Pagānisms postkristietības laikmetā
Svetlana Kovaļčuka
Pagānisms postkristietības laikmetā // Ceļojums ar citādo: subkultūras pilsētas vidē. Rīgā, Dialogi.LV, 2007. – 163. – 171. lpp.
Pasaule ir zaudējusi ticību un tā tikai vēlas
vienalga kādu reliģiju; tā prasa vienkārši reliģiju.
A.Homjakovs
Postkriestietības laikmets aizsākās nepavisam nejaši, ne tikai trešās tūkstošgades sākumā, pavēstot īpatnējās Udensvīra ēras aizsākumu.[1] Jauna vēstures vijuma sagatavošana ir gara notikumu ķēde, kuras pamatus vajag meklēt vēstures dziļumos. Viens teiks, ka mūsdienu notikumu pamatus vajadzētu meklēt Renesanses laikmetā, otrs atcerēsies katoļu baznīcas Reformāciju, kura saviļņoja visu kristīgo pasauli 1517. gadā. Kāds cits norādīs uz XIX gadsimta notikumiem, kuru F. Dostojevskis noteica, kā „neticības un nihilisma gadsimts”. Apjaušot sava laikmeta dramatisko garīgo situāciju autors tik un tā aicināja savus varoņus ticībā Dievam. Cita lieta ir F. Nīčes nihilisms – viņa darbi „Jautra zinātne”, „Antikristietis” kaislīgi piesauca ievilkušās kristietības ēras beigas. [2]
Nepārprotami, Latvija nepalika malā un šie procesi skāra arī to – kareivīgā ateisma periodu nomainīja t.s. perstroikas, pārbūves laiks un līdz ar to arī palielinajās interese par kristietību. Demokrātijas un ilgi gaidītās brīvības gars ielauzās un pārtapa arī par reliģisko, t.i. ticības brīvību. Pakāpeniski pieauga interese par pirmskristietības reliģiskajām tradīcijām. Neapšaubami parādījās vēlme izbaudīt un sajust nedaudz aizmirsto pagānisma garīgo eksotiku. Iespējams, kāds teiks, ka pēdējo gadsimtu mijā kristietība ir kļuvusi pārāk racionāla, bet, lūk, austrumos ir īpašs dziļums un askētisms. Varbūt kristieši vienkārši atradinājās vai arī nogura būt par kristiešiem mētājoties starp austrumu kultiem, aizmirstot, ka arī tradiconālā baznīcas kristietība ir pārpilna ar askētismu un mistiku.
Pardomājot, kādēļ Latvijā, kur līdzās nu jau tradicionālajām un ierastajām pagānisma izpausmēm, (piemēram valstiskā līmenī izsludinātie un atzītie Līgo svētki) savu popularitāti un atzinumu ir raduši arī austrumu ticējumi. Viens no nekristīgo kultu piekritēju argumentiem varētu būt pārliecība, ka kristietība gadsimtu garumā nebija pilnībā saistīta ar tautu, resp. tā nebija saplūdusi ar tās garu un tā risinātos un attīstītos paralēli etniskajai reliģijai un latviešu tautas kultūrai.[3] Protams, daļa patiesības pastāv šāda veida uzskatos. Kristīgās vērtības te sāka ieviest iekarotāji sākot ar 1201. gadu. Laika gaitā, XVI pirmajā pusē atkārtoti, Vidzemes un Zemgales latviešu zemnieki tika pārvesti luterānismā. Tikai 1685. un 1689. gadā Ernsts Gliks beidzot pārtulkoja latviešu valodā Jauno un Veco Derību. XVIII gadsimta pirmajā trešdaļā tautas masu dziļumos iekļuva no Morāvijas ieviestā hernhūtiešu kustība, kas savā ziņā kļuva par latviešu ticības simbolu kristīgiem ideāliem. Toties hernhūtiešu kustības spilgtākais līderis K. Balodis 1845. gada tomēr pārgāja Pareizticīgās baznīcas paspārnē, piesaistot sev līdzi arī savus piekritējus. Ar šo soli sākās interesanta, dramatisma pilna lapa latviešu pareizticības vēsturē.
No citas puses, kristīgā baznīca īpaši nepretojās, kaut gan arī atklāti neatbalstīja, manāmus pagānisko tradīciju pavedienus Ziemassvētku svinēšanā, gatavošanās Lielajam gavēnim, Lieldienu svētkiem (piemēram, zīlēšanu, meteņi, vasaras saulgriežu sagaidīšana un ar to saistītās tradīcijas, īpašās mirušo atceres dienas, senču kapavietu apmeklēšana Lieldienās utt). Nepārprotami, jaunais sāk veidoties tad, kad vecākais vēl turpina pastāvēt. Tādēļ viena no jaunās ēras pazīmēs ir tas, ka kristietība zaudēja savas apvienojošās, integrējošās spējas, kļūstot par vienu no kultūras aspektiem sabiedrības dzīvē.
