Vladimirs Jansons

Vladimirs Jansons (1899. g. 18. jūlijā Rīgā, Krievijas impērijā – 1987. g. 17. jūnijā Rīgā, Latvijas PSR) – mitroforais (ar mitru apbalvotais) virspriesteris.

Vladimirs Jansons  ir dzimis 1899. gada 18. jūlijā Rīgā, pareizticīgo latviešu ģimenē. Vladimira tēvs –Andrejs Jansons bija Latvijā pazīstamā pareizticīgā priestera Jāņa Jansona (1878–1954) brāļis.

1914. gadā Vladimirs Jansons absolvējis Rīgas Garīgo skolu un iestājies Rīgas Garīgajā seminārā. Kopš 1915. gada viņš mācījies Pleskavas Garīgajā seminārā, bet 1918. gadā beidzis Pēterpils Garīgā semināra vispārizglītojošo kursu (Pēterpils – patlaban Sanktpēterburga).

1919. gadā V. Jansons atgriezās Latvijā un ticis mobilizēts Latvijas armijā. No 1922. līdz 1926. gadam viņš dzīvojis un strādājis laukos, vecāku saimniecībā.

No 1926. gada V. Jansons strādājis par lietvedi un bibliotekāru Rīgas Pareizticīgo Garīgajā seminārā līdz pat tā slēgšanai 1936. gadā. 1930. gadu pirmajā pusē viņš pasniedzis Garīgajā seminārā, vadījis latviešu un sengrieķu valodas pasniegšanas procesu, kā arī šeit pasniedzis Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju. No 1936. līdz 1940. gadam V. Jansons strādājis par lietvedi un bibliotekāru Rīgas Pareizticīgo Teoloģijas institūtā. Turklāt viņš pasniedzis Ticības Mācību dažādās Rīgas izglītības iestādēs.

1928.-1936. gadā Vladimirs Jansons studējis Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Juridiskajā nodaļā un sekmīgi absolvējis to. Līdztekus tam viņš turpinājis pasniegt Ticības Mācību dažādās Rīgas mācību iestādēs. 1937.–1940., 1943. gadā viņš studējis LU Teoloģijas fakultātes Pareizticības nodaļā (vācu okupācijas laikā – Rīgas Universitāte) un arī sekmīgi absolvējis to.

1941.–1943. gadā Vladimirs Jansons bija Eksarha Pārvaldes loceklis. Pēc tam viņš atkal turpinājis strādāt par skolotāju. No 1945. gada augusta līdz 1947. gada janvārim viņš kalpojis par psalmotāju Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē.

1947. gada 10. janvārī Vladimirs Jansons ticis iesvētīts par diakonu, bet pēc četrām dienām – par pareizticīgo priesteri. Pēc tam tēvs Vladimirs ticis iecelts par Cesvaines apriņķa Kārzdabas Vissvētās Dievmātes Piedzimšanas pareizticīgo baznīcas pārzini, kalpojis par priesteri Jaunjelgavas Kristus Apskaidrošanās baznīcā, kā arī Jersikas un Lielvārdes pareizticīgo dievnamos. Viņš bijis Valmieras prāvestības (jeb baznīcas apriņķa) prāvests (jeb blagočinnijs).

1948.–1949. gadā tēvs Vladimirs Jansons kalpojis par otro priesteri Rīgas Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīcā un Svētā Pravieša un Priekšteča Jāņa baznīcā.

Kopš tā brīža, kad viņs tika iesvētīts priestera kārtā, t. Vladimirs bijis Eparhiālās padomes loceklis un referents latviešu pareizticīgo draudžu lietās.

1951. gada 13. jūlijā tēvu Vladimiru Jansonu arestējuši LPSR Valsts Drošības pārvaldes darbinieki, inkriminējot priesterim pretpadomju darbību. Piespriesto soda termiņu viņš izcietis Komi APSR nometnēs. 1955. gadā, pēc tā dēvētās “Hruščova” amnestijas, viņš tika atbrīvots un atlaists mājās.

Pēc atbrīvošanas tēvs Vladimirs Jansons kalpojis par pārzini dažādos pareizticīgo dievnamos. No 1959. gada jūnija viņš bijis Ērgļu prāvestības prāvests (jeb blagočinnijs), bet kopš 1960. gada jūnija – Valmieras prāvestības prāvests. No 1959. gada līdz 1960. gadu vidum viņš kalpojis par pārzini Rīgas Kristus Debesbraukšanas baznīcā, no 1969. līdz 1984. gadam – Rīgas Svētās Dzīvudarošās Trijādības katedrālē un bijis Rīgas eparhijas garīgais tēvs.

Tēvs Vladimirs Jansons tika iesvētīts virspriestera garīgajā kārtā, 1979. gadā apbalvots ar mitru (mitra ir goda zīme, tā ir dārgakmeņiem izrotāta galvassega. To dod bīskapiem un dažiem virspriesteriem, jo kalpojot viņi it kā ataino Jēzu Kristu. Mitra simbolizē ērkšķu kroni, kas bija galvā Pestītājam – tulkot. piez.). 1984. gadā t. Vladimirs devies pelnītajā atpūtā un aizgājis ārpus štata.   

Mitroforais virspriesteris Vladimirs Jansons ir miris 1987. gada 17. jūnijā, apbedīts Rīgas Jāņa (Ivana) kapos.

Tekstu sagatavojis Sergejs Coja

Informācijas avoti:

1) Священник Голиков Андрей и Фомин Сергей. Кровью убеленные: Мученики и исповедники Северо-Западной России и Прибалтики (1940-1955). Москва: Паломник, 1999. 186.-187. lpp.;

2) Цоя С. Рижская православная духовная семинария в межвоенные годы (1926-1936). Grāmatā: Латвийский православный хронограф. Вып. I. Прот. Олег Пелевин (red.). Рига: Синод Латвийской православной церкви, 2015. 39., 41., 70. lpp

3) Православные архиереи, священники, диаконы, псаломщики, учителя и регенты, служившие на территории Латвии с 1710 по 2019 годы. Биографический справочник. Щеникова О., Витолс А. (сост.). Гаврилин А.В. (конс.). Риги, 2019. 1001.-1002. lpp.