Baltijas ģenerālgubernators kņazs А.A.Suvorovs un vecticībnieku vajāšana 19. gs. 40.-50. gados

Svetlana Kovaļčuka

Cтатья впервые была опубликована  в 2003 году № 2 в журнале Института истории Латвийского университета «Latvijas vēstures institūta žurnāls». В предложенный текст внесены сокращения.

IEVADS

Ģenerāladjutants, Itālijas kņazs grāfs Aleksandrs Arkadjevičs Suvorovs-Rimnikskis (01.06.1804.-31.01.1882.), bija Krievijas impērijas ieliktenis Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņā no 1848. gada 1. janvāra līdz 1861. gada 23. aprīlim.1 Starp citu, kņazs nesteidzās stāties amatā un uz Rīgu atbrauca tikai 23. martā.

Kņazs Suvorovs bija labi izglītots – Getingenes universitātes absolvents, Rietumeiropas kultūras vērtību pazinējs, kara oficieris.2 Pirmajās Rīgā pavadītajās dienās kņazs strikti iezīmēja savas uz­vedības prioritātes, kuras nepalika nepamanītas. Tā viņa gaišība kņazs, pieņemdams dažādu sociālo kārtu pārstāvjus, sarunāja rup­jības pareizticīgo latviešu delegācijai, bet, atbildot uz cienījamo vecticībnieku lūgumu neņemt viņu dēlus rekrūšos, kņazs atbildēja: «Kādi jums dēli, ja jums ir suņu kāzas?»3 Pareizticīgie rīdzinieki, īpaši bīskaps Filarets (Gumiļevskis) bija nepatīkami pārsteigts, kad kņazs tā vietā, lai Marijas pasludināšanas dienas priekšvakarā piedalītos dievkalpojumā, devās uz izrādi «Figaro kāzas» Vācu teātrī. Tā – tīši vai netīši – pirmās kņaza tikšanās ar dažādām etniskām un reliģiskām grupām kļuva par uzvedības modeli visus turpmākos 14 gadus, ko viņš pavadīja Baltijas ģenerālgubernatora amatā. Kņazam nodibinājās īpaši labvēlīgas attiecības ar vāciešiem, kuri ar prieku pieņēma ģenerālgubernatoru – ģermanofilu. Varbūt tās nodibinājās tāpēc, ka Suvorovs jau savā pirmajā vispadevīgajā atskaitē Nikolajam I atklāti un dedzīgi izteicās par Baltijas vāciešu privilēģiju saglabāšanu, kuras Krievija apņēmās sargāt, parakstot 1721. gadā Nīstades miera līgumu. Citiem vārdiem, Suvorovs ak­tīvi ārstēja iepriekšējā Baltijas ģenerālgubernatora E. A. Golovina «cirstās brūces» pēc vairāk nekā divus gadus ilgā rusifikācijas perioda. Starp citu, tas attiecās arī uz jauktajām pareizticīgo un luterāņu laulībām. Vecāki tagad ieguva brīvību izvēlēties sava bērna reliģisko piederību. Ar Suvorova gādību uz nenoteiktu laiku tika atlikta krievu valodas ieviešana Baltijas guberņu admi­nistratīvajās iestādēs.4 Pastāvīgi saspringtas attiecības kņazam bija gan ar pareizticīgo bīskapu Filaretu, vēlāk ar Platonu (Gorodeckis), gan ar vietējiem iedzīvotājiem — pareizticīgajiem latviešiem, igau­ņiem, krieviem. Cik gan neatlaidīgi arhibīskaps Platons cīnījās, lai pareizticīgajiem latviešiem un igauņiem piešķirtu ilgi gaidīto zemi! Bet Suvorovs strikti sargāja baltvācu muižnieku tiesības uz zemi. Jurijs Samarins šo situāciju plaši aprakstījis savā sešu sējumu grāmatā «Окраины России. Русское Балтийское Поморие» («Krievijas malienes. Krievu zemes pie Baltijas jūras»). A. Suvo­rova un vecticībnieku dramatiskās attiecības turpinājās visu viņa 14 gadu ilgo valdīšanas laiku.

Sekas kņaza A. Suvorova sarežģītajām attiecībām ar dažādām etniskām un reliģiskām grupām bija laikabiedru diametrāli pretēji spriedumi un vērtējumi par viņa kā Baltijas pirmās personas darbību. No vienas puses, tie bija baltvācu cildinājumi. Spilgts piemērs šādai apbrīnai bija Baltijas ģenerālgubernatora kancelejas vadītāja A. Tīdebela grāmata, kurā Suvorovs tika slavināts par politisko tālredzību.5 No otras puses, J. Samarina asā kritika un Tautas izglītības ministrijas ierēdņa N. Ļeskova raksti.6

Pētot šo tēmu, autori galvenokārt interesēja N. Ļeskova dar­bība. Kādā ziņā? To paskaidros citāts no Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumenta (231. f, 6. apr., 9401.1.) «Baltijas ģenerālguber­natora kancelejas lieta. Par tautas izglītības ministra rīkojumu nosūtīt rakstnieku Nikolaju Ļeskovu komandējumā uz Rīgu, lai pētītu vecticībnieku skolas». Lieta sākta 1863. gada 26. jūlijā, izbeigta – 1863. gada 19. augustā. Šajā lietā atrodas interesanta 1869. gada 26. maijā Baltijas ģenerālgubernatoram Р. P. Aļbe-dinskim no Pēterburgas sūtīta vēstule.

