Viktors Popovs

Viktors Popovs (1932. g. 14. janvārī Sumi, Ukrainas PSR – 2008. g. 5. jūnijā Rīgā, Latvijas Republikā) –  medicīnas zinātņu kandidāts,  Baltslāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrības priekšsēdētājs no 1989. līdz 2001. gadam, laikraksta “Церковь и мир” (Baznīca un Pasaule) izdevējs.

Viktora tēvs bija Ukrainas Politehniskā institūta docētājs, māte – skolotāja.

Pēc skolas beigšanas Sumi pilsētā V. Popovs vienu gadu mācījās universitātē Kišiņevā, Žurnālistikas fakultātē. Taču medicīna saistīja viņu vairāk un izglītību viņš turpināja Ļeņingradas 1. Medicīnas institūtā, 1957. gadā ieguva ārsta diplomu.

Divus gadus V. Popovs strādāja par strādnieku arodbiedrības uzticamības ārstu Maskavas apgabala Elektrostaļas pilsētā. Viņš studēja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Mikrobioloģijas institūta aspirantūrā. 1964. gadā PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijā, Eksperimentālās un klīniskās onkoloģijas institūtā aizstāvēja disertāciju, iegūstot medicīnas zinātņu kandidāta grādu.

No 1967. līdz 1979. gadam viņš strādāja eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā. No 1979. līdz 1992. gadam, t. i., līdz aiziešanai pensijā bija laboratorijas vadītājs Latvijas Kardioloģijas zinātniskās pētniecības institūtā.

20. gadsimta astoņdesmito gadu beigās, būdams uz jaunā politisko un sabiedrisko notikumu viļņa, bija viens no Baltslāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrības dibinātājiem un drīz kļuva par tās priekšsēdētāju. Notikumu virpulī bija nepieciešams, balstoties uz kultūras un nacionālajām vērtībām, apvienot inteliģenci un izveidot krievu diasporu Latvijā.  1980. gadu beigās un 1990. gadu sākumā Baltslāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrība veicināja to tradīciju atdzimšanu, kuras bija raksturīgas krievu izcelsmes latvijiešiem divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, kā arī mēģināja satuvināt pirmskara Latvijā dzīvojušos krievus ar tiem, kuri apmetās šeit uz dzīvi pēc Otrā pasaules kara.

Baltslāvu biedrībā  darbojās šādas sekcijas: garīgi izglītojošā,  pedagoģijas, mākslas, vēstures, literatūras (“Улей”), mūzikas un citas. Talantīgie dziedātāji-pašdarbnieki  izveidoja kori “Parezvoni” (Zvanu skaņas), ko vadīja pazīstamais mūziķis un komponists Jurijs Glagoļevs. Koris pastāvīgi uzstājās koncertos gan Latvijā, gan arī ārzemēs. Profesionālie mūziķi nodibināja ansambli “Lira”, solisti uzstājās koncertzālē “Ave Sol”. Biedrības biedri pulcējās vienkop tradicionālajās meteņu, Ziemassvētku, Jaunā gada svinībās. V. Popova vadības laikā biedrībā pievērsa lielu uzmanību Latvijas un Krievijas vēsturei. Šajā nolūkā tika organizēti izzinoši braucieni uz dažādām pilsētām un ciematiem, piemēram, ekskursijas pa Latgali, uz  Pleskavu – pa Puškina vietām u. c.  Daudzi Baltslāvu biedrības biedri tiecās iekļauties  Pareizticīgajā baznīcā, to veicināja svētceļojumi uz klosteriem, piemēram, uz Pjuhticas  klosteri, kur 1980. gadu beigās notika svētceļnieku no Rīgas kristīšana, iegremdējot kristāmajā traukā.    Liels V. Popova un viņa domubiedru nopelns ir  Rīgā vecākās pareizticīgo – Pokrova kapsētas atjaunošana: tika organizētas kapsētas teritorijas sakopšanas talkas,  cik bija iespējams, tika atjaunoti kapu pieminekļi un tika iezīmētas aizgājušo laiku ievērojamo cilvēku kapavietas. It īpaši jāmin mākslinieka Sergeja Vinogradova (1869–1938) kapavietas atjaunošana. Uz 1989. gadā atrastā kapa Baltslāvu biedrības biedrs Igors Antipovs uzlika koka krustu. Vēlāk – 1995. gadā uz viņa kapa uzlika pareizticīgo marmora krustu, ko iesvētīja mācītājs Andrejs (Goļikovs). Vairākus gadus Rīgas krievu 24. astoņgadīgās skolas skolēni kopa S. Vinogradova kapu. (2015. gadā 24. skola tika iekļauta 32. vidusskolā un šī darbība izbeidzās. – Red.)

