Ievērojamai filozofei simtgadē
Svetlana Kovaļčuka
LZA Vēstis № 6. 2013. 27.-31. lpp
Trīs desmitgades Latvijas filozofijas zinātniskajās aprindās īpaši izcēlās Larisa Čuhina – Stefana Batorija Universitātes (Viļņā) absolvente, emeritētā profesore, filozofijas zinātņu habilitētā doktore (Dr. habil. phil.), Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece.
Viņai bija lemts piedzimt Rjazaņā (Krievijā). Abi viņas vecāki bija skolotāji vietējā skolā. Tēvs – Aleksejs Stovbuniks (Алексей Лукич Стовбуник (Stowbunik), māte – Jekaterina (Екатерина Иосифовна), abi bija pareizticīgie. No tiem laikiem ir saglabājusies fotogrāfija – mazā Larisa sēž tēva klēpī un blakus sēž mamma. Drīzumā tēvu iesauca cara armijā. Miglainas atmiņas par tēvu nāca viņai līdzi visu dzīvi – īsi pirms došanās uz fronti 1915. gada jūnijā tēvs izrotāja viņas gultiņu ar vasarīgiem baltiem ziediem. Vēlāk, jau Rīgā, Centrāltirgū redzot līdzīgus ziedus, viņa vienmēr tos pirka un teica: „Gluži kā tēva ziedi.” Nekad vairs savu tēvu viņa neredzēja. Ģimene nepalika Padomju Krievijā un, kad tas kļuva iespējams, emigrēja uz Poliju, kura 1918. gadā novembrī beidzot ieguva savu ar ilgās izciesto neatkarību. Larisa ar mammu, mazo māsu un brālīti apmetās uz dzīvi Pružānos, bet vēlāk – Viļņā. Protams, ģimenei nācās grūti, Larisa mācījās gan mājās, gan Viļņas Baltkrievu ģimnāzijā. 1932. gadā, nokārtojot eksternes eksāmenus, Larisa ieguva vidusskolas diplomu, kurā līdzās teicamām atzīmēm poļu valodā, ticības mācībā, vēsturē, izcils novērtējums bija arī filozofijas ievadkursā. Ceļš uz filozofijas zinātni bija jau noteikts.
Neraugoties uz jaunās valsts ekonomiskajām grūtībām, viens no Polijas uzdevumiem bija augstākās izglītības attīstīšana un zinātnisko sakaru uzturēšana. Starpkaru periodā Polijā darbojās sešas universitātes – Jagelonu universitāte Krakovā, Ļvovas Universitāte, Varšavas Universitāte, Viļņas Universitāte, Poznaņas Universitāte un Katoļu universitāte Ļubļinā. Larisa izvēlējās studēt Stefana Batorija Viļņas Universitātes Humanitāro ziņātņu fakultātē (Uniwersytet Stefana Batorego w Wilnie). Šim notikumam ir vērts pievērst uzmanību nevis tā vēsturiskās nozīmes dēļ, bet, lai pamatotu to, ar ko Larisa jeb „pani Larisa” tik ļoti atšķīrās no pārējiem „filozofu cunftes” kolēģiem. Viņa ieguva ne tikai labu izglītību, bet viņai aiz pleciem bija īsta filozofiskā Skola, kuru viņa pārstāvēja arī vēlāk. Larisas Stovbunikas studijas universitātē un darbs par asistenti Viļņas Universitātes Filozofijas nodaļā laikā no 1932. līdz 1939. gadam sakrita ar Ļvovas–Varšavas filozofijas skolas starptautisko atzīšanu.
