Kristus Apskaidrošanās Tuksnesis Valgundē

Kristus Apskaidrošanās Tuksnesis (klosteris). – Valgunde, Valgundes pagasts, Jelgavas novads.

Kristus Apskaidrošanās Tuksnesis (klosteris) tika izveidots mežā, lai nekas netraucētu klusām vientulīgām lūgšanām un apcerēm. Valgundes Tuksnesis pieder Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterim. 1892. gadā Rīgā tika nodibināta Svētās Trijādības kopiena. Kopš 1891. gada pie toreiz vēl tikai topošās kopienas pastāvēja meiteņu patversme, kuras audzēknes savas vasaras brīvdienas pavadījaušas labdaru noīrētajā vasarnīcā. Šīs kopienas dibinātājas bija māsas Mansurovas. Viņu tēvs – īstenais slepenpadomnieks Boriss Mansurovs (1828–1910) nosūtījis Sv. Sinodei lūgumu par piemērota kroņa zemesgabala bezmaksas piešķiršanu kopienas vajadzībām. Saskaņā ar imperatora Aleksandra III (1845–1894) lēmumu 1894. gadā kopiena saņēmusi dāvinājumā meža zemi vairāk kā 170 desetīnu (1 desetīna =1,0925 ha) platībā – Kalnciema kroņa muižu un Klīves meža pusmuižu netālu no Jelgavas/ Mītavas, kā arī 3000 rubļu naudā.

Mežā, krustveida pļavā tika uzbūvēta celle sešām klostera māsām, kuras sāka šeit strādāt – balināt vasku sveču liešanai un sagatavot malku. Nākamā dievnama vietā tika uzstādīts koka krusts. Zemes apgūšanas darbos pagājuši daži gadi, tika uzcelts dzīvojamais korpuss. Lielupes krastos Jelgavas apkaimē darbojās vairāki ķieģeļu cepļi, kuros strādāja ap četriem tūkstošiem sezonas strādnieku, daudzi no viņiem bija pareizticīgie. 1. ģildes tirgotājs rūpnieks J. Ņesterovs un citi labdari piedāvāja kopienai savu palīdzību baznīcas celtniecībā.

1897. gada 6. augustā Valgundes mežā tika likts pamatakmens Kristus Apskaidrošanās dievnamam. Materiālo atbalstu būvdarbiem sniegusi arī Baltijas Pareizticīgā brālība.1899. gada 20. jūnijā svinīgo jaunuzceltā dievnama iesvētīšanas ceremoniju veicis Rīgas un Jelgavas bīskaps Agafangels (Preobraženskis, 1854–1928).

Dievnams tika celts pēc poļu izcelsmes Vidzemes guberņas arhitekta Vladimira Lunska (1862–1920) projekta. „Kuģa” veidolā uzbūvētā mūra baznīca bija neliela, bet ļoti mājīga. Dievnama pamatapjoms bija pārsegts ar slīpu jumtu, virs kura slējās neliels kupols. Virs baznīcas priekštelpas izbūvēts divstāvu teltsveida zvanu tornis, kuru vainagoja sīpolveida jumols. No ķieģeļiem būvētās fasādes ar apmestajām logu apmalēm un ieejas portālu bija veidotas krievu arhitektūras stilā. Par interjera rotu kļuva vienrindas ozolkoka ikonostass ar Svētās Trijādības kopienas darbnīcā gleznotām ikonām.

Pēc Kristus Apskaidrošanās baznīcas iesvētīšanas Tuksnesī (klosterī) sākās regulāri dievkalpojumi. Tolaik šeit pastāvīgi dzīvoja 30 klostera māsas, pieauga dievlūdzēju skaits. Pakāpeniski Tuksnesis tika labiekārtots, uzbūvēts mūra žogs ar trīsdaļīgiem vārtiem un korpuss svētceļnieku uzņemšanai. 1902. gadā pēc kopienas pārveidošanas par klosteri Tuksnesī tika uzbūvēta klostera priekšnieces māja. Izturīgā vienstāva guļbūve ar divslīpju jumtu bija iecerēta vienotā kompleksā ar klostera mājas (iekšējo) baznīcu, uz kurieni no klostera priekšnieces mājas veda ar jumtu segta pāreja.

