Jevgeņiija Žigleviča

Jevgeņija Žigleviča (1921. g. 7. maijā  Rīgā, Latvijas Republikā – 2016. g. 5. maijā Vašingtonā, ASV) – publiciste, redaktore un tulks. No 1953. līdz 1973. gadam strādāja radiostacijā «Amerikas Balss».

Jevgeņija Žigleviča piedzima Rīgā. Rīgā absolvēja ģimnāziju, un 1944. g. Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti. Pēc Otrā Pasaules kara beigām J. Žigleviča nokļuva Amerikāņu okupācijas zonā Vācijā. Tur viņa uzstājās pārvietoto personu nometnēs, priekšā lasīdama dažādās valodās sacerēto dzeju un prozu. Turpināja studēt valodas Minhenes Universitātē. Pasniedza krievu valodu Amerikāņu kara skolā Oberamergauvā Bavārijā. 1952. g. emigrēja uz ASV. Kopš 1953. līdz 1973. g. strādāja kā daiļlasītāja un žurnāliste «Amerikas Balss» krievu nodaļā.

No 1964. līdz 1970. g. kopā ar Borisu Fiļipovu vadīja izdevniecību Inter-Language Literary Associates – Starptautiskā Literārā Sadraudzība. ILLA (SLS) mērķis bija starptautiskā komunicēšanās brīvības labad un, tostarp, to daiļdarbu izdošana krievu valodā, kas tika aizliegti vai par kuriem tika noklusēts PSRS.

J. Žigleviča rakstīja esejas daudzām viņas rediģētajām grāmatām. Viņas rediģēto grāmatu vidū: Aņņenkova „Manu tikšanos dienasgrāmata”(«Дневник моих встреч»)(1966.g.), E. Raisas „Zem nedzirdīgām debesīm”(«Под глухими небесами»)(1967.g.), J. Zamjatina sacerējumi (1967. un 1970.g.g.), V. Rozanova darbi (1967. un 1970.g.g.), pirmoreiz no vācu valodas pārtulkotajs Vasīlija Kandinska darbs „Par garīgo mākslā”(«О духовном в искусстве») (1967.g.), pirmais Džona Djūija darba „Brīvība un kultūra” (1968.g.) tulkojums no angļu valodas, Annas Ahmatovas «Rekviēma» atdzejojums uz latviešu valodu (1968.g.), Zigmunda Freida rakstu tulkojums no vācu uz krievu valodu (1969.g.). Pati viņa pārtulkoja no angļu valodas Tomasa S. Eliota pētījumu „Piezīmes kultūras jēdziena definīcijai”(«Заметки к определению понятия культуры») (1968.g.), šis darbs nekad agrāk netika tulkots uz krievu valodu. J.Ž. bija daudzu izdevumu līdzredaktore, tai skaitā Zabolocka sacerējumu(1965.g.), Ahmatovas kopoto rakstu (1965.-68.g.g.). Viņa nodarbojās ar daudzu izdevumu grafisko noformējumu. Sešu gadu pastāvēšanas laikā izdevniecība SLS (ILLA) laida klajā 45 grāmatas 56 sējumos.

1970.-tajos gados J. Žigleviča bija Parīzes laikraksta «Russkaja misļj» pastāvīgā darbiniece un pārsvarā rakstīja par literatūru angļu valodā, kā arī par amerikāņu dzīvi, teātri un kinomākslu.

Pēc 1975.g. J. Žigleviča kļūst par Londonas Overseas Publications Interchange (OPI) izdevumu līdzredaktori un dalībnieci: Marijas Škapskas dzejoļu (1979.g.), krājuma „Aleksandra Bloka piemiņai”(«Памяти Александра Блока»)(1980.g.), „Dostojevskim veltīto rakstu krājuma”(«Сборник статей о Достоевском»)(1981. g.), kā arī M. Vološina (izd. YMCA Press, Parīze, 1982.,1984.g.g.) un J. Zamjatina (Neimaņa izd., Minhene, 1982., 1986., 1988.g.g.) dzejoļu krājumus.

1970.–1980.g.g. J. Žigleviča bija žurnālu «Amerika» un «Dialog» krievu tulkojumu redaktore. Kopš 1986. gada viņa rediģēja no Ungārijas uz Itāliju emigrējušā salīdzinošās literatūrzinātnes profesora Attilas Faja darbu tekstus angļu valodā.

Kopā ar Borisu Fiļipovu 1990.-91. g. viņa izlaida audio kasešu sēriju par krievu literatūru, un piedalījās kā autore un izpildītāja (OPI publikācija, Londona, 1992.g.). J. Žigleviča rediģeja grāmatu „Tikšanās un pārdomas” («Встречи и размышления») (F. Stepuna izlases raksti), ievadot šo grāmatu ar savu eseju „Klusas tikšanās ar Stepunu”(«Безмолвные встречи со Степуном»)(OPI, Londona, 1992.g.).

Biogrāfiskie dati par Jevgeņiju Žigleviču tika ievietoti sekojošās vārdnīcās: «Dictionary of Соntinental Women Writers», “Who’s Who in America”, “Who’s Who in the World” un citās.

Jevgeņija Žigleviča apbalvota ar ASV Kongresa apbalvojumu žurnālistikas jomā (1964./65.g.g.). 1999. gadā saņēma no ASV Senāta Brīvības Medaļu.

Jevgeņija Žigleviča mirusi Vašingtonā 2016. gada 5. maijā.

Informācijas avoti:

Sk. 1920.-1930. gadu paaudzes likteņi emigrācijā. Apraksti un atmiņas. (Судьбы поколения 1920-1930-х годов в эмиграции. Очерки и воспоминания.) Redaktore sastādītāja Ludmila Flama. – Maskava: „Russkij Putj”, 2006., 32.-33. lpp.

Евгения Жиглевич. Семья Жиглевич.