Daugavpils rajona vecticībnieku arhitektūras mantojums un tā saglabāšana

Maja Baženova, Ludmila Kļešņina

Raksts publicēts krājumā "Latvijas materiālās kultūras mantojuma saglabāšanas problēmas". LU Akadēmiskais apgāds, 2008.  Sastādītājs un zinātniskais redaktors Aleksandrs Gavrilins.

Maija Baženova, Ludmila Kļešņina

1

Latvija ir viens no nozīmīgākajiem vecticības centriem pasaulē. Daugavpils rajons, kurā ir vairāk nekā 20 vecticībnieku draudzes, veido Latvijas vecticībnieku kodolu. Šeit atrodas senākās vecticībnieku draudzes Latvijas teritorijā, piemēram, Bondarišķos (dibināta 17.gs. otrajā pusē) un Voitišķos (dibināta 1740. g.). Neskatoties uz to, mūsdienās Daugavpils rajona vecticībnieku vēsture un arhitektūras mantojums nav apzināts kā vērtīga Latvijas un Latgales vēstures un kultūras mantojuma sastāvdaļa.

Nonākot Latvijas teritorijā 17., 18. un 19. gs. gaitā, vecticībnieki apmetās nošķirtus no vietējiem iedzīvotājiem un saglabāja savu unikālo reliģisko kultūru, kura atspoguļojās ne tikai sadzīvē, bet arī celtniecībā. Raksturīgās sakrālās celtniecības īpatnības lielā mērā ietekmēja arī vecticībnieku attiecības ar pastāvošo varu, kas īpaši bija aktuāls Krievijas impērijas pastāvēšanas laikā.

Kopš Krievijas Pareizticīgo Baznīcas šķelšanās 17.gs. vidū un līdz pat 19. gs. beigām vecticībnieki kā reliģiskā grupa Krievijas impērijā atradās nelegālā stāvoklī, līdz ar to viņu kultūras vērtības netika atzītas un viņu reliģiskā pieredze netika pieņemta. Tikai 1883. gadā Krievijas impērijas Valsts Padome izdeva likumu „Par dažu pilsonisko un dievkalpošanas veikšanas tiesību dāvāšanu raskoļņikiem” 1, kurš deva vecticībniekiem tiesības uz sabiedriskiem dievkalpojumiem gan privātmājās, gan speciāli paredzētajos namos 2 ar noteikumu, ka netiks pārkāpti vispārējie sabiedriskās uzvedības likumi. Tādā veidā pirmoreiz kopš Krievijas Pareizticīgās Baznīcas šķelšanās likumdošanas līmenī vecticībniekiem bija dotas tiesības atklāti piekopt savas reliģiskās tradīcijas, kā arī celt lūgšanu namus. Vecticībnieki varēja saņemt varas pārstāvju atļauju lūgšanas namu remontam un atjaunošanai, bet ar nosacījumu, ka to ārējais izskats netiktu mainīts – vecticībnieku dievnamiem bija jāizskatās kā dzīvojamām mājām, kas lielā mērā noteica arī dažu mūsdienu vecticībnieku dievnamu izskatu. Tur, kur vecticībnieku bija daudz, bet lūgšanu namu nebija, par lūgšanas namiem varēja pārvērst jau esošas ēkas ar nosacījumu, ka ārēji tās netiks veidotas kā pareizticīgo baznīcas un netiks izkārti zvani. Tomēr atļāva likt krustus virs durvīm un ikonas. Šis likums stingri noteica robežas, kurās varēja strādāt vecticībnieku lūgšanu namu inženieri un celtnieki, viņiem bija jāpilda sarežģīts uzdevums – uzcelt ārēji dzīvojamo māju, kura tomēr būtu dievnams.

1883. gada likums iedvesmoja vairākas Daugavpils rajona vecticībnieku draudzes vērsties pie Vitebskas guberņas gubernatora ar lūgumu atļauju atjaunot, remontēt vai uzcelt lūgšanas namus. Zināms, ka gubernatori konsultējās ar Pareizticīgo Baznīcas bīskapiem, kuri nebija ieinteresēti „šķeltniecības nostiprināšanā”, tāpēc lielākoties deva negatīvas atbildes. Rezultātā vecticībnieki nesaņēma būvatļaujas, izņemot dažus gadījumus, kad draudzes locekļi bija īpaši neatlaidīgi vai tad, kad vecticībnieku apdzīvotajās vietās bija daudz citu – ne tikai pareizticīgo – konfesiju pārstāvju 3. Krivošejevas vecticībnieku draudze (Biķernieku pag.) vienīgā panāca, ka 1899. gadā tās dievnams tika atzīmogots un sāka legāli darboties 4. Pārējām draudzēm lūgšanu nami vai nu bija aizzīmogoti vai tika iekārtoti un darbojās nelegāli, piemēram, Daniševkas vecticībnieku lūgšanu nams (Višķu pag.), Krivānu vecticībnieku lūgšanu nams (Kalupes pag.), Panteļišku vecticībnieku lūgšanu nams (Biķernieku pag.)5.

