Maskavas forštates Klusais dārzs (un Visu Svēto baznīca)
Ludmila Kļešņina
[..] Teritorija starp Katoļu, Lazdonas, Daugavpils un Jēkabpils ielām kļuva par parku 20. gadsimta 60. gadu sākumā, kad daudzas senās kapsētas Rīgā tika likvidētas. Šajās kapsētās tika apglabāti daudzi Rīgas pareizticīgie iedzīvotāji. 18. un 19. gadsimtā Klusā dārza vietā atradās divas kapsētas – pareizticīgo un vecticībnieku, un tām (gar Katoļu ielu) piegulošā katoļu kapsēta (tagad Miera parks).
Nav zināms precīzs datums, kad šīm kapsētām tika ierādīts zemesgabals. 17. gadsimta Rīgas plānos šī teritorija, kas tolaik atradās ārpus Rīgas priekšpilsētām, attēlota kā ar mežu aizaugušas smilšu kāpas. Zviedru laikos, 1652. gadā, Rīgas priekšpilsētas teritoriju ierobežojis grāvis, kas izvietojies paralēli mūsdienu Dzirnavu ielai, kā arī šo teritoriju norobežojuši bastionu loks un palisāde. Katoļu kapsētas attēls ar kapelu šeit, aiz priekšpilsētas nocietinājumiem, parādījies Rīgas kartēs 18. gadsimtā.
Zviedru valdīšanas laikos Rīgā tika ieviests aizliegums noturēt katoļu dievkalpojums un slēgtas katoļu draudzes. Pirmā nelielā katoļu kapela ārpus pilsētas mūriem uzcelta tikai pēc 1710. gada, kad Baltijas valstis Lielā Ziemeļu kara rezultātā bija pievienotas Krievijas impērijai. Tieši šeit, priekšpilsētas vecās katoļu kapsētas teritorijā, kapelu uzcēlis franciskāņu mūks Ignātijs Cešinskis, kurš toreiz uzturējies Rīgā (1720-1737). Katoļi tika apbedīti kapsētas iežogotajā daļā, bet aiz žoga tika apglabāti bezpajumtnieki, nabadzīgie ļaudis, noslīkušie un tie, kuri miruši vardarbīgā nāvē.
Bija pagājuši aptuveni 160 gadi, un 1892. gadā pēc inženiera Floriāna fon Viganovska projekta katoļu kapelas vietā tika uzcelta majestātiska Svētā Franciska mūra baznīca, kuras ēka ir viens no brīnišķīgākajiem neogotikas paraugiem mūsu pilsētā. Blakus baznīcai, Katoļu ielā, tādā pašā stilā ir uzcelta baznīcas klēra dzīvojamā māja. Iepretim baznīcai, gar Katoļu ielu, fragmentāri ir saglabājusies 19. gadsimta pirmās puses koka dzīvojamo namu apbūve. Koka divstāvu namā Katoļu un Jēkabpils ielas stūrī 19. gadsimta vidū bija izvietots hospitālis, kas uzņēmis ievainotos Krimas kara laikā (1853-1856).
Simts gadus vēlāk pēc Sv. Franciska baznīcas uzcelšanas, 1988.-1992. gadā, pēc latviešu arhitekta Ata Bīviņa projekta, baznīcai piegulošās teritorijas dziļumā tika uzcelta Katoļu Garīgā semināra ķieģeļu ēka, kas stilizēta gotiskās arhitektūras formās. Iežogotajā baznīcas un semināra teritorijā ir saglabājušies bijušās katoļu kapsētas apbedījumi.
Trūcīgo un bezpajumtnieku kapsēta tika slēgta 1908. gadā un pēc vācu izcelsmes Rīgas ainavu arhitekta Georga Frīdriha Kūfalta (1853-1938) projekta pārveidota par Miera ainavu dārzu. Līdz mūsdienām šeit saglabājušies tikai vecie kapsētas vārti. 1927. gadā pēc ainavu arhitekta Andreja Zeidaka (1874-1964) projekta Miera dārzā tika uzbūvēta estrāde un ierīkots bērnu rotaļu laukums.
Vecticībnieku un pareizticīgo kapsētu pastāvēšana tagadējā Klusā dārza teritorijā ilgusi vēl kādu pusgadsimtu un tām bija lemts savādāks liktenis. Pēc Ziemeļu kara un Baltijas pievienošanas Krievijas impērijai, Rīgā palielinājies pastāvīgo krievu iedzīvotāju skaits.18. gadsimtā nelieli pareizticīgo kapi atradušies Pēterburgas forštatē, blakus vecajai baznīcai par godu Vissvētās Dievmātes ikonai “Dzīvudarošais avots”, kas atradās tagadējās Ģertrūdes ielas sākumā.