Cilvēces vēstures nebeidzamā aka vienmēr piesaistīja viltīgo un zinātkāro interesi. Mūsdienu kultūra smeļas no šīs akas nebeidzamās reliģiskās praktikas (pirmskristietības etniskos kultus, reliģiozo kultu personiskās restaurācijas, austrumu politeiskās reliģijas). Arvien pieņemas spēkā un gandrīz kļūst par realitāti reliģiskā plurālisma (daudz patiesības) ēra. Šajā reliģiju karnevalā tiek spilgti manīta tendence pieteikt un apliecināt sabiedrības dzīvē garīgo dimensiju neatkarīgi no oficiālās kristīgās baznīcas. Krāšņa reliģiju karnevālā šķiet manāma nopietna tendence nostiprināt privātajā un publiskajā dzīves sfērā nostādnes, kas manami atšķiras no oficialās kristīgās baznīcas ieradumiem. Pluralisms saskan ar sinkrētismu, eklektismu – nesavienojama savienojumu – reliģisko un pseidoreliģisko praktiku, jeb „new age” garā.. Kas savukārt ved pie faktiskas kristietības sakrālās jēgas nicināšanas, nievajošas attieksmes.
Kā noteikt, kas ir pagānisms? Pirmkārt, par pagānisma tiek uzskatītas ticības, pārliecības, kas ir pretrunā ar t.s. ābramiskajām reliģijā (jūdaisms, kristietība, islams), kuras aizstāv striktu teisma – ticību vienam Dievam pozīciju. Ābrahamiskajām reliģijām pretī stāv neteisko reliģiju elkdievība – hinduisms, buddisms, daosisms, konfūcisms, lamaisms, sintoisms utt., kura balstās ticībā vairākiem dieviem, Tāpat ābrahamiskajām reliģiju pastāvīgais oponents ir pirmatnējo kopienu pagāniskās tradīcijas, ticējumi un kulti – animisms, animātisms, seņču kults, totemisms, maģija, šamanisms utt. Tā mūsdienu pagānismu varētu raksturot, kā plašu kustību, kuru kristietības teorētiķi uzskata par pretreakciju uz kristietīgās reliģijas kundzību. Kristietības kundzībai tiek pretnostādīt atteikšanās no baznīcas garīgās hierarhijas, ticības instituēšana, plurālisms, pirmskristīgo dievu pielūgšana un tuva saikne ar dabu.
Rodas jautājums, ko uzskatīt par neopagānismu? Diemzēl, šajā jautājumā nav vienbalsīguma un vienas konkrētas nostājas. Mūsdienās vērojamais elkdievības vilnis (paganisko macību rekonstrukcija un jaunas reliģiskās vēsmas) arī tiek uzskatāmas par neopaganismu. Un tas tiek darīts ar mērķi, lai pasvītrot un vēlreiz apliecināt to saikni ar vēsturi. Literatūrā un Interneta var atrast striktu sistemātisku dalījumu mūsdienu neopagāniskajās vēsmās: 1. atdzīvinātās etniskās reliģijas; 2 globalās pagāniskās kustības.
