Oskars Gruzenbergs: žurnāla «Likums un Tiesa» (1929–1938) galvenais redaktors
Svetlana Kovaļčuka
Raksts publicēts krājumā: Kultūras identitātes dimensijas. Rīga, LU FSI, 2011. 81. – 95. lpp.
Pastāv viedoklis, ka pēc valstī esošā tiesiskā regulējuma var noteikt valsts attīstības pakāpi un raksturu. Taču formālās tiesību normas ir bezspēcīgas sociālās realitātes priekšā, ja tajās nav ietverti skaidri mērķi, izpratne un līdzās pastāvošā iespējamā kritika par to regulējamo objektu. Tādēļ tiesību doktrīna, kura palīdz gan profesionāliem juristiem, gan „nejuristiem” izprast tiesību normas vai tiesiskās kārtības raksturu un saturu kopumā, ir viens no tiesību zinātnē atzītiem avotiem. Neatkarīgi no formas tiesību doktrīna palīdz attīstīt un pilnveidot tiesisko kārtību.
Šajā ziņā Latvijas tiesību sistēmai ir ļoti veicies. Vēsturiski pastāvīgi atrodoties dažādu tiesību izpratņu iespaidā, tai nekad netrūka zinātniskās juridiskās kritikas un doktrinālas radošās pieejas tiesībām. Pievēršoties Latvijas valsts pirmsākumiem, atminoties, cik daudzi pirmie Latvijas valstsvīri bija profesionāli juristi, vēlos īpaši izcelt arī viņu organizētību un vēlmi līdzdarboties. 20. gadsimta 20.–30. gados pastāvēja vairākas juristu profesionālās biedrības. Piemēram, tolaik darbojās: 1. Vācu juridiskā biedrība, kura izdeva žurnālu „Rigasche Zeitschrift für Rechtswissenschaft”, redaktors Rūdolfs Kārlis Vilhelms Freimans;[1] 2. Krievu juridiskā biedrība Latvijā,[2] kura izdeva žurnālu «Закон и Суд» („Likums un Tiesa”);[3] 3. biedrība „Aequitas”, kuras dibinātājs, ilggadējais priekšsēdētājs un biedrības izdotā žurnāla „Jurists” redaktors bija Vasilijs Sinaiskis; 4. Ebreju juristu biedrība, kuras priekšsēdētājs bija prof. Dr. iur. Pauls Mincs, priekšsēdētāja vietnieks – advokāts Marks Rozovskis; 5. Rīgas Juridiskā biedrība, kuras priekšsēdētājs bija notārs Jānis Purgailis; 6. Latvijas Privātadvokātu apvienība; 7. Latvijas Tiesnešu biedrība; 8. Latvijas Juristu biedrība, kuras valdes priekšsēdētājs bija Kārlis Ducmanis, u. c. Turklāt iznāca arī akadēmisks izdevums „Tieslietu Ministrijas Vēstnesis”.
Uz kopējā fona vēlos īpaši minēt Krievu juridisko biedrību Latvijā. No 1929. gada maija līdz 1938. gada augustam biedrība Rīgā izdeva žurnālu „Likums un Tiesa”. Neinformētam lasītājam, raugoties uz kopējo tā laika Latvijā latviešu, krievu, vācu valodā iznākušo preses izdevumu klāstu, šī žurnāla izdošana varētu likties pavisam maznozīmīga un vērā neņemama. Taču tieši šim izdevumam, pastāvot fiziski atrautam no dzimtenes, bija lemts turpināt labākās pirmsrevolūcijas Sanktpēterburgas žurnāla „Krievu Tiesības” (Русское правo) akadēmiskās tradīcijas. Turklāt šis bija vienīgais krievu juristu žurnāls Eiropā pēc 1917. gada Krievijas traģēdijas. Tajā laikā Rietumeiropas valstīs pastāvēja daudzas krievu juridiskās biedrības – 1920. gadā Parīzē izveidoja Krievu advokātu savienību ārzemēs (Союз русских адвокатов за границей), tajā pašā gadā Berlīnē lika pamatus „Krievu advokātu savienībai” (Союз русских адвокатов). 1926. gadā izveidoja „Francijas krievu advokātu apvienību” (Объединение русских адвокатов во Франции), 1928. gadā – „Krievu juristu apvienību” Prāgā (Объединение русских юристов в Праге), 1929. gadā – „Krievu juristu apvienību Zagrebā” (Oбщество русских юристов в Загребе).
Taču tikai Rīgā izdevās apvienot tiesībzinātnieku centienus un radīt periodisku praktiskās un zinātniskās jurisprudences vēstnesi: žurnāls „Likums un Tiesa” kļuva par Rīgas apgabaltiesā 1929. gada 27. martā reģistrētās „Krievu juridiskās biedrības” ideju atspoguļotāju. Biedrības statūtos minēts, ka tās mērķis ir tiesību jautājumu teorētiskā un praktiskā izzināšana. Jāatzīmē, ka jau pirms tam pastāvēja un darbojās vācu un ebreju juridiskās biedrības. Par jaundibinātās biedrības priekšsēdētāju un žurnāla redaktoru ievēlēja plaši pazīstamo advokātu Oskaru Gruzenbergu (Оскар Осипович Грузенберг), par viņa vietniekiem (priekšsēdētāja biedriem) kļuva Pjotrs Jakobi (Петр Николаевич Якоби) un Josifs Šablovskis (Иосиф Шабловский). Par vienu no biedrības goda biedriem iecēla pazīstamo Sanktpēterburgas tiesībzinātnieku un psiholoģiskās tiesību skolas pamatlicēju Leonu Petražicki (Леон Иосифович Петражицкий).[4]
1929. gada 7. maijā, klātesot augstākajām valsts tieslietu amatpersonām un sabiedriskajiem darbiniekiem, svinīgi atzīmēja „Krievu juridiskās biedrības” dibināšanu Latvijā. Biedrības priekšsēdētājs O. Gruzenbergs un viesis no Tartu Universitātes profesors I. Tjutrjumovs (Игорь Матвеевич Тютрюмов) teica runu. Todien O. Gruzenbergs rādīja klātesošajiem žurnāla pirmo numuru. Tajā bija lasāmi vārdi par to, ka „ar zemes šķipsniņām no dzimtajiem kapiem” krievu inteleģence paņēma sev līdzi no Krievijas tās dzimto garu, tās cēlās kultūras garu, kurā nav alkatīgas tiekšanās pēc varas, bet tikai „klusa, visaptveroša vieduma gaisma”. „Krievu inteliģence – tā ir brālība, bruņininieku ordenis. Lai arī kur likteņa griežos nonāktu tā biedri, tie pildīja savu providenciālo uzdevumu: ziedoja savas zināšanas un pieredzi, izcēla savu talantu, vārdu sakot, izglāba un sekoja savas kultūras pārrautajai ķēdei, lai nodotu to mantojumā ne tikai jaunākajām paaudzēm, kas bezjēdzīgā kara un neprātīgās revolūcijas dēļ bija šķirtas no dzimto augstskolu sienām, bet arī tām tautām, kuru vidē tiem tagad bija lemts dzīvot. Tā vieni apmetās šeit kā pilsoņi, citi – diemžēl, kā viesi, vēlīnie viesi.”[5]
Tādēļ, lai saglabātu krievu juridisko akadēmisko zinātni, krievu inteliģences vienotību un iesaistītu jaunos juristus neatkarīgas valsts dzīvē, radīja žurnālu „Likums un Tiesa”. Turklāt Baltijas valstu tiesību sistēma mantoja un visnotaļ nesteidzīgi grozīja vēl Krievijas impērijas laikā izdoto normatīvo regulējumu civiltiesību un krimināltiesību jomā.