Par Ļvovas–Varšavas skolas dzimšanas brīdi uzskata profesora Kazimira Tvardovska (Kazimerz Jerzy Adolf Twardowski, 1866–1938) ievadlekciju, kuru viņš nolasīja 1895. gada rudenī Galīcijā, Ļvovas (tolaik – Lembergas) Universitātē. Būdams austriešu filozofa, fenomenoloģijas un analītiskās filozofijas priekšgājēja Franca Brentāno (Franz Brentano; 1838–1917) skolnieks, Tvardovskis radīja universitātē, vēlāk Polijā savu skolu, kurā tika apvienoti dažādu zinātnes nozaru pārstāvji. Tajā tika pārstāvēti loģikas, ētikas, estētikas, mākslas zinātnes, literatūras zinātnes, zinātnes vēstures un pat teoloģijas speciālisti, kuriem bieži vien bija pretēji viedokļi un uzskati par filozofiju. Tiešām, šis bija izcils intelektuālu cilvēku garīgās vienotības piemērs, kas ļāva šai skolai spēlēt svarīgu lomu 20. gadsimta pirmās puses Polijas zinātnē, radīt tradīciju, īpašu garu un virzīt Polijas filozofiju, loģiku, matemātiku pretī pasaules zinātnes līmenim. Tolaiku Ļvovas–Varšavas skolas filozofus neapvienoja kopīga doktrīna, pasaules uztveres sistēma. Tas, kas kalpoja par cilvēku vienojošo spēku, bija nevis zinātnes saturs, bet filozofēšanas metode un kopīga filozofijas valoda, kā arī poļu valoda, kura savas izplatības dēļ varēja apvienot daudzu zinātnes nozaru pārstāvjus. Tādēļ tik ļoti vērtīgs un nozīmīgs ir Ļvovas–Varšavas skolas ieguldījums valodā, semiotikā, loģiskajā semantikā, neklasiskajā loģikā, psiholoģijā, socioloģijā, ētikā, estētikā un filozofijas vēsturē.
Studentes Larisas Stovbunikas atzīmju grāmatiņā, kura glabājas viņas dēla Sergeja Čuhina ģimenes arhīvā, ir ierakstīti profesoru vārdi, kuri ir atnesuši labu slavu Ļvovas–Varšavas skolai. Nosaukšu pirmo vārdu – Tadeušs Ipolits Čežovskis (Tadeusz Czeżowski; 1889–1981), kas nodarbojās ar sistemātisko loģiku un metodoloģiju, semiotiku, loģikas un metodoloģijas vēsturi. Saviem studentiem viņš lasīja lekcijas vispārīgā zinātnes metodoloģijā (jēdziens „zinātnes filozofija” tolaik tika principiāli izslēgts no aprites un tika nodalīta metodoloģija un metazinātne, t. i., zinātne par zinātni) un vadīja seminārus filozofijā. Čežovskis bija viens no tiem, kas piedalījās vienotās metaētikas izstrādē, centās sistematizēt normatīvo ētiku, kā arī mēģināja formāli pamatot ētiku. Par Ļvovas–Varšavas skolas īpatnību ētikas nozarē kļuva tās intelektuālisms, kas tika pretnostatīts jebkurai iracionalitātes izpausmei, tādējādi pastiprinot ētikas racionalitāti. Čežovskis uzskatīja ētiku par zinātni, kura spēj maksimāli apvienot personību intereses. Šī bija tipiski individuālistiskā izpratne par ētiku, kas cenšas pamatot indivīda pretošanos grupas interesēm. Šāds skatījums uz ētikas problēmām nepārprotami bija saistīts ar skolas filozofu politiskajiem uzskatiem, kuri bija tuvi klasiskajam liberālismam.
