Jurijs Bogatirjovs
Jurijs Bogatirjovs (1947. g. 2. martā Rīgā, Latvijas PSR – 1989. g. 2. februārī Maskavā, Krievijas PFSR) – populārs krievu aktieris.
Jurijs Bogatirjovs – cilvēks ar reti izcilu aktiera talantu, dzimis Rīgā 1947. gada 2. martā jūras kara flotes virsnieka Georgija Bogatirjova ģimenē. Jurijs bija jaunākais bērns ģimenē un baudīja lielu vecāku mīlestību, jo īpaši mātes. 1953. gadā Jurija tēvu pārcēla uz Maskavu, un līdz ar viņu arī visa Bogatirjovu ģimene pameta Rīgu.
1964. gadā beidzis astoto klasi, Jurijs Bogatirjovs iestājās Mihaila Kaļiņina Mākslinieciskās rūpniecības skolā, lai izmācītos par paklāju meistaru. Vasarā Bogatirjovs piepelnījās par mākslinieku arheoloģiskajos izrakumos gleznainajā Piemaskavā, kur nejauši iepazinās ar saviem laikabiedriem – leļļu teātra „Globuss” dalībniekiem. Pēc gada Jurijs Bogatirjovs atkal nokļuva starp leļļu teātra jaunajiem aktieriem un kopīgi ar viņiem apmeklēja teātrus, kino, muzejus, vakarus Aktieru namā, uzstājās kultūras namos.
Vispusīgi attīstītā, radošā Bogatirjova personība alka pēc kaut kā lielāka, nopietnāka, un 1967. gadā viņš iestājās Maskavas B. Ščukina teātra augstskolā. Mūsu mīļais „pelmenis”- tā viņu dēvēja „zelta kursa” biedri Natālija Gundareva, Konstantīns Raikins un Natālija Varleja, ar kuriem kopā viņš apguva aktiera meistarības pamatus. 1970. gadā Jurijs Bogatirjovs debitēja Ņikitas Mihalkova diplomdarbā „Mierīga diena kara beigās” vācu karavīra lomā. 1971. gadā pēc skolas beigšanas jauno aktieri uzņēma teātra „Sovremenņik” trupā, kur viņš nospēlēja hercoga Orsino lomu V. Šekspīra lugā „Divpadsmitā nakts” un Marka lomu V. Rozova „Mūžam dzīvie”.
1974. gada novembrī uz ekrāniem iznāca Ņikitas Mihalkova slavenā filma „Savējais starp svešiem, svešais starp savējiem”, kurā Bogatirjovs atveidoja galveno lomu – Jegoru Šilovu. Kopš šī brīža jauno aktieri pazina visa valsts. Filmas uzņemšana notika Čečenijā, kur pēc filmas scenārija viņam vajadzēja brīvi sēdēt seglos. Jurijam Bogatirjovam divu mēnešu laikā izdevās iemācīties jāt ar zirgu tik labi, ka apkārtējiem likās: viņš tiešām piedzimis seglos.
1977. gadā režisors Oļegs Jefremovs uzaicināja Juriju Bogatirjovu uz Maskavas Dailes teātri (МХАТ). Tā nu iznāca, ka aktieris kādu laiku strādāja divos mākslinieciskos kolektīvos, vienlaikus arī filmējoties skatītāju iemīļotos kinodarbos: „Mīlas verdzene” (1975) Maksakova lomā, „Nepabeigts skaņdarbs mehāniskām klavierēm” (1977) Boiņičeva lomā un attiecību drāmā „Atzīšanās mīlestībā” (1977) Filipkas lomā. 1979. gadā Jurijs Bogatirjovs sevi lieliski parādīja Ņikitas Mihalkova filmā „Dažas dienas Oblomova dzīvē”, kur nospēlēja Štolca lomu. 1980. gads iezīmējās ar vēl vienu lielu nopietnu darbu – Stasika lomu (atkal Mihalkova) filmā „Radi”.
Jurijs Bogatirjovs ir apbalvots ar Ļeņina komjaunatnes prēmiju. 1981. gadā viņš ieguva KPFSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka, bet 1988. gadā – KPFSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu. Jurijam Bogatirjovam piemita arī izcils mākslinieka talants – viņš zīmēja draugu portretus, kompozīcijas par mīļāko filmu un lugu tēmām. Pateicoties savai apdāvinātībai, viņš vienmēr bija uzmanības centrā – improvizēja uz klavierēm, lieliski dejoja, labi dziedāja.
1986. un 1989. gadā padomju kino vēsturi bagātināja divas izcilas filmas: „Melnās acis”, kur Jurijs Bogatirjovs atveidoja Aleksandru, muižniecības priekšnieku, un „Dons Sezars de bazārs”- kur viņš bija karaļa Karlosa II lomā. Šī loma lielā aktiera dzīvē izrādījās pēdējā.
Jurijs Bogatirjovs allaž sajūsminājās par sievietēm, taču mīlēja viņas tikai platoniski, kā dievietes. Viena no tām bija Ija Savina, iespējams, labākais un īstākais draugs, ar kuru aktieris bija pilnīgi atklāts. Kolēģu vidē Juriju Bogatirjovu uzskatīja par bagātu cilvēku, jo viņš daudz strādāja radio, kino, teātrī. Daudzi nekautrējās no viņa aizņemties naudu, bet parādu gandrīz nekad neatdeva – viņš varēja atdot pēdējo rubli, nežēlot neko.
1989. gada janvāra beigās Jurijs Bogatirjovs gatavojās sava mūža pirmajai glezniecības izstādei Tveras bulvārī Maskavā. Atlasīja darbus, katrai domāja nosaukumu. Izstādi bija paredzēts atklāt 1989. gada 6. februārī. Taču notika nelabojamais. Aktieris ilgstoši mocījās ar depresiju un kā vienīgo glābiņu šādos brīžos izvēlējās antidepresantus. Pirms gleznu izstādes atklāšanas viņš kopā ar draugiem atzīmēja honorāra saņemšanu par darbu filmā „Melnās acis”. Šoreiz antidepresantu un alkohola vienlaicīga lietošana izrādījās nesavietojama...
Jurijs Bogatirjovs nomira 1989. gada 2. februārī savā vienistabas dzīvoklītī Giļarovska ielā, nepaguvis atklāt savu izstādi. Viņam bija tikai četrdesmit viens gads. Juriju Bogatirjovu apglabāja Vagaņkovas kapsētas Rakstnieku alejā Maskavā.
Sergejs Čuhins