1907. gada pavasarī Rīgas Garīgajā Konsistorijā tika saņemta atļauja Tuksneša mājas baznīcas celtniecībai. Svētā Sirdsskaidrā Jāņa Pakāpnieka vārdā nosauktais koka dievnams kļuva par klostera rotu, un tas bez pārbūves ir saglabājies līdz mūsu dienām. No baļķiem būvētās guļbūves pamatapjoms plānā ir četrstūrveida, to sedz četrslīpju jumts, virs kura centrā slejas četrskaldņveida apjoms, ko vainago sīpolveida jumols ar krustu. Jumola formā ir jaušama modernisma arhitektūras stila ietekme. No četrām pusēm baznīcas pamatapjomam piekļaujas daudz zemākas koka piebūves. Sakrālās celtnes jumta karnīzes rotā pieticīgs krievu stilā veidots izzāģēts dekors, lievenis balstās uz grebtiem stabiem. Koka dievnama vienkāršais veidols ļoti harmoniski iekļāvās apkārtējā ainavā un mieru sniedzošajā klostera vidē.

Mājas baznīcas interjerā tika uzstādīts vienrindas ikonostass ar smalki darinātiem Ķēniņa vārtiem un daudzajām ikonām. 1908. gada 9. maijā notika baznīcas iesvētīšana, to veica Rīgas Svētā Aleksija vīriešu klostera priekšnieks arhimandrīts Vjačeslavs. Blakus dievnamam tika uzcelta koka kapela ar teltsveida jumtu, kurā līdz pat šim laikam glabājas krusts, kas agrāk atradās pļavā.

Masveida svētceļojumi uz Tuksnesīti (tā svētceļnieki to mīļi sauc arī mūsu dienās) kļuva tradicionāli 20. gadsimta sākumā. Uz šejieni devās dažādu sabiedrības kārtu ļaudis. Visus dievlūdzējus bez maksas paēdināja kopējā maltītē. 1909. gada vasarā klosteri apmeklēja Lielkņaze Jeļizaveta Fjodorovna (1864–1918), kura 20. gadsimta beigās tika iecelta svēto kārtā. Katru gadu Krusta gājienā uz Tuksnesi tika nesta Jakobštates/ Jēkabpils Vissvētās Dievadzemdētājas brīnumdarošā ikona.

Pirmā pasaules kara gados Kristus Apskaidrošanās Tuksneša teritorijā bija apmetusies vācu karaspēka daļa. Kopš tā laika labajā pusē no galvenajiem vārtiem ir saglabājusies liela karavīru kapsēta ar betona krustiem un stellu. 1915. gada 20. aprīlī klostera māsas bija spiestas pamest Tuksnesi, līdzi ņemot tikai pašas nepieciešamākās mantas un govju ganāmpulku. Daļa no klostera māsām nebija evakuējusies, bet palika Rīgā. Pēc kara klostera māsām no jauna nācās atjaunot klostera dievnamus un visas ēkas, atkal sakārtot iedzīvi. Kristus Apskaidrošanās Tuksnesis aprūpēja bēgļus no Krievijas iekšzemes guberņām un pēckara trūkumā iedzītos rīdziniekus. Vasarās Tuksnesī dzīvoja bērni no atjaunotās bērnu patversmes un klostera skolas.

Otrā pasaules kara laikā Kristus Apskaidrošanās klosteris atkal tika izpostīts. Pēc nacistu karaspēka padzīšanas klostera māsas ar milzīgām grūtībām centās atjaunot to, kas vēl bija saglabājies. Lai izdzīvotu, Tuksneša iemītnieces pārsvarā nodarbojās ar lauksaimniecību, palīdzēja vietējai kolektīvajai saimniecībai veikt ražas novākšanu, gādāja klosterim produktu krājumus ziemai.