Lai ilustrētu pirmo, varētu minēt baltijas pagānismu, slāvu ciltsticību, tjurku tengrī kultus, armēņu saules pielūdzēju un citas etniskās politeisma formas. Tiek minētas arī senās pasaules reliģiskās sistēmas: indo – iraņi, ēģiptieši, asīrieši – bābelieši, grieķi, romieši, ķelti, skandināvi, kuri ir vairāk vai mazāk pieprasīti un aktuāli postkristīgajā kultūrā. Parasti pats termins „neopagānisms” dziļi aizskar atdzīvināto pirmskristiešu kultu piekritējus. Pie tam tiek manīta šāda nianse: runajot par etnisko pagānismu vajag sākotnēji nodalīt etniskās reliģijas, kas vēstures gaitā saglabāja nepartrauktu saikni un ietekmi (piemēram, somugru un paleoāzijas šamanisms).[4]
Iztirzājot otro neopagānisma sastāvdaļu vajadzētu runāt par „new age” kustību, as gūst globālu raksturu. Milioniem tehnokratiskā civlizācijā nomaldijušos āvju var bezbailīgi veidot un spriest stihiskā „new age” – „garīga mikšļa” kustība. Tas, savukārt, patiesi nozīmē agrāk nesavienojamo, pat pretrunīgo reliģisko ideju un praktiku apvienošanu un līdzāspastāvēšanu. Pie tam, „new age” cenšas viltīgi apmierināt mūsdienu cilvēku tieksmi pie novitātes, psiholoģisko pardzīvojumu daudzveidības, vēlmes pieskarties kristīgai baznīcai neraksturīgām reliģiskām tradīcijam. Tas savukārt var novest pie zināmās rietumu un austrumu kultūru mijiedarbības. Piemēram, tiek meklēts kopsaucējs un mistiskās jēgas pirmavots starp latvju dainām un jogas praktiku dziļo jēgu, etniskajām reliģiskajām tradīcijam un pasaules slavenā skandalozā Bhagavana Šrī Radžiša (jeb, Ošo) vai vēl dzīvā Sai Babas idejām, runājot par kuru bieži tiek minēts apzīmējums „brīnumdaris”. [5] Arī nepretrunīgi savienot fen – šuj un reiki, pareizticību un teosofiju, katolicismu un saientoloģiju, jogu un sufismu, šamanismu un mācību par reinkarnāciju, vedantisma un sifusma ... Kas gala variantā ievieš prātos pārliecību par savu uzskatu plašumu, atbrīvo no jebkādām saiknēm ar kādu konrētu, noteiktu pozīciju. [6]
Par daļu no „new age” tiek uzskatīts arī t.s. Vispasaules pagānisms visuma Dievietes kults. Globalizācijas procesā iesaistās aŗi japāņu reliģija sintoisms, ķeltu izcelsmes reliģiozā tradīcija Vikka un pagāniskā ģermāņu reliģija Asatru. Globalā neopaganisma ideologi un piekritēji parasti neslēpj un neapstrīd savu mācību eklektisko vai sinkrētisko raksturu, taču parasti tos pamato ar dziļām vēsturiskajām garīgajām tradīcijam, saknēm, kuras sniedzas līdz senatnes dziļumiem.
Vērīgi ieskatoties mūsu valsts paganisma iezīmēs, vajadzētu atzīmēt to līdzību un organisku piekritību pasauleē un Eiropā notiekošajiem kultūras procesiem. Kristīgais universums neizturēja laika izaicnajumu un pamazām sāk zaudēt savas pozīcijas. Ārēji, starpcivilizāciju līmenī (izmantojot S. Hantingtona politologisko terminologiju) kristīgo universumu apspiež islams un neskaitāmas austrumu sektas. No iekšēnes no apdraud un novājina jauna viļņa pagānisms. Taču jaunais pagānisms drīzāk ir nevis pagajušā, bet aizpagājušā gadsimta auglis, kad senie pagānu dievi, kuri pameta šo pasauli aiz kristietības spiediena, sāka atgūt savas pozīcijas. [7]
Romantisma laimets Vācijā XIX gadsimta pirmaja pusē radīja jaunu vēsmu kultūrā – Jēkabs Grimms rekonstruēja pasaules uzskatu kompleksu (ticējumu, rituālu), kuri bija izplatīti ģermāņu zemēs vēl pirms kristietības. [8]
Latvijas kultūras kontekstā ģermāņu pieredzi mēgināja atkārtot jaunlatvietis J. Alunāns. Tāču veiksmīgāks savos meklējumos bija Latvijas armijas kadru oficieris, folkloras pārzinātājs, vācējs, etnografs, pilskalnu pētnieks, mākslinieks, publicists, vēsturnieks Ernests Brastiņš (1892 -- 1942). Brastiņš bija apburts ar Grimma idejām un viņa pieredzi pagānu dievību rekonstuēšanu un pirmskristīgo Dievu atjanošanu. Taču E. Brastiņš neslavēja vienkārši badas mistisko spēku. Viņš rekonstruēja etnisko dievu triādi, kura sastāvēja no visuvarenā Dieva, un viņa pakļautībā esošajām Māras, un Laimas. Kā arī viņš izveidoja diezgan viegli izprotamus un neapgrūtinošus priekš sekotājiem rituālus. Līdz ar to dievturu līderis Brastiņš iedvesa jaunu dzīvības dvašu latviešu pirmskristietības kultos.[9]
