Nikolajs Bogdanovs-Beļskis
Nikolajs Bogdanovs-Beļskis (1868.g. 8./20. decembrī Smoļenskas guberņā, Krievijas impērijā – 1945.g. 19. februārī Berlinē, Vācijā) – portretists un ainavists.
Nikolajs Bogdanovs-Beļskis dzimis Beļskas apriņķī (vēlāk dzimtā apriņķa nosaukums tika pievienots viņa uzvārdam). Nikolajs bija laukstrādnieces ārlaulības dēls. Vēl bērns būdams, viņš izgrieza no koka figūriņas, bet kopumā viņa bērnības tekas maz atšķīrās no dzimtās sādžas vienaudžu dzīves. Pārmaiņas viņa liktenī notika tad, kad kaimiņmuižā Tatevo atbrauca Maskavas profesors S. Račinskis, kas nolēma nodarboties ar lauku skolu organizēšanu. Drīzumā profesors ievēroja apdāvināto skolnieku, paņēma viņu pie sevis un veicināja zēna turpmāko attīstību. S. Račinska atbalstīts, Nikolajs iestājās Maskavas Glezniecības, Tēlniecības un Arhitektūras skolā. Pēc šīs skolas absolvēšanas jaunais mākslinieks iestājās Sanktpēterburgas Mākslas Akadēmijā, kur studēja izcilā krievu mākslinieka I. Repina klasē. Kopš 1890. gada Nikolajs Bogdanovs-Beļskis bija pastāvīgs „peredvižņiku” izstāžu dalībnieks. Gandrīz visiem N. Bogdanova-Beļska mākslas darbiem ir raksturīgs šī mākslas virziena stils un garīgais saturs.
Viens no pirmajiem N. Bogdanova-Beļska izcilajiem mākslas darbiem bija glezna „Topošais mūks” («Будущий инок»), kura uzreiz padarīja viņu slavenu. Šo gleznu iegādājās Krievijas ķeizariene Marija Fjodorovna. Mākslinieks saņēma virkni pasūtījumu atkārtot šo gleznu, uzgleznojot kopijas, tai skaitā arī no M. Tretjakova. (1991. gadā vienu no šīs gleznas kopijām Latvijas Mākslas muzejam uzdāvināja bijušais rīdzinieks, baltvācietis G. Karnavals (sk. „Māksla”, 1992., Nr.2, 12. lpp.).
20. gadsimta sākumā Nikolaja Bogdanova-Beļska gleznas bija ne tikai eksponētas Krievijas lielākajos muzejos, bet šie muzeji arī tās iegādājās. Tā, pasaulslavenā Tretjakova galerija iegādājās glezu „Sarežģīts uzdevums” («Трудная задача»), Aleksandra III muzejs (patlaban A.S. Puškina v.n. Valsts Tēlotāja mākslas muzejs Maskavā) iegādājās gleznas „Eļļas svaidīšana” («Соборование»), „Svētdienas dziedāšana lauku skolā” («Воскресное пение в сельской школе»). Tieši tajā pat laikā Nikolajs Bogdanovs-Beļskis atklāja sevī portretista talantu. Viņš bija gleznojis cara Nikolaja II, lielkņaza Sergeja Aleksandroviča, ķeizarienes Marijas Fjodorovnas, kā arī daudzu cara galminieku portretus. Nikolajs II iegādājās mākslinieka gleznas „Dambretes spēle” («Игра в шашки») un „Lasīšana lauku skolā” («Чтение в сельской школе»).
1903. gadā par izciliem panākumiem glezniecībā Nikolajs Bogdanovs-Beļskis tika godalgots ar visaugstāko apbalvojumu Krievijas mākslas pasaulē – akadēmiķa nosaukumu, bet 1914. gadā viņam tika piešķirts Mākslas Akadēmijas īstenā locekļa nosaukums. Mākslinieka gleznas sekmīgi tika eksponētas lielākajos ārvalstu muzejos.
