Jevgeņijs Kļimovs

Jevgeņijs (Eižens) Kļimovs (1901. g. 8. maijā Jelgavā, Krievijas impērijā – 1990. g. 29. decembrī Ņujorkas štatā, ASV) – mākslinieks.

Jevgeņija Kļimova liktenis ir cieši saistīts ar Latviju. Te viņš nāca pasaulē, te studēja Mākslas akadēmijā, te kļuva par mākslinieku un pedagogu, atstājot aiz sevis lieliskus audzēkņus.

Jevgeņijs Kļimovs dzimis 1901. gadā Mītavā (tagad Jelgava), toreizējās Kurzemes guberņas lielākajā pilsētā. Viņa bērnība aizritēja dažādās Baltijas pilsētās un Varšavā. Skolas laiks pagāja Sanktpēteburgā. Ģimnāziju viņš beidza dienvidos, Novočerkaskā, bet pirmos patstāvīgos soļus spēra Rīgā, jaunās Latvijas Republikas galvaspilsētā

Sekojot ģimenes tradīcijām, Jevgeņijs Kļimovs nolēma kļūt par arhitektu, taču viņam, nelatvietim ar sliktām latviešu valodas zināšanām, šis izglītības ceļš bija slēgts. Tāpēc viņš iestājās Mākslas akadēmijas Figurālās glezniecības darbnīcā pie profesora Jāņa Tilberga.

Jānis Tilbergs savulaik bija mācījies Pēterburgas Mākslas akadēmijā un īpašu uzmanību pievērsa precīzam zīmējumam. Jevgeņijs Kļimovs no Latvijas Mākslas akadēmijas iznāca (1929. gadā) kā nepārspējams zīmētājs un smalks gleznotājs. Mākslas vēstures kursu viņam lasīja profesors Boriss Vipers, krievu zinātnieks ar pasaules vārdu.

Taču pieticīgajā Latvijā izdzīvot ar „tīro” mākslu bija neiespējami. Kļimovs atrada sevi pedagoģiskajā darbā. Vairāk nekā desmit gadus viņš pasniedza zīmēšanu un mākslas vēsturi Lomonosova (vēlāk – Valsts krievu) ģimnāzijā. Un vienlaikus izpaudās arī kā gleznotājs.

Baltijā Kļimovs meklēja savu, krievisko cilvēku, tradīcijas un pagātni. Viņa litogrāfiju albumi atspoguļo ne tikai pazīstamus (un nezināmus) Vecrīgas un citu Latvijas pilsētu stūrīšus, bet arī tolaik Igaunijas sastāvā iekļautā Pečoru novada skatus. Izborskas senā klostera drupas, Pleskavas – Pečoru klostera baznīcas, krievu sādžiņas – to visu Kļimovs ar lielu mīlestību skicēja un gleznoja savos audeklos. Rīgā izdotais viņa albums „Pa Pečoras novadu” saņēma pozitīvas cilvēku atsauksmes, tostarp no tādiem krievu kultūras pārstāvjiem ārzemēs kā filosofs Ivans Iļjins, rakstnieks Ivans Šmeļovs, mākslinieks un mākslas zinātnieks Aleksandrs Benuā.

Desmit pirmskara gados Kļimovs izdeva deviņus litogrāfijas albumus. 1939. gadā iznākušajā Latvijas tēlotājas mākslas izziņu grāmatā māksliniekam veltīts atsevišķs raksts, kurā viņa daiļrade guvusi augstu novērtējumu.

Daudz spēka mākslinieks veltīja ikonu glezniecībai, seno ikonu pētīšanai un restaurācijai. Viņš tika uzskatīts par „pieredzējušu, zinošu un apgarotu ikonu gleznotāju”, kura stilam raksturīga „stingra attieksme pret kompozīciju, precīzs zīmējums, gaišs un priecīgs kolorīts”. Kopdarbībā ar Juriju Rikovski Kļimovs Rīgas Svētā Jāņa priekšteča pareizticīgo baznīcā izveidoja ielu sienas fresku „Trīsvienība”. Mozaīkas tehnikā tapa Jāņa Kristītāja tēls, kas rotāja Pokrova pareizticīgo kapsētas kapliču.

Kara laikā Jevgeņijs Kļimovs turpināja strādāt. Pasniedza ģimnāzijā, daudz braukāja apkārt un visur zīmēja, - it kā gribēdams atvadīties no Dzimtenes. 1942. gadā Rīgā viņš taisīja skices mozaīkas ikonai „Svētā Trīsvienība” (pēc A. Rubļova motīviem), lai pasniegtu kā dāvanu Pleskavas Svētās Trīsvienības katedrālei. Par saviem līdzekļiem vienā no labākajām Eiropas darbnīcām pasūtīja ikonas tehnisko izpildījumu. Brīnumainā kārtā gatavā ikona sasniedza savu adresātu.

1944. gadā, saņemot Prāgas N. Kondakova Arheoloģiskā institūta ielūgumu ieņemt ikonu restauratora vietu, mākslinieks pameta Latviju. Kā izrādījās, uz visiem laikiem. Apceļojot daudzas Eiropas pilsētas, viņš kopā ar ģimeni devās uz Kanādu, kur aizvadīja savas dzīves otro pusi.

Ziemeļamerikā Kļimovs turpināja mākslinieka un pedagoga darbu. Šeit, tāpat kā Latvijā, viņu gaidīja atzīšana. Izziņu krājumā „Kanādas mākslinieki” (1971) īpaši uzsvērts Jevgenija Kļimova ieguldījums šīs valsts mākslas dzīvē. Kļimovs ir vairāk nekā 300 publikāciju autors, starp kurām izceļas grāmata „Krievu mākslinieki”, kas pirmoreiz izdota 1974. gadā Ņujorkā.