Nākamais likums, kurš būtiski ietekmēja vecticībnieku lūgšanu namu pastāvēšanas apstākļus, bija Ministru Kabineta 1905. gada 17. (30.) aprīlī izdotais Augstākais nolikums ”Par iecietības ticības lietās pamatu nostiprināšanu” 6. Ar šo nolikumu vecticībnieku „reliģiskās biedrības” tika atzītas par draudzēm, kurām piešķīra tiesības pārvaldīt kustamus un nekustamus īpašumus un veidot „Dievam tīkamas iestādes” ar likumā paredzēto varas institūciju atļauju, kā arī atļāva ierīkot savas kapsētas. Dažas Daugavpils rajona vecticībnieku draudzes uzcēla jaunus dievnamus, lielākā daļa no kuriem ir saglabājusies līdz mūsdienām, piemēram, Krivošejevas (Biķernieku pag.), Aščuku (Dubnas pag.), Koroļevščinas (Višķu pag.), Subates vecticībnieku lūgšanu nami. Dažās vietās vecticībniekiem izdevās iegūt valsts dotācijas dievnamu remontiem. Piemēram, tādu atļauju 1905. gadā no Vitebskas guberņas valdes Celtniecības nodaļas saņēma Krivošejevas draudze, un 1906. gadā tā saņēma valsts pabalstu – koka baļķus no valsts mežiem kredītā uz diviem gadiem 7. Bet joprojām vecticībnieku arhitektūras mantojums netika apzināts un pētīts.

Izveidojoties Latvijas valstij, vecticībnieku organizācijas un draudzes tika visādā veidā atbalstītas: jau 1921. gadā no valsts budžeta vecticībnieku biedrībām izdalīja 200 000 rubļu, nākamajā gadā – 300 000 rubļu 8. Katru gadu vecticībnieku draudzes saņēma valsts finansiālo palīdzību, varēja ar atlaidēm pirkt būvkokus lūgšanu namu celtniecībai un remontam, kā arī saņēma zemes īpašumus no valsts zemes fonda 9. Pateicoties šim atbalstam, vairākas Daugavpils rajona vecticībnieku draudzes iekārtoja jaunus lūgšanu namus, piemēram: Bondarišku (Maļinovas pag.), Eglaines (Eglaines pag.), Rubenišķu (Maļinovas pag.), Medumu (Medumu pag.), Viļķeļu (Skrudalienas pag.), Daugavpils Grīvas Vissvētās Dievmātes Patvēruma vecticībnieku lūgšanu nami. Tomēr, izņemot finansiālo atbalstu, Daugavpils rajona vecticībnieku draudzēm netika veltīta uzmanība un to lūgšanu namu arhitektūras īpatnības netika pētītas.

Padomju periodā sakarā ar valsts ateistisko ideoloģiju ne tikai vecticībnieku, bet arī pārējo konfesiju arhitektūras mantojumam nepievērsa uzmanību. Vecticībnieku draudzes netika atbalstītas, un visi dievnamu remontdarbi, ja izdevās saņemt atļauju, notika, pateicoties pašu draudžu locekļu aktivitātēm, piemēram, Gaikovas (Gajokas) vecticībnieku kopienas lūgšanu namā.

Mūsdienās, 21.gs. sākumā, notiek pirmie mēģinājumi apzināt Daugavpils rajona vecticībnieku arhitektūras mantojumu: V. Nikonova atklātņu komplekti 10 ar Latgales vecticībnieku lūgšanu namu fotogrāfijām; A. Bisteres un R. Kaminskas pētījums par Daugavpils rajona sakrālo mantojumu11 , kas satur vairākas neprecizitātes un nedod pilnīgu priekšstatu par Daugavpils rajona vecticībnieku lūgšanu namu arhitektūras īpatnībām.