Tikai no malas, īpaši neiedziļinoties liekas, ka pagānisms ir pārpilns ar reliģiozo nevainību, apolitismu un ir gandrīz vai marģināli. Tā nav. Taču paša dievtura Brastiņa idejas ieguva ne tikai reliģisku notikumu slavu. 1934. gadā laikrakstā „Brīvā Zeme” viņš rakstīja: “Kas ir augstākā vērtība, lielākais labums šaj jaunajā tikumībā? Cilvēks, cilvēce vai Dievs? Ne viens, ne otrs, ne trešs, bet tauta! Tauta ir augstākā vērtība, labums un svētums! Tauta pasaules centrā! [..] Tauta ir svētums, lūdzu neapstrīdēt to!” Brastiņa idejas nemanāmi nokļuva arī politiskajā laukā, precīzāk tās nacionālajās izpausmēs. Tam par argumentu var kalpot dievturu līdera tuva saikne ar odiozās kustības „Pērkonkrusts” līderiem. Kā liecina E. Brastiņa arhīvi, viņš uzturēja saikni arī ar baltās maģijas speciālistu, pareizticīgo čigānu E. Finku. Gadiem ejot Brastiņa idejas nezaudēja savu popularitāti. „Pārbūves” laikā izrādījās, ka nācijas likteņa apjēgšana nav iespējam bez mēģinājumiem atdzīvināt etnonacionālās tradīcijas pilnā apjomā, tajā skaitā visu – sākot ar paganiskajām reliģiskajam treadīcijām un beidzot ar interesi par nacionālo virtuvi. Brastiņa reanimētās t.s. pirmskristietības pasaules reliģiskās uztveres formas tika tēmētas ar mērķi pastiprināt mistiski – etnisko pamatu. Šādas noskaņas, kuras bija populāras Pirmās Brīvvalsts laikā arī šodien zināmā mērā darbojas, ka pretsvars universālajām kristīgajām vērtībām, par kurām rakstīja apustulis Pāvels „nav ne ellina, ne jūda”. [10]
Lai apliecināt un pamatot savas pārdomas pievērsīsimies dažu politisko organizāciju programmām. Acīmredzamu saikni ar Brastiņa paustajām idejām var manīt divu Saeimā neiekļuvušo partiju izteikumos, paustajā idejās, mājaslapās. Partija „Māras zeme” un tās vadītāja I. Saprovska atbalsta E. Brastiņu šādiem vārdiem: ”Tautas garīga atmoda ir visam pamatā. Nevar dzīvot latvisku dzīvi bez latviskas dzīvošanas pamatprincipiem: Latviskās dzīves ziņas un latviskās dieva ziņas jeb Dievturības, kas krāšņi ietvertas dainās – mūsu tautas svētajos rakstos. Dievturība ir vadītāja latviskai dzīvošanai. (...) Dieturība dod latviešu tautai taisnāko ceļu uz patiesību un dievājību, māca mīlēt Tēvzemi un savu tautu”.[11] Partijas „Visu Latvijai” programmā reliģijas tēma netika akcentēta. Taču spriežot pēc partijas līdera R. Dzintara izteikumiem, interneta informāciju Brastiņa reliģiozo ideju nacionalāis gars arī šeit tiek likts goda vietā.
Ļoti veiksmīga ir Latvijas Dievturu sadraudzes, E. Brastiņa fonda „Savieši” darbība: pašā Rīgas centrā, Kronvalda parkā ir uzstādīts varena lieluma piemiņas akmens E. Brastiņam. To rotā vārdi: „Tautai, Dievam, Tēvijai”. Vajag atzīmet, ka šo projektu atbalstīja Rīgas Dome un Ministru Kabinets. [12]
Apzinot šo faktu, var droši uzdot jautājumus par oficiālās publiskās varas attieksmi, toleranci pret neopaganisma izpausmēm. Protams, objektīvu spriedumu šajā jautājumā var dot plaša preses, valsts televīzijas, radio programmu analīze, socioloģiskie pētījumi, konkrētu jautājumu regulējošo likumu aktu analīze. Privātās sarunās ar saviem paziņām, kuri aizraujas ar austrumu reliģijām vai arī otrādi, nav vienaldzīgi pret etnoreliģiozajiem kultiem manīju vienu nepārprotamu tendenci viņu vārdos. Viņi pauž vēlmi saņemt lielāku atbalstu no valsts un sabiedrības puses. Tādēļ es uzskatu, ka atbilde uz manu jautājumu šajā gadījumā būs tikai pozitīva – etnisko kultu piekritēji Latvijā netiek apspiesti. Bet zināmā mērā arī kristīgās baznīcas attieksme pret pagānismu ir toleranta, piemēram, klusējot pieņemot pagānu svētkus Līgo un neprotestējot pret to valstisko statusu. Vai tad laicīga vara vai arī baznīca skaļi protestē pret lūgšanām jūrai, kuras ik gadu tiek aizvadītas Baltijas jūras krastā? Vai kāds pretojas uguns rituāliem, kuri kārtējo reizi tika aizvadīti 2006.gada 22. septembrī Laidzē? To vadītāja bija Sarmīte Krišmane. Pēc rituāla vadītāju vārdiem, šis nav kārtējais pagāniskais kults, bet gan visu pirms – Dieva Radītāja pielūgšana. Bet folklorkopas „Skandinieki” organizētie saulgriežu svinības. Vai kāds skaļi iebilst pret tiem?