Monarhijas sabrukums, Oktobra revolūcija un lielinieku nākšana pie varas Krievijā kļuva māksliniekam par spēcīgu satricinājumu. Nikolajs Bogdanovs-Beļskis pameta dzimteni un 1922. gadā apmetās uz dzīvi Rīgā. Dzīvojot un strādājot Latvijā, mākslinieks palika uzticīgs agrāk izredzētajām tēmām. Viņš gleznoja savai sirdij tuvas lauku ainavas, zemnieku bērnu portretus. Īpaši tīkama mākslinieka dvēselei šķita Latgale. «Latvija vispār ir ļoti gleznaina, - konstatēja N. Bogdanovs-Beļskis, - un it īpaši Latgale. Tās daba atgādina man Smoļenskas guberņas ziemeļu daļu, kur es esmu dzimis un pavadījis savu bērnību» (sk. „Dļa Vas”, 1940., №17).
Nikolajam Bogdanovam-Beļskim, kā arī citiem krievu māksliniekiem, kas strādāja Latvijā, patika pavadīt vasaru Rēzeknes apriņķa Voščiņinu muižā «Loborža». Tur viņš sadraudzējās ar zemnieku bērniem, daudzi no kuriem kļuva par viņa modeļiem.
«Teicamas novērošanas spējas, ātra un padziļināta prasme tvert mainīgos sejas vaibstus, izprast cilvēka būtību, noteikt viņa personību, izvēlēties krāsas, padarīt caurspīdīgo par caurspīdīgu, atdzīvināt nedzīvu materiālu, iedvest dvēseli nedzīvos priekšmetos un piespiest tos runāt – šo mākslinieka un portretista sarežģīto uzdevumu Bogdanovs-Beļskis jau sen atrisināja tā, kā to spēj izdarīt tikai liels meistars, kā to spēj paveikt vienīgi pieredzējis un vērīgs psihologs» (sk. „Segodņa”, 1936.g., 5. janvārī), tā rakstīja par viņu slavenais kritiķis Pēteris Piļskis.
No 1922. līdz 1940. gadam Latvijā tika rīkotas septiņas Nikolaja Bogdanova-Beļska mākslas darbu izstādes. Viņa gleznu izstādes tika organizētas Belgradā, Prāgā, Kopenhāgenā, Berlīnē, Hamburgā, Helsinkos, Oslo, Tallinnā, Minhenē, Toronto (sk. „Dļa Vas”, 1940., №17). 1936. gadā mākslinieks tika apbalvots ar Latvijas augstāko apbalvojumu – Trīs Zvaigžņu ordeni.
Gleznu vidū, kuras mākslinieks bija uzgleznojis Latvijā, visplašāk pazīstamas ir šādas: „Apmeklējums” («Визит»), „Uz skolu” («В школу»), „Sapņotājs” («Мечтатель»), „Pirmā mācību stunda” («Первый урок»), „Viesojoties pie lasītājas” («В гостях у читательницы») un citas. Varāk kā divdesmit Nikolaja Bogdanova-Beļska makslas darbu atrodas Latvijas Mākslas muzeja fondos. Tomēr lielākā daļa viņa gleznu atrodas privātajās kolekcijās. 1943. gadā Rīgā klajā nāca N. Bogdanova-Beļska gleznu albums (sk. Z. Ligers. Bogdanoff-Belsky. - Riga, 1943).
1930. gadā Nikolajs Bogdanovs-Beļskis kļuva par krievu studentu korporācijas «Fraternitas Arctica» goda filistru.
1944. gadā smagi slimais mākslinieks kopā ar savu dzīvesbiedri Antoniju Erharti (baltvācieti) izceļoja no Latvijas.
Nikolajs Bogdanovs-Beļskis miris Berlīnē 1945. gada 19. februārī un tika apbedīts Tēgeles pareizticīgo kapos.
1991. gadā pēc ilgstoša pārtraukuma Latvijas Mākslas muzejā notika Nikolaja Bogdanova-Beļska mākslas darbu izstāde.
2016. gadā Latvijas Mākslas muzejā («Birža») no jauna veiksmīgi notika mākslinieka darbu izstāde, kurā tika eksponēti mākslas darbi no Latvijas un Vācijas kolekcijām.
Tatjana Feigmane
Нина Лапидус. Неувядаемый секрет популярности
Виктор Грибков-Майский (Россия). Богданов-Бельский и его удивительная судьба
Ilustrācijas tēmai