Valsts aizsargājamo nekustamo kultūras pieminekļu sarakstā kā arhitektūras pieminekļi ir iekļauti četrpadsmit Latvijas vecticībnieku lūgšanu nami, kuri tika apstiprināti ar 1998. gada Kultūras ministrijas rīkojumu Nr.128. Bet tikai trīs dievnami atrodas Daugavpils rajonā un tie ir pilsētas lūgšanu nami: Pirmās vecticībnieku kopienas lūgšanu nams, Gaikovas (Gajokas) vecticībnieku kopienas lūgšanu nams un Vecforštates (Staroforštates) vecticībnieku kopienas lūgšanu nams. Visi šie dievnami ir atzīti par vietējās nozīmes kultūras pieminekļiem un sastāda ap 21% no visiem Latvijā aizsargājamiem vecticībnieku lūgšanu namiem 12. Zīmīgi, ka Daugavpils aizsargājamie lūgšanu nami ir ķieģeļu ēkas, kuras tika uzceltas 20. gs. sākumā un rekonstruētas 20. gs. vidū un otrajā pusē. Īpašs gadījums ir Daugavpils Vecforštates vecticībnieku kopienas lūgšanu nams, kuram tagad tiek pārbūvēts zvanu tornis, ir nojaukta ēkas vecākā koka daļa un tās vietā notiek jaunbūves celtniecība, bet joprojām objekts saglabā aizsargājamā kultūras pieminekļa statusu.

Savukārt, pēc Daugavpils rajona Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektores Vandas Baulinas vārdiem, rajonā nav neviena vecticībnieku lūgšanu nama, kas tiktu aizsargāts kā kultūras piemineklis, neskatoties uz to, ka uz vairākiem dievnamiem ir aizsargājamo objektu zīme, piemēram, Aščuku, Eglaines, Krivānu, Panteļišku un Subates vecticībnieku lūgšanu namiem.

Daugavpils rajona vecticībnieku lūgšanu nami ir Latgales kultūrvides neatņemama sastāvdaļa kopā ar citu konfesiju baznīcām, kuras ir valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, piemēram, Subates luterāņu baznīcu un Elerņas (Elkšnu) katoļu baznīcu. Ja trīs no sešiem Daugavpils vecticībnieku dievnamiem ir aizsargāti kā kultūras pieminekļi, tad Daugavpils rajonā, kur lūgšanu nami atšķiras ar savu savdabīgo arhitektūru un ar to, ka vairākumā ir celti koka konstrukcijās, neviens vecticībnieku dievnams nav atzīts par kultūras pieminekli..

2008. gadā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija pieņēma kultūras ministres H.Demakovas apstiprināto dokumentu par „Koka mantojumu saglabāšanu 2008-2011”, kura mērķis ir: „Koka mantojuma lomas palielināšana cilvēka kvalitatīvas dzīves telpas veidošanā.”13 Taču pagaidām šis projekts tiek orientēts uz Rīgas vēsturiskā centra koka mantojuma saglabāšanu un atsevišķu muižu restaurāciju 14. Savukārt Latvijas vecticībnieku arhitektūras mantojums nav pētīts un apzināts. Labs piemērs Latvijas pētniekiem var būt Igaunijas pieredze: ar Valsts reģionālo institūciju atbalstu tika veikti nopietni kultūrvēsturiskie pētījumi Pričudjes (Peipusa ezera) apgabalā, izdotas vairākas publikācijas, nolasītas lekcijas Tartu universitātē, sniegta finansiāla palīdzība vecticībnieku lūgšanu namu restaurācijai 15.

Šodien Daugavpils rajonā vairāki vecticībnieku lūgšanu nami nedarbojas un ir pamesti, piemēram, Viļķeļu vecticībnieku lūgšanu nams (Skrudalienas pag.) un Bondarišku vecticībnieku lūgšanu nams (Maļinovas pag.). Daži dievnami, kur draudze ir pietiekoši aktīva, tika atjaunoti, piemēram, Daugavpils Gajokā (1997.g.), Voitišķos (1994.g.) un Volodinā (2000.g.). Daži vecticībnieku dievnami ir nesen remontēti, piemēram, Medumos, Subatē, Rubenišķos (2003.g.), Judovkā (2008.g.), Daugavpils Pirmā vecticībnieku draudze turpina sava dievnama kupolu apzeltīšanu. Remontu gaitā bieži tiek zaudētas oriģinālās ēku detaļas, pirms pārbūvēm esošā mantojuma fiksācija netiek izpildīta.

Jākonstatē, ka neskatoties uz visām Daugavpils rajona vecticībnieku draudžu aktivitātēm, to arhitektūras mantojums, dievnamu celtniecības vēsture un īpatnības joprojām nav izpētītas un apzinātas, kas veido vairākas „baltās lapas” Latgales kultūras un reliģiskās vides veidošanas vēsturē.

2

Viens no mēģinājumiem izprast šo kulturoloģisko fenomenu bija 2008. gada īss apsekošanas brauciens pa Daugavpils reģiona vecticībnieku arhitektūras mantojuma objektiem. Kaut arī divu dienu laikā izdevās tikai pavirši iepazīties ar katru no 20 objektiem, kopējais iespaids bija pārliecinošs: mūsu priekšā ir interesanta arhitektūra ar izteiktu reģionālo savdabīgumu. Mākslas formu tīrība un izteiksmības līdzekļu tīšs stingrums, pat askētisms, līdz ar detaļu naivumu - tās ir galvenās pazīmes, pēc kurām var pazīt šo lapidāro stilu. Kompozīcijas un simbolisko formu izvēles stabilitāte ļauj izteikt minējumus par seniem paraugiem-prototipiem, kuri varēja būt šo paņēmienu avoti.