Žurnāla iznākšanas laikā bija publicēti 90 numuri, kuros bija pārstāvēti 75 autori (starp tiem bija 18 profesori) ar 395 rakstiem, neskaitot apskatus par aktuāliem likumdošanas jautājumiem, notikumu hronikas, atbildes uz lasītāju jautājumiem.[6] Minēšu dažu žurnālā publicēto ārvalstu autoru vārdus: profesors Igors Tjutrjumovs (Tartu Universitāte, Igaunija),[7] profesors Nikolajs Timaševs (Николай Сергеевич Тимашев, no Parīzes),[8] A. Goldenveizers (А. Гольдервейзер, no Berlīnes), profesors Sergejs Zavadskis (Сергей Владиславович Завадский, no Prāgas),[9] privātdocents A. Golans, profesors P. Leonas (no Kauņas), profesors K. Sārmans (Saarman, no Tallinas), profesors S. Gogels (С. К. Гогель, no Berlīnes), profesors A. Maklecovs (А. В. Маклецов, no Ļubļanas), A. Patkins (А. Паткин, no Melburnas), D. Kaušanskis (Д. М. Каушанский, no Kišiņevas) utt. No Rīgā dzīvojošajiem autoriem īpaši jāmin profesors Vasilijs Sinaiskis (Василий Иванович Синайский), senators Augusts Lēbers (Август Лебер), profesori Vladimirs Bukovskis (Владимир И. Буковский), Pauls Mincs (Пауль М. Минц), Maksis Lazersons (Максим Яковлевич Лазерсон), senators Rūdolfs Kārlis Vilhelms Freimans (von Freymann).
Taču starp šīm personībām īpaši jāatzīmē kāda autora nozīme un veikums – praktiski neviens žurnāla numurs neizpalika bez Pjotra Jakobi raksta, piezīmes, atbildes uz lasītāja jautājumu. Pats P. Jakobi strādāja Tieslietu ministrijā – pastāvīgā konsultanta amatā, bija daudzu juridisko darbu, kā arī literāro daiļdarbu autors.[10]
Pēc tam, kad 1932. gadā Oskars Gruzenbergs atstāja Rīgu, visa smagā biedrības vadītāja pienākumu nasta gūlās uz Vasilija Sinaiska un Pjotra Jakobi pleciem. No 1934. gada žurnāla redakciju sāka vadīt profesors A. Kaminka (Август Иосифович Каминка), vēlāk šos pienākumus pildīja Jāzeps Šablovskis, P. Jakobi, Augusts Kaminka, Eduards Zavadskis (Эдуард Завадский) un Aleksandrs Bočagovs (Александр Семенович Бочагов)[11], kas ar nelieliem pārtraukiemiem atradās šajā amatā līdz 1940. gada maijam.
Žurnālā bija ļoti plašs tematikas klāsts: rakstos sīki analizēti daudzi civiltiesiskā regulējuma jautājumi, ģimenes, laulības, sieviešu un ārlaulībā dzimušo bērnu tiesības, īpašumtiesību, dzīvokļu tiesību problēmas. Vēstneša lappusēs bija apspriests un kritiski analizēts tiesiskais regulējums krimināltiesību jomā. Izstrādājot Sodu likumu, biedrību aicināja uz Saeimas komisiju izteikt savu skatījumu par likumprojektu.[12]
Žurnālā pievērsta uzmanība arī tiesnešu tiesībām, prokuratūras tiesiskajam raksturam, procesuālo darbību, piemēram, cietumos veikto tiesu ekspertīžu, tiesiskam raksturojumam, tirdzniecības tiesībām un novitātēm komerctiesībās – akciju sabiedrību tiesiskajam regulējumam u. c. Rakstos periodiski atspoguļoti grozījumi un tiesībpolitiskās izmaiņas Vācijas, Itālijas, Francijas, Čehoslovakijas un it īpaši Igaunijas un Lietuvas tiesībās. Padomju Krievijas tiesību īpatnības kļuva par vienu no centrālajām žurnāla tēmām. Jau pirmajos žurnāla numuros bija atvēlēta īpaša sadaļa starptautiskajām tiesībām. Šai tematikai veltīto rakstu toni saglabāja starptautisko tiesību speciālists, etnisko minoritāšu tiesību aizstāvis, Saeimas deputāts Maksis Lazersons.[13] Šajā sadaļā tika analizēts noslēgto starptautisko līgumu tiesiskais raksturs, uzsvaru liekot uz nacionālo un etnisko minoritāšu tiesisko aizsardzību, kuras galvenais virzītājs un attīstītājs tajā laikā bija Tautu Savienība. Šīs tematikas rakstu autori bija M. Višņaks (М. И. Вишняк) un vienīgā sieviete starp žurnāla autoriem Tamāra Gauhmana-Čerņaka (Тамара Гаухман-Черняк), kura līdz pat 1938. gadam publicēja žurnālā rakstus par bēgļu tiesībām.
