Jēkabpils Svētā Gara vīriešu klosteris

Jēkabpils Svētā Gara vīriešu klosteris. – Jēkabpils, Brīvības iela 202.

Jēkabpils Svētā Gara vīriešu klosteri visticamāk dibinājuši mūki no Vitebskas vai Polockas 17. gadsimta pēdējā ceturksnī. Ik gadus pavasaros mūki ar laivām kuģojuši no Vitebskas lejup pa Daugavu uz Rīgu, lai garīgi aprūpētu pareizticīgos rīdziniekus.

17. gadsimta vidū Daugavas kreisajā krastā iepretim vācu pilij Kreicburgai (tagadējai Krustpilij) parādījās krievu Holmhofas brīvciems jeb sloboda. Brīvciemā dzīvoja loči un plostnieki. Viņi pludināja pa Daugavas upi baļķus, vadīja kuģus cauri bīstamām krācēm, nodrošinot preču pārvešanu no Lietuvas un Polijas. Tieši šeit pa upes kreiso krastu gāja Kurzemes hercogistes robeža. Brīvciema pastāvēšana bija ekonomiski izdevīga, un Kurzemes hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) deva brīvciemam tiesības “uzņemt pie sevis (uz pastāvīgu dzīvi) vienīgi uzticamus krievu izcelsmes ļaudis” un būvēt pareizticīgās baznīcas. No 1670. gada brīvciems ieguva pilsētas tiesības un Jakobštates (tag. Jēkabpils) nosaukumu.

Krievu–poļu–zviedru kara laikā (1654–1667) brīnumainā veidā tika atrasta Jakobštates (Jēkabpils) Vissvētās Dievadzemdētājas ikona. Saskaņā ar leģendu tas notika šādi: „Kad zviedri un saksieši kopīgiem spēkiem, kuģojot pa Daugavu, vajāja krievu karaspēku un jau atgriezās atpakaļ savā krastā, kāds saksietis vārdā Jakobs Gudinskis, katolis, pamanījis lejup pa Daugavu peldošu dēlīti, iedūris tajā savu šķēpu un, tādā veidā izvelkot to no ūdens, nesis uzdurtu uz tā paša šķēpa uzgaļa pāri Daugavai. Sasniedzot krastu, šis saksietis ieraudzījis uz savas rokas, ar kuru viņš turējis šķēpu, asinis un sākumā nodomājis, ka tās plūst no kaujā ar ienaidnieku iegūtās brūces. Uzmanīgi apskatījis roku un brūci neatradis, viņš pievērsa uzmanību šķēpam, turklāt viņš arī ieraudzījis, ka asinis tecējušas pa šķēpa kātu no uzdurtā uz šķēpa dēlīša, kas izrādījusies Dievmātes ikona. Šis neparastais apstāklis satriecis Gudinski, un viņš, pamanot uz ikonas pareizticīgo gleznojumu, atdevis to toreiz brīvciemā esošajai Georgija baznīcai, bet pats pieņēmis Pareizticību un apmeties uz dzīvi Jakobštatē.”

Ikona izrādījās brīnumdaroša. Tā arī kļuva par galveno svētumu vīriešu klosterī, kas ieguvis Svētā Gara nosaukumu atbilstoši jaunajam dievnamam, kuru uzbūvēja caurbraucējs tirgotājs Ratkevičs, godbijības mudināts, pēc tam, kad viņš pats bija ieraudzījis kādu no ikonas veiktajiem brīnumiem. Tas notika ap 1670.–1675. gadu. Svētā Gara koka dievnams tika uzcelts Daugavas krastā līdzās tur esošajiem Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja un Svētā Georgija Uzvarētāja koka dievnamiem. Klosteris dāvinājumā saņēma arī zemesīpašumus. 18. gadsimta sākumā, 1710. gadā, Jēkabpilī atradās krievu karaspēks ģenerālfeldmaršala grāfa Borisa Šeremetjeva (1652–1719) vadībā. Atzīmējot gadadienu kopš uzvaras Poltavas kaujā, grāfs uzdāvinājis klosterim Pelita folvarku (folvarks – pusmuiža Latgalē 18.-19. gs. – tulkot. piezīme) ar 80 hektāriem zemes un karaspēka lauka svētlietu – Dievmātes saliekamo ikonu “Zīmes Jaunava”.