„Cienījamais kungs Pjotr Pavlovič! Birževije vedomosti 30. numurā publicēts N. Ļeskova kunga raksts «Vecticībnieku skolu meklēšana» («Искание школ староверами»), kurā bijušā Baltijas ģenerālgubernatora kņaza Suvorova attiecības ar vecticīb­niekiem attēlotas nelabvēlīgā gaisotnē, turklāt izmantoti ģenerāl­gubernatora kancelejas oficiāli dokumenti ar datumiem un numuriem. Kā sekas tam mēs saņēmām kņaza Suvorova nesaprat­nes pilnu vēstuli – kā privāta persona var iegūt no valdības arhīva oficiālus dokumentus un nodot tos publiskošanai. No savas puses, lai spertu vajadzīgos soļus pret līdzīgiem pārkāpumiem, es uzskatu par savu pienākumu paziņot par to Jūsu Ekselencei, lūg­dams par turpmāko man ziņot. Cienījamais kungs, pieņemiet manas patiesās cieņas un uzticības apliecinājumu. A.”

Šī raksta galvenais mērķis ir ieviest zinātniskajā apritē 19. gs. 40.–50. gadu maz pētītus dokumentus, kas glabājas LVVA Vid­zemes gubernatora kancelejas fondā. Izmantojot no šī fonda А. A. Suvorova vēstules, rīkojumus un dokumentus, ir iespē­jams ne tikai salīdzināt Nikolaja I vecticībnieku vajāšanas poli­tiku ar viņa dēla Aleksandra II liberālo politiku, bet nojaust arī paša kņaza А. A. Suvorova attieksmi pret vecticībniekiem. Gan­drīz puse šī fonda lietu attiecas uz 17. gs. vidū un 18. gs. sāku­mā Tērbatā un Peipusa ezera apkārtnē dzīvojošiem vecticīb­niekiem. Veicot šo pētījumu, autore izmantoja tās arhīva lietas, kuras atspoguļo Vidzemes un Igaunijas vecticībnieku kopējās problēmas, apzināti atstājot ārpus pētījuma loka vēsturiskos dokumentus. Pēc liktenīgās pareizticīgo baznīcas šķelša­nās 1666.–1667. gadā sākās pareizticīgo seno tradīciju aizstāvju masveida vajāšana, kādēļ vecticībnieki bēga uz Vidzemi un Igauniju un apmetās uz dzīvi Rīgā, tās tuvumā, pie Peipusa ezera un Tērbatā. Krievijas vēsturiskajā literatūrā sīki pētīta vecticībnieku apspiešana un vajāšana 19. gs. otrajā ceturk­snī Saratovas un Maskavas guberņā, bet Vidzemes un Igau­nijas vecticībnieku vajāšanas gaita līdz šim zinātniski nav izvērtēta.

 

NIKOLAJS I UN VECTICĪBNIEKI

Uz jautājumu, kādēļ Nikolajs I atteicās no cieņas, tolerances un iecietības politikas, ko pret vecticībniekiem vērsa viņa tēvs Pāvels I, var atbildēt, atceroties dramatiskos 1825. gada decembra notikumus Pēterburgā, Senāta laukumā, kam sekoja ne tikai dumpinieku tiesāšana, pakāršana, izsūtīšana uz Sibīriju, bet arī aizdomas un neuzticība pret jebkādām izpausmes formām, ja tās neatbilda valsts pieņemtajiem standartiem. Tā policijas uzrau­dzības lokā nonāca ne tikai vecticībnieki, bet dažādi kristīgie šķeltnieki jeb raskoļniki (раскольники), dažādu sektu locekļi – skopci, duhobori, molokāņi, hlisti, kā arī sabatieši (субботники jeb жидовствующиё). Šo sektu reliģiskie uzskati nesakrita ar Krievijas impērijā pieņemtajām pareizticīgo («nikonizētās») normām. Krievu izcelsmes amerikāņu vecticības pētnieks Sergejs Zeņkovskis raksta: «Vecticībnieku sabiedrības neatkarība no val­dības, vecticībnieku neatkarīgā iekšpolitika, vecticībnieku mācību popularitāte impērijas iedzīvotāju vidū, kā arī no oficiālās Pareizticīgo baznīcas bēguļojošo mācītāju problēma patiesi nav savienojama ar Nikolaja I ideālu – disciplinētu un kontrolētu sabiedrību –, un tas nevarēja nesadusmot šo neatlaidīgo patvaldības piekritēju.»7