1992. gadā V. Popovs nodibināja pareizticīgo laikrakstu “Церковь и мир” (Baznīca un Pasaule), kurā 16 gadu garumā viņš attīstīja savas spējas žurnālistikā. Viņu aizrautīgi pētīja Kristus līdzgaitnieku un viņu sekotāju varonību, nostiprinot kristīgo ticību. Laikrakstā publicēto rakstu saturs bija izklāstīts lasītājiem saprotamā un viegli uztveramā valodā, tas piesaistīja daudzus ticīgos. Laikrakstā līdzās reliģiskiem tematiem bija publicēti arī raksti par pagātnē ievērojamu cilvēku dzīvi, kuri bija veikuši varoņdarbus Tēvzemes un Svētās baznīcas vārdā. Izdevums guva lasītāju atsaucību un plaši bija izplatīts Latvijas pareizticīgo baznīcās.

V. Popova raksti liecina par to autora neikdienišķu skatu uz pagātnes norisēm un uz tiem notikumiem, kuru aculiecinieks viņš bija.  Viņš centās iesaistīt  sava laikraksta izdošanā arī citus autorus, taču, tā kā kārtējam numuram bija jāiznāk iepriekš paredzētajā noteiktajā laikā, bet sadarbībā ar līdzautoriem tas ne vienmēr izdevās, pamazām viņš kļuva par vienīgo autoru. Šeit atkal izpaudās viņa zināšanu dziļums, erudīcija, lieliskā atmiņa, vispusīgās intereses par literatūru, vēsturi un mākslu. Teksti tika parakstīti ar dažādiem uzvārdiem – V. Popovs, V. Krutovs, V. Vasiļjevs. Autora inteliģentā, lietprasmīgā saruna un zināšanu plašums valdzināja lasītājus.

Pastāvīgi V. Popova  interese bija pievērsta krievu tēlotājai mākslai, viņš labi pārzināja mākslinieku-klasiķu darbus, krāja par viņiem literatūru, pastkartītes, reprodukcijas. Kopā ar domubiedriem viņš rīkoja mākslinieku – Baltslāvu biedrības locekļu – jaunrades izstādes, tādas, piemēram, bija mākslinieku Aleksandra Misjureva un Jevgēnija Terentjeva darbu izstādes. 1990. gadu vidū V. Popovs diemžēl nokļuva slimnīcā un Baltslāvu biedrības vadības grožus nācās uzticēt citiem. Taču viņš turpināja izdot laikrakstu “Церковь и мир” līdz savas dzīves pēdējām dienām.

Viktora Popova dzīve apstājās 2008. gada 5. jūnijā. Viņš apglabāts Ivanova kapsētā, Rīgā blakus viņa dziļi mīlētai mātei – skolotājai un labam cilvēkam Lidijai Kinaševskai.

                                                                   Tamāra Popova, Viktora Popova atraitne,

                                                                    Ņina Lapidusa

Informācijas avots:

Laikraksta “Церковь и мир” (Baznīca un Pasaule) Nr. 7 (187), 2008. Pēdējais iznākušais laikraksta numurs veltīts Viktora Popova piemiņai.