Jaunajam klosterim nācas pretoties no Inflantijas (Latgales) nākušajam Ūnijas uzbrukumam. 17. gadsimta 80. gados uniāti (Grieķu Katoļu baznīcas piekritēji – tulkot. piezīme) tieši blakus pareizticīgo klosterim, uz tās pašas ielas sāka būvēt savu klosteri. Pēc hercoga Jēkaba nāves Kurzemē sākās pareizticīgo apspiešana, tika atceltas visas viņu tiesības un brīvības, skolas atdotas uniātiem. Pēc Ziemeļu kara (1700–1721) uniāti atņēma klosterim visas zemes un uzsāka atklātu karu ar pareizticīgiem mūkiem. Pret viņiem tika vērsta vardarbība, viņus piekāva, ieslodzīja uniātu klostera cietumā. Pareizticīgo klostera igumeni (priekšnieki) vairākkārtīgi sūdzējās par apspiešanu Jēkabpils pilsētas rātei un Kurzemes hercoga galmā Mītavā / Jelgavā esošajam Krievijas ministram. Sūdzības tika atstātas bez ievērības. Visu 18. gadsimtu pareizticīgo klosteris nīkuļojis, mūku brālības skaitliskais sastāvs bija neliels. 1769. gadā un 1773. gadā Jēkabpilī plosījušies ugunsgrēki, nodedzis uniātu koka klosteris, nodegusi arī Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca. 1774. gadā Svētītāja Nikolaja baznīca tika atjaunota, to uzbūvējot no akmens. 1795. gadā, pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai, Svētā Gara klosterim tika atdoti atpakaļ tā zemesīpašumi, atdzīvojās pilsētas saimnieciskā dzīve, nostiprinājās klostera materiālais stāvoklis.

1812. gadā Jēkabpili barbariski izpostījis franču karaspēks. Šeit izvietojās maršala Žaka Makdonalda (1765–1840) komandētā franču un prūšu karaspēka štābs, kas vadīja uzbrukumu Sanktpēterburgas virzienā. Pēc uzvaras pār Napoleonu un franču karaspēka padzīšanas vīriešu klosteris bija nonācis tik panīkušā stāvoklī, ka tā igumens priesteris-mūks Serafims bija spiests lūgt klosteri likvidēt. Ar Vissvētās Sinodes 1817. gada 30. aprīļa dekrētu Svētā Gara un Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja dievnami ar visu to kustamo un nekustamo mantu tika pārveidoti par pareizticīgo draudzi. Daļa mūku nebija pametusi bijušo klosteri un turpinājuši dzīvot pie baznīcām līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem.

Svētā Gara dievnams nostāvēja pamests 30 gadus. Par zīmēm, kas norādījušas uz dievnama atjaunošanas nepieciešamību, kalpoja divi tā laika notikumi. 1878. gadā Jēkabpilī pie pašām klostera sienām izcēlās drausmīgs ugunsgrēks. Ugunsgrēka laikā Jakobštates (Jēkabpils) Vissvētās Dievadzemdētājas brīnumdarošā ikona lūgšanu dziesmu pavadībā tika pārnēsāta apkārt žogam, un vējš mainījis virzienu, neļaujot ugunij piekļūt senajam dievnamam. 1881. gadā ugunsgrēks izcēlās bijušā klostera teritorijā, nodega klostera igumena māja, tika bojāta Svētītāja Nikolaja dievnama ēka, bet senatnīgā Svētā Gara baznīca palikusi neskarta.