Nikolaja I mīlestība pret sabiedrisko kārtību un disciplīnu atspoguļojas likumdošanas sakārtošanā. Šī darba svarīgākā sa­stāvdaļa bija - ieviest zināmu kārtību daudzajos likumdošanas aktos, kas attiecās tieši uz vecticībniekiem. Sākot jau ar drama­tiskajiem notikumiem 1666.–1667. gadā, Krievijas Pareizticīgo baznīcas dzīvē bija uzkrājies liels juridisko dokumentu skaits. Kā zināms, likumu sistematizācija vainagojās sekmēm. Oficiāli pirmais Krievijas impērijas Likumu krājums stājās spēkā 1835. gada 1. janvārī. Otrais un trešais Likumu krājums tika izdots attiecīgi 1842. un 1857. gadā, līdz ar to stāšanos spēkā atcēla iepriekšējos likumus. No šī brīža vecticībnieku reliģiskā brīvība saistījās ar krimināltiesību normām. Likumi, kas regulēja vecticībnieku dzīvesveidu, bija iekļauti XIV sējumā. Citiem vār­diem, valsts un vecticībnieku attiecību stūrakmens balstījās uz divkosīgu un neskaidru juridisko pantu, ko pieņēma 1667. gadā un kurš tika ietverts visos trijos likumu krājumos. Tajā bija teikts, ka vecticībnieki netiks vajāti viņu reliģisko uzskatu dēļ. Bet vienlaikus tika uzsvērts, ka viņiem kategoriski aizliegts kaut kādā veidā kārdināt, pavedināt, pievērst vecticībnieku mācībai, runāt bezkaunības par Pareizticīgo baznīcu un tās mācītājiem.8 Nevienā Likumu krājumā tā īsti nebija precizēts, ko nozīmē «kārdināt, pavedināt, pievērst vecticībnieku mācībai vai šķeltnieku ne­ceļiem», «runāt bezkaunības par Pareizticīgo baznīcu». Faktiski valsts politikas galvenie virzieni balstījās uz aizliegumu, ierobe­žojumu un sodu. Likuma esamība ietvēra reliģiskās brīvības šķie­tamību, bet konkrētam cilvēkam tas nozīmēja civiltiesisko tie­sību ierobežotību un atteikšanos no Pareizticīgās baznīcas vecajām tradīcijām.9

 

NO MARĶĪZA PAULUČI LĪDZ KŅAZAM SUVOROVAM

Starp citu, eksistēja Baltijas ģenerālgubernatora parakstīti vietēja līmeņa tiesiskie akti, kas regulēja vecticībnieku sociālo un reliģisko dzīvi. Kā pozitīvu piemēru var minēt 1827. gada 28. februārī marķīza Pauluči parakstītos «Noteikumus». Pauluči parakstītie «Noteikumi», kas sastāvēja no 25 nodaļām un 163 paragrāfiem, detalizēti aprakstīja gan Rīgas Grebenščikova nespējnieku patversmi, gan bāreņu patversmi ar skolu, kā arī veicināja Rīgas vecticībnieku ekonomisko un sociālo darbību. Šajā periodā Rīgā tika atvērta vēl viena vecticībnieku skola, tā saucamā Šeltovskaja («Шелтовская школа»). Ja cītīgi pēta Latvijas Valsts vēstures arhīva 1826. gada 26. februāra doku­mentu «Baltijas guberņas vecticībnieku un šķeltnieku saraksts», tad uzzinām, ka šajā laikā Rīgā dzīvoja 74 vecticībnieki (gan vīrieši, gan sievietes), bet dažādu sociālo slāņu šķeltnieku jeb raskoļniku bija 2479 vīrieši, 2945 sievietes.

Precizēsim terminus. Šajā laikā par vecticībniekiem (старо­обрядцы) bija pieņemts saukt tikai tos, kuru baznīcās darbojās iesvētītie priesteri. Šos Rīgā dzīvojošos nedaudzos vecticībniekus sadzīvē sauca par popniekiem (поповцы), un viņi piederēja Mas­kavas Rogožkas kapsētas kopienai. Šī virziena sekotāji neatzina patriarha Nikona jaunievedumus, saglabāja pareizticības pirms-reformu rituālus un sakramentus11 un, galvenais, atzina garīdznieku kārtas nepieciešamību to izpildīšanai.

Bet vecticībniekus, kuri piederēja bezpriesterības sekotājiem – fedosejeviešiem (федосеевцы), oficiāli sauca par raskoļnikiem vai šķeltniekiem. Citiem vārdiem, popnieki un bezpriesterības sekotāji ir dažādu vecticības strāvojumu un novirzienu pārstāvji. Rīgā un pie Peipusa ezera dzīvojošie bezpriesteru vecticības sekotāji -fedosejevieši neatzina iesvētīšanu garīdznieku kārtā. No septi­ņiem Pareizticīgo baznīcas Svētajiem sakramentiem fedosejevieši savā reliģiskajā dzīvē noraidīja garīdzniecības Svēto sakramentu (Святое Таинство священства), dievgaldu (Святое При­частие), iesvaidīšanu (Святое миропомазание), Svēto pēdējo iesvaidīšanu (Святое Елеопомазание). Cienījamākie vecticīb­nieku draudzes locekļi varēja kļūt par priesteri. Saskaņā ar Rīgas Grebenščikova draudzes pieņemtajiem priekšstatiem par cere­monijām viņi varēja kristīt, pieņemt grēksūdzi un ar lūgšanu iesvētīt laulības.12