Sanāk, ka postkristietības laikmetā pret pašiem kristiešiem tiek vērsta zināma tolerance, bet par to no viņiem prasa klusējošu piekrišanu.[13] Un līdz ar to lojalai attieksmei ir jākļūst par vienīgo sabiedrības un valsts reliģiskās politikas vērtējuma kritēriju.
Pievērsīsiemies „new age”, austrumu reliģijā, kultiem, kuri pēdējo divu gadu desmitu laikā Latvijā ir guvuši lielu popularitāti. Austrumu spilgtā dvaša jau sen ir „zināma” Latvijai – tās idejas aktīvi jau pagājušā gadsimta 20. - 30. gados popularizēja N. Reriha jogas biedrība. Var atcerēties arī dzejnieces M. Ķempes ieinteresēto attieksmi pret Indijas kultūru PSRS. Hinduism savā vēsturiskaja attīstībā ir nošķirts no prozelitisma: kļūt par hindieti nevar, tā pat, kā nevar kļūt par jūdu. Par hindieti var tikai piedzimt. Hinduisma reliģiskaja tradīcijā galvenais ir un arī paliek seno tradīcīju, senču paražu, baušļu ievērošana un pieturēšanās pie rituālās uzvedības, kuri pēc mītu teiktā ir dievu dotie un to autoritāti un efektivitāti apliecina garīdznieki gadsimtu garumā. Pavisam cita lieta ir reformētais hinduisms vai arī neohinduisms, kuru ar neobuddismu vieno atvieglota reliģiozo rituālu praktiku, kurš kā nevajadzīgs elements tiek izmests „global village” sētā.[14] Neizbrīna fakts, ka tie, kas pirms 20 – 30 gadiem Eiropā, ASV tika uzskatīti par deviantiem, šobrīd tā vairs netiek klasificēti: slavenais britu zinātnieks Entonijs Hiddens savā grāmatā „Socioloģija” piemin krišnaītus kā „subkultūru ar deviāciju”, jo viņu reliģiozās grupas atbalstītais Krišnas kults, ticējumi un dzīves stils krasi atšķiras no sabiedrības vairākuma piekoptā dzīves veida.[15]
Atcerēsimies cik daudz pagājušā gadsimta 80 – 90 – s gados mūsu žurnālisti ar sašutumu rakstīja par krišnaītu centieniem „zombēt” jauno paaudzi, iznīcināt ierasto ģimenes sistēmu. Pagāja gadu, nu jau esam ar to visu apraduši. Prese vairs nešausminās skaļiem, krāsainiem gājieniem pa pilsētas ielām. Internets, prese ir pilni ar saukļiem, aicinājumiem no vēdisko psihologu puses, kuri sola risināt jebkuras problēmas. Tie sola palīdzēt atrast Patiesību no Starptautiskās Krišnas apziņas biedrības, jo viņuprāt austrumu gudrības ir organiski saskanīgas ne tikai ar Latvijas vidi, bet ar jebkuru kultūru un jebkurā situācijā.[16] Šķiet pēdējo gadu laikā sabiedrība ir apradusi un sākusi ar izpratni uztvert austrumu garīgā līdera, komponista, dzejnieka, mākslinieka Šri Činmoja, Bahaī reliģijas un Satjas Sai Babas kustības piekritējus. Latvijas Internets piedāvā izprast gan teorijā, gan praktikā dažāda veida jogas, austrumu cīņas mākslas paņēmienus, kuri neaprobežojas tikai ar osteohondrozes, astmas profilaksi. Ārstē ķermeni, bet cenšas noķert, pakļaut dvēseli.[17] Nepārprotami, jaunas reliģiskās vēsmas kādam ļauj izprast sevi ikdienas rutīnā, atrast sevi pūlī un pievērst sev uzmanību, atrast jaunus paņēmienus sadzīvisku un psiholoģisku problēmu risināšana, attīstīt apslēptās iekšējās problēmas un pretrunas, apjēgt eksotisko aplēpto enerģisko splūsmu avotus un regulēt tos, iemācīties ēst atbilstoši savam horoskopam. Taču pats galvenais – atrast domubiedrus ar līdzīgu mērķi un iegūt jaunu sociāl – psiholoģisko vidi.