Svētā Gara baznīcas atjaunošana sākās 1882. gadā latviešu garīdznieka, virspriestera Rodiona Poiša vadībā. Baltijas Kristus Pestītāja un Dievmātes Patvēruma pareizticīgā brālība izsludināja līdzekļu vākšanu dievnama celtniecībai. Darbi sākās jau 1883. gada vasarā, un 1884. gada 1. novembrī notika svinīga jaunā dievnama iesvētīšana. Pamatu likšanas laikā zem vecās baznīcas grīdas un apkārt tai tika atrasti daudzi apbedījumi. Baznīcu uzcēla tās iepriekšējā vietā un precīzi tādu pašu pēc veidola un apmēriem: krustveida koka guļbūve, kuru vainagoja pieci kupoli. Dievnamā tika uzstādīti jauni ikonostasi, kuros izvietoja tā dēvētā „itāļu” manierē gleznotās vecās ikonas, kuras bija atjauninājis ikonu gleznotājs P. Zikovs. Baznīcas iesvētīšanu veicis Kijevas un Galīcijas metropolīts Platons (Gorodeckis; 1803-1891) kopā ar Rīgas un Jelgavas bīskapu Donātu (Babinski-Sokolovu; 1828–1896) un Kauņas bīskapu Sergiju (Spasski; 1830–1904). Celtniecības darbi noritējuši vācu izcelsmes arhitekta, Pēterburgas Mākslas akadēmijas īstenā locekļa Roberta Augusta Pflūga (1832–1885) un Vidzemes guberņas arhitekta Alekseja Kīzelbaša (ap 1850–1916) vadībā. Izdevumi sastādīja 27 000 zelta rubļu bez kokmateriālu izmaksām.

Jaunajam dievnamam bija lemts pastāvēt tikai divus ar pusi mēnešus. 1885. gada 16. janvārī ļaunprātīgas dedzināšanas rezultātā baznīca nodegusi gandrīz vai līdz pamatiem. Paglābt no uguns liesmām izdevās vienīgi Jakobštates (Jēkabpils) Vissvētās Dievadzemdētājas brīnumdarošo ikonu un baznīcas ikonu “Svētā Gara Nonākšana uz apustuļiem”. Abas ikonas tika novietotas Svētītāja Nikolaja baznīcā. Notikušais satrieca ticīgos visā Baltijā. Baltijas Kristus Pestītāja un Dievmātes Patvēruma brālība tūdaļ pat uzsāka līdzekļu vākšanu dievnama atjaunošanai, taču šoreiz jau visā Krievijas imperijas teritorijā. Bija iecerēts uzcelt pēc formas tieši tādu pašu baznīcu, taču to darināt nevis no koka, bet gan no akmens. Pusgada laikā bija savākti vairāk kā 62 000 rubļu, un 1885. gada 22. septembrī Rīgas un Jelgavas bīskaps Donāts ielika dievnama pamatakmeni. 1886. gadā Jēkabpili un dievnama jaunbūvi apmeklēja lielkņazs Vladimirs Aleksandrovičs (1847–1909) un viņa dzīvesbiedre lielkņaze Marija Pavlovna (1854–1920).

Līdz 1888. gada aprīlim galvenie dievnama celtniecības darbi bija pabeigti. 1888. gada jūnija sākumā dievnamā tika uzstādīts ozolkoka ikonostass un kioti (kiots – aizstiklots skapītis ikonu glabāšanai – tulkot. piezīme) dievnama ikonu un Vissvētās Dievadzemdētājas ikonas glabāšanai, šos kiotus bija izgatavojis Rīgas galdniekmeistars Bernharts. Ikonu izgatavošana bija pasūtīta Sanktpēterburgas Augšāmcelšanās Novodevičjes sieviešu klosterim. Dievnama apgleznošanu veicis Rīgas ikonu gleznotājs P. Zikovs. Viņš arī uzgleznojis Jēkabpils Vissvētās Dievadzemdētājas brīnumdarošās ikonas kopiju, attēlojot Dievmāti enģeļu paceltu debesīs virs pilsētas un dievnamiem.