Pirmo 23 žurnāla numuru pirmās lappuses rotāja Oskara Gruzenberga (1866–1941) jurista dienasgrāmata.[14] Šī izcilā advokāta un sabiedriskā darbinieka vārds ir atrodams daudzos viņa līdzgaitnieku atmiņās un informatīvajos izdevumos. Savulaik viņš aizstāvēja tādu politiķu un sabiedrisko darbinieku kā Maksims Gorkijs (Максим Горький), Kornejs Čukovskis (Корней Чуковский), Vladimirs Koroļenko (Владимир Короленко), Pjotrs Miļukovs (Петр Милюков), Ļevs Trockis (Лев Троцкий) un daudzu citu intereses.
Pirms revolūcijas Gruzenbergs izpelnījās īpašu slavu sakarā ar t. s. ebreju procesiem. Tā par augstāko viņa profesionālās karjeras slavas punktu kļuva 1913. gada t. s. Mordehaja Beiļa process, kuru Gruzenbergs satura ziņā pielīdzināja inkvizīcijas garam atbilstošai iztiesāšanai. 1917. gadā viņu ievēlēja Viskrievijas Satversmes sapulcē no vienotā ebreju nacionālā saraksta. 1920. gadā Gruzenbergam nācās atstāt Krieviju, kuru viņš tā mīlēja. Viņš rakstīja: “Kad tu mīli, tad mīli ar visu savu mīlestību [..]. Par ko mēs mīlam Krieviju [..]. Par to, ka saule tur spīd un silda citādāk; citādāk debesīs peld mākoņi, plūst upe, citādāk zem kājām gurkst smiltis. Krievijā ir sirdsapziņa, viņā citādāk es izjūtu savu sirdsapziņu.”[15]
Pienācīgu dzīves apstākļu meklējumi atveda Gruzenbergu ģimeni uz Vāciju, vēlāk uz Franciju, bet no 1926. līdz 1932. gadam viņš dzīvoja Latvijā. Taču tāds ir ceļotāja liktenis, un pēc Rīgā pavadītajiem gadiem Gruzenbergs atkal atgriezās Francijā. 1944. gadā Maksis Lazersons savā Ņujorkā (ASV) iznākušajā rakstu krājumā rakstīja: „Bez pārspīlējuma var teikt, ka starp visiem emigrācijā pavadītajiem gadiem tieši Latvijas posms bija visvairāk pietuvināts savulaik Krievijā darbības un slavas piesātinājuma ziņā. Kaut arī Gruzenbergu kā ārzemnieku tā arī neuzņēma Latvijas advokātu kolēģijā,[16] tomēr pēc klusas tiesnešu un advokātu vienošanās viņam bija eksteritoriāla, viena no autoritatīvākā advokāta statuss.”[17]
Kādas bija dominējošās noskaņas Gruzenberga t. s. dienasgrāmatās? Virspusīgi lasot viņa ievadrakstus, tie varētu likties tikai klajš ideālisms, nesavtīgums, pacilātas jūtas, mīlestība pret Krieviju, pietāte pret Krievijas impērijas tiesību sistēmu un tās autoriem. Taču ievadrakstos no lasītājiem cītīgi tika slēpts autora personības pretrunīgums, jūtīgums, viņa kā emigranta pārdzīvojumi, viņa attieksme pret emigrantiem kopumā. Jāteic, ka savos izteikumos un sarakstē Gruzenbergs bija daudz atklātāks un brīvāks nekā žurnālā publicētajā jurista dienasgrāmatā.[18]
Esot jau brieduma gados, viņš iedziļinājās savā pagātnē. Savā sirdī viņš dzīvoja savā pagātnē. Tādēļ nepārsteidz fakts, ka viņa dienasgrāmata bija piesātināta ar atmiņām, vēsturiskiem ekskursiem, kuri raksturoja konkrētā numura garu un ievirzi.[19] Gruzenbergs rakstīja savu dienasgrāmatu, savās domās iedziļinājās pagātnes noskaņās un tiecās uz savu garīgo dzimteni – Krieviju. Taču, neskatoties uz savu vēršanos pie pagātnes atskaņām, dienasgrāmatā bija atrodamas arī kritiskas piezīmes par aktuālo Latvijas tiesību sistēmā. Par to Gruzenbergs centās runāt nevis, kā viņš pats teica, „lavierējošas pielabināšanās falsetā, bet gan cieņas pret patiesību pilnā balsī”.
Viena no iecienītākajām Gruzenberga tēmām bija advokatūras institūta neatkarība un zvērināto tiesa. Kādā savā rakstā viņš teica: „Krievu advokātu šķirai, kurai ir vairāk godalgu nekā jebkādai citai brīvai šķirai, ir ko atcerēties un ir ar ko būt lepnai. [..] Krievu advokāti radīja jaunu, Rietumiem dažkārt pat neizprotamo institūtu – bezmaksas juridiskās konsultācijas, bezmaksas juridiskās palīdzības sniegšanu trūcīgajiem t. s. izbraukuma sesijās. Krievijas advokāti, aizmirstot personīgās intereses, kalpoja un kopa savu smago dienestu, un sargāja personu no valsts netaisnības, pārlieku smagas apsūdzību nastas sloga.”[20]
Ne reizi vien savas dienasgrāmatas lappusēs Gruzenbergs analizēja zvērināto tiesu Krievijas impērijā, īpaši atzīmējot tās godīgumu un taisnīgumu. Pirmais pasaules karš, revolūcijas viesulis izjauca daudzu Eiropas zemju valsts iekārtas, gāza monarhu troņus, despotiju vietā nāca demokrātija, nesot sev līdzi cerības par gaišu nākotni, plašu tautas masu piedalīšanos valsts dzīves jautājumu risināšanā. Taču pietika ar vienu desmitgadi un daudzas demokrātijas sasirga. Gruzenbergs bija pārliecināts, ka galvenā demokrātijas kaite slēpjas ne tikvien tās ienaidniekos („fašistos gan no „labās”, gan no „kreisās” puses”), bet arī tās pašas pretrunīgajā dabā.