Nodarbības aksioloģijā, individuālisma ētikā, dzejas filozofijā vadīja Henriks Elsenbergs (Henryk Józef Maria Elzenberg, 1887–1967) – Sorbonnas absolvents, speciālists filozofijas vēsturē, ētikā, estētikā un aksioloģijā. Stefans Srebrnijs (Stefan Srebrny; 1890-1962) vadīja nodarbības grieķu filozofijā, grieķu lirikā, Sapfo lirikā. Gados jaunais profesors Bogdans Zavadskis (Bohdan Zawadzki; 1902–1966) lasīja lekcijas psiholoģijā un vadīja arī praktiskās nodarbības. Profesors Bogumils Jasinovskis (Bogumił Jasinowski, 1883–1969) – filozofijas un zinātnes vēsturnieks, kultūras teorētiķis lasīja lekcijas un vadīja seminārus filozofijas vēsturē. 1933. gadā Viļņā viņš publicēja grāmatu „Austrumu kristietība un Krievija” (Wschodnie chrześcijaństwo a Rosja. Na tle rozbioru pierwiastków cywilizacyjnych Wschodu i Zachodu). Grāmata bija tendencioza, tai piemita izteikts izaicinošs raksturs un tā raisīja diskusijas, atsauksmes lasītājos. 1936. gada žurnāla „Putj” (Путь) 51. numurā ir publicēta atsauksme, kuras autors bija Dagdā dzimušais krievu reliģiskais domātājs Nikolajs Loskis (Николай Онуфриевич Лосский; 1870– 1965).
Profesori nemācīja kādu noteiktu „filozofiju” kā noslēgtu pasaules uztveres sistēmu. Viņu galvenais uzdevums bija mācīt filozofēt. Savu profesoru ietekmē Larisai Stovbuņikai paveicās iegūt nepārspējamu zināšanu bagāžu, profesionālismu, kas vairāku desmitgažu laikā par spīti peripetijām zinātniskajā dzīvē palīdzēja viņai izdzīvot gan intelektuāli, gan fiziski.
Larisa kaislīgi pievērsās studijām, sāka pat smēķēt, lai varētu mazāk gulēt un labāk gatavoties eksāmeniem. Tajos laikos mīlestība pret sengrieķu filozofiju, īpaši pret stoiķiem, Rainera Rilkes dzeju un Fjodora Dostojevska darbiem, apvienojās ar interesi par Frīdrihu Nīči, aizraušanos ar sociālistiskajām idejām. Larisa iepazinās ar Rīgu, kad 1930. gados viņas draudzene, turīga poļu grāfiene, uzaicināja viņu pašas ekipāžā aizbraukt uz Rīgu un kafejnīcu „Otto Švarc”. Viņām paveicās apmeklēt arī Tomasa Manna lekcijas, ja nemaldos, Varšavā. Larisa visai bieži atcerējās šo notikumu, tikšanos ar vācu diženuma cēluma un prāta patriarhu. „Doktors Fausts”, „Lote Veimārā”, „Burvju kalns” bija viņas mīļākie Tomasa Manna romāni. 1936. gadā Larisai laimējās caur Minheni aizbraukt uz Atēnām, ka arī apmēklēt Poļu filozofu trešajā kongresā Jagelonu universitāte Krakovā.
1937. gada 1. decembrī studentu zinātniskajā sapulcē izskanēja studentes Larisas Stovbunikas uzstāšanās „Mīlestība pret tālo kā Frīdriha Nīčes ētikas pamats”, kas pamatoja viņas akadēmisko talantu universitātes ietvaros. 1938. gada 1. septembrī viņa sāka strādāt par asistenti Viļņas Universitātes Humanitārajā fakultātē. Līdz 1939. gada 1. septembrim tika nokārtoti maģistra eksāmeni, saņemti dokumenti un priekšā bija zinātniskais darbs un maģistra disertācijas izstrāde Sorbonnas Universitātē.
Pirmais pasaules karš atnesa bēdas un zaudējumus ģimenē. Zaudējumus un ciešanas atnesa arī 1939. gada 1. septembris. Šajā dienā Nacistiskā Vācija uzbruka Polijai, tas noveda pie Polijas teritorijas kārtējās sadales starp PSRS un Vāciju, kas beidzās 1939. gada 28. septembrī. Viļņa nokļuva Lietuvas sastāvā, bet pārējā teritorija tika citām „brālīgajām republikām”. Otrā pasaules kara sākums stipri iedragāja Larisas likteni un iznīcināja viņas karjeru zinātnē vairāk nekā uz 25 gadiem. Negaidīti viņa kļuva bez vainas par vainīgu savas dzīves un plānu sabrukšanā. Dzīve strauji sadalījās dzīvē „pirms” un „pēc” 1939. gada 1. septembra. Neizmērojams posts tika nodarīts Ļvovas – Varšavas skolai, kas faktiski pārstāja eksistēt.