Mūra dievnama svinīgā iesvētīšana notika 1888. gada 19. jūnijā, to veicis Rīgas un Jelgavas bīskaps Arsēnijs (Brjancevs; 1839–1914). Piedalīties dievnama iesvētīšanas ceremonijā atbrauca pareizticīgie no Sanktpēterburgas, Maskavas, Rīgas, Tallinas, Tartu, Pleskavas, Narvas, Vitebskas, Polockas, Tihvinas – dažādu kārtu ļaudis, viņu vidū bija 100 goda viesu. Jēkabpilij tās bija neaizmirstamas svinības sava mēroga un reliģiskās pacilātības ziņā. Krusta gājienā no Vissvētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) dievnama tika pārnesti antiminss (altāra sega, kurā ir iešūtas relikvijas un uz kuras attēlotas Kristus ciešanu un apglabāšanas ainas – tulkot. piezīme) un svētie pīšļi; no Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja dievnama tika pārnesta Jakobštates (Jēkabpils) Vissvētās Dievadzemdētājas brīnumdarošā ikona. Dievnama labā spārna sānu altāris par godu Vissvētās Dievmātes Piedzimšanai tika iesvētīts 1890. gada 24. jūnijā, kreisā spārna sānu altāris par godu svētajiem apustuļiem Pēterim un Pāvilam tika iesvētīts 1892. gada 20. septembrī.

Svētā Gara baznīca ir saglabājusies līdz mūsdienām bez pārbūvēm. Tās plānojums ir risināts krusta veidā.Vidū virs krustveida apjoma atrodas kupola pamata cilindrs, kuru vainago liels kupols. Trim dievnama pamatapjoma “krusta galiem” ir skaldņa forma, ceturtais ir taisnstūrveida. Visi krustveida pamatapjoma gali, tajā skaitā arī altāra skaldņveida apsīda, ir vienāda augstuma, tos noslēdz neliela augstuma daudzslīpju jumti un vainago jumoli. Galvenā altāra sānos esošie nelielie sānaltāri arī ir veidoti skaldņa formā, taču tie nav tik augsti un, kā redzams, pēc savas formas atkārto koka baznīcas guļbūves formu. Četri mazo jumolu pamata cilindri ir aizsegti, logi ir izbūvēti vienīgi lielā kupola pamata cilindrā. Mazajiem jumoliem, kas izvietoti uz ziemeļu–dienvidu un rietumu–austrumu virziena asīm, ir raksturīga barokāla forma. Dievnams būvēts no ķieģeļiem, tā „svītrainās” fasādes ir apdarinātas dzelteniem ķieģeļiem ar vāpētiem ielaidumiem un ornamentālām frīzēm. Logi rotāti ar daudzveidīgu formu betona apmalēm. Dievnama lievenis izbūvēts kā plaša terase (jeb galerija), kas pārsegta ar koka spāru jumtu. Šis jumts balstās uz griezumiem ornamentētām kolonnām.

Svētā Gara dievnama interjeru rotā ozolkoka ikonostasi, kioti un sudraba panikadils (kroņlukturis) ar svecēm. Gaisma maigi ieplūst dievnamā pa lielā kupola pamata cilindra logiem, bet liturģijas laikā caur Ķēniņa vārtiem izlaužas vareni saulesstaru kūļi. Baznīcas rietumu daļā izvietotas augšējās luktas (jeb kores). Dievnama iekštelpa ir ļoti mājīga, tās iekārtojums atbilst provinces pilsētas mērogiem.

Klostera rekonstrukcijas laikā 1887.–1888. gadā bez Svētā Gara baznīcas (arhitekts A. Kīzelbašs) tika uzbūvēti jauns zvanu tornis un kapela (arhitekts R. A. Pflūgs), atjaunots žogs, izremontēta baznīcas klēra māja un Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, jaunajā ķieģeļu ēkā tika izvietota Vladimira–Marijas draudzes skola zēniem. Zvanu tornis tika pārcelts uz citu vietu. Agrākais koka zvanu tornis, kas bija laika zoba saēsts, tāpat kā arī Svētā Gara koka dievnams, atradās pie klostera dienvidu sienas un bija pavērsts pret nelielu laukumu, kas saglabājies līdz mūsu dienām kā Brīvības ielas paplašinājums šajā vietā. Agrākā koka zvanu torņa vietā un atgādinot par seno Svētā Georgija baznīcu, kas atradusies klosterī 17. gadsimta vidū, tika uzcelta Svētā Georgija kapela. Kapela ir iebūvēta klostera sienā, tās arhitektoniskais risinājums veidots vienotā stilā ar pārējām celtnēm – baznīcu un zvanu torni. Jauno mūra zvanu torni uzbūvēja klostera austrumu pusē. Tā nelielā vertikāle noslēdz ceļa taisno perspektīvu uz klosteri no pilsētas austrumu puses. Vēlāk ceļš pārvērtās par ielu, kas apbūvēta ar divstāvu dzīvojamiem namiem. 1887. gadā zvanu tornī tika novietots sens zvans, ko klosterim visticamāk bija ziedojusi Kurzemes hercogiene Anna Joanovna (1693–1740). Pirmā pasaules kara laikā zvani tika evakuēti uz Krieviju. 1927. gadā tika uzstādīts jauns 930 kg smags zvans, kas tika izliets Liepājā.