Viņš rūpīgi vēroja Baltijas jaunās demokrātijas un to tiesisko attīstību. Divdesmito gadu beigās viņam likās acīmredzami, ka t. s. vadoņi – demokrāti („šie karaļi bez kroņa”) tiecās pēc tādas retorikas, kura slēpa un aizsedza patieso neticību, svārstības un apzinātu sabiedrības nošķiršanu no taisnīguma un tiesiskuma jautājuma izsvēršanas. Šī tēma īpaši uztrauca Gruzenberegu, jo „lolotais demokrātijas bērns, tās lepnums – zvērināto tiesa tagad pārtop par pastarīti: to pacieš, taču vairs neciena”.[21]
Minētie vārdi radīja diskusiju un pārdomu vilni, kā vajadzētu reformēt Latvijas tiesu sistēmu, izveidot zvērināto tiesu, kurai bija arī diezgan daudz pretinieku. Vēl pēc diviem žurnāla numuriem Gruzenbergs no jauna pievērsās šai tēmai, jo „ pēc desmit gadu ilgās aizmirstības jautājums par zvērināto tiesas ieviešanu tika likts Saeimas juridiskās komisijas priekšā”.
Pēc Gruzenberga un citu autoru publikācijam[22] zināmus rezultātus 1933. gadā apkopoja P. Jakobi. Viņš rakstīja, ka, vērtējot situāciju Latvijā un mūsdienu tiesiskās esības specifiku, par galvenām grūtībām, kuras var rasties, ieviešot zvērināto tiesu, var nosaukt četras pozīcijas:
1. iedzīvotāju dalījums pēc partijiskām simpātijām;
2. sociālo slāņu cīņa;
3. etniskās un nacionālās īpatnības;
4. iedzīvotāju daudzvalodība (turklāt daudzi nezina valsts valodu).[23]
Gruzenbergs pēdējo reizi publicēja žurnālā savas dienasgrāmatas lappuses 1931. gada septembra numurā (№ 3), un pēc tam viņš pāris numuros pārtrauca savu „monologu ar lasītājiem”. Vēlāk – 1932. gadā no Nicas (Francija) viņš atsūtīja nelielu savas dienasgrāmatas nodaļu. Arī šoreiz viņš nepalaida garām iespēju izteikt savas labās jūtas pret bijušo Krieviju, no kuras viņš nāca un kurā viņam vairs nebūs lemts atgriezties. Viņš rakstīja: „Kopš esmu atstājis savu dzimteni – es, nepaklausīgais, esmu paklausījis šim baismīgajam vārdam: „Nedrīkst!” Turklāt, vai ir kāda atšķirība, kur pavadīt sava mūža atlikušo laiku, ja nākas dzīvot ārpus savas dzimtenes un bez tās? Protams, nav nekādas atšķirības. Jo man nevajadzēja atstāt dzimteni.”[24] Oskars Gruzenbergs mira 1941. gadā Nicā. Saskaņā ar viņa pēdējo gribu, viņa mirstīgās atliekas 1950. gadā pārveda uz Izraēlu.
Četros žurnāla numuros 1930. un 1931. gadā bija publicēts J. Meņšikova raksts „Par tiesībām uz jaunradi un jaunrades tiesībām”.[25] Diemžēl par šī raksta autoru nekādas ziņas nav saglabājušās. Šis bija viens no Latvijas krievu presē publicētajiem rakstiem tiesību filozofijā.[26] Šis emocionāli piesātinātais raksts izpelnījās uzmanību ne tikvien ar savu idejisko tuvību krievu tiesību filozofu mācībām, bet arī ar sasaistēm ar dzīves filozofijas autoriem V. Dilteju, O. Špengleru, A. Bergsonu. J. Meņšikovs izvirzīja prezumpciju par tiesībām kā garīgās jaunrades procesu. Viņš necentās meklēt tiesību pirmsākumus nedz tikumībā, nedz tautas apziņā, nedz arī Ruso minējumos par dabiskajām tiesībām un neieslīga dabisko un pozitīvo tiesību kolīziju vērtējumos. Viņam bija skaidra tiesību „pirmatnējā ģenealoģija”, kura izriet no „reliģiski radošā” sākuma un tātad atrodas tiešā saiknē ar Absolūtu. Lai pārliecinātu un pamatotu savu viedokli, autors interpretēja vārdus no Jāņa Evaņģēlija: „Sākumā bija radošais spēks. Un spēks bija tiesībām [..] – tiesību normai, potencei, iespējai mainīt šo pasauli uz labu. Patiesais likums, patiesā un taisnīgā sankcija nozīmē „tiesību svētumu” (“правосвятие”). Taču apgaismot dvēseli var tikai augstākais – radošais spēks.” Tātad – revolūcija ir jaunrade vai apvērsums?
Krievu tiesību filosofiskās domas pārzinātājiem, tiem kam nav svešas Pāvela Novgorodceva (Павел Иванович Новгородцев; 1866–1924), Bogdana Kistjakovska (Богдан Александрович Кистяковский; 1868–1920), Ivana Iļjina (Иван Иванович Ильин; 1883–1954) pārdomas, J. Meņšikova apgalvojumi par tiesiskās apziņas trūkumu – kā galveno pēcrevolūcijas sabiedrības gara iezīmi – nebūs atklājums. Taču rodas jautājums – ko izprast ar revolūciju? Vispirms tie ir nemieri, „pakāpeniska vergu pārvēršana par kungiem”. Taču revolūcija, kā jebkura „patvarīga varas iegūšana pa diagonāli no augšas un no apakšas”, ir jau sākotnēji nolemta neveiksmei, jo tā cenšas materializēt ideju, padarīt to par esību, realitāti. Savukārt „vispārīga tieksme ietvert ideālu ķermenī un matērijā” ir galvenais mūsdienu paradokss. Izgriezta ar ārpusi un revolūcijas brīvā gaisā izvēdināta, katra vecā patiesība atjauno savu seju: „bezķermeniskā pasaule kļūst par sociālo elli”. Šajā briesmīgajā pasaulē, kurā gāja bojā „vecā pārliecība – pārliecība par paradīzi uz zemes”, kamēr nav par vēlu, vajag nostatīt jautājumu par tiesību kā pārdzīvojumu, kā radošu ģēniju, kurā tiesības smeļas savu esību.
