Metropolīts Veniamins (Kazanskis)

Veniamins (laicīgais vārds - Vasilijs Kazanskis; 1873. g. 17. aprīlī Oloņecas guberņā, Krievijas impērijā – 1922. g. 13. augustā Pēterpilī [tagad- Sanktpēterburga] izpildīts nāves sods nošaujot, Krievijas PSFR) – Pēterpils un Gdovas metropolīts (1917.–1922. gadā). No 1897. gada septembra līdz 1898. gada vasarai pasniedza Svētos Rakstus Rīgas Garīgajā seminārā.

Nākamais metropolīts Veniamins (Kazanskis) ir dzimis Oloņecas guberņas Kargopoļas apriņķa Ņimenskas Pogosta ciemā, pareizticīgā priestera t. Pāvela Kazanska ģimenē.

1893. gadā V. Kazanskis absolvējis Oloņecas Garīgo semināru, 1897. gadā – Sanktpēterburgas Garīgo akadēmiju. 1895. gadā viņš tika iesvētīts mūka kārtā, pieņemot vārdu Veniamins, un hirotonizēts par hierodiakonu, 1896. gadā – par priestermūku.

No 1897. gada septembra līdz 1898. gada vasarai t. Veniamins (Kazanskis) pasniedza Svētos Rakstus Rīgas Garīgajā seminārā.

1898. gada augustā t. Veniamins (Kazanskis) tika norīkots par inspektoru uz Holmas Garīgo semināru (tolaik Holmas guberņa ar administratīvo centru Holmu atradusies Krievijas impērijas sastāvā; tagad - pilsēta Holma/ Helma atrodas Ļubļinas vojevodistē, Polijā – red. piez.). No 1899. gada viņš bija Sanktpēterburgas Garīgā semināra inspektors.

1902. gadā priestermūks Veniamins (Kazanskis) tika iecelts arhimandrīta garīgajā kārtā un norīkots par Samaras Garīgā semināra rektoru; no 1905. gada – Sanktpēterburgas Garīgā semināra rektors.

1910. gada 24. janvārī priestermūks Veniamins (Kazanskis) tika hirotonizēts par Gdovas bīskapu, Sanktpēterburgas eparhijas vikāru.

1911. gadā par uzcītīgu kalpošanu Pareizticīgajai Baznīcai bīskaps Veniamins tika apbalvots ar Svētā Vladimira III šķiras ordeni, 1916. gadā – ar Svētā Vladimira II šķiras ordeni.

No 1917. gada 2. marta, pēc metropolīta Pitirima (Oknova) atlaišanas pelnītajā atpūtā, Pēterpils eparhijas pagaidu pārvalde tika uzticēta bīskapam Veniaminam (Kazanskim).

1917. gada 24. maijā, eparhijas klēram un lajiem brīvi nobalsojot, bīskaps Veniamins tika ievēlēts par Pēterpils (tagad - Sanktpēterburga) katedras Virsganu, un tā paša gada 25. maijā Sv. Sinode apstiprinājusi viņu šajā kārtā. 1917. gada 17. jūnijā Veniamins (Kazanskis) tika iesvētīts arhibīskapa kārtā un 1917. gada 13. augustā – metropolīta kārtā.

Pēterpils un Gdovas metropolīts Veniamins (Kazanskis) bija piedalījies 1917.–1918. gada Viskrievijas Baznīcas Koncila darbībā.

Metropolīts Veniamins (Kazanskis) bija izpelnījies lielu autoritāti ticīgo vidū. Virsgans Veniamins bija pašaizliedzīgs Pareizticības aizstāvis, t. s. “atjaunotās Baznīcas” piekritēju jeb “obnovļencu” (šķeltnieku) pārliecināts pretinieks. Tajā pašā laikā viņš tika uzskatīts par absolūti apolitisku cilvēku.

Tomēr 1922. gada 12. jūnijā lielinieku režīma represīvie orgāni arestēja metropolītu Veniaminu (Kazanski). Saskaņā ar revolucionārā tribunāla spriedumu 1922. gada 13. augustā Pēterpilī (tagad – Sanktpēterburga) viņam tika izpildīts nāves sods nošaujot.

1992. gadā Krievu Pareizticīgās Baznīcas Arhiereju Koncils kanonizējis metropolītu Veniaminu (Kazanski), pieskaitot viņu svēto kārtai kā svētmocekli.

                                                                  Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avoti:

Бовкало А., Галкин А. Священномученик митрополит Вениамин // Санкт-Петербургские епархиальные ведомости, 1993, Вып. 11, Ч. 2, (A. Bovkalo, A. Galkins. Svētmoceklis metropolīts Venjamins // Sanktpēterburgas eparhiālās ziņas, 1993, 11. laid., 2. d.) 66. lpp.;

Галкин А.К., Бовкало А.А. Избранник Божий и народа. Жизнеописание священномученика Вениамина, митрополита Петроградского и Гдовского. (A. Galkins, A. Bovkalo. Dieva un tautas izredzētais. Svētmocekļa Venjamina, Pēterpils un Gdovas metropolīta, dzīves apraksts.) СПб., 2006.