Sākās pārmaiņas universitātē: daži profesori riskēja un palika Viļņā, citi, kā, piemēram, Bogdans Zavadskis un Bogumils Jasinovskis tomēr atrada sevī spēkus atstāt dzimteni, un viņi turpināja zinātnisko karjeru ASV un Dienvidamerikā. 1940. gada decembrī likvidēja viņas asistentes amatu un Larisai nācās atgriezties dzimtajā pusē – Pružānos, ko tobrīd jau dēvēja par Brestas novadu. 1941. gada martā Larisa sāka strādāt skolā par vācu valodas skolotāju. Tam sekoja 1941. gada vasara un mokoši ilgie kara gadi un grūts, sievietei sarežģītais darbs par tulku abās kara frontēs – gan vācu, gan vēlāk padomju armijā.
1945. gadā Kēnigsbergā Larisa Stovbunika iepazinās ar savu nākamo vīru – Vladimiru Čuhinu, 1948. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā, jo te darbu atrada viņas vīrs – inženieris. Vēlāk piedzima abi bērni – dēls Sergejs un meita Tatjana. Rast kādu pielietojumu savām zināšanām, rast iespēju pasniegt filozofiju nebija iespējams, jo Viļņas Universitātes dokumenti netika atzīti. Drīzumā viņa atrada darbu par korektori avīzē „Padomju Latvija” («Советская Латвия»). 1951. gada beigās nāca piedāvājums publicēt rakstu žurnālā „Padomju Latvijas Komunists” («Коммунист Советской Латвии»). Pirmais raksts „Formālā loģika un dialektika” publicēts 1952. gada 17. numurā un aiz tā gandrīz katru gadu sekoja jauns raksts.
Gandrīz jau 50 gadu vecumā, t.i., 1962. gadā, pateicoties atbalstītāju palīdzībai, Larisai izdevās iesniegt dokumentus A. Ždanova Ļeningradas Valsts universitātē (ĻVU). Viens pēc otra tika nokārtoti eksāmeni un jau 1964. gadā tika iegūts padomju diploms par augstāko izglītību. Diploms bija „sarkans”, jo visas atzīmes bija „piecinieki”. Kopš tiem laikiem aizsākās draudzīgas cilvēciskas un zinātniskas attiecības ar tobrīd vēl gados jauniem ĻVU profesoriem Mariju Kozlovu un Mihailu Kiseļu. Filozofijas katedra uzaicināja savu bijušo studenti uzrakstīt rakstu kolektīvai monogrāfijai „Vērtību problēmas filozofijā”, kurā 1966. gadā tika publicēts Larisas Čuhinas raksts: „Maksa Šēlera fenomenoloģiskā aksioloģija”. Turpmāko zinātniski raženo gadu laikā Larisa atkal un atkal vērsās pie pārdomām par Maksa Šēlera idejām, tulkoja viņa tekstus. Viņas pēdējā Maksim Šēleram veltītā publikācija nāca klajā Maskavā 1994. gadā.
Trīs gadus pēc diploma saņemšanas Ļeņingradas Universitātē notika arī Larisas Čuhinas zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēšana ”Maksa Šēlera fenomenoloģiskās aksioloģijas kritika”. Darba aizstāvēšana noritēja tik augstā līmenī, ka tolaiku vadošais aksioloģijas speciālists profesors Vasilijs Tugarinovs izteica piedāvumu Augstākajai atestācijas komisijai – uzreiz piešķirt Larisai Čuhinai zinātņu doktora grādu, bez zinātņu kandidāta grāda iegūšanas.