Tiesības pēc savas būtības nav Vecās Derības aizliegums, tabu, vējrādis vai drāna, kura plīvo revolūcijas vētrā. Vai var nosaukt par tiesībām nomētāšanu ar akmeņiem, indes kausa pasniegšanu, sišanu krustā? Šajā sakarībā autors turpina savas pārdomas: „Tiesības ir iespēja, kuras atspulgu veido radošais gars; iespēja, kuru rada kinētika; radītās brīvības autoreflekss. Tur, kur nepastāv radīšanas dinamika, nav arī tiesību. No tā izriet, ka, radītai pēc pilnvaras, lietai, t. i., tiesībai ir jāiziet Dieva cenzūra, jo pretējā gadījumā tā nevis apvienotu, bet tikai nošķirtu cilvēkus. [..] Tiesību veidošanas izejas punkts ir nevis indivīds, bet insumīds – Dievs. Cilvēku autoritāte pārāk ātri bojājas un tā nevar stabilizēt tiesības, kamēr tā neatradīs savu „pārcilvēcisko pamatu”. Īstās tiesības radītas pēc ķēdes – Dievs, cilvēks, lieta, labums. Kultūrā ir ietverts minimāls daudzums pretrunu un tādēļ kalpošana „radīšanas astotajai dienai” – tiesību radīšanas dienai – jākļūst par jaunās ēras „zīmi”, kas automātiski pārcērt mūsdienu Gordija mezglu.”
Bez garīgi radošajām, tiesiskajām attiecībām starp cilvēkiem, ārpus sakariem starp materiālās pasaules vērtībām un cilvēka individuālo misiju nevar būt patiesas tiesības, nevar pastāvēt veselīga sabiedrība. Pretējā gadījumā, Meņšikovs centās pārliecināt, „mokās un krampjos” sabiedrība pati mēģinās sevi veidot. Jo tur, kur nepastāv sociālā profilakse, no ciešanu mākoņa spēj materializēties slikts dziednieks – revolūcija, sociālā ķirurģija.
Nevaru piekrist Meņšikovam, ka tiesības var vērtēt, nostatot tās līdzās tādām garīgām vērtībām kā tikumiskā pilnība, reliģiskais svētums, zinātniskā patiesība. Jo to nozīme diemžēl ir visnotaļ relatīva, tā bieži ir atkarīga no sabiedrības sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem.
Taču bez tiesībām, kā to apliecināja Latvijas un Krievijas pieredze, nav iespējama sociāli disciplinēta sabiedrība, nav iespējama tās organizēšana un regulēšana. Šādā žurnālam „Likums un Tiesa” nedaudz neierastā formā Meņšikovs atzina, ka bez formālo tiesību, pilsoniskās sabiedrības un civiltiesiskās kārtības attīstības un aizstāvēšanas nebūtu iespējams ievērot cilvēktiesības, pamattiesības, sociālo disciplīnu sabiedrībā.
Žurnāla „Likums un Tiesa” 1934. gada 2. numurā atrodams V. Frīdšteina raksts „No jaunajām vācu tiesībām”, kas savā veidā apsteidza valsts apvērsumu 1934. gada 15.–16. maijā, pēc kura sākās Kārļa Ulmana vadītais autoritārais režīms. Frīdšteins pauda, ka: „Nacionālsociālisti [..] cer izveidot un atjaunot tiesības, kuras atbildīs vācu tautas garam”. Savu viedokli autors prezumēja ar secinājumu, ka „politika ir „aplenkusi” civiltiesības”.[27]
Drīz arī Latvijā notika līdzīgs civiltiesību „aplenkums”, tika ierobežota personiskā, nacionālo minoritāšu, vārda brīvība, politisko partiju, sabiedrisko organizāciju brīvība.Tāda rūgta patiesība parāda, ka varas patvarīga iegūšana ar spēku, demokrātisko vērtību noniecināšana ir daudz vieglāk realizējama nekā „garīgi radošo”, „garīgi tiesisko” attiecību un tiesību kā „pārcilvēciskā balsts” veidošana. Šķiet, pavisan nesen, pirms 10 – 15 gadiem skanēja pirmā Latvijas Republikas prezidenta Jāņa Čakstes (jurista pēc izglītības un aicinājuma) cēlie vārdi par demokrātiju, nedaudz vēlāk citi politiķi nomainīja tos ar vārdiem par diktatūras, nacionālo ideju pastiprinātas propagandas nepieciešamību. Te atmiņā nāk slavenā krievu jurista un sabiedriskā darbinieka Vladimira Nabokova (Владимир Дмитриевич Набоков; 1869–1922) vārdi: „Kurp, uz ko aicināt? [..] Vēl pavisam nesen mums vārdam „demokrātija” bija liela nozīme, tam piemita saturs un vērtība. Ja tas ir izsmelts, – tad kad, kādi jēdzieni un ideāli nāks tā vietā?”[28]
Žurnāla 1934. gada 4. numurā redaktori uzskatīja par nepieciešamu publicēt K. Ulmaņa valdības izdotos rīkojumus. Šo numuru ievada raksts „Žurnālista uzdevumi”, kura autors nav minēts. Tā netieši, pārstāstījuma veidā redakcija pauda savu negatīvo attieksmi pret valsts apvērsumu. Raksts saturiski balstīts nevis pēdējo notikumu analīzē, bet gan norāda uz demokrātisko uzlabojumu bēdīgo pieredzi un nacionālo traģēdiju Krievijā 1917. gadā. Rakstā pamatots, kā revolūcijas gars izšūpoja tiesību idejas, kuras pirms tam tika uzskatītas par „neapstrīdamām, neatņemamām cilvēka kultūras esības sastāvdaļām. [..] Tā uz vēstures skatuves skaļi un kareivīgi noskaņoti uznāca jauni ļaudis, kuriem trūka citu kļūdu un pārinodarījumu, tādēļ viņi bija klaji negatīvi noskaņoti pret pagātni. [..] Viņi, pamatojoties uz savu varu, aicina cilvēkus uz jaunu nākotni, alkatīgi paģērot sev varas pilnību, solot tam pretī labklājības pilnību, kuru panāks, pilnīgi pārraujot saiknes ar tagadni un noniecinot tās sasniegumus.” Jaunie demokrātisko spēku pārstāvji radikālo pārmaiņu karstumā aizmirsa par viedo romiešu noteikumu, ka tiesības ir radītas, lai tās nevis ļaunprātīgi izmantotu, bet gan piemērotu labā ticībā. „Savukārt ļaunprātīga izmantošana pierāda ne tikai cilvēku nepilnību, bet arī institūtu nepilnību un to neiederību”. Taču, kā rāda Krievijas piemērs, bezgalīgas reformas diskreditē tiesisko kārtību un iznākumā var novest pie bīstama procesa – šādi var iet bojā sakars starp valsts varas organizāciju un personību. Tādējādi tiesību, tiesiskās kārtības ideja ir spējīga izkustēties no vietas ārējo abpusējo privāto transformāciju rezultātā, šādi saindējot galveno tiesību avotu – tautas tiesisko apziņu. Anonīmais (vai anonīmie) autors skāra jēdzienus, kas juristiem būtu īpaši jākontrolē, proti, tie ir tiesiskās valsts un tiesiskās dzīves kārtības jēdzieni.