1830. gada sākumā marķīzu Filipu Pauluči nomainīja nāka­mais Baltijas ģenerālgubernators barons M. fon Pālens. Viņu pār­steidza tas, ka Rīgā nav Vienticības baznīcas, bet, gluži pretēji, pastāv vecticībnieku skola. Atklājās vēl ari citas Pauluči «Notei­kumu» neatbilstības Civillikumā pieņemtajām normām.13 1831. gada aprīlī Iekšlietu ministrija izdeva rīkojumu ģenerāl­gubernatoram anulēt marķīza Pauluči apstiprinātos «Noteikumus» kā neatbilstošus lēmumiem «šķeltnieku iznīcināšanai» (pēc pa­pildu sarakstes tos atcēla 1833. g.).14 1836. gadā Rīgā atklāja Pa­reizticīgo baznīcas vikariātu. Drīz Rīgā ieradās pirmais pareizticīgo bīskaps Irinarhs (Popovs), būdams dziļi pārliecināts, ka viņu gaida ilgstošs un komplicēts darbs, lai pārliecinātu vecticībniekus pie­vienoties oficiālajai Pareizticīgo baznīcai. Vecticībniekiem piedā­vāja vēl vienu kompromisa variantu – pievienoties Vienticības baznīcai, kur dievkalpojumus vadīja pareizticīgo priesteris, iz­mantojot pirms patriarha Nikona reformām drukātas grāmatas.15 Vienticības baznīcas «Noteikumi» bija izstrādāti Pāvila I valdīša­nas laikā 1800. gadā. Līdz Nikolaja I valdīšanas laikam nekad Vienticības baznīcai nebija raksturīgas karojošas baznīcas īpašības. Jau 1837. gada 9. jūlijā Rīgas Maskavas priekšpilsētā kādreizēja vecticībnieku baznīca tika iesvētīta par Vienticības baznīcu. Tas vecticībniekos izraisīja asu reakciju.

Lasītājs var jautāt par Pareizticīgo baznīcas priesteru saistību ar šo vecticībnieku vajāšanu. Protams, pareizticīgo priesteri sekoja, lai no vecticībnieku puses nebūtu nekādu mutvārdu uzbrukumu Pareizticīgo baznīcai. Ja tādi bija, tad tika ziņots attiecīgajām varas iestādēm. Nikolajs I 1835. gada 14. martā izdeva rīkojumu atbrīvot garīgās personas no piedalīšanās izmeklēšanā raskoļniku lietās. 1840. gada 9. martā šis rīkojums sāka darboties Baltijas guberņās. Policijas priekšnieks un Vidzemes civilgubernators kambarkungs fon Esens bija vietējā līmeņa atbildīgā persona par vecticībnieku vajāšanu.

Rīgas, Tērbatas un pie Peipusa ezera dzīvojošie vecticībnieki par daudziem Nikolaja I rīkojumiem, ukaziem un noteikumiem bija labi informēti. Tā 1834. gada 29. janvāri no Pēterburgas barons fon Pālens saņēma Visaugstākā pavēli, saskaņā ar kuru Rīgas vecticībniekiem bija aizliegts pašiem izdarīt ierakstus baznīcas grāmatā, bet ierakstus par dzimšanu un miršanu «vēlēts» ierakstīt īpašā grāmatā, kas glabājās vietējā policijā. Šī pavēle tikai 1839. gada 9. maijā tika pieņemta kā likums. Kas attiecās uz vec­ticībnieku laulībām, tad jau Vidzemes civilgubernators fon Esens 1834. gada 17. septembri saņēma no barona fon Pālena vēstuli nr. 456, kurā bija teikts, ka vecticībnieku izdotie laulību apliecinošie dokumenti jāuzskata par nelikumīgiem un nederīgiem.

Baltijas guberņu ģenerālgubernatora E. A. Golovina valdīšanas laikā – no 1845. gada līdz 1847. gada beigām – notika kārtējā vecticībnieku (šķeltnieku) uzskaite. Tā kļuva zināms, ka 1846. ga­da 1. janvārī Rīgā dzīvoja 3232 vīrieši un 4809 sievietes, kas piederēja bezpriesterības sekotājiem, atzīst laulības un lūdz Dievu par caru. Šajā sarakstā reģistrēti tikai trīs Rīgā dzīvojoši popnieki. Tautskaites ierēdņi neatrada nevienu bezpriesterības sekotāju, kas neatzītu laulības un atteiktos lūgt Dievu par caru.19

Ilgus gadus problēma – atzīt vai neatzīt bezpopnieku laulī­bas – neguva risinājumu. Vēl 1848. gada vasarā kņazs Suvorovs no Iekšlietu ministrijas saņēma brīdinājumu, ja gadījumā šķelt-nieks, būdams varas iestādē, uzrādīs laulības apliecību, šis doku­ments jāatņem un jāiznīcina kā likumam neatbilstošs.20 Kad īsti Vidzemes un Igaunijas guberņā sākās tā saucamā šķeltnieku vajāšana? Kad viņu laulības pilnīgi neatzina? Tas notika 1850. ga­dā pēc Krievijas impērijā notikušās 9. tautas skaitīšanas.21 Vec­ticībnieki bija ierakstīti to cilvēku skaitā, kuri „neatzīst laulības saites un nelūdz Dievu par caru”.