Svētā Gara dievnamā 1892.–1895. gadā savu garīgo kalpošanu sāka rīdzinieku iecienītais virspriesteris Joanns Žuravskis (1867–1964). Šeit viņš tika iesvētīts par diakonu.

Jēkabpils Vissvētās Dievadzemdētājas brīnumdarošā ikona tika glabāta baznīcas draudzē. Ikonas svētki notika vienā dienā ar Kazaņas Dievmātes ikonas svētkiem. 1901.–1914. gadā ikona ik gadus krusta gājienu laikā ceļojusi pielūgšanai uz Rīgas un Jelgavas dievnamiem un Kristus Apskaidrošanās Tuksnesi (Spaso-Preobraženskas klosteri) Valgundē.

Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gada pavasarī, Jēkabpils Vissvētās Dievadzemdētājas brīnumdarošā ikona kopā ar zvaniem un vērtīgāko baznīcas mantību tika evakuēta uz Krieviju, kur tā bez pēdām pazuda sekojošajos revolūcijas un Pilsoņu kara gados. Pēc 1920. gada dievnamu darbība palēnām atjaunojās. Svētā Gara un Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja dievnamos apmetusies latviešu baznīcas draudze, bet krievvalodīgie pareizticīgie lūdzās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) baznīcā. Kad Otrā pasaules kara laikā Latviju bija okupējis vācu karaspēks, dievkalpojumi netika pārtraukti. 1950. gadā Vissvētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) baznīcas pareizticīgā draudze bija spiesta atstāt savu dievnamu un apvienoties ar Svētā Gara baznīcas draudzi.

1963. gadā Jēkabpils pilsētas varasiestādes slēdza Svetītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcu un atņēma baznīcas klēra māju. Baznīcā tika ierīkota izstāžu zāle, bet klēra mājā iekārtojās pilsētas administrācija. Svētā Gara baznīcas draudze uzturēja dievnamu par saviem trūcīgiem līdzekļiem.

1995. gadā Svetītāja Nikolaja Brīnumdarītāja dievnams, baznīcas klēra māja, bijušās skolas ēka un visas palīgēkas, kā arī klosterim agrāk piederējušās zemes, tika atdotas atpakaļ Latvijas Pareizticīgai Baznīcai. Ar Maskavas un visas Krievzemes patriarha Aleksija II svētību 1996. gadā šeit svinīgi tika atklāts Jēkabpils Svētā Gara vīriešu klosteris. 2008. gadā Maskavā no jauna tika uzgleznota Jakobštates (Jēkabpils) Vissvētās Dievadzemdētājas ikona, un 2008. gada 25. jūlijā tā atgriezās Jēkabpils vīriešu klosterī. Atdzimušajā klosterī regulāri notiek dievkalpojumi, arī latviešu valodā, darbojas svētdienas skola, iekārtota palīgsaimniecība.

Ludmila Kļešņina

Informācijas avoti:

1) Бескровных С. «Екабпилсский Свято-Духов мужской монастырь». – Екабпилс 2004.

2) Пелевин О. «Якобштадтская чудотворная икона пресвятой Владычицы нашей Богородицы и Приснодевы Марии». – Рига, 2008.

Jevgeņija Kirilova foto.