Kurzemes un Vidzemes teritorijā centās paglābties no vajāšanas vecās ticības piekritēji no Polockas, Vitebskas, Novgorodas un Pleskavas apgabaliem. Ērts ceļš saistīja Polocku un Dinaburgu - lejup pa Daugavas tecējumu. Nav nejaušība, ka 1660. gadā pirmā vecticībnieku baznīca tika uzcelta Liginišķos, netālu no upes krasta16 . Domājams, te iekārtojās uz dzīvi Polockas zemnieki izceļotāji. Neskatoties uz grūtībām, draudzēs rūpīgi saglabājās tradīcijas – dievkalpojumu reglaments, senkrievu dziedāšana, ikonu māksla, senās sadzīves ieražas. Jādomā, ka arhitektūras tēli arī nebija aizmirsti un tika realizēti jauno lūgšanu namu būvniecībā draudžu darbības atdzīvināšanas laikā pēc 1905. gada.

Apsekošanas brauciena galvenais mērķis bija koka baznīcas. Akmens celtnes koncentrētas pilsētā, tās ir labi pazīstamas sabiedrībā kā Daugavpils ievērojamākās vietas, būvētas pēc arhitektu-profesionāļu projektiem, galvenokārt, t. d. „krievu stilā”, pilsētai atbilstošā mērogā. Pētot tādu arhitektūru, ir iespējams izmantot arhīvu dokumentāciju, atrast analoģijas Krievijas arhitektūras vēsturē. Saglabāt tādus objektus vieglāk, jo tie atrodas sabiedrības acu priekšā.

Pazušana bez pēdām draud koka baznīcām, kuras stāv aizmirstas Latgales dziļumos. Paslēptas pļavu pauguros, aiz saaugušo koku vainagiem, nelielas būves parāda savdabīgas Dieva un pasaules uztveres idejas, izpaustas nevis izglītotu teologu, bet tautas izpratnē, realizētas askētiskās, reizēm naivās, arhitektūras formās. Šīs baznīcas galvenokārt uzceltas bez projekta, par draudzes saziedoto naudu, pašu spēkiem, to izskats atspoguļo arhitektonisko tēlu, kas tika saglabāts vecticībnieku atmiņā un iznests cauri garajiem vajāšanas gadsimtiem. Vecticībnieku baznīcu vienkāršība izskaidrojama ar grūtiem apstākļiem, kuros notika būvniecība. Salīdzinot ar protestantisma arhitektūru, kur askētisms ienāca, konfesijas pārstāvjiem labprātīgi atsakoties no greznības, vecticībnieku būvmākslā askētisma tradīcija radās valsts uzspiestā aizlieguma rezultātā. Noraidot katoļticības ceremonijas un kulta ārējos atribūtus (mesu, ikonas, pīšļu un relikviju pielūgšanu), protestantisms pats pievērsās askētiskām formām, panāca rituāla un baznīcu ēku palētināšanu17 . Vecticībnieki tur cieņā ne tikvien Svētos Rakstus, bet arī Svētos Nostāstus, rūpīgi kopj senās paražas. Materiālo un politisko grūtību apstākļos viņi bija spiesti ierobežoties māksliniecisko līdzekļu izvēlē.

Tajā paša laikā, ir jāatzīst neapšaubāma līdzība starp vecticībnieku un protestantu arhitektūras formām, kas liecina par kultūru mijiedarbību, pārceļotāju stilistiskiem aizguvumiem, integrējoties vietējā kultūrā. Kopumā visi šie apstākļi veicināja savdabīgo formu izveidošanu, pēc kurām viegli pazīt vecās ticības kulta ēku citu konfesiju baznīcu vidū.

Vecticībnieku lūgšanu nami visbiežāk tika iesvētīti Vissvētās Dievmātes un Sv. Nikolaja vārdā. Tāda veltījuma motivācija jāmeklē slāvu tautu tradīcijā nedienu laikos lūgt Dievmātes un zemnieku iemīļotā svētā Nikolaja aizstāvību.

Visiem Daugavpils reģiona koka lūgšanu namiem ir vienāda plānojuma un konstruktīvā shēma: parasti tā ir plaša taisnstūra telpa ar koka siju pārsegumu, bēniņiem un divslīpju spāru jumtu. Sakrālā anfilāde (priekštelpa, priekšbaznīca, vidus telpa) ārēji nav izteikta, arhitektoniskais apjoms parasti ir vienots. Starp apskatītājiem objektiem tikai Daniševkas (Višķu pag.) un Rubenišķu (Maļinovas pag.) baznīcām ir mazliet sašaurināta austrumu daļa, bet jumts paliek vienots. Austrumu daļas nozīmīgums gandrīz visur tiek akcentēts ar kupolu-«galvu», no rietumiem paceļas zvanu tornis.