1777. gadā pēc vācu izcelsmes Krievijas ķeizarienes Katrīnas II rīkojuma pilsētas kapsētas tika pārceltas aiz tajos laikos priekšpilsētu norobežojušām palisādēm. Droši vien, tad arī tika ierādīti jauni zemesgabali vecticībnieku un pareizticīgo kapsētām līdzās jau esošajai katoļu kapsētai priekšpilsētas nocietinājumu tuvumā.
Jaunā pareizticīgo kapsēta tika pierakstīta Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcas draudzei. Šis dievnams sākotnēji atradies Kārļa vārtu tuvumā (tagadējās stacijas rajonā). Rīgas nocietinājumu paplašināšanas laikā, 1773. gadā, Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas koka baznīcas vecā ēka tika izjaukta un uzbūvēta no jauna (1774-1778) citā vietā, kur tā atrodas arī mūsu dienās. No tās materiāliem jaunajos pareizticīgo kapos 1777. gadā tika uzcelta Visu Svēto kapliča, un šos kapus sāka dēvēt par Visu Svēto kapsētu.
1784. gadā pēc ķeizarienes Katrīnas II rīkojuma tika nodibināta Maskavas forštate (kā Rīgas pilsētas administratīvā vienība), kuras sastāvā ietilpuši arī Visu Svēto kapi.
Napoleona karaspēka ofensīvas laikā, 1812. gadā, līdz ar priekšpilsētas apbūvi nodegusi arī Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīca. Visu Svēto kapliča bija saglabājusies un kādu laiku, līdz Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcas atjaunošanas, tika izmantota kā draudzes dievnams, kas prasījis tās pārbūvi un atkārtotu iesvētīšanu. 1815. gadā tā tika iesvētīta par Visu Svēto baznīcu. Blakus dievnamam bija atsevišķi stāvošs zvanu tornis.
Šī pārbūvētā koka baznīca ir saglabājusies līdz mūsu dienām, to var redzēt Jāņa (Ivana) kapos, uz kurieni tā vēlāk tika pārvietota. Visu Svēto koka baznīca tika būvēta gandrīz vienlaikus ar Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas koka dievnamu, un tai ir līdzīga fasāžu stilistika, taču arhitektoniski tā ir izsmalcinātāka un mazāka. Koka baznīcas ēka tika risināta ampīra stilā. Tā ir garenbūve ar divslīpju jumtu, virs kuras izbūvēts kompozicionāli slaids astoņstūrains apjoms (izmantots 17.–18. gs. krievu un ukraiņu arhitektūrā, būvējot baznīcas – tulkot. piez.), kas vainagots ar pieciem kupoliem. Pamatapjoma fasādes rotā ampīra stilam raksturīgie logi un koka pilastri. Dievnama iekštelpas ir plašas. [..]
Līdz mūsu dienām Katoļu ielā saglabājušās kapsētas sarga mājas sienas, kas celta 19. gadsimtā, kad sāka attīstīties priekšpilsētas apbūve. 19. gadsimta vidū Baltijas ģenerālgubernators kņazs Aleksandrs Suvorovs (1804-1882) pieņēmis lēmumu sadalīt Maskavas forštates teritoriju divās daļās, kā arī vērsās pie Rīgas un Jelgavas arhibīskapa Platona (Gorodecka; 1803-1891) ar lūgumu izveidot šajā pilsētas daļā patstāvīgu pareizticīgo draudzi. 1851. gada 28. jūlijā Sv. Sinode ar savu dekrētu atļāva pārveidot Visu Svēto kapu baznīcu par draudzes dievnamu. Patstāvīgā draudze uzsākusi līdzekļu vākšanu jauna un plašāka dievnama celtniecībai.
Tikmēr kapsētas teritorija jau bija tā pārpildīta ar kapuvietām, ka jauni apbedījumi šeit tika aizliegti. 19. gadsimta vidū Visu Svēto baznīcas tuvumā pie Ivana (Jāņa) vārtiem pilsētas varas iestādes atvēlēja plašu zemesgabalu jaunajai kapsētai, kas ieguvusi Jāņa (Joanna) kapu nosaukumu un kuru teritorija tika sadalīta divās daļās – pareizticīgo un vecticībnieku apbedījumiem.