Jāatzīmē, ka pagānisms „new age” stilā nekonfliktē ar kristietību, bet gan cenšas parādīt tās vēsturisko nolemtību, vājās puses, aizklāt tās ar savu ideoloģiju, līdz ar to šādā maigā veidā uzveicot kristietību. Pagānisms „new age” stilā ir sekulrārās liberālās kristīgās pasaules auglis. Tas iekļau sevī pašu modernāko un ieejamāko -- „ekoloģisko apziņu”, feminismu, mūziku etno stilā. Īpaši vilinoš šķiet tā centieni ienest ikdienas rutīnas dzīvē mistisko dimensiju -- „jaunu garīgo pieredzi”, kuru mūsdienīgs cilvēks vairs neieraugā tradicionālajā kristietībā. Un „jaunas garīgās pieredzes” meklējumos nav jādodas ilgos meklējumos uz Tibetu vai pie Amazonas indiāņiem. „Varenos Zemes spēkus” un „seņču gudrības”, kā izrādās var atklāt te pat, sava vēsturiskajā dzimtenē. Taču tas ir jāattīra no kristietības „gadsimtu” putekļiem.[18] Manā skatījumā, nepārprotami, „new age” sniegtais reliģiozitātes piemērs „neapgrūtina” sevi ar dogmātiskām mācībām, „reliģiozo organizāciju”, „kultu”. Tas ir sinkrētisks, cenšas apvienot dažādu reliģisko tradīciju, mācību elementus. Bet līdz ar to jau pamatā zaudējot galveno vēsturisko Eiropas vērtību – ticību vienam Dievam.
Raksta tēmas apjēgšanai es vērsos Latvijas „new age” stilā veidotiem periodiskajiem izdevumiem. Ar īpašu dizaina estētisko krāšņumu izceļas zinātniski – polēmiskais žurnāls „Mistērija”. Tie tiek publicēti filozofu, ģeologijas pārzinātāju, reliģijas vēsturnieki, melnās un baltās maģijs pārzinātāji, zintnieki, pareģi, vēdiskie psihologi utt.[19] Žurnāla izdevējas V. Grauduma un L. Postaža, lai noteikt tā idejisko lauku izmantoja zinātnieku noradītās saiknes starp baltu pagānisko reliģiju, mitoloģiju un seno eiropiešu kultiem, seno indiešu garīgo tradīciju. Izdevniecība ar savu darbību vēlās rekonsturuēt indoeiropiešu kultūr – vēstirusko tradīciju pasauli un atjaunot izzudušo saikni mūsdienu pasaulē - dzīvo saikni, tuvību starp Dievišķo kosmosu, apjēgt, ka katrs no mums ir sava veida unikāls kontakts starp zemi un kosmosu caur kuru tiek realizēta mūžīga pasaules simfonija. Izdevējus un tātad arī lasītājus interesē senie vulkāni, energoterapija, astrologija, diētas, dievturi, sufisms, alternatīva dziedniecība, parapsiholoģija, svēto Grālu meklējumi, melnā maģija, iespējamā Kristus uzturēšanās Kašimirā, ezotērika, budisms, islams, joga, kabala, veselības pamatbaušļi, kristietība, Šri Činmoja idejas, reiki, brīvmūrniecība, Atlantīdas noslēpums, zīlēšana, okultisms Francijā, karmas attīrīšanās problēmas utt. Žurnāla autorus raksturo bezbailība, brīva paralēlu meklēšana starp, piemēram, latvju dainam un krija jogu, ķeltu Helovīnu svētkiem un baltu – latviešu dievu panteonu. Dažreiz šī žurnāla viedokļiem var kategoriski nepiekrist, ar tiem var strīdēties vai apšaubīt, taču šķit, ka to analīzei un pārdomām var veltīt veselu rakstu.
Jāatzīmē, ka sieviešu žurnāli „Santa, „Лилит” и „Люблю’’ stipri adaptētā variantā atkārto „Mistēriju”. 2006. gadā Latvijas preses izdevumu klāstu papildināja jauni izdevumi krievu valodā, kuri manuprāt, arī aizklāj robu modernajā „new age” garā -- „Aura – dzīves enerģiju žurnāls”un „Tantra – yoga”. Protams, izlasot dažus iznākušos numurus ir grūti prognozēt šo žurnālu nākotni.
