Собор святых Симеона и Анны в Елгаве

Ludmila Kļešņina

Jelgavas Svētā Simeona un Svētās Annas katedrāle. – Jelgava, Raiņa ielā 5.

Katedrāle būvēta laikposmā starp 1890. un 1892. gadu.

Arhitekts: Nikolajs Čagins, būvinženieris: Vīners.

Pirmais pareizticīgo dievnams Mītavā (Jelgavā) tika uzcelts laikposmā pēc 1711. gada, kad Krievijas cars Pēteris I licis izprecināt sava vecākā brāļa Ivana V meitu Annu Joanovnu (1693–1740) Kurzemes un Zemgales hercogam Frīdriham Vilhelmam. Hercogs esot solījis uzcelt Jelgavā pareizticīgo baznīcu, taču savas pāragrās nāves dēļ to neizdarījis. Neskatoties uz to, ka Annas Joanovnas dzīvesbiedrs miris pa ceļam no Maskavas uz Mītavu, jaunā atraitne pēc Pētera I prasības bija spiesta palikt Kurzemē. Hercogienei un viņas galminiekiem tika iekārtots pareizticīgo dievnams, kas iesvētīts par godu Kristus Apskaidrošanai. Vēlāk, kad Anna Joanovna bija kļuvusi par Krievijas Impērijas ķeizarieni, 1738. gadā galma baznīca pārvietota uz jauno pili, kas uzbūvēta pēc ķeizarines favorīta Ernsta Johana Bīrona (1690–1772) pavēles. 

1726. gadā, Annas Joanovnas valdīšanas laikā, viņas galma padomnieks Pēteris Bestuževs-Rjumins lika pie hercogienes pils uzcelt koka pareizticīgo baznīcu. Šis dievnams bija paredzēts parasto Mītavas pareizticīgo iedzīvotāju reliģiskajām vajadzībām. Tā kā Jelgavā jau bija Svētās Annas baznīca (luterāņu), pareizticīgo dievnamu iesvētījuši par godu svētajam taisnajam Simeonam Dievsaņēmējam un svētajai Pravietei Annai. Domājams, ka nelielās koka baznīcas ēka atradās tajā pašā vietā, kur patlaban atrodas pašreizējā. Pēc tam, kad Anna Joanovna bija aizbraukusi no Kurzemes un Zemgales, sv. Simeona un sv. Annas dievnams kļuvis par galveno Mītavā. 1750. gadā koka dievnama ēka jau bija stipri novecojusi un sakarā ar to tā tika izjaukta, un 1755. gadā uzcelta fahverka jeb pildrežģa baznīcas ēka ar četrstūrainais formas zvanu torni. Šī kulta celtne nostāvējusi līdz 1779. gadam.

1774. gada 23. jūnijā tika likti pamati arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1700–1771) projektētai mūra baznīcai, ko pabeidza un iesvētīja 1780. gadā. Mūra baznīcai bijis viens altāris, tā bija vienjoma zāles tipa ēka, ar plakanu koka pārklājumu, ēkas ārsienas bija pārklātas ar apmetumu. Virs dievnama apjoma pacēlās neliels koka jumols, kas apšūts ar dzelzs seguma loksnēm un nokrāsots, virs narteksa (nartekss – baznīcas daļa, kas kalpo kā priekštelpa, ieejot baznīcā – tulkot. piezīme) tika uzbūvēts akmens zvanu tornis ar torņa pulksteni. Kupolu forma un fasāžu pieticīgais dekors tika risināti baroka stilā. Uz šo dievnamu pārnesa trīsrindu ikonostasu no vecās pildrežģa baznīcas. Pēc Rastrelli projekta būvētā baznīcas ēka nostāvējusi 110 gadus –  līdz 1890. gada 12. februārim. 1850. gadā Jelgavas sv. Simeona un sv. Annas baznīcai tika piešķirts katedrāles statuss. 

19. gadsimta beigās katedrāles ēka vairs nespēja uzņemt visus strauji palielinājušās draudzes locekļus. Tādēļ ar Krievijas imperatora Aleksandra III finansiālo atbalstu pēc arhitekta Nikolaja Čagina (1823–1909) projekta tika uzsākti jauni būvdarbi. Vecā akmens dievnama sienas un altārdaļa daļēji tika iekļautas jaunās ēkas apjomā, taču tās veidols pavisam nelīdzinājās nelielajai Rastrelli baznīcai. Svinīga lielā dievnama iesvētīšana notikusi 1892. gada 14. novembrī. 

Jelgavas katedrāles ēka ir celta krievu stilā, apvienojot to ar eklektikas stila formām. Ēkas arhitektoniskajā veidolā ir vērojamas arī modernā stila (jeb Art nouveau) iezīmes. Lielais ķiverveida kupols veido celtnes centrālā cilindra noslēgumu, centrālais cilindrs balstās uz vecā dievnama sienām, kuras ir pārbūvētas, piešķirot tām arku formu. Četros ēkas stūros atrodas pakāpienveida trompi (jeb nišvelves). Divi mazo kupolu pāri vainago sānu piebūves, kuras paplašina dievnama apjomu. No rietumu puses ir piebūvēts zvanu tornis, torņa noslēgumu veido teltsveida kupols; virs priekšnama slejas divi nelielu sīpolveida jumolu pāri. Plašs interjers atveras dievnama apmeklētājiem, kaut gan no ārpuses ēka pavisam nešķiet tik liela un tā harmoniski iekļaujas apkārtējā pilsētas vidē. Sākotnēji katedrālē tika uzstādīts trīsrindu ikonostass.  