1866. gadā šajā jaunajā kapsētā tika uzcelta koka kapliča, bet 1882. gadā tās ēkai piebūvēta no Visu Svēto kapiem pārvietotā koka baznīca. Atjaunotās Svētā Pravieša Jāņa Kristītāja kapu baznīcas draudze tika pierakstīta Visu Svēto baznīcai, uz to tika pārnesti arī visi vecās baznīcas piederumi.
Koka dievnama pārvietošanu noteica tas, ka tika uzsākta jaunas Visu Svēto mūra baznīcas būvniecība. Šīs baznīcas celtniecība norisinājusies divos posmos - 1869. -1870. gadā uzbūvēja priekštelpu ar zvanu torni un rietumu piebūvi dievnamam, 1882.-1884. gadā - baznīcas pamata apjomu.
1868. gadā izcilais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis (1834-1891) izstrādājis jaunas mūra piebūves projektu, kas ietvēra zvanu torni un rietumu piebūvi baznīcai ar diviem simetriskiem sānu jomiem. 1870. gadā vecais koka zvanu tornis tika nojaukts, bet jaunā ķieģeļu zvanu torņa apjoms piebūvēts pie vecās koka baznīcas ēkas. Zvanu tornī tika uzstādīts 310 pudus (1 puds = 16, 38 kg – tulk. piez.) smags zvans, ko atlējis krievu meistars Vasīlijs Stukolkins no Valdajas (Krievijā).
Pagāja desmit gadi, un 1881. gada rudenī arhitektam J. F. Baumanim tika pasūtīts jaunas mūra baznīcas pamatapjoma projekts, bet veco koka dievnamu bija paredzēts pārvietot uz Jāņa (Ivana) kapiem. Visus mērījumus un koka dievnama pārvietošanas projektu J. F. Baumanis izpildījis 1882. gadā un tā paša gada augustā notikusi jaunās baznīcas pamatakmens likšana. Dievnama celtniecība bija pabeigta 1884. gadā un tā paša gada maijā tas iesvētīts Visu Svēto vārdā.
Kamēr tika būvēts Visu Svēto baznīcas pamatapjoms, dievkalpojumi notikuši rietumu piebūves telpās, kur kreisajā sānu jomā 1881. gadā tika iesvētīts mazais altāris par godu Vissvētās Dievmātes Ievešanai templī. Labā joma mazais altāris svēto mocekļu Veras, Nadeždas, Ļubovas un viņu mātes svētās Sofijas vārdā tika iekārtots un iesvētīts 1891. gada septembrī, jau pēc Jāņa Frīdriha Baumaņa nāves 1891. gada 19. martā.
Rīgas Visu Svēto baznīca celta eklektikas stilā, neoromānikas arhitektūras formās. Pareizticīgo dievnamam neierastais stils netraucējis arhitektam stingri ievērot visas Austrumu Baznīcas kanona prasības. Tradicionālā telpu anfilāde, pusapaļā altārdaļas apsīda, dievnama pamatapjoma krustveida risinājums, lieliski pārdomātā interjera dabiskā apgaismojuma sistēma, laba akustika, pat oriģinālais skaldņveida kupola un zvanu torņa noslēgums, kā arī apaļais rozetes logs – viss liecina par cieņu pret tradīciju, kanonisko formu izpratni un prasmi radoši tās pārveidot.
Divos posmos būvētie sakrālās celtnes arhitektoniskie apjomi veido viengabalainu telpisko kompozīciju. Baznīcas iekšējā telpa ir plaša un majestātiska, taču tā emocionāli neapspiež cilvēku, bet ir visai omulīga.
Visu Svēto baznīcā ir saglabājies autentisks 19. gadsimta otrās puses interjers, kuru rotā centrālais jeb galvenais trīsrindu ikonostass un divi sānu jomu vienrindu ikonostasi, kroņlukturi (jeb panikadili), kas darināti izgrieztās dzelzs tehnikā. Interesantas ir zvanu torņa masīvās nesošās koka konstrukcijas.
1924. gadā par draudzes līdzekļiem dievnama zvanu tornī tika uzstādīti jauni zvani, Pirmā pasaules kara laikā zaudēto vietā.
No 1926. līdz 1934. gadam sinodālā arhitekta Vladimira Šervinska (1894-1975) vadībā Visu Svēto dievnamā tika veikts kapitālais remonts. Dievkalpojumi baznīcā nekad netika pārtraukti.