Jautājumi rodas cits pēc cita. Kāpēc tieši kņazs Suvorovs bija tā aizrāvies ar Rīgas, Tērbatas un Peipusa šķeltnieku vajāšanu? Ilgus gadudesmitus dzīvojot latviešu, vāciešu un igauņu vidū, šķeltnieki parasti sastapa līdzjūtību. N. Ļeskovs rakstīja, ka, «pa­teicoties luteriskās baznīcas ticības tolerances principam, vecticīb­nieki glabāja un lasīja pirms patriarha Nikona reformas rakstītās grāmatas»22. Kas bija noteicošais kņaza Suvorova rīcībā? Vai kņazs rīkojās kā cara lēmumiem lojāls valstsvīrs, vai arī viņa uzvedībā saskatāms karojoša rietumnieka gars ar nicinošu pretīguma sajūtu pret senām pareizticīgo tradīcijām? Liekas – kā viens, tā otrs.

Ģenerālgubernatora A. A. Suvorova 14 gadu valdīšanas laikā ciņa ar vecticībniekiem - bezpriesterības sekotājiem - tika pa­sludināta kā cīņa pret sektantu netiklību, izvirtību, šķeltnieku pilnīgu izlaidību:

1. Vecticībnieku laulības augstākās varas priekšā (pirms cere­monijas jaunais pāris obligāti saņēma vecāku svētību, tikai pēc tam sekoja laulību ceremonija) tika pasludinātas kā nepilnīgas un nelikumīgas;23

2. Pēc tam sievu pasludināja par «nešķīstu piedzīvotāju», kam liegtas likumīgas sievas tiesības;24

3. Bērni, kristīti saskaņā ar šķeltnieku ceremoniju, tika paslu­dināti par ārlaulībā dzimušiem.25 Starp citu, vietējā valdība un policija varēja lemt par bērna atņemšanu mātei un nodošanu audzināšanā pareizticīgo ģimenē.26

Šo likumu rezultātā liels bezpriesterības sekotāju skaits izjuta savu civiltiesību ierobežošanu. Mantojuma tiesības bija ierobežotas tik stingri, ka dēls nevarēja kļūt sava tēva īpašumu mantinieks. Pēc Krievijas impērijas 9. tautas skaitīšanas vecticībnieki bija spiesti saņemt jaunus dokumentus, bet sieva un bērni tur netika ierakstīti. Sievieti, kas «netiklībā dzīvojusi» ar šķeltnieku no bezpriesterības sektas, vajadzēja pierakstīt viņas vecāku ģimenē.27 LWA atrodas šāds dokuments par sīkpilsoni Ivanu Sidoroviču Pahomovu, kurš netiklībā dzīvojis ar Matrjonu Grigorjevu, viņu ģimenē vēl ir ār­laulībā dzimušais Pahomova dēls Pjotrs Ivanovs. Var secināt, ka pēc 9. tautas skaitīšanas bezpriesterības sekotāju ģimenes bija sakropļotas.28 Kad nomira ģimenes galva, nepilngadīgie bērni ne­tika ierakstīti mātes dokumentos. Kņazs Suvorovs rakstīja: «Pēc tēva nāves šos bāreņus nekādā gadījumā nedrīkst ierakstīt viņu nelikumīgās mātes dokumentos tāpēc, ka netiklībā ar nelikumīgiem vīriem dzīvojušās šķeltnieces jāieraksta ārpus viņu nelikumīgo vīru ģimenēm, viņām (šķeltniecēm) jāizraksta atsevišķs dokuments.»29

Policija jau 1849. gadā saņēma no kņaza Suvorova vēstules un rīkojumus, lai tā stingri novērotu šķeltniekus. Divas reizes mēnesī Suvorova kancelejā tika iesūtīti policijas ziņojumi. Kād satraukums un neapmierinātība valdīja starp vecticībniekiem! Viņi protestēja, atteicās pieņemt jaunos dokumentus. Tiesu mašīna Vid­zemes un Igaunijas guberņā strādāja pilnā sparā. Tiesas sēdes notika vācu valodā, un tiesājamais tikai ar tulka palīdzību uzzi­nāja par savu likteni. Kā Rīgas, tā Tērbatas vecticībnieku tiesā­šana vilkās mēnešiem, pat gadiem ilgi. Šo tiesu procesi bija dra­matiski, pat traģiski, tie bija izkropļotu cilvēku likteņstāsti. Sešu mēnešu cietumsods, vīriešu izsūtīšana uz Kaukāzu, piespiedu dienests armijā – tā beidzās vecticībnieku nevēlēšanās atzīt, ka viņi ir pasaules netikļi un izvirtuļi. Lasot tiesu lietas, reizēm šķiet, ka ir vajadzīgs rakstnieka M. Saltikova-Ščedrina sarkastiskais stils, lai aprakstītu to būtību.

Reizēm gadījās, ka krimināllieta nokļuva pat Pēterburgā un tika izskatīta Valdošā senātā. Minēšu divas tiesas prāvas.