Zvanu torņu risinājumi ir interesanti, esošais mantojums ļauj izsekot formu evolūcijai. Par senāko var uzskatīt variantu, kur neliela virsbūve it kā „izaug” no jumta apjoma – visspilgtākie piemēri ir Krivānu (Kalupes pag.) un Bondarišku (Maļinovas pag.) lūgšanu nami. Tādas formas tradicionāli bija raksturīgas slāvu tautu koka arhitektūrai, līdzīgi risinājumi ir sastopami arī Polockas novada prototipos. Otrais variants atšķiras ar palielinātu mērogu: augsts taisnstūra apjoms ar izteiktu tieksmi debesīs – piemēram, iespaidīgais Panteļišku (Biķernieku pag.) tornis. Spriežot pēc vecām fotogrāfijām, pirmā varianta neliels tornītis rotāja arī Koroļevščinas (Višķu pag.) lūgšanu namu18 , bet vēlāk tas tika pārbūvēts atbilstoši otrajam arhitektoniskā risinājuma variantam.

Daudzās baznīcās sastopami starpvarianti šīs formas attīstībā, kas liecina par arhitektūras risinājumu aizguvuma procesu, jo līdzīgus torņus var redzēt Latvijas luterāņu un katoļu baznīcās. Interesanti, ka dažādu kultūru mijiedarbības apstākļos šī forma tika nevis mehāniski kopēta, bet mākslinieciski pārstrādāta un adaptēta, ienesot reģionālo savdabīgumu Daugavpils rajona vecticībnieku kultūrā. Augstajiem zvanu torņiem nav asas smailes veida nobeigumu, pavērsto augšup pie Dieva, kā tas ir pieņemts rietumu kristietības baznīcās. Augstie torņi pārsegti ar lēzenu vai daudzslīpju jumtu, līdzīgu telts formai, bieži ar «galvas» vainagojumu, - atbilstoši austrumu tradīcijai, kas prasa vieglo formu ar izteikto virzienu lejup – no Dieva.

Interesantas šķiet arī lūgšanu namu detaļas un atturīga dekora atliekas. Pārmērības tika atmestas, palika tīrās formas un simboliski nozīmīgākās detaļas, risinātas kanona ietvaros: ieejas vārti, lievenis, zvanu tornis, logi, «galva»-kupols.

Baznīca «sākas» no pagalma, kurš tiek nožogots, atdalot sakrālo telpu no sadzīves burzmas. Sākotnēji ieejas vārti bija izbūvēti katrai baznīcai, daži no tiem vēl stāv - Viļķeļu (Skrudalienas pag.), Panteļišķu un Krivošejevas (Biķernieku pag.) draudzēs. Šīs interesantas formas ar frontonu, arku un trīsdaļīgo dalījumu, ar ikonu virs ieejas ir bieži sastopamas slāvu tautu pareizticīgo baznīcu arhitektūrā. Laikam tādu risinājumu var pieskaitīt pie senākajām tradīcijām, kurus pārceļotāji atnesa sev līdzi. Diemžēl šī skaistā tradīcija pamazām izsīkst. Skaisto vārtu atliekas stāv Volodinas draudzē, pie nodegušās baznīcas pamestās vietas, bet tiem ir pilsētas eklektikas stilistika, kas šķiet ne visai organiskā lauku kontekstā. Dažviet vārtu jau nav, dažviet tie ir neveiksmīgi atjaunoti – Aščuku (Dubnas pag.), Eglaines un Krivānu (Kalupes pag.) draudzēs. Voitišku (Skrudalienas pag.) jaunbūvei uzcelti jaunie vārti – ar arku, kiotu, līklīnijas vērtnēm, bet formas ir samākslotas, nav dzīvuma, kas piemīt senajiem paraugiem. Tādi fakti liecina par tradīciju zaudējuma procesu.

Ļoti interesanti šķiet esošā mantojuma lieveņa risinājumi. Gandrīz visur mēs redzam konsoles veida nojumes, izpildītas vai atjaunotas ar īpašu mīlestību. Dažviet balsteņi pat rotāti ar atturīgu dekoru – Viļķeļu (Skrudalienas pag.), Krivānu (Kalupes pag.) draudzēs. Lieveņa nojume ir pirmā Dieva svētības zīme, kas tiek dota ienākošajiem baznīcā. Pēc kanoniskās jēgas šī forma vienmēr ir viegla, nesverama, planējoša. Tieši tāds risinājums bija izplatīts Daugavpils reģionā. Diemžēl šīs detaļas simboliskā jēga šodien ir jau aizmirsta, tāpēc dažviet konsoles ir atstutētas ar koka stabiem un pat aizšūtas ar dēļiem, līdz ar to interesantā forma tiek pilnīgi apslēpta baznīcas arhitektūrai svešajā vējtvera izbūvē.