Blakus dievnamam ir uzcelta divstāvu draudzes ēka, ko projektējis arhitekts Aleksejs Kīzelbašs (1850-1916). Kopš 1894. gada tajā darbojās baznīcas draudzes skola, vēlāk tajā pašā ēkā izvietojusies pilsētas 8. krievu pamatskola, padomju režīma laikos ēka tika paplašināta ar piebūvi un izmantota kā bērnudārzs. Kopš 1995. gada bijušās draudzes skolas ēkā ir izvietots pareizticīgo Rīgas Garīgais seminārs.
1960. gadā bijušo vecticībnieku un pareizticīgo kapsētu vietā pēc ainavu arhitekta Kārļa Barona (1912-1996) projekta tika ierīkots pilsētas dārzs, sākotnēji tas ieguva Kijivas parka nosaukumu (4,73 ha). Vecie apbedījumi dārza teritorijā nav saglabājušies. Knapi pamanāmās žogu paliekas vēl ir redzamas Visu Svēto dievnama tuvumā. Pie dievnama altārdaļas bija Rīgā dzimušā, Pēterburgas pirmās ģildes tirgotāja Firsa Sadovņikova (1789-1853) vecāku kapavieta. Saskaņā ar F. Sadovņikova testamentu, par viņa kapitālu tika ierīkota patversme nabadzīgajiem krievu rīdziniekiem. Mūra nabagmāja, skola bērniem un svētā Svētmocekļa Firsa baznīca bija atvērtas 1876. gadā tagadējās F. Sadovņikova ielas namā Nr. 20, un tur atradās līdz 1940. gadam.
Dievnamam piegulošajā teritorijā, pa labi no baznīcas ir saglabājies Pirmā pasaules kara laika Brāļu kaps. Krusta vainagotā granīta obeliska šķautnēs ir iekalti 12. Sibīrijas strēlnieku pulka un Dvinskas kājnieku pulka kritušo karavīru vārdi.
Līdzās Visu Svēto baznīcas lievenim atrodas garīdznieku un dievnama pārziņu kapavietas, to vidū – virspriestera Alekseja Toropogricka apbedījuma vieta. Vācu okupācijas laikos Visu Svēto un Svētā Jāņa Kristītāja dievnamiem piegulošajā teritorijā bija ebreju geto. Tēvs Aleksejs Toropogrickis un Sv. Jāņa Kristītāja draudzes pārzinis t. Nikolajs Šalfejevs palīdzējuši ebrejiem, galvenokārt bērniem, bēgt no geto. 1941. gada beigās t. Alekseju Toropogricki un t. Nikolaju Šalfejevu apcietināja gestapo, un abi garīdznieki ir miruši triju dienu laikā pēc atbrīvošanas no aresta: t. Aleksejs Toropogrickis - 1941. gada 27. decembrī un t. Nikolajs Šalfejevs - 28. decembrī. Tēvs Nikolajs tika apbedīts Jāņa (Ivana) kapos, netālu no dievnama, bet t. Aleksejs atdusas blakus Visu Svēto baznīcai.
1978. gadā blakus parkam, Daugavpils ielā 31, uzbūvēta administratīvā ēka (arhitekte L. Kļešņina), kas harmoniski iekļāvusies kādreizējo kapu klusajā vidē. Būvniecības gaitā tika saglabāti visi vecie koki, bet pagalms ar garāžām noslēpts aiz mākslīgā uzbēruma zaļā zāliena.
1990. gadā Kijivas parku pārdēvēja par Kluso dārzu.
2008. gadā Klusajā dārzā tika uzstādīts piemiņas akmens ar uzrakstu “Afganistānas kara 1979.-1989. kritušajiem Latvijas dēliem”.
Saīsināts tulkojums no krievu valodas
Informācijas avoti:
«Rīgas dievnami. Arhitektūra un māksla», Zinātne, Apgāds mantojums, 2007, 337., 352.-363., 488.-497. lpp.
Irēna Bākule. «Rīga ārpus nocietinājumiem», Neputns, 2009, 33., 100., 110., 127. lpp.
http://sobory.ru/article/index.html?object=06387
Демина Н. «Рижская церковь во имя Всех Святых». – Рига, 1998.
«Православие в Латвии». Выпуск 6. – Рига, Филокалия, 2007, 120.-135. lpp.
Клешнина Л. (при участии О. Остенберга) «Административное здание Московского и Рижского РК КП Латвии на углу улиц Даугавпилс и Екабпилс», «Латгипрогорстрой», 1973.