No 1850. gada 10. jūnija līdz 1853. gada 16. martam notika 16 Rīgas sīkpilsoņu izmeklēšana un tiesas prāva. Pēc 9. taut-skaites viņi tika pasludināti par ārlaulībā dzīvojošiem netikļiem, un viņiem pavēlēja Rīgas maģistrātā saņemt dokumentu, kas ap­liecinātu, ka viņi nav precējušies. Uz to vecticībnieki atbildēja, ka, «spriežot pēc šī dokumenta, mēs esam nelaulāti, bet pēc savas sirdsapziņas esam likumīgi savienoti ar savām sievām». Pēc 16 sīkpilsoņu kategoriskās atteikšanās saņemt dokumentus Rīgas maģistrāts piesprieda viņiem sešu mēnešu cietumsodu. Un cienījama vecuma cilvēki bija spiesti pieņemt jaunos dokumentus. Beigās Krievijas Valdošais senāts nolēma Rīgas sīkpilsoņus apžēlot un ieteica oficiāli viņiem izteikt «bargu rājienu». Bet 1851. gada ziemā citāds liktenis piemeklēja 17 Rīgas šķeltniekus. Rīgas vecākais policijmeistars pulkvedis Grīns ziņoja Vidzemes civil-gubernatoram fon Esenam, ka 17 šķeltnieki, to skaitā trīs sievietes ar bērniem, ir gatavi nosūtīšanai uz Kaukāza cietumu. Spriežot pēc sarakstes, sievietes ar bērniem netika ieslodzītas, bet vīrus -citu izsūtīja uz Kaukāzu, citu – ieslodzīja Daugavgrivas cietoksnī. 1850. gada beigās kņazs Suvorovs no Iekšlietu ministrijas saņēma vēstuli, kurā bija teikts, ka Krievijas imperators 8. decem­brī pavēl sektantu (lasi – šķeltnieku) bērnus atzīt par likumīgiem mantiniekiem ar visām likumīgo bērnu tiesībām un priekšrocībām, bet ar vienu noteikumu – sektantu pārim jāsalaulājas Pareizticīgo baznīcā un stingri jāapsolās pirms vai pēc laulāšanās dzimušos bērnus audzināt saskaņā ar oficiālās Pareizticīgo baznīcas tra­dīcijām. Bet kņaza Suvorova parakstītajos dokumentos ir minēts viens svarīgs iebildums – laulību akts Pareizticīgo baznīcā nebūs gluži likumīgs, ja bērni netiks kristīti Sv. Pareizticīgo baznīcā. Ja visa šķeltnieku ģimene kļūs pareizticīga, tikai tad likumīgo manti­nieku problēma būs atrisināta.

Kas attiecās uz nedaudzajiem Baltijas guberņās dzīvojoša­jiem popniekiem, tad viņu laulības un mantinieku (sieva, bērni) tiesisko statusu valsts vara apšaubīja. Kāpēc? Lai pierādītu lau­lību un kristību dokumentu juridisko speķu, popnieki bija spiesti ilgi un nogurdinoši meklēt ziņas par priesteriem, jo vajadzēja pierādīt, vai tiešām popnieku priesteris likumīgi ticis iesvētīts savā amatā, vai pēc kristībām vai laulību ceremonijas šis pries­teris saglabājis savu amatu, vai garīdzniecības Garīgā tiesa viņu nav sodījusi.

Un tomēr jaunā šķeltnieku paaudze saglabāja savu senču tradīcijas - pirms laulībām saņēma vecāku svētību utt. Suvorovs bija labi informēts par šo jauno šķeltnieku pozīciju un ne vienu reizi vien apsprieda šo tēmu ar Vidzemes un Igaunijas civilgubernatoriem. 1852. gada 12. jūnijā Suvorovs pavēlēja Rīgas policijai stingri sekot: ja Rīgas Grebenščikova draudzē notiek šķeltnieku laulību ceremonija, tad tā nedrīkst būt krāšņa un pulcināt lielu laužu skaitu; šīs ceremonijas laikā ir aizliegts pareizticīgajiem un vienticībniekiem atrasties Grebenščikova draudzē; kāzu mielastam jānotiek bez mūzikas, klusumā, bez trokšņa; mājai, kur notiek dzīres (vakarā vai naktī), logiem jābūt aizvērtiem.

Bet visvairāk Suvorovs sarakstījies par t.s. kapsētu tēmu. Viņš stingri pieprasīja, lai apbedīšana notiek pilnīgā klusumā, bez sēru psalmu dziedāšanas. Rīgā, Tērbatā un pie Peipusa ezera dzīvojošiem šķeltniekiem bija aizliegts rīkot bēru procesiju ar ikonām pa lielām ielām, bija atļauts vakara stundās nest zārku pa sānieliņām. Kapos, kā rakstīja Suvorovs, nedrīkst pieļaut šķeltnieku apbedītāju tikšanos ar pareizticīgo vai vienticīgo bēru gājienu. Tiesa, pamats šādai Suvorova stingrībai bija Nikolaja I 1838. gada 3. novembrī izdots rīkojums.

1852. gada beigās Rīgas vecākais policists pulkvedis Grīns lūdza kņaza Suvorova palīdzību – lai sekmīgi kārtotu šķelt­nieku dokumentus, bija vajadzīgs vēl viens rakstvedis. Protams, Suvorovs nepiešķīra policijai vajadzīgo naudas summu rakst­veža algai, bet deva viltīgu padomu – šos 500 (vai vairāk) sudraba rubļus ievākt no pašiem šķeltniekiem. Tolaik Rīgā dzī­voja 2. vai 3. tirgotāju ģildes 34 tirgoņu kārtas šķeltnieki, kuri būtu spējīgi maksāt krietnu summu. Protams, policija izman­toja šo padomu.