Pēc 1934. gada 15. maija notikumiem Latvijā tika iegrožotas politiskās un pilsoniskās tiesības. Tas skāra arī biedrību darbību, jo tika meklētas iespējas apvienot relatīvi vienāda profila biedrības un sabiedriskās organizācijas. 1934. gadā žurnālu nelikvidēja, taču tā darbība bija apgrūtināta. 1935. gadā arī „Krievu juridiskā biedrība Latvijā” valdes sēdēs apsprieda iespējas apvienoties ar tolaik jaundibināto „Latvijas juridisko biedrību savienību”. Taču to neizdarīja, jo biedrību pārreģistrēja un tā ieguva jaunu formālo nosaukumu „Krievu juridiskā biedrība”. 1935. gadā aktīvākie žurnāla “Likums un Tiesa” autori bija arī biedrības valdes locekļi. Piemēram, 1935. gadā biedrības priekšsēdētāji bija Pjotrs Jakobi, prof. Augusts Kaminka, prof. Pauls Mincs, zvērinātie advokāti Aleksandrs Bočagovs, Vasilijs Sņegirjovs, Eduards Zavadskis, zvērinātais advokāts Nikolajs Vologins. Kopumā biedrības biedru skaits nebija liels, 1939. gadā tajā bija 38 locekļi.[29]
Tādējādi K. Ulmaņa autoritārā režīma apstākļos žurnāls „Likums un Tiesa” izvirzīja par galveno uzdevumu sekot vispārīgai tiesību attīstībai, adekvāti atspoguļot valsts tiesiskās dzīves notikumus, attīstīt praktiskos tiesību jautājumus, kā arī uzmanīgi vērot Lietuvas un Igaunijas tiesisko pieredzi. Žurnāla redakcija centās pildīt dotos solījumus, tādēļ tajā arvien vairāk sāka parādīties raksti par šauriem speciāliem tiesību jautājumiem. Gandrīz katrā numurā sadaļā „Likumdošanas hronikas” publicēti pārskati par K. Ulmaņa valdības pieņemtajiem lēmumiem, grozījumiem likumos. Līdzās tam tika sniegti sīki un izsmeļošo komentāri par t. s. Baltijas Antantes tiesiskajām problēmām, tiesiskajām kolīzijām, gatavojoties jaunu tiesisko sakaru dibināšanai starp Latviju, Lietuvu un Igauniju. Publikāciju autori slēpa savu viedokli par jauno politisko kārtību, taču vērsa asu kritiku pret autoritārajiem un totalitārajiem režīmiem ārpus Latvijas. Profesors A. Kaminka, kāds autors vārdā „Senior”, V. Novikovs, M. Feitelbergs savos rakstos analizēja izmaiņas konstitucionālajās tiesiskajās sistēmās, politisko partiju ideoloģijās, izmaiņas darba un sociālo tiesību jomās Italijā, Austrijā, Vācijā, Francijā. Taču jau 1936. gadā žurnāla redakcija nolēma vispār atteikties no rakstiem un viedokļu publiskošanas par asām politiskām tēmām. Žurnāla autoriem juristiem, kuri bija uzticīgi tiesiskās valsts, indivība subjektīvo tiesību, objektīvo tiesību ievērošanas, valsts esības formas stabilitātes idejai, iespējams, likās politiski pārāk riskantas tēmas par sarežģītiem konstitucionāliem procesiem, kas, sākot ar 20. gadsimta 20. gadu beigām un 30. gadu sākumu, piemeklēja pasaules, to skaitā arī Eiropas, valstu vairākumu. Kādas bija fašistiskās un nacistiskās ideoloģijas īpatnības, kas ļāva kļūt tai pārākai pār lielinieku idejām? Vai tiešām ekonomiskā krīze, kura piemeklēja visu pasauli, to skaitā arī Eiropas valstis, ir labākais skaidrojums fašisma un nacionālsociālisma uzvarai Eiropā? Žurnāla „Likums un Tiesa” redakcijas darbinieki cītīgi meklēja atbildes uz šiem jautājumiem. Viņi pievērsās šiem meklējumiem, jo visdrīzāk šādi viņi vēlējās noskaidrot paša jurista, kura mērķis ir aizsargāt cēlās taisnīguma problēmas, individuālo morālo atkarību no politiskās konjunktūras un ideoloģijas.
Būtībā daudzas Eiropas valstis, atbrīvojušās no despotijas, pēc neilga demokrātisko reformu perioda jau 20. gadsimta 20. gados no jauna pievērsās patvarības, diktatūras idejām, kas imperatīvi noteica valsts labuma prioritāti pār indivīda interesēm. Viens no autoritārisma popularitātes skaidrojumiem bija šāds: ideoloģija un politika „rīko balli” tiesību jomā, nosaka kārtību tiesību sfērā, atklājot dziļu krīzi ne tikai tiesiskajā apziņā, bet arī pašas demokrātijas, vienlīdzības un brālības ideju krīzi. Politiskā demokrātija, kurai neilgi pirms tam bija lemts iedvesmot miljonus Eiropā, izrādījās nespējīga pārvarēt sevi un pāriet pie sociālās demokrātijas, apjūkot pretrunās ar oligarhiju – vadoņa sakrālā kulta radīšanu, savas tautas pārākuma slavināšanu.