1954. gadā metropolīts Veniamins (Fedčenkovs, 1880–1961) kalpošanai Tuksnesī iesvētījis igumēnu Kirilu (Kuzmu Smirnovu, 1885–1968). Pieticīgais un sirsnīgais tēvs Kirils (pieņemot shimu - shiarhimandrīts Kosma) iemantojis lielu cieņu ticīgo vidū, kurus viņš garīgi aprūpējis līdz 1968. gada vasarai. Pēc viņa nāves par Tuksneša garīgo tēvu tika nozīmēts arhimandrīts Tavrions (Tihons Batozskis, 1898–1978). Šeit aizritējuši taisnpratīgā mūka pēdējie desmit darbības gadi. Viņa garīgās kalpošanas gados Tuksnesī valdīja agrīnās kristiešu kopienas atmosfēra. Tēva Tavriona askētiskā dzīve, viņa lūgšanu varoņdarbs, ikdienas dievkalpojumi un sprediķi piesaistīja klosterim tūkstošiem svētceļnieku no visām toreizējās Padomju Savienības malām. Tuksneša materiālais stāvoklis uzlabojās. Aktīvajai klostera dzīvei vērīgi sekoja arī bezdievīgās varas iestāžu pārstāvji, tomēr, neraugoties uz to, tēvam Tavrionam izdevās paplašināt un labiekārtot telpas atbraucēju uzņemšanai, uzcelt virtuvi svētceļniekiem. Pēdējo dievkalpojumu baznīcā tēvs Tavrions noturējis Vasarsvētkos (Svētās Trijādības dienā) 1978. gada 18. jūnijā. Pēc viņa nāves Tuksnesis turpināja materiāli nostiprināties, klostera iemītnieču skaits pieaudzis, taču garīgās dzīves vienreizīgums vairs neatkārtojās.

20. gadsimta 80. gados, pateicoties mātes Sergijas (Aleksandras Konkovas) pūliņiem, tika uzbūvēti maltīšu telpa un divstāvīgs klostera māsu korpuss ar Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas mājas baznīcu. Mazā dievnama interjeru rotā vienrindas ikonostass. 20. gadsimta 90. gados, pēc PSRS sabrukuma, sakarā ar starpvalstu robežu izveidošanos svētceļnieku skaits Tuksnesī samazinājies.

Pašlaik Valgundes Tuksnesis darbojas, īstenojot lūgšanu un darba piepildītu dzīvi. Saviem spēkiem piemērotus darbus veic arī svētceļnieki. Klosterim atdota lauksaimniecībā izmantojamā zeme, tam ir ferma un sakņu dārzs. Tomēr galvenā ir un paliek klostera garīgā misija – aizlūgumi. Dievkalpojumi šeit notiek katru dienu. Jau vairāk nekā simts gadu negrozāmi tiek ievērota klostera noteiktā dzīveskārtība – lūgšanu nolikums, nemitīga Psalmu grāmatas lasīšana. Katru gadu Kristus Apskaidrošanās svētku priekšvakarā no Rīgas uz Tuksnesi dodas pareizticīgo Krusta gājiens ar Vissvētās Dievmātes ikonu „Patiesi Pienākas”.

Līdzās Kristus Apskaidrošanās dievnamam atrodas klostera kapsēta, kurā atdusas garīdznieki un dievbijīgi laji. Šeit apbedīti metropolīts Leonīds (Poļakovs, 1913–1990), klostera dibinātāja un pirmā igumēne Sergija (Jekaterina Mansurova, 1861–1926), kuras pīšļi 1989. gadā tika pārvesti uz klosteri no Carskoje Selo (Puškinas). Šeit var palūgties pie klostera māsu, priekšnieču un garīdznieku kapuvietām.

Ludmila Kļešņina

Informācijas avoti:

Демина Н. «Рижский Св. Троице-Сергиев женский монастырь», Rīga: Pētergailis, 116.–130., 151.–163., 231.–223. lpp.

Вильгерт В. «Архимандрит Таврион (Батозский)», изд. «Отчий дом», Москва, 2001.

«Rīgas dievnami. Arhitektūra un māksla», Rīga: Zinātne, Apgāds mantojums, 2007, 537. lpp.

http://sobory.ru/article/?object=16139

Kristus Apskaidrošanās Tuksnesī kalpojuši šādi pazīstami garīdznieki:

1899.–1910. gadā – t. Nikolajs Protopopovs (1869–1937).

1910.–1914. gadā – t. Jevgeņijs Svincovs (1878–1931).

1914.–1916. gadā – t. Arsēnijs Sokolovs (1844–?).

1933.–1936. gadā – t. Aleksandrs Mecs (1874–1951).

1943.–1944. gadā – igumēns Agatons (Bubītis; 1886–1957).