Divas arhitektūras formas rotā visus vecticībnieku dievnamus: logu apmales un «galvas»-kupoli virs ēku austrumu daļām un zvanu torņiem. Kanoniskā ziņā šīs formas ir visnozīmīgākās: apmalēm piemīt Debess Spēku aizsargājošā simbolika, «galva» ir Kristus – Visuma Baznīcas Galvas – simbols. Tāpēc šīs detaļas tika izpildītas ar īpašu mīlestību un rūpību. Labi proporcionētas «galvas» vainago Koroļevščinas (Višķu pag.), Krivošejevas un Panteļišku (abi – Biķernieku pag.) lūgšanu namus. Interesanta šķiet Bondarišku (Maļinovas pag.) baznīcas «galva», tās noapaļotā forma veidota kā mazs kupoliņš. Naivu šīs formas interpretāciju redzam Krivānu (Kalupes pag.) draudzē, kur kupola simboliskā jēga ir realizēta tiešā nozīmē, apaļās formas veidā, kas ir neviltotu jūtu un godbijības izpausme. Interesanta detaļa rotā Aščuku lūgšanu nama rietumu fasādi: maza «roze» - apaļš lodziņš ar radiāli šķirtiem impostiem. Šķiet, tas ir aizguvums no profesionāļu projektiem un rietumu kristietības dievnamiem, bet jaunā detaļa tika izbūvēta, apzinoties sakrālo jēgu, jo tai bija atrasta kanoniski precīza vieta fasādē. Līdzīgs lodziņš ir arī Daņiševkas (Vīšķu pag.) lūgšanu namā, bet tam ir romba forma. Kā Debess Spēku zīmes romba motīvi ir bieži sastopami pareizticīgo baznīcu ornamentālajā dekorā, bet retāk izpildīja tieši šādas formas logus. Domājams, šī mazā detaļa arī ir integrācijas procesa pazīme. Īpatnējās logu dekora detaļas vēl saglabājušās Krivānu (Kalupes pag.), Krivošejevas un Panteļišku (abi – Biķernieku pag.) lūgšanu namos, labi atjaunotas Medumu draudzē. Subates lūgšanu namā pēc remonta ir uzstādīti modernās konstrukcijas stikla pakešu logi, kas ienes svešu noskaņu ēkas arhitektūras tēlā. Diemžēl pavisam vienaldzīgi, bez sirds siltuma risināts logu dekors Voitišku (Skrudalienas pag.) jaunajā lūgšanu namā. Interesantas apmales rotāja Daugavpils Vecforštates draudzes ēkas logus, bet pirms dažiem gadiem šis izcilais arhitektūras piemineklis tika nojaukts, atbrīvojot vietu gāzbetona jaunbūvei.

Nojauktā koka būve bija ļoti interesanta arī kulturoloģiskajā aspektā. Vecforštates lūgšanu nams hronoloģiski bija senākais no esošajiem Daugavpils rajona vecticībnieku mantojuma objektiem. Skatoties uz ēku, varēja iedomāties visu tās būvvēsturi. 1874. gadā Vitebskas guberņas valdei tika iesniegts vecticībnieku draudzes zemes gabala izdalīšanas pieteikums ar nolūku celt jauno lūgšanu namu. Koka būve tika iesvētīta 1890.gadā, pēc 1883. gada likuma izdošanas. Sākotnēji tā bija līdzīga dzīvojamajai mājai, bez baznīcas pazīmēm. 1905. gadā, pēc politisko apstākļu liberalizācijas, bija uzcelta brīvstāvošā koka zvanīca. 1909.gadā draudze pasūtīja pilsētas arhitektam Taļburgam rekonstrukcijas projektu, kurā bija paredzēta jaunā koka zvanu torņa piebūve, vainagota ar lielu kupolu19 . Virs ēkas jumta kupola nebija. Šīs ieceres palika nerealizētas. Pēc kara, 1920. gados tika izstrādāts jauns pārbūves projekts. Šoreiz bija paredzētas visas baznīcas tēlam raksturīgās detaļas : mūra zvanu torņa piebūve, 3 «galvas»-kupoli (zvanu tornim, virs ēkas austrumu daļas, pie ieejas), jaunā jumta izbūve. Bēniņu vietā lūgšanas telpas interjerā bija ieprojektēta koka velve. Fasādes draudze arī gribēja pārbūvēt, paplašinot logus. Velves izbūve un jauno logu uzstādīšana palika nerealizētas, bet kopumā 1930. gadā projekts tika izpildīts 20 . Līdz 2005. gadam būve stāvēja ar saglabātām autentiskām detaļām, vecais dekors rotāja koka daļas fasādes un logus. Koka daļu bija iespējams rekonstruēt, saglabājot detaļas un realizējot interjerā koka velves un citas pēdējā projekta idejas. Tagad šis piemineklis ir zaudēts 21.

