Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīca Veclaicenē

Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīca. – Veclaicene,Veclaicenes pagasts, Alūksnes novads.

Veclaicene ir apdzīvota vieta Alūksnes novada ziemeļos, tāda paša nosaukuma pagasta administratīvais centrs. Veclaicenes pareizticīgo baznīca atrodas tikai 15 metru attālumā no Rīgas-Pleskavas šosejas.

Veclaicenes pareizticīgo draudze dibināta 1848. gadā un tolaik tā tika dēvēta par Opekalna draudzi Valkas apriņķī. Sākumā pareizticīgo baznīca atradās īrētā mājā, bet no 1863. gada tā izvietojās skolas lūgšanu nama ēkā, kas bija uzcelta par valsts kases līdzekļiem, kurā baznīcai tika atvēlēta neliela telpa. 1890. gadā pagastā bija 500 baznīcas draudzes locekļu, no kuriem lielākā daļa bija igauņi.

1890. gadā skolas lūgšanu nams jau bija stipri novecojis un nonācis uz sabrukuma robežas. Tāpēc 1893. gada 29. augustā ar Rīgas un Mītavas/Jelgavas arhibīskapa Arsēnija (Brjanceva; 1839–1914) svētību tika likts mūra baznīcas pamatakmens. Zemesgabals baznīcas celtniecībai nopirkts par līdzekļiem, kurus ziedojis tēvs Kronštates Jānis (1829–1908; 1964. gadā Aizrobežu Krievu Pareizticīgās baznīcas kanonizēts). Starp galvenajiem ziedotājiem Veclaicenes baznīcas celtniecībai un labiekārtošanai bija arī tirgotājs Mihails Fjodorovs, Mihails Jermolajevs un Anna Ņikiforova, par ko liecina misiņa plāksne, kas uzstādīta pie ieejas baznīcā.

1895. gada 22. jūlijā jaunuzceltā baznīca tika iesvētīta par godu Vissvētās Dievmātes Patvērumam.

Arhitektoniski kulta celtne ir risināta eklektikas stilā, kas 19. gadsimta beigās dominējis pareizticīgo dievnamu būvniecībā. Plānojumā baznīca ir četrstūraina būve ar vienu kupolu un virs priekštelpas piebūvētu zvanu torni. Baznīcas ēka ir celta no vietējiem skaldītiem laukakmeņiem, izmantojot sarkanos ķieģeļus, no kuriem izlikti ēkas stūri, dzegas, logu un durvju ailes. Dievnama pamatapjoms pārklāts ar vienkāršu četršķautņu slēgtu velvi, virs kuras centrā slejas sīpolveida kupols, kas balstīts uz daudzskaldņu zemkupola veltni. No ķieģeļiem būvētais divstāvu teltsveida zvanu tornis vainagots ar nelielu sīpolveida kupolu.

Pirmais Vissvētās Dievmātes Patvēruma dievnama pārzinis bija virspriesteris t. Marks Daukšs, kurš šeit kalpojis vairāk nekā piecdesmit gadus un atstājis labu piemiņu par sevi draudzes locekļu vidū.

Starpkaru gados Veclaicenē kalpojuši t. Andrejs Jansons no Alūksnes Svētās Trijādības baznīcas un t. Andrejs Pakalniņš no Smiltenes Svētā Nikolaja baznīcas.

Otrā pasaules kara laikā, 1941. gadā, Veclaicenes Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcas tuvumā vācu karaspēks bombardējis padomju karaspēka vienības, kuras atkāpās; un 1944. gadā frontes līnija atkal gājusi dievnama tuvumā. Taču baznīcas ēka brīnumainā kārtā palikusi neskarta.

Padomju ateistiskā režīma laikos dievkalpojumi Veclaicenes baznīcā notikuši reizi mēnesī. Dievnams tika aplaupīts vairākas reizes, pēdējo reizi 1980. gados, kad ļaundari salauzuši kiotus (kiots – aizstiklots skapītis ikonu glabāšanai – tulkot. piez.) un nozaguši visas vērtīgās ikonas, visus liturģiskos priekšmetus un dievkalpojumu grāmatas.

2010. gadā tika veikti vērienīgi baznīcas un zvanu torņa renovācijas darbi – pārbūvēta lielā kupola konstrukcija, nomainīts novecojušais jumta segums un izremontēts skurstenis. Tika atjaunots arī fasādes ornamentālais raksts un veikts dievnama interjera kosmētiskais remonts.

Pašlaik dievkalpojumi Veclaicenes Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīcā tiek noturēti divas reizes mēnesī. Dievkalpojumi šeit notiek latviešu un baznīcslāvu valodā.

2023. gads

Draudzē un dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:

No 1863. līdz 1917. gadam – t. Marks Daukšs (1841–1918).

No 1920. līdz 1934. gadam – t. Andrejs Jansons (1871–1948).

No 1934. līdz 1940. gadam – t. Andrejs Pakalniņš (1866–?).

No 1945. līdz 1952. gadam – t. Nikolajs Koļencevs (1896–1975).

No 1954. līdz 1955. gadam – о. Аleksandrs Toompū (1887–1961).

No 1955. līdz 1958. gadam – t. Nikolajs Laucis (1901–1958).

1965. gadā – t. Sergijs Pokrovskis (1902–1967).

Dažādos laikposmos līdz 1990. gadam – t. Vladimirs Rubčihins (?–).

Informācijas avoti:

Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII-XXI веках. Спра-вочник. Е. Щеников (сост.). – Рига, 2017. 67.-68. lpp.