1937. gadā žurnāls atstāja malā politisko problēmu tiesisko analīzi un pievērsās plašāku sabiedrību interesējošiem notikumiem, piemēram, norisēm „Krievu juridiskajā biedrībā” par godu simtajai gadadienai kopš A. Puškina nāves. Tajā gadā Latvijā daudz pieminēja A. Puškina vārdu un viņa veikumu. Žurnāls publicēja rakstus: V. Sinaiska „Puškins par tiesībām”, V. Mjakotina (В. Мякотин) „Puškins un dekabristi”, P. Jakobi „Divkaujas norise starp A. Puškinu un Dantesu-Gekerenu”.[30]
1938. gadā nāca klajā tikai 8 žurnāla numuri. Pēdējā numurā žurnāla redakcijas kolēģija atklāja, ka, pamatojoties uz Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību departamenta 1938. gada 29. jūlija lēmumu, atteikts „Krievu juridiskās biedrības” lūgums turpināt izdot žurnālu „Likums un Tiesa”. Par lielu nožēlu žurnāla izdevējiem tika likvidēts vienīgais rakstiskais krievu juridiskās domas orgāns Eiropā. Redakcija pauda cerību, ka deviņus gadus ilgie pūliņi un centieni nenonāks aizmirstībā. „Mainoties esošajam prettiesiskajam varas režīmam Padomju Savienībā, pārejot uz tiesiskās valsts principiem, Krievijas likumdevējs radīs iedvesmu un spēs smelties atziņas šajā ārzemēs vienīgajā palikušajā krievu juridiskās domas tradīciju krātuvē, kurā ir apkopoti darbi par krievu tiesību izstrādi, likumdošanu, tiesību jaunradi un tās tradīcijām ārpus Krievijas. Šādā izpratnē vēstures perspektīvā mūsu žurnāls, kas tagad no mums neatkarīgu iemeslu dēļ pārstāj darboties, saglabā savu esamību.”[31]
„Prettiesiskais režīms” Krievijā pastāvēja vēl pusgadsimtu. Pa šiem gadiem nav palicis starp dzīvajiem neviens žurnāla „Likums un Tiesa” autors. Kāds no viņiem gājis bojā lēģeros – prettiesiskais režīms centās atmaksāt tā kritiķiem, daudzi apmetās uz dzīvi ārpus Latvijas – Vācijā, Beļģijā, ASV, Francijā. Arī pats vēstnesis 60 gados bija gandrīz vai aizmirsts. Tā eksemplāri kļuva par bibliogrāfisku retumu un šaura pētnieku loka izpētes objektu. Profesora Andreja Lēbera fonds 2001. gadā pārpublicēja visu žurnāla komplektu, kas palīdzēja atkal pētīt šo izdevumu. Nenoliedzami, žurnālā pausto atziņu akadēmiskais un garīgais apkopojums kalpo par nenovērtējamu Latvijas sabiedriski politisko domu spoguli, kas bagātina un padziļina Latvijas sociālās un kultūras tradīcijas.
Vēres:
[1] Freimans Rūdolfs // Latvijas advokatūra. Zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi biogrāfijās. 1919.–1945. / Sastādītāji Ē. Jēkabsons, V. Šcerbinskis. – Rīga: LVVA, 2007. 190.–191. lpp.
[2] Krievu juridiskā b-ba Latvijā. LVVA fonds 3724, apraksts 1, lieta 5054. Biedrība reģistrēta 1929. gadā un tās statūtos, kuri bija nodoti Rīgas prefektūrā, minēts, ka tās mērķis ir tiesību jautājumu teorētiskā un praktiskā izzināšana. Biedrības pirmais priekšsēdētājs bija advokāts Oskars Gruzenbergs, taču vēlāk viņa pienākumus pildīja Vasilijs Sinaiskis, Josifs Šablovskis, Pjotrs Jakobi, Augusts Kaminka, Eduards Zavadskis un Aleksandrs Bočagovs, kas ar nelieliem pārtraukiemiem atradās šajā amatā no 1937. gada sākuma līdz 1940. gada maijam.
[3] Ковальчук С. Н. Судьба журнала «Закон и Суд» (1929–1938) // Балтийский архив. Русская культура в Прибалтике. T. 4. – Рига: Даугава, 1999. C. 88–103.
[4] Drīz pēc 1917. gada notikumiem Krievijā Leons Petražickis atrada patvērumu Varšavā un drīz sāka lasīt lekcijas Varšavas Universitātē. Ar Rīgu Petražicki saistīja ilggadējā draudzība ar Oskaru Gruzenbergu un viņu kopīgā darbība žurnālā „Krievu Tiesības” (“Русское право”). Juristi prof. A. Krugļevskis un M. Lazersons uzskatīja Petražicka paustās atziņas par vienām no izcilākajām Krievijas pirmsrevolūcijas juridiskās domas attīstības kontekstā. Sk. tuvāk: Лазерсон M. О наследии русской философии права // Закон и суд, 1929 г. N 1; О. О. Грузенберг. Из дневника юриста // Закон и суд, 1929 г. N 2; О. О. Грузенберг. Из дневника юриста // Закон и суд, 1931 г. N 20; А. Круглевский Л. И. Петражицкий: Закон и суд, 1931 г. N 20.
[5] Грузенберг O. O. Из дневника юриста // Закон и суд, 1929 г. N 1.
[6] Žurnāla pēdējā numurā rakstā „Žurnāla „Likums un Tiesa” slēgšana” anonīms autors sniedza ieskatu žurnāla desmitgadus ilgā darbībā. Sk.: Закрытие журнала “Закон и суд” // Закон и суд, 1938 г. N 8–10.