„Krievu māksliniekiem,” raksta autors, tādējādi vienlaikus uzsverot arī savu kredo, „glezniecība nekad nav bijusi vaļasprieks vai rotaļa, bet gan savu jūtu atklāšana Dieva un dabas skaistuma priekšā, nepieciešamība apzināties savu nacionālo raksturu, savu vēsturisko pagātni. Krievu mākslinieks tic, ka māksla ir saistīta ar tikumību un patiesības slāpēm, ka skaistums, labsirdība un īstenība nevar pastāvēt atsevišķi, katra par sevi, bet gan tikai kopsakarā.”

„Ir cilvēki, atmiņas par kuriem attīra dvēseli,” rakstīja kāds no Jevgeņija Kļimova tuviem paziņām. Viņa mākslai piemīt tieši šī neparastā īpašība.

P.S.

Jevgenija Kļimova dzimtas vēsturei ir vērts pievērsties, jo ģimenes tradīcijas vairākkārt ir noteikušas mākslinieka likteni.

Pa tēva līniju skatoties, ieraugām, ka mākslinieka vecvectēvs Ivans Kļimovs (1811–1883) bija pazīstams Pēterburgas arhitekts, akadēmiķis. Viena šīs brīnišķīgās pilsētas šķērsiela nosaukta viņa vārdā. Arī mākslinieka vectēvs bija pazīstams inženieris-arhitekts Aleksandrs Kļimovs (1841–1887). Tāpēc nebūtu jābrīnās, ka Jevgēnija jaunības sapnis bija kļūt par arhitektu. Taču apstākļi sagadījās tā, ka viņš tomēr izvēlējās glezniecības un mākslas vēstures ceļu.

Nākamā mākslinieka tēvs, arī Jevgenijs Kļimovs, negāja pa sava vectēva un tēva pēdām. Viņš absolvēja Pēterburgas Universitātes Juridisko fakultāti. Tomēr varētu teikt, ka šī izvēle nesniedza viņam patiesu gandarījumu. Visā savas dzīves garumā viņa aizraušanās bija dažnedažādi kultūras pasākumi, kuros viņš iesaistīja arī savus dēlus. Gadu pēc universitātes beigšanas viņš atstāja galvaspilsētu un pieņēma Mītavas (Jelgavas) apgabaltiesas tiesu sekretāra palīga amatu. 1893. gadā Jelgavā Jevgēnijs Kļimovs salaulājās ar Mariju Kunci (1870–1949), šeit piedzima arī viņu dēli Konstantīns (1896–1974), Georgijs (1895–1967), Pāvels (1899–1970) un jaunākais Jevgenijs (1901–1990).

Jevgeņijs A. Kļimovs ar dzīvesbiedri Mariju (dzimusi Kunce) un bērniem Georgiju un Konstantīnu. Jelgava, 1897. g. Alekseja Kļimova arhīvs

1895. gadā J. Kļimovs pārgāja darbā Kurzemes Akcīzes pārvaldē, 1903. gadā kļuva par akcīzes inspektoru Liepājā, uz turieni pārcēlās dzīvot visa ģimene. Liepājā Kļimovu ģimene dzīvoja līdz 1911. gadam. Šeit Jevgēnijs Kļimovs, jaunākais, guva pirmās skolas gudrības. Tajā gadā J. Kļimova tēvs tika pārcelts darbā uz Varšavas guberņu un uz veseliem desmit gadiem Kļimovu ģimenei pārtrūka saikne ar Latviju.

***

Ne mazāk interesanti ir mākslinieka raduraksti pa mātes līniju, viņa priekštecis bija pazīstamais kariešu meistars Johans Kunsts, kurš tika atvests no Vācijas darbam Krievijas imperatora galmā. Ar laiku pārkrievojušies pēcnācēji sāka saukties uzvārdā Kunce. Mākslinieka vectēvs bija ārsts, Jurjevas Universitātes beidzējs Aleksandrs Kunce (1843–1911), kurš savas karjeras sākumā strādāja Nahodkā, Tālajos Austrumos. Tur viņš apprecējās ar Usūrijas kazacieti Tatjanu Fedorejevu.

Aleksandrs Kunce – Jevgeņija Kļimova vectēvs. Maskava, 1900.tie gadi. Tatjana Kunce (dzimusi Fedorejeva) – Jevgeņija Kļimova vecāmāte. Maskava 1870.-80. gadi. Alekseja Kļimova arhīvs

Tālajos Austrumos piedzima viņu vienīgā meita Marija, kura vēlāk kļuva par mākslinieka Jevgeņija Kļimova māti. Ievērības cienīgs fakts bija tas, ka vecāki sūtīja Mariju septiņu gadu vecumā vienu, bez pavadītāja doties ceļā no Tālajiem Austrumiem uz Pēterburgu mācīties. Pēc kāda laika laulātais pāris pārcēlās uz Krievijas Eiropas daļu. Aleksandrs Kunce strādāja par ārstu Simbirskā, Brestļitovskā, pēdējā viņa darbavieta bija Možaiskā, kur viņš arī nomira.

Fragments no T. Feigmanes raksta “Латвия в судьбе художника Евгения Климова”. Astotie Pleskavas novadpētniecības lasījumi. Pleskavā 2018. gada 12.–14. oktobrī. 1. sēj. – Псков: Псковский государственный университет, 2018, стр. 107–115.

***