Pēc konstruktīvo paņēmienu un dekoratīvo detaļu izpildes kopējām pazīmēm var konstatēt, kā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā reģionā darbojās namdaru artelis, kurš atstāja mums interesantu mantojumu. Vēlāk, pēc Pirmā pasaules kara būvētām un ateisma laikos remontētām baznīcām jau daļēji trūkst arhitektūras tēla viengabalainības pazīmju. Mūsdienās, nepārdomāti pielietojot jaunos būvmateriālus, iespējams ļoti viegli izjaukt tradicionālā tēla savdabīgumu. Piemēram, nepatīkamas remonta kļūmes mēs redzam Rubenišķu (Maļinovas pag.) un Medumu lūgšanu namos. Neskatoties uz labu darbu kvalitāti, pēc remonta šīs būves zaudēja daļu no sava savdabīguma. Jumtiem tika nomainīts segums: vecā skārda vietā uzstādīts mūsdienu metāla profilēts klājums ar sīku svītrainu virsmas dalījumu, kas ienesa pārmērīgu sadrumstalošanu arhitektūras tēlā, izmainīja ēku mērogu. Oriģinālā skārda ieloku ritms bija rupjāks, mierīgāks. Tādu ritmu prasa skarba skaistuma un nelokāmas gribas tēls, kas piemīt tradicionāliem vecticībnieku lūgšanas namiem. Sīko svītru virsma mazākā mērā atbilst šim tēlam.

Mūsdienās ir atjaunojusies sakrālā būvniecība, bet tradīcija ir aizmirsta, top jaunie projekti ar mākslotām formām, kas ir svešas reģiona kontekstam un kuras nespēj izpaust kristietības mācību visā tās pilnībā. Šādos apstākļos saglabātās mazās koka baznīciņas dod iespēju iemācīties paņēmienus, kas ļauj ar vienkāršām, tīrām formām izpaust gara cēlumu. Šodien īpaša aizsardzība tiek piešķirta koka arhitektūrai, un Latgales vecticībnieku mantojums arī šajā aspektā prasa aizsardzību un iedarbīgu palīdzību.

 

Daugavpils rajona vecticībnieku koka mantojuma hronoloģija 22:

1) 1890.g. - Vecforštates draudzes lūgšanu nams, Daugavpils, Līksnas iela 38 – nojaukts;

2) 19.gadsimta beigas – Medumu draudzes lūgšanu nams, Medumu pag. – tehniski kvalitatīvi atjaunots, bet ar autentisko detaļu zaudējumiem23;

3) 1906.g. – Subates draudzes lūgšanu nams, Subates pag. – atjaunots ar autentisko detaļu zaudējumiem;

4) 1907.g. - Panteļišku draudzes lūgšanu nams, Biķernieku pag. – izcila celtne, prasa aizsargājamā koka arhitektūras pieminekļa statusu, zinātniski pamatotu restaurāciju;

5) 1907.g. – Rubenišķu draudzes lūgšanu nams, Maļinovas pag. – rekonstruēts 1929. un 1939. gadā, mūsdienās atjaunots ar autentisko detaļu zaudējumiem;

6) 1908.g. – Krivānu draudzes lūgšanu nams, Kalupes pag. – prasa aizsargājamā koka arhitektūras pieminekļa statusu;

7) pēc 1905.g. – Daniševkas draudzes lūgšanu nams, Višķu pag. – prasa aizsargājamā koka arhitektūras pieminekļa statusu;

8) pēc 1905.g. – Volodinas draudzes lūgšanu nams, Laucesas pag. – sadega 1964.gadā, iespējama atjaunošana uz veciem pamatiem pēc bijušā parauga;

9) pēc 1905.g. - Krivošejevas draudzes lūgšanu nams, Biķernieku pag. – prasa aizsargājamā koka arhitektūras pieminekļa statusu;

10) 1909.g.- Aščuku draudzes lūgšanu nams, Dubnas pag. – prasa aizsargājamā koka arhitektūras pieminekļa statusu, zinātniski pamatotu restaurāciju;

11) 1918.g. – Koroļevščinas draudzes lūgšanu nams, Višķu pag. – prasa aizsargājamā koka arhitektūras pieminekļa statusu;

12) 1920.-jie gadi – Viļķeļu draudzes lūgšanu nams, Skrudalienas pag. – prasa aizsargājamā koka arhitektūras pieminekļa statusu, zinātniski pamatotu restaurāciju;

13) 1925.g. – Bondarišku draudzes lūgšanu nams, Maļinovas pag. – prasa aizsargājamā koka arhitektūras pieminekļa statusu, zinātniski pamatotu restaurāciju;

14) 1925.g. – Eglaines draudzes lūgšanu nams, Eglaines pag. – atjaunots ar autentisko detaļu zaudējumiem.