[7] Igors Tjutrjumovs ieņēma daudzus ierēdņa amatus Krievijas impērijā, bija Senāta II departamenta virsprokurors, kopš 1920. gada – Tartu Universitātes ordinārais profesors, piedalījās Igaunijas Civilkodeksa kodifikācijā, aktīvs krievu etnisko interešu aizstāvis Igaunijā. Sk. plašāk: Русское национальное меньшинство в Эстонской республике (1918–1940) / Под редакцией профессора С. Г. Исакова. – Тарту: СПб, 2001.
[8] Nikolajs Timaševs bija Petrogradas Politehniskā institūra dekāns (1916–1920), no 1923. gada lasīja lekcijas Krievu juridiskajā fakultātē Prāgā, kopš 1927. gada lasīja lekcijas Franko – krievu institūtā Parīzē, Sorbonnas Slāvu institūtā, kopš 1936. gada dzīvoja ASV, bija Hārvarda un Fordhemas univeritāšu profesors. Sk. plašāk: Сборник статей и материалов в честь Н. С. Тимашева / Под ред. Н. П. Полторацкого. – Нью-Йорк: Общество друзей русской культуры, 1965, 428 с.
[9] Sergejs Zavadskis lasīja lekcijas Krievu juridiskajā fakultātē Prāgā, Krievu senatnes cienītāju pulciņā Grebenščikova skolā Rīgā, kura darbojās no 1927. līdz 1940. gadam. Sk. plašāk: Русские писатели эмиграции: Биографические сведения и библиография их книг по богословию, религиозной философии, церковной истории и православной культуре: 1921–1972 / Составитель Н. М. Зернов. – Boston: G. K. Hall & Co., 1973; Бем A. Мастер слова: Памяти Сергея Владиславовича Завадского (Отдельный оттиск из сборника "Новь". Кн. VIII). – Таллин, 1935.
[10] P. Jakobi spalvai pieder grāmata „Praktiski ieteikumi apsūdzības aktu un slēdzienu sagatavošanā” (Практическое руководство к составлению обвинительных актов и заключений) ( Rīga, 1937); dzejas krājums „Zelta stīgas” (“Золотые струны”, Rīga, 1929), kurā apkopoti jau agrāk Pēterburgā un Vitebskā publicētie dzejoļi.
[11] О. Пухляк. А. С. Бочагов // Покровское кладбище. Слава и забвение. Рига, 2004. С. 217 – 220.
[12] Грузенберг О. Из дневника юриста // Закон и Суд, 1930, октябрь/ноябрь.
[13] Лазерсон M. Трансформация мирового публичного права // Закон и суд, 1932 г., N 7.
[14] The Jews in Latvia. – Tel-Aviv, 1971; Краткая еврейская энциклопедия. T. 2. – Иерусалим, 1982; Российская еврейская энциклопедия. – М., 1994; Русская печать в Риге: из истории газеты Сегодня 1930-х годов. Т. 5. Л. Флейшман, Ю. Абызов, Б. Равдин. – Станфорд, 1997.
[15] Грузенберг O. Из дневника юриста // Закон и суд, 1933 г., N 3.
[16] Gruzenbergam bija t. s. Nansena pase.
[17] Citāts no izdevuma: Русская печать в Риге: Из истории газеты Сегодня 1930-х годов. T. 5, С. 81.
[18] Turpat, c. 80–120.; Грузенберг О. О. Вчера. – Париж, 1938.
[19] Pirmkārt, te tiek minēti bijušā Senāta Krimināllietu kasācijas departamenta virsprokurora biedra A. Lazarenko (А. Н. Лазаренко) veikums, kuram, kā 1933. gada 7. numurā rakstīja O. Gruzenbergs, „brīnumainas sagadīšanās dēļ izdevās saglabāt lielāko daļu 1917. gada tiesvedības un kriminālprocesa komisijas protokolus”.
[20] Грузенберг O. Из дневника юриста // Закон и суд, 1930 г., N 11–12.
[21] Грузенберг O. Из дневника юриста // Закон и суд, 1929 г., N 3.
[22] Гогель C. О привлечении женщин в состав присяжных заседaтелей // Закон и суд, 1930 г. N 10.
[23] П. Якоби. За и против суда присяжных // Закон и суд, 1933 г., N 4.
[24] Грузенберг O. Из дневника юриста // Закон и суд, 1932 г., N 7.
[25] Закон и суд. 1930 г., № 13, 14–15, 1931 г., № 18–19, 21–22.
[26] Par tiesību filozofijas jautājumiem rakstīja arī V. Sinaiskis un M. Lazersons, kurš 1933. gadā Berlīnē publicēja nelielu monogrāfiju vācu valodā par krievu tiesību filozofiju. Žurnāla „Jurists” 1934. gada 2. numurā V. Sinaiskis publicēja plašu recenziju par minēto grāmatu. Nedaudz agrāk, t. i., 1933. gada 6. numurā, žurnāla „Likums un Tiesa” bibliogrāfijas sadaļā bija publicēta ziņa par Lazersona grāmatas nākšanu klajā.
[27] Фридштейн B. Из области нового германского гражданского права // Закон и суд. 1934 г., N 2.
[28] Цит. По: П. И. Новгородцев. Восстановление святынь Об общественном идеале. – М., 1991. С. 560.
[29] LVVA, F. 3724, apr. 1, l. 5054.
[30] Skat.: Закон и суд. 1937 г., N. 2, 3.
[31] Закрытие журнала “Закон и суд” // Закон и суд. 1938 г., N 8–10.
Svetlana Kovalchuk
Oscar Gruzenberg: the Editor-in-chief of Magazine „The Law and Court” (1929–1938).
Summary
Per 1920–30 in the Latvian republic operated about some legal societies, there were in the Latvian, German and Russian languages magazines on right problems. Known Petersburg lawyer Oscar Gruzenberg became the editor-in-chief. The magazine "the Law and Court" was unique magazine in Russian in Latvia, but also for all Russian abroad. On its pages the widest spectrum of questions - from narrowly legal воросов to legal philosophy was discussed. Peter Jakobi, Joseph Shablovsky, Vasily Sinajsky, Nikolay Timashev, Sergey Zavadsky, Rudolf Frejman and many other scientists-lawyers became authors of articles of this edition.
