Rīgas Pareizticīgo Garīgais seminārs
Rīgas Garīgais seminārs. – Kronvalda bulvāris (bijušais Puškina bulvāris) 9.
Šajā ēkā no 1879. gada līdz Pirmajam pasaules karam atradās pareizticīgo Garīgais seminārs un Vissvētākās Dievmātes Patvēruma namu baznīca.
Ēkas celšanas laiks: no 1877.-1879. gadā. Arhitekts: Heinrihs Kārlis Šēls (1829-1909).
Šajā ēkā no 1879. gadā līdz Pirmajam pasaules karam atradās Pareizticīgo garīgais seminārs.
***
19. gadsimta vidū Pareizticīgās Baznīcas stāvoklis Baltijas novados bija ārkārtīgi sarežģīts. Varas pilnvaras guberņās koncentrējās vietējās muižniecības pārstāvju rokās. Krievu ietekmes pastiprināšanās nebija pa prātam baltvācu muižniekiem un tie atklāti pretdarbojās pareizticīgās garīdzniecības darbībai. Tomēr latviešu un igauņu zemniecības bēdīgais stāvoklis un cerības saņemt Krievijas valdības aizsardzību no baltvācu baronu patvaļas, izsauca vietējo zemnieku stihisku masveida pāriešanu Pareizticībā. Lai varētu garīgi vadīt jaunizveidotās draudzes, radās nepieciešamība palielināt mācītāju skaitu, pirmām kārtām, no vietējo iedzīvotāju vidus, kuri prata latviešu (vai igauņu) valodu.
1846. gada 11. februārī imperators Nikolajs I apstiprināja Sv. Sinodes lēmumu par piecu klašu Garīgās skolas dibināšanu Rīgā. Bija paredzēts, ka uz 30 vietām tiks proporcionāli uzņemti pa 10 bērniem no pareizticīgo latviešu, igauņu un pareizticīgo garīdznieku ģimenēm. Bīskaps Filarets (Gumiļevskis), kas agrāk bija Maskavas Garīgās Akadēmijas rektors, parūpējās par to, lai šajā mācību iestādē sāktu tulkot dievkalpojumam nepieciešamās grāmatas uz latviešu valodu. 1850. gadā tika izveidota Rīgas eparhija, tanī pat gadā tika pieņemts lēmums par skolas pārveidošanu par daudz augstāka ranga mācību iestādi – par Garīgo semināru. Tas atvērās 1851. gada 1. oktobrī. Par apmācības pamatu tika likta Krievijas garīgo semināru programma, kuru papildināja ar vietējās vēstures kursu, latviešu un igauņu valodu pasniegšanu.Audzēkņiem piešķīra 120 valsts stipendijas. Pasniedzējiem noteica augstu atalgojumu, kas deva iespējas iesaistīt semināra darbībā labākos pedagogus.
Īpaši tika akcentēta audzēkņu radošo spēju attīstība, seminārā pasniedza ikonogrāfijas mākslu. Bija svarīgi, lai ikonas gleznotu «... mācītāji, kuri iemācījās gleznot ikonas… laba audzinātāja vadībā». Par augstu ikonogrāfijas mākslas pasniegšanas līmeni liecina arī tas fakts, ka daži semināra absolventi turpināja studijas Imperatora Mākslas Akadēmijā. Visnopietnākā uzmanība tika pievērsta arī baznīcas dziedāšanas pasniegšanai. To pasniedza Imperatora Kapelas absolvents K. Kurlests un pedagogs А. Аsets. Atzīts speciālists baznīcas dziedāšanas jomā bija arī semināra inspektors I. Vozņesenskis. 19. gadsimta 80. gados šājā mācību iestādē izveidoja vienu no pirmajiem latviešu vīru koriem «Pērkona koris». Pēc arhibīskapa Arsēnija (Brjanceva) iniciatīvas apmācības programmā tika ieviests arī tāds mācību priekšmets, kā «medicīna