Svētā Apustuļiem pielīdzinātā lielkņaza Vladimira baznīca Vīksnā

Svētā Apustuļiem pielīdzinātā lielkņaza Vladimira baznīca. – Balvu novads, Vīksnas pagasts, Vīksna.

Vīksna (agrāk: Vīksnumežs, arī Nikolajeva) ir apdzīvota vieta Balvu novadā, Vīksnas pagasta administratīvais centrs. Vidējciems izvietojies Kurnas upes labajā krastā. Attālums no Vīksnas līdz Balviem ir aptuveni 13 kilometri, līdz Rīgai – 224 kilometri.

1904.–1906. gadā Valsts Zemnieku zemes banka bija iegādājusies zemi Balvu, Vīksnas un Rugāju apkaimē un piešķīrusi zemniekiem zemesgabalus uz tiem izdevīgiem nosacījumiem. Iedzīvotāju skaits šajās apdzīvotajās vietās bija ievērojami pieaudzis un sasniedzis 3000 mājsaimniecību, taču drīz vien tika konstatēts, ka šeit nav ne skolu, ne pareizticīgo dievnamu, bet līdz tuvākajai Balvu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcai nokļūt nav viegli gan attāluma dēļ, gan arī tāpēc, ka būtu jāpārvietojas pa sliktiem meža ceļiem.

Valsts Zemnieku zemes bankas Pleskavas nodaļas vadītājs V. Golinskis vērsies Sv. Sinodē ar lūgumu uzcelt divus jaunus pareizticīgo dievnamus – Vīksnā un Rugājos, un akceptējot viņa lūgumu, Sv. Sinode piešķīrusi 5 tūkstošus rubļu divu dievnamu celtniecībai, bet vēl 3 tūkstošus ziedojis imperators Nikolajs II.

1913. gada 3. oktobrī Valsts Zemnieku zemes banka nodeva īpašumā katrai no šīm baznīcam zemesgabalu. Vīksnas ciema baznīcai – 42,87 hektārus un skolai – 5 hektārus, bet Rugāju ciema baznīcai – 36,81 hektāru un skolai – 3 hektārus. Pareizticīgo dievnamu pamatakmens likšanas ceremoniju veica: Vīksnā – 1912. gada 30. jūnijā, bet Rugājos – 1913. gada 21. jūnijā. Jau 1915. gada 13. septembrī Rugāju ciemā iesvētīja jaunuzcelto Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcu.

1913. gada rudenī dievnama ēka Vīksnas vidējciemā jau bija uzbūvēta, atlika vien iekārtot iekštelpas; bija uzcelta arī baznīcas draudzes skolas ēka. Vīksnas baznīcas svinīgā iesvētīšanas ceremonija notika 1916. gada 5. jūnijā. Šis dievnams iesvētīts Svētā Apustuļiem pielīdzinātā lielkņaza Vladimira vārdā.

Vīksnas koka dievnama izmēri ir 12,8 x 4,5 x 4,35 metri. Tā pamatapjoms plānā ir četrstūrains, izstiepts garumā. Virs pamatapjoma četrslīpju jumta uzbūvēts neliels četrstūrveida apjoms, kas vainagots ar centrālo sīpolveida kupolu ar krustu. Austrumpusē pamatapjomam piekļaujas skaldņveida altārdaļas apsīda, ko vainago sīpolveida jumols ar krustu. Rietumpusē virs baznīcas priekštelpas bija uzbūvēts četrstūrains plānā teltsveida zvanu tornis, virs kura slējās sīpolveida jumols ar krustu. Priekštelpai tika piebūvēts segts lievenis senkrievu arhitektūras stilā ar jumtu “kokošņika” veidolā (kokošņiks ir ķīļveida vai noapaļots dekoratīvais ārsienu elements sakrālajā arhitektūrā – tulkot. piez.).

Par pirmo pārzini Vīksnas draudzē bija norīkots tēvs Joanns Nosevičs. 1914. gada vasarā t. Joanns baznīcas klēra trūkuma dēļ pārcēlās uz Rugāju ciemu, bet pildīt Vīksnas draudzes pārziņa pienākumus uzticēja Balvu draudzes virspriesterim t. Andrejam Mazuram. Tikai no 1920. gada 1. decembra Vīksnas draudzē tika norīkots pastāvīgais pārzinis t. Ņikifors Smorodovs, kurš ar laiku iemantojis lielu cieņu un mīlestību draudzes locekļu vidū. Tēvs Ņikifors ne tikai dedzīgi izturējās pret saviem garīgā gana pienākumiem, bet arī aktīvi iesaistījās visos vietējos kultūras un sabiedriskajos pasākumos.

1921.–1922. gadā, pateicoties tēva Nikolaja Smorodova pūliņiem, Svētā Vladimira baznīcas ēka tika apjozta ar koka sētu, bet uz baznīcas zemes uzceltas mājas klēram. 1926. gadā dievnama fasādes tika apšūtas ar dēļiem un nokrāsotas, bet iekštelpās ar dēļiem apšūti griesti.

1938. gada 1. janvārī Vīksnas pareizticīgo draudzē bija 1196 draudzes locekļi; no tiem 185 latvieši, kuriem reizi mēnesī tika noturēti dievkalpojumi latviešu valodā.

Vīksnas pareizticīgo baznīca laimīgā kārtā pārdzīvojusi Otrā pasaules kara gadus, tā darbojās un netika slēgta arī padomju bezdievīgā režīma laikos.

2016. gada 28. jūnijā, Svētā Apustuļiem pielīdzinātā lielkņaza Vladimira, Kijivas Krievzemes Kristītāja piemiņas dienā, Daugavpils un Rēzeknes bīskaps Aleksandrs (Matrjoņins) noturējis Dievišķo liturģiju Vīksnas baznīcā, kas togad atzīmēja 100. gadskārtu kopš savas iesvētīšanas.

Arī tagad Vīksnas Svētā Vladimira pareizticīgo baznīca, kurai ir piešķirts vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss, turpina darboties, taču draudzes locekļu šajā draudzē ir maz. Kopš 2019. gada jūlija draudzē svētkalpo tēvs Aleksijs Vinogradovs.

Diemžēl mūsu dienās kulta celtne nonākusi visai nolaistā stāvoklī – virs pamatapjoma nav centrālā kupola, arī virs zvanu torņa nav jumola, bet slejas tikai krusts. Baznīcas un zvanu torņa fasādēm un jumta segumam nepieciešami renovācija un remonts, taču nelielā draudzes locekļu skaita un līdzekļu trūkuma dēļ pagaidām dievnamā remontdarbi nav veikti.

2024. gads

Draudzē un dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:

1912. – 1913. gadā – t. Joanns Nosevičs (1881–1953).

1914. –1920. gadā – t. Andrejs Mazurs (1878–1938).

1920. –1940.; 1941.–1944. un 1945–1952. gadā – t. Ņikofors Smorodovs (1888–1964).

Līdz 1945. gadam – t. Boriss Ramans (1875– ?).

1960.–1961. un 1963. gadā – t. Vladimirs Iesalnieks (1912– ?).

1965. –1967. gadā – t. Josifs Jagodkins (1904–1967).

1976. –1977. gadā – t. Anatolijs Maksimovs (1916– ?).

Informācijas avoti:

Православные церкви в Латгалии. С. Сахаров, изд. 1939 г. 29.–32. lpp.

Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII–XXI веках. Справочник. Щеников Е. (сост.), Гаврилин А.В. (конс.). Рига, 2017. 75.–76. lpp.