Староверческий храм Благовещения Пресвятыя Богородицы и святителя Николы в Гайке
Ludmila Kļešņina
Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas un Svētītāja Nikolaja vecticībnieku dievnams Gajokā (Daugavpilī). - Daugavpils, Jaunā iela 5.
Ēka būvēta laikposmā starp 1886. un 1907. gadu.
Mežainajā apvidū Daugavas labajā krastā (patlaban tas ir Daugavpils mikrorajons - Gajoks) vecticībnieki bija apmetušies jau sen. Kad 1883. gadā tika pieņemts likums, kas ļāvis vecticībniekiem celt lūgšanu namus, kuriem nebija kulta ēku ārējo pazīmju, tirgotājs Kondratijs Molčanovs ziedojis daļu no savas zemes lūgšanu nama celšanai. Šajā lietā aktīvi darbojies un to virzījis viņa dēls – Ivans Molčanovs. Viņam nācās doties ar lūgumrakstiem uz guberņas pilsētu Vitebsku un pat uz Krievijas impērijas galvaspilsētu - Sanktpēterburgu. 1884. gadā atļauja būvniecībai tika saņemta.
Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas un Svētītāja Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams tika būvēts par pilsētnieku - tirgotāja G. Vasiļjeva, Astratovu, Kapustinu, Trifonovu ģimeņu u. c. - saziedotajiem līdzekļiem. Kondratijs Molčanovs ziedojis naudu ikonām un dievkalpojumu piederumiem.
1886. gada 30. martā lūgšanu nams tika iesvētīts. Saglabājies tā projekts. Tā bija izturīga un grezna vienstāva akmens ēka ar divslīpju jumtu; plānā – ar priekštelpu un kvadrātveida zāli. Ēkas austrumdaļa un rietumdaļa tika izceltas ar rizalītiem, dienvidu un ziemeļu fasādē izbūvēti frontoni. Ārsienas vainagojusi arkveida frīze. Raksturīgo kulta pazīmju ēkai nav bijis. Šī lūgšanu nama daļa ir saglabājusies bez pārbūvēm līdz pat mūsdienām.
Pēc 20 gadiem, 1906. gadā, pēc dekrēta “Par iecietības pret citu ticību pamatu nostiprināšānu” izsludināšanas lūgšanas namam tika piebūvēts pagaidu koka zvanu tornis ar 5 zvaniem, virs jumta uzstādīts neliels jumols. 1907. gadā pirms Lieldienām uzbūvēts jauns ķieģeļu zvanu tornis, uzstādīts liels kupols un piebūvēts dekors kokošņiku veidā (kokošņiks - noapaļots vai ķīļveida dekoratīvais ārsienu elements tradicionālajā Krievijas arhitektūrā, pēc formas atgādina attiecīgo neprecēto jaunavu galvastērpu Senajā Krievzemē - tulkot. piezīme). Zvanu torņa arhitektoniskais risinājums bija meistarīgi saskaņots ar iepriekšējā lūgšanu nama formām.
Vissv. Dievmātes Pasludināšanas un Sv. Nikolaja vecticībnieku dievnams bija kļuvis par vienu no skaistākajām Daugavpils kulta celtnēm. Dievnama arhitektoniskajā veidolā ir skaidri saredzama augsti profesionāla arhitekta roka. Gajoka akmens zvanu torņa, kā arī Grebenščikova kopienas Rīgas dievnama augstā zvanu torņa prototipu iespējams saskatīt, ja aplūkot Maskavas Kremļa Ivana Lielā zvanu torni. Interesanti, ka Rīgas vecticībnieku dievnama zvanu tornis tika uzcelts gadu agrāk, 1906. gadā, pēc arhitekta Aleksandra Šmēlinga projekta. Gajokas zvanu tornis mēroga ziņā ir mazāks, taču abu zvanu torņu formas ir ļoti līdzīgas, it kā tās ir radītas “vienā rokrakstā”. Sakarā ar to varētu izvirzīt versiju, ka arī Gajoka zvanu torni ir projektējis pazīstamais Rīgas arhitekts.
1914. gadā bija sācies Pirmais pasaules karš. 1915. gadā Gajoka dievnama zvani un dievkalpojumu piederumi tika evakuēti uz Krieviju.
1922. gadā vecticībnieku dievnams bija stipri cietis plūdos. Uzsākot dievnama atjaunošanu, draudzes locekļi atcerējušies par zaudētiem zvaniem. 1929. gadā bija notikusi divu vecticībnieku draudžu – Gajoka un Vecās Forštates – sapulce, kurā tika nolemts sūtīt delegātus uz Padomju Krieviju, lai varētu sameklēt evakuēto īpašumu.
Padomju valdība bija veicinājusi meklējumu norisi. Pilnvarotie K. Volosovs un D. Hutelionoks atraduši sava dievnama dievkalpojumu piederumus (pēc dažādiem informācijas avotiem – vai nu Vladimiras guberņas Gorohovecā, vai nu Krasnijas pilsētā). Zvani netika atrasti, taču to vietā viņi saņēmuši citus, to starpā - 1756. gadā izgatavoto lielo zvanu Triju Svētītāju baznīcai, kas atradusies pie Sarkanajiem vārtiem Maskavā (šis zvans svēris vairāk nekā tonnu). Atgūtie zvani un dievkalpojumu piederumi iesvētīti 1929. gada 26. aprīlī.
Otrā pasaules kara laikā, 1941. gadā, nacistu iebrukuma laikā Gajoka vecticībnieku dievnams sadedzis. Glābt izdevās tikai dažas senas grāmatas un ikonas. Dievkalpojumi turpinājušies namā, kas atradās pie dievnama un nebija cietis ugunsgrēkā. 1947. gadā Gajoka dievnams tika otrreiz atjaunots.
Gajoka vecticībnieku dievnama interjērs ir tradicionāls. Lūgšanu telpas iekšsienas sedz koka velves, kas ir iekļautas jumta konstrukcijā; rietumu daļā atrodas kores. Trīsrindu ikonostass ir sastādīts no liela daudzuma dažādām ikonām.
Informācijas avoti :
Старообрядческий поморский церковный календарь на 1997 год (Vecticībnieku Pomoras baznīcas kalendārs 1997. gadam), 91.-92. lpp.;
Алексей Гузик, Алексий Жилко «Старообрядческие храмы Даугавпилса» (Aleksejs Guziks, Aleksijs Žilko. “Daugavpils vecticībnieku dievnami”), 73. – 81. lpp.;
«Поморский вестник»/ “Pomoras Vēstnesis” № 19, 2006.