Vēl viena detaļa no 1960. gadiem. Kreisās rokas pirkstā Larisai vienmēr bija sudraba gredzens ar tumšu dzintaru. „Filozofu gredzens”, tā viņa to sauca. Gredzens bija dāvana no Polijas, no filozofa Vladislava Tatarkeviča (Władysław Tatarkiewicz; 1886–1980) – Ļvovas – Varšavas skolas pārstāvja, ētikas un filozofijas vēstures speciālista, grāmatas „Par laimi un cilvēka pilnību” autoru. Viņš docēja Viļņas Universitātē vēl ilgi pirms Larisas studiju gadiem, bet viņa zināja un augsti vērtēja Vladislava Tatarkeviča darbus. Viņu sarakste turpinājās līdz 1970. gada beigām.
1966. gada februārī Larisa uzsāka darbu akadēmiskajā sistēmā, strādāja par vecāko laboranti Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta filozofijas sektorā. 1981. gadā viņa uzsāka darbu jaunizveidotajā Filozofijas un tiesību institūtā, kurā viņa nostrādāja līdz 1990. gadu beigām. Gluži kā vienam no svarīgākajiem 20. gadsimta krievu domātājam Aleksejas Losevam (Алексеей Фёдорович Лосев, 1883–1988), kuram antīkā estētika kļuva par patvērumu no marksistiski-ļeniniskās filozofijas, tā arī par Larisas Čuhinas patvērumu kļuva antīkās, Rietumeiropas, Latvijas filozofijas vēsture, ētiskās mācības, aksioloģija. Docētājas karjera Larisu nevilināja, lai gan tolaik vēl docente, vēlāk asociētā profesore Oksana Vilnīte piedāvāja viņai lasīt dažas lekcijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Tikai 1990. gadu vidu Larisa lasīja lekcijas Vēsture un filozofijas fakultātes maģistratūras studentiem Filozofijas un socioloģijas institūta telpās.
Kādas atmiņas par Larisu ir palikušas viņas kolēģiem? Tikai nedaudzus viņa spēja atstāt vienaldzīgus – trausla, vienmēr eleganta sieviete, kura bija dziļš un apburošs sarunu biedrs, kura pārsteidza ar savām zināšanās filozofijā, literatūrā, vēsturē. Citus viņa gluži pretēji padarīja nervozus ar savu kaisli zinātniskos strīdos un lika par sevi domāt kā par tikai ar filozofiju apsēstu būtni. Jā, tāda bija Larisa. Filozofijas un tiesību institūtā, kas vēlāk kļuva par Filozofijas un socioloģijas institūtu, Larisa vienmēr pievērsa uzmanību jauniešiem, jaunajiem zinātniekiem, augsti vērtēja talantu, uzcītību, esot prasīgai pret sevi, viņa bija prasīga arī pret citiem. Viņa bieži vadīja garas sarunas ar „grieķu jaunekli” (Māri Vecvagaru) par sengrieķu filozofiju, ar „trim talantīgām meitenēm” (Maiju Kūli, Ellu Bucenieci, Māru Rubeni). Savukārt, cilvēkos, kam piemita vara, līdzās intelektuālajām spējām un organizatorisko talantu, viņa augsti vērtēja arī cilvēciskumu, šo reto spēju, vēlmi, māku un cenšanos palikt par cilvēku. Par tādu piemēru viņai kalpoja Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Filozofijas un tiesību institūta direktors Valentīns Šteinbergs (1918–2011).
Mūsu draudzīgā iepazīšanās sākās aptuveni 1981. gada rudenī, kas, neraugoties uz gadu starpību, turpinājās ilgi. Taču man atmiņas par Larisu no laika vēl pirms mūsu iepazīšanās: es atceros, kad redzēju Larisu satriecošā, ja nemaldos, Renē Dekartam veltītā Meraba Mamardašvilī vieslekcijā, kas notika pārpildītā auditorijā tolaik Ļenina, tagad Brīvības ielas 32. namā. Pārtraukumā kāpnēs starp otro un trešo stāvu Čuhina un Mamardašvili pārrunāja lekciju. Larisa Čuhina „dūmoja” ar savu melno „Elitu” un Merabs Mamardašvili ar savu cieši jo cieši piebāzto pīpi.