Otrā pasaules kara laikos Jelgava nonāca aktīvas karadarbības zonā. 1944. gada augustā katedrāle tika sagrauta. Draudzes locekļi pārgāja uz Jelgavas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcu. Katedrāles drupas tika nacionalizētas. 

Pēc Otrā pasaules kara beigām dievnama drupās tika ierīkota tirdzniecības pārvaldes noliktava. 1957. gadā pilsētas varas pārstāvji pieņēma lēmumu nojaukt kulta celtni, taču no iznīcības katedrāli glābis izcilā arhitekta F. B. Rastrelli vārds – sakrālais objekts tika atzīts par arhitektūras pieminekli. Vēlāk bija izstrādāts arhitektūras pieminekļa konservācijas projekts, uzskicēti koncertzāles meti, par ko bija nolemts pārveidot sakrālo celtni. Tomēr rekonstrukcijas darbi tā arī netika īstenoti. Drūmās drupas aiz iežogojuma bojāja skatu uz pilsētas centru, nekur citur Latvijā vairs nebija vērojamas šādas “kara sekas”. 1983. gadā tika sākta gatavošanās spridzināšanas darbiem. Dievnama sienās tika izurbti šurfi, tajos ievietota sprāgstviela. Taču sabiedrības pārstāvji iebilduši pret šādu barbarisku risinājumu, dievnams atkal tika glābts.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Jelgavas katedrāles ēku atdeva Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai, tika uzsākti dievnama atjaunošanas darbi (1993–2003). Daudz pūļu atjaunošanas darbu īstenošanai bija veltījis t. Serafims Šenroks. Pavecs priesteris pats kāpis uz sastatnēm, organizējis būvdarbus, meklējis sponsorus, apspriedis metus ar projekta autoru un mākslinieku. Draudzes vecākais un hieromūks t. Jevgeņijs Rumjancevs snieguši palīdzību, lai varētu veikt vissarežģītākos nesošo konstrukciju atjaunošanas darbus; tika ierīkota ēkas apkures sistēma. Iepriekšējā katedrāles interjera atjaunošanas uzdevums netika izvirzīts, sakarā ar materiālajām grūtībām dievnama drupu zinātniskā izpēte netika veikta. Pēc t. Serafima Šenroka iniciatīvas tika izmantoti bijušā Rīgas svētā Alekseja klostera ikonostasa fragmenti. Jauns ikonostass ir darināts brīvaja stilā un formās, neņemot vērā katedrāles fasāžu stilistiku. Sakarā ar to dievnama interjera un eksterjera harmoniskā viengabalainība tika zaudēta. 

Patlaban Jelgavas pareizticīgo katedrāle pārsteidz ar ārsienu baltumu un zilo kupolu košumu, sakrālā celtne ir kļuvusi par pilsētas rotu, un pat nav iespējams noticēt tam, ka pavisam nesen šajā vietā atradās drupas. Jelgavas katedrāles galvenais altārgalds ir iesvētīts par godu svētajam taisnajam Simeonam Dievsaņēmējam un svētajai Pravietei Annai; sānaltāris – par godu svētajam Aleksijam, Dieva cilvēkam. Katedrāles zvanu tornī ir iekārti deviņi zvani.

Ludmila Kļešņina

 

No 2016. gada Svēto Simeona un Annas katedrālē atrodas Augstisvētītā Jelgavas bīskapa Jāņa, Rīgas eparhijas vikāra katedra.

 

Jelgavas katedrālē kalpojuši šādi ievērojami garīdznieki un bīskaps:

1885.–1910. gadā – t. Georgijs Ružencevs (1841–?);

1920.–1922. gadā – t. Sergijs Jefimovs (1878–1966);

1936. gadā – t. Nikolajs Trubeckojs (1907–1978);

1936.–1940. gadā –  t. Romāns Passīts (1875–1941);

1941.–1944. gadā – t. Jānis Baumanis (1908–1985);

1994.–2004. gadā – t. Serafims Šenroks (1922–2004);

2012.–2014. gadā – igumens, 2014.–2016. gadā – arhimandrīts Jānis (Sičevskis), patlaban – Jelgavas bīskaps Jānis.

 

Informācijas avoti:

«Jelgavas baznīcas». – Izglītība, 1992. g.;

«Выборка из сведений, доставленных Императорскому Московскому археологическому обществу православным духовенством по распоряжению рижского архиепископа Арсения.» – Москва, 1896. 

https://memorialservices.lv/ru/jelgavas-sv-simeona-un-sv-annas-pareizticigo-katedrale

https://www.draugiem.lv/latvijasbaznicas/gallery/?pid=424577112