19. gs. 40.-50. gadu vecticībnieku vajāšanas aina nebūs pil­nīga, ja īsumā neaprakstīsim turīgo šķeltnieku ekonomiskās problēmas. Tā 1853. gada vidū no Pēterburgas bija atsūtīts slepens priekšraksts, ka «šķeltniekus-tirgoņus nekādā gadījuma un nekādā veidā neapbalvot un nepiešķirt viņiem goda titulus». Kā zināms, starp Rīgas turīgajiem šķeltniekiem bija dažādu tirgotāju ģilžu pārstāvji, kā arī dzimtie goda pilsoņi, personis­kie muižnieki (личные дворяне). Šķeltnieku-tirgotāju pārvieto­šanās brīvība bija faktiski ierobežota - pat ja dokumenti bija kārtībā, darījumu braucieni sagādāja grūtības. 1854. gada beigās valsts vara gāja vēl tālāk - nolēma atņemt turīgajiem tirgotājiem dokumentus, kas apliecināja viņu piederību ģildei. Tagad katru gadu tirgotāji bija spiesti saņemt atļauju komerc­darbībai. Tirgotājiem pat bija aizliegts jaunos vīriešus - komijus, kas pie viņiem kalpoja, apmācīt komercijā. Gadījumā ja šie pārdevēji pat pārgāja pareizticībā, patstāvīgā komerc­darbībā viņiem visi ceļi bija slēgti. Un vēl. Daudzi Rīgas turīgie šķeltnieki tiešām ar prieku dalījās savā bagātībā, ziedojot naudu labdarības mērķiem, bet valsts aizliedza ne tikai pieņemt no viņiem ziedojumus, bet arī iecelt viņus par aizbildņiem un apgādniekiem.

Cars atbrīvotājs – Aleksandrs II tiešām atbrīvoja Krievijas vecticībniekus no gadudesmitiem ilgās vajāšanas. Aleksandra II valdīšanas sākums iezīmējās ar «soda akciju» – tiesas prāvu, vēstuļu, noteikumu, lēmumu samazināšanu. Suvorova vēstuļu tonalitāte arī mainījās, vēstuļu saturs bija piesardzīgāks, un 1850. gada beigās Suvorovs vispār neinteresējās par šo tēmu. 1864. gada februārī pēc Iekšlietu ministrijas iniciatīvas tika nodi­bināta Sevišķā pagaidu komiteja, ko vadīja tieslietu ministrs grāfs V. N. Paņins. Šīs komitejas darbība bija vērsta uz to, lai risinātu valsts un vecticībnieku attiecības.

Tiesa gan, Krievijas valdība un kņazs Suvorovs Rīgas un Tērbatas vecticībnieku vajāšanā 19. gs. 40.–50. gados guva pa­nākumus. 1861. gada 1. janvārī Baltijas guberņās dzīvoja 13 380 vecticībnieku, bet Rīgā – 8580. Suvorovam vairākkārt no Pēterburgas tika rakstīts par šķeltnieku skaita nemitīgu palielināšanos, bet kņazs no savas puses ziņoja par vienticībnieku un pat pareizticīgo skaita palielināšanos Baltijas guberņās. Šo gadu garumā bija vēl viens panākums – pārtikušie Rīgas vecticībnieki tomēr atzina par pareizu pāriet pareizticībā vai vienticībā, lai saglabātu savu uzņēmumu un neatstātu likumīgos mantiniekus bez īpašuma. Tā to izdarīja vecticībnieka Kuzņecova ģimene, kura porcelāna fabrika bija labi pazīstama visā Krievijā. Un tomēr nekāda valdības rīcība nespēja iznīdēt vecticību. Vajāšanas gados vecticībnieku skaits Vidzemes un Igaunijas guberņā ievērojami nesamazinājās.

 

ATSAUCES UN PIEZĪMES

1 Русский биографический словарь. - С.-Пб., 1912. - Т. 20. - С. 1-7.

2 N. S. Ļeskovs darbā «Русские деятели в Остзейском крае», kas publicēts 1883. gadā žurnālā «Исторический вестник» (14. sēj.), izmantoja Jurija Fjodoroviča Samarina privāto vēstuli. Samarins, būdams komandējumā kā Iekšlietu ministrijas darbinieks, no 1846. g. līdz 1848. g. dzīvoja Rīgā un viņam bija iespēja sekot kņaza Suvorova darbībai. -Sk.: Ковальчук С. H. «Взыскуя Истину...» // (Из истории русской религиозной, философской и общественно-политической мысли в Латвии: Самарин Ю. Ф., Чешихин Е. В., Жаков К. Ф., Вейдеман А. В. - Р., 1998.

3 Лесков Н. С. Русские деятели в Остзейском крае // Исторический вестник. - С.-Пб., 1883. - Т. 14. - С. 245.

4 Tikai pēc senatora N. Manaseina revīzijas 19. gs. 80. gadu sākumā sākās Baltijas guberņu rusifikācija.

5 Tideböhl A. Fürst Alexander Suworow, General Gouverneur von Liv-, Est- und Kurland 1848-1861. - R., 1863.

6 Sk. N. Ļeskova rakstus: Благословенный брак // Исторический вестник. — 1885. - Т. 20; О рижских прелестницах и о благосло­венных браках // Исторический вестник. - 1885. - Т. 22; Русские деятели в Остзейском крае // Исторический вестник. - 1883. — Т. 14. - Tikai pēc bijušā Baltijas ģenerālgubernatora kņaza A. Suvorova nāves N. Ļeskovs guva iespēju publicēt rakstus par Rīgas vecticīb­niekiem.

