный памяти академика Л. В.Черепнина. Янин В. Л. (ред.). – Москва, 1987. – С. 201–211; Назарова Е. Л. История Лейманов в Ливонии. Местные землевладения в Латвии и Эстонии в XIII–XVIII в. – Москва, 1990, un citi darbi.
89. Источниковедение истории СССР. Учебник. Ковальченко И. Д. (ред.). 2-е издание переработанное и дополненное. – Москва, 1981. – С. 155.
90. Матузова В. И., Назарова Е. Л. Крестоносцы и Русь. Конец XII в. – 1270 г. Тексты, перевод, комментарий. – Москва, 2002.
91. Heinrici Chronicon Livoniae. Editio altera. Recognoverunt Leonid Arbusow et Albertus Bauer. Scriptores rerum Germanicarum in usum scholarum ex Monumentis Germaniae historicis separatim editi. – Hannoverae, 1955.
92. Indriķa hronika. Ā. Feldhūna tulkojums. Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. – Rīga, 1993; Матузова В. И., Назарова Е. Л. Крестоносцы… - C. 34, 35.
93.Матузова В. И., Назарова Е. Л. Крестоносцы… - C. 35.
94. Назарова Е. Л. Национально-освободительная борьба ливов в начале XIII в. // Вопросы истории. – 1982. – Nr. 1. – C. 96; Назарова Е. Л. История Лейманов в Ливонии. Местные землевладения в Латвии и Эстонии в XIII–XVIII в. – Москва, 1990. – C. 34.
95. Хрусталёв Д. Г. Северные крестоносцы. Русь в борьбе за сферы влияния в Восточной Прибалтики XII-XIII вв. Т. 1. – СПб, 2009. – С. 27, 322.
96. Генрих Латвийский. Хроника Ливонии. Подготовлено к изданию Цепковым А. И. – Рязань, 2009 ; Recenziju par minēto izdevumu sk.: Mugurēvičs Ē. Генрих Латвийский. Хроника Ливонии/ Подготовлено к изданию А. И. Цепковым. Рязань: Александрия, 2009. 384 c. (Latvijas Indriķis. Livonijas hronika/ Izdošanai sagatavojis A. Cepkovs.) // LVIŽ. – 2010. – Nr. 1. – 174.–176. lpp.
97. Sk.: Цепков А. И. К читателю. В кн.: Генрих Латвийский. Хроника Ливонии. Подготовлено к изданию Цепковым А. И. – Рязань, 2009. – С. 5–20.
98. Рыжакова С. И. HISTORICA LETTICA: Национальная история и этническая идентичность. О конструировании и культурном реферировании прошлого латышей. – Москва, 2010. – С. 142.