Nosledzot manas pārdomas par pagānismu postkristietības laikmetā, velos pasvītrot, ka Latvijas plurālisma ideoloģija paredz diametrāli pretēju un pretrunīgu viedokļu mierīgu līdzāspastāvēšanu. Tas dabiski rada iespēju katram pilsonim realizēt savas brīvās izvēles tiesības mūsdienu reliģisko ideju karnevālā.
[1] Pārliecība par to, ka šobrīd notiek laikmetu maiņa un aizsākas „jauns gadsimts”, „New age” balstās astroloģijā (kura savukars daudziem nebūt nav noteicošā): XX un XXI gadsimtu robežā mainās zodiakālās dominantes – Zivis fāzi nomaina Ūdensvīrs. Astrologi un tie, kas nopietni uztver un ieklausās šajos pareģojumos gaida tālejošas sekas šim notikumam. Tiek uzskatīta, ka Zivju ietekme ir manāma egoismā, sacīkstes garā, ekspansijā un materiālismā. Toties Ūdensvīrs ietekmē tieksmi pie harmonijas, optimisma, garīguma un sadarbības.
[2] М. Хайдеггер. Европейский нигилизм. Пять главных рубрик в мысли Ницше // Время и бытие. М., Республика, 1993.
[3] Kā argumentu te var minēt: Latviešu tautas paražas / Prof. K. Straubergs. – Rīgā, Latvju grāmata, 1944.
[4] Bet pašu pagānu kopienu viedokļi Krievijā un ASV iespējams sameklēt: http://slavya.ru/; http://www.bloomington.in.us/.
[5] No 1999.gada Latvijā ir divi starptautiski atzīti Satjas Sai Babas centri. Skat.: S. Krūmiņa-Ķoņkova, N. Gills. Reliģisko minoritāšu ietekme uz jaunas daudzkultūru identitātes veidošanos // Reliģiski—filozofiski raksti. Rīga, LU FSI, 2005. X. Sēj. 213. –231. lpp.
[6] Plurālisms sabiedrībā vajag ieviesīsties katrā prātā. Par šo tēmu vēl 20. gadsimta sākumā rasktīja krievu domātājs Vasilijs Rozanovs – katrs normatīvs inteleģents maina savus uzskatus vairākas reizes dienā. No rīta ticot Nīčem, „pusdienlaikā - Marksam, un vakaros – Kristum”.
[7] Par oficiālo Eiropas neopaganisma dzimšanas datumu tiek uzskatīts 1972. gads. Tad S. Beinteinssons dibināja pirmo „Asatru” biedrību Islandē. 1980. gadā E. Torsons izveidoja pirmo „Runnu ģildi” – Asatru piekritēju pulku, kuri cītīgi nodarbojās ar runnu maģijas izpēti. Sk. plašāk: Языческие божества Западной Европы. Составление, общая редакция и предисловие К. Королева. М., Эксмо, 2005.
[8] 1844. gadā Grimms publiskoja savu versiju Teitoņu mitoloģiju.
[9] Kā uzskata A. Misāne E. Bratsiņa piekoptie un rekonstruētie pirmskristīgie kulti nav uzskatāmi par pagānisma izpausmēm. Vēl jo vairāk, A. Misāne uzskata par maldīgu uzskatu, ka E. Brastiņa pieskaitīšanu pie „neopagāniem”. Sk. plašāk: Misāne A. Dieturība Latvijas reliģisko un politisko ideju vēsturē // Reliģiski-filozofiski raksti. Rīga, LU FSI, 2006. – X. sēj. – 101. –117. lpp. Pretējs viedoklis ir Maskavas pētniecei Rižakovai. Sk. Sīkāk viņas rakstā: Рыжакова С. И. Dievturība. Латышское неоязычество и истоки национализма // Российская Академия наук. Институт Этнологии и антропологии. Исследования по прикладной и неотложной этнологии. № 121. – 1995. – С. 1—31.
[10] Etniskie reliģiozie kulti mūsdienu realijās ir potenciāļi bīstamas, jo tie var transformēties nacistiska tipa elkdievībā un var rosīt radikālo jauniešu (un ne tikai) adeptu prātus. Līdzīgu ideju radikālisms parasti tiek balstīts uz atsvešināšanos no kristietības, kā „jūdu reliģijas” reliģijas paveida, kura māca cilvēkiem mieru un pakļaušanos. Nacistiskais pagansims aizrauj jauniešu radikālās kustības „Krievu nacionālā vienotība” („Русского национального единства”), „nacionāl – boļševikus” ar E. Ļimonovu priekšgala. Krievijas realijās paganisma atzimšana iet roku rokā un robežojas ar nacionāl – patriotisma uzliesmojumiem un ekstrēmismu! Toties Latvijā situācija ir otrāda -- par šāda veida bažām skaļi netiek runats. Citvārd sakot, mūsdienu paganisms bieži balansē starp primitīvo nacismu un izsmalcināto postkristietības „new age”.