7 Зеньковский С. Русское старообрядчество в XVII-XIX вв. // Записки русской академической группы в США. - 2000. - Т. 30. - С. 275. -281. lapaspusē Zeņkovskis turpina nosaukt vēl un vēl Nikolaja I «darbības rezultātus»: vecticībniekiem (popniekiem) bija aizliegts pieņemt draudzē jaunus mācītājus, faktiski bija aizliegta skolotāju un sprediķotāju sagatavošana, spējīgākā un apdāvinātākā klosteru jaunatne bija atdota rekrūšos, klosteru iemītnieku skaits bija stipri samazinājies, klosteru garīgās dzīves praktiski nebija, vecticībnieku būvju celtniecība vai veco remonts tika aizliegts.

8 Свод законов Российской империи (3-е изд.). - С.-Пб., 1836. - Т. 14, 4.4. — С. 189—361; Свод законов Российской империи. — С.-Пб., 1842. - Т. 14, ч. 4. - С. 1-112; Свод законов Российской империи. -С.-Пб., 1857.-Т. 14, тетр. З.-С. 1-201.

9 Ершова О. П. Развитие законодательной системы в области раскола в 50-60-е годы XIX в. // Старообрядчество (История. Традиция. Современность.). - Москва, 1995. - № 2. - С. 26-31; Ершова О. 77. Роль Министерства внутренних дел в формировании государст­венной политики в отношении старообрядчества в 60-е годы XIX века // Старообрядчество (История. Традиция. Современ­ность.). - Москва, 1996. - № 5. - С. 26-30.

10 1826. g. 26. februārī Baltijas guberņās dzīvoja 624 popnieku sekotāji, 9362 šķeltnieki. - Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk - LWA), 3. f., 10. apr., 312. 1.

11 Podmazovs A. Vecticība Latvijā. -R., 2001. - 33. lp.

12 1851. g. 26. novembrī kņaza Suvorova vēstulē ir oficiāls paziņojums, kā pareizi precīzi atšķirt šķeltniekus - popniekus un bezpopniekus — priesterības sekotājus. - LWA, 3. f., 10. apr., 263. 1., 284. lp.

13 Sk. sīkāk: Заволоко И. H. О старообрядцах г. Риги. Исторический очерк.-Р., 1933.-С. 11-19.

14 Podmazovs А. Vecticība Latvijā. - 82. lpp.

15 Гаврилин А. Очерки истории Рижской епархии. 19 век. - Р., 1999. -С. 8, 51.

19 Turpat, 313.1. - 1846. g. 1. janvāri Tērbatas apkaimē dzīvoja 4780 šķelt-nieku, bet Baltijas guberņās kopā - 13 653 šķeltnieki un 14 popnieku sekotāju.

20 Turpat, 271. 1., 5., 6. lp. - Suvorovs 1853. g. aizliedza pat pareizticīgo baznīcām izsniegt dzimšanas un laulības apliecību kopijas. Tādā veidā viņš centās novērst dokumentu viltošanu. — Turpat, 37. lp.

21 Jēkabpilī jau 1847. g. novembrī sākās vajāšana - slēdza šķeltnieku lūgšanas namu, bet nepaspēja konfiscēt baznīcas piederumus, svētbildes, grāmatas. — Sk.: Зимова 3. H. Из истории старообрядческой общины в городе Екабпилсе // Русские в Латвии. Из истории и культуры староверия. - Р., 2002. — С. 63, 64.

22 Лесков Н. С. О рижских прелестницах и о благословенных браках // Исторический вестник. — 1885. — Т. 22. — С. 232.

23 Ļeskovs ļoti precīzi aprakstīja Rīgas šķeltnieku laulību būtību - viņu laulības ceremonija ir dažu - pat pretēju - vecticības strāvojumu sajaukums. - Turpat. - 231. lpp.

24 LVVA, 3. f., 10. apr., 263. 1., 284. lp.

25 «Šķeltnieku kristības vada [..] parastais šķeltnieks, šķeltnieku kristību ceremonija notiek bez svētās iesvaidīšanas.» Tas ir citāts no kņaza Suvorova 1852. g. 23. februāri rakstītās vēstules nr. 220. - Turpat, 273.1., 17., 18. lp.

26 Turpat, 296.1. - Šajā lietā, kas ilga no 1856. g. augusta līdz 1859. g. decembrim, ir stāstīts par zemnieka V. P. Korotkova, kas dzīvoja pie Peipusa ezera, bērniem. Viņa mazgadīgie bērni pēc tiesas lēmuma bija nodoti audzināšanā pareizticīgo ģimenē.

27 Turpat, 63. 1., 50. lp.

28 Turpat, 270. 1., 216., 217. lp.

29 Turpat, 237. lp. — Suvorovam visnicinošākā attieksme bija pret šķirtenēm un viņu bērniem. Šķirtenēm bija liegta reliģiskā brīvība - viņu bērnus kristīja oficiālā Pareizticīgo baznīcā. - Turpat, 290. 1., 171. lp.