 

Piezīmes

[1] Высочайше утверждённое мнение Государственного Совета «О   даровании   раскольникам   некоторых   прав  гражданских и по отправлению духовных треб»// Свод  законов  Российской империи. Т. Х1У. СПб.. 1890. Собр. Узак.  1883  г. Мая 24, ст. 469

[2] Līdz 1905. gadam vecticībniekiem bija aizliegts iekārtot dievnamus, kuri ārēji līdzinātos pareizticīgo baznīcām, tāpēc vecticībnieku lūgšanu nami ārēji izskatījās kā privātmājas.

[3] Национальный исторический архив Беларуси (tālāk – НИАБ,) ф. 1430, оп.1, д. 37427; д. 37935; д. 38012; д. 37599; д. 37855; д. 37952; д. 38638; д. 38757; д. 38762; д. 39485; д. 37983; д. 38763; д. 39177; д. 37675; д. 38547.

[4] НИАБ, ф. 1430, оп. 1, д. 37983, л. 1-3; д. 39177, л. 1, 16, 18, 125, 138, 155

[5] Описание инфлянтских уездов Витебской губернии. В историческом, этнографическом и статистическом отношении [B.v.], [B.i.], 1886. – c. 56-57; НИАБ, ф. 1430, оп. 1, д. 38012, д. 38762

[6] Высочайше утвержденное положение Комитета Министров Об укреплении начал веротерпимости от 17 апреля 1905 года// Полное собрание законов Российской империи. Собрание 3-е. Т. XXV, отделение 1. СПб, 1908. [atsauce 15.10.2007.] Pieejams: http://ruscan.narod.ru/vse_zakoni.htm

[7] НИАБ, ф. 1430, оп. 1, д. 39177, л. 179, 184, 186

[8] Подмазов А. Старообрядчество в Латвии. – Рига : Лиесма, 1970. – c. 79

[9] Turpat.

[10] Никонов Вл. Старообрядческие храмы Латгалии. Набор открыток.2003.-2004.g.

[11] Bistere A., Kaminska R.Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. – Rīga : Neputns, 2006.

[12] Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija www.mantojums.lv

[13] Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija http://www.mantojums.lv/_rict_text/docs/Koka_mantojums_lv.pdf

[14] Turpat.

[15] Варунин  П.Г. Об изучении культурного наследия староверов Эстонии и его сохранении

http://www.starover.ee/ru/articles_research.html

[1] «Поморский вестник» №1(10) февраль – март 2003 г., стр. 7

[16] http://protestantizm.religionplanet.ru/

[17] Bistere A., Kaminska R.Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. – Rīga : Neputns, 2006. – 95.lpp.

[18] Bistere A., Kaminska R.Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. – Rīga : Neputns, 2006. – 95.lpp.

[19] «...городской архитектор Тальбург» - tāds paraksts stāv uz projekta.

[20] Projektu izstrādāja draudzes loceklis Kočmarevs, būvdarbus vadīja inž. Ž.Komisars.

 Гузик А., Жилко А. «Старообрядческие храмы Даугавпилса», SAB – 1999.- 50. lpp.

 Citos avotos norādīts, ka mūra zvanu tornis tika piebūvēts 1910. gadā, bet šī informācija nav pareiza. Draudzes arhīvā glabājas abi projekti, pēc kuriem var izsekot notikumu gaitai.

[21] 2004. gada fotofiksācijas materiāli glabājas autores personiskajā arhīvā.

2008. gads

[22] Lūgšanas namu būvniecības datumi tiek norādīti pēc «Русские в Латвии. Выпуск 3. Из истории и культуры староверия», Рига, 2003, стр. 386 – 393.

[23] Pēc citiem avotiem lūgšanas nama būvniecības datums – 1937.-1940., kas šķiet apšaubāms, jo Medumu būve ir nojauktās Vecforštates draudzes koka baznīcas precīza kopija : sakrit apjoma risinājums, konstruktīvie paņēmieni, detaļas. Domājams, šīs divas būves ir viena namdaru arteļa darbs. Šo minējumu apliecina arī fakts, ka Medumu lūgšanas nama interjeru rotā 20. gadsimta sākuma izpildītas ikonas.