[11] Ziņas par deputātu kandidātiem 9. Saemas vēlēšanām 2006.gada 7 oktobrī. – Rīga, LR CVK, 2006. – 4.lpp.
[12] Šis pasākums notika 2006. gada 28. oktobrī. Piemineklis Ernestam Brastiņam // Kultūras Forums, 2006.gada, 10. – 17. novembris.
[13] Lai pilnībā izprats šī raksta tēmu ir nepiešams pievērsties mūsdienu kristīgajai literatūrai, kura ir pieejama specializētajos veikalos un baznīcās, un laikrakstiem -- „Katoļu baznīcas vēstnesis”, „Svētdienas rīts”, „Latvijas Luterānis”, „Виноградная лоза”. Mācītājiem ir iespēja paust savu viedokli par elkdievu svētkiem un ritualiem savos sprediķos.
[14] Kādā savā intervijā diakons A. Kuraevs sprieda par mūsdienu aktuālajām problēmām nedaudz dzēlīgi, toties visai tieši norādīja, ka „tas, ko mēs šodien redzam grāmatu veikalu plauktos – nav austrumi. Tas ir amerikāņu pops austrumu garā, „karma – kola” un „ātri izšķaidāmā nirvana”. Tā ir kārtējā illūzija un nekas vairāk.”
[15] Э. Гидденc. Социология. -- М., 1999. – с.119.
[16] Internet mājas lapa -- www.gauranga.lv J.Ozoliņš vēdiskais psihologs apstiprinā, kā „vēdiskā psiholoģija nav pretrunā ar terapeitiskajām pieejām, tādām kā psihoanalīze, psihodrāma, geštaltterapija, NLP”, „mēs Krišnu varam uztver ko Garīgo skolotāju, kā Svēto, kā apskaidrotu personību, kā visu pievilcīgo, kā to Dieva personības kalpu, kas mums ir tuvāka: Kristus, Marija, Buda, Alahs, Jehova, Pērkons vai jebkuru citu” utt.
[17] Poēmā „Bhagavad-Gīta” termins „joga” nozīmē – paņēmienu kopums, ar kuru palīdzību ticīgais maina savu psihi un līdz ar to „atbrīvojas” un „sasniedz vientību ar Augstāko Radītāju”. Sk. plašāk: Г. М. Бонгард – Левин. Древнеиндийская цивилизация. Философия. Наука. Религия. М., Наука, 1980. – с.139 –145.
[18] Šaja gadījumā par kolorītu piemēru var kalpot intervija ar Sai Babas ideju piekritēju. Citēšu pāris rindas no viņas teiktā: „Es nekad tiešā veidā neesmu iesaistījusies latviešu tautas kultūrā. [..] Sai centrā Rīgā mēs dziedam latviešu tautas dziesmas par Dievu un es sāku aizdomāties, kādas garīgās bagatības ir mūsu kultūrā [..] Sai aicina saglabāt tautas kultūras aspektus, iesaka dziedāt dzimtajā valodā.” Sk. plašāk: S. Krūmiņa-Ķoņkova, N. Gills. Reliģisko minoritāšu ietekme uz jaunas daudzkultūru identitātes veidošanos // Reliģiski—filozofiski raksti. Rīga, LU FSI, 2005. X. Sēj. 229. –231. lpp.
[19] Ir zinams, ka Latvijas Republikas Saeimu nereti apmeklē Veltas tante, kura ievirza pozitīvajā darba vilnī tautas kalpus, dodot tiem dažādus padomus un pareģojumus ekonomikas un ārpolitikas jautājumos. Par viņas pareģojumu kvalitāti var spriest izlasot interviju žurnālā „Mistērija” – V. Kraulere „Redzējumi ir dažādi [..] 1992. gadā es vairāku cilvēku klātbutnē pateicu, ka mūsu valsts sīvākais ienaidnieks ... būs Baltkrievija. Tagadējie notikumi (2006.g. geju skandāls Minskā, kurā bija iesaistīts Latvijas vēstniecības darbnieks. – S. K.) to parāda”. „Mistērija”, 2006., Nr.9., 48. lpp.