1980. gadā nāca klajā Larisas Čuhinas monogrāfija „Cilvēks un viņa vērtību pasaule reliģiskajā filozofijā” («Человек и его ценностный мир в религиозной философии». Рига: Зинатне, 1980; otrais izdevums 1991. gadā), kas kļuva par viņas doktora disertācijas pamatu. Pateicoties seno un moderno Rietumu valodu zināšanām, viņa strādāja sev tuvā filozofisko portretu žanrā, piedāvājot savu interpretāciju par reliģisko mācību pārstāvjiem – Aurēliju Augustīnu, Akvīnas Tomu, Blēzu Paskālu, Sērenu Kirkegoru, Fjodoru Dostojevski, Karlu Bartu, Žaku Maritēnu, Martinu Būberu, Gabrielu Marselu, Karlu Rāneru, Jēkabu Osi. Nemainīga bija viņas ticība galvenajam savas filozofēšanas motīvam – cilvēka problēmai, šim noslēpumam, kuru centās izprast Dostojevskis, šīs, pēc Paskāla atzinuma, „domājošās niedres” esamību un paradoksu šajā pasaulē. Larisa mācīja izprast filozofiskos tekstus, mācīja visus, kas to vēlējās, un tad šie teksti izcēlās caur viņas valodu, ieguva arhitektonisku sistemātiskumu, precizitāti, saturu.
Katram ir savs īpatnejs dzīves rudens. Larisai dzīvēs rudens sākās ar studijas gadiem Ļeningradas universitātē, turpinājās nākamas disertācijas aizstāvēšanā. Doktora disertācijas aizstāvēšana noritēja spīdoši 1984. gada novembrī Filozofijas institūtā Maskavā, L. Čuhinu cienošu kolēģu un profesoru Neļas Motrošilovas, Vasilija Sokolova, Tamaras Kuzminas, Borisa Grigorjana klātbūtnē. Vēlāk, pārvarot redzes problēmas, gluži it kā cenšoties atgūt nokavēto, Maskavas un Latvijas izdevumos aktīvi tika publicēti Larisas Čuhinas zinātniskie darbi.
Neraugoties uz savu krievu izcelsmi un pareizticīgo ticību, Larisa nebija piederīga baznīcai un neinteresējās par krievu reliģiskās filozofijas domātājiem, izņemot vien Dostojevski. Tikšanās ar bagato krievu filozofisko domu diemžēl notika tik vēlu – 1990. gadu sākumā, pateicoties izdevniecībai „Zvaigzne”, kas piedāvāja uzrakstīt mācību grāmatu filozofijā skolām ar dažām nodaļām par krievu filozofiju (Vladimiru Solovjovu, Nikolaju Berdjajevu, Semjonu Franku, Pavelu Florenski). Grāmata „Cilvēks reliģiskajā filozofijā” («Человек в религиозной философии») nāca klajā 1996. gadā Rīgā, izdevniecībā Zvaigzne ABC.
Pirms došanās viņsaulē, kuras pastāvēšanu Larisa apšaubīja, viņa smagi slimoja, bieži neatpazina viesus, bet, kad no rītiem ciemos nāca viņas uzticamā draudzene Oksana Vilnīte, tad viņa runāja par filozofiju un no galvas lasīja dzeju, īpaši Rilki un viņa dzejoli „Rudens”.
Rainer Maria Rilke
Herbst (1902)
Die Blätter fallen, fallen wie von weit,
als welkten in den Himmeln ferne Gärten;
sie fallen mit verneinender Gebärde.
Und in den Nächten fällt die schwere Erde
aus allen Sternen in die Einsamkeit.
Wir alle fallen. Diese Hand da fällt.
Und sieh dir andre an: es ist in allen,
Und doch ist Einer, welcher dieses Fallen
unendlich sanft in seinen Händen hält.
Svetlana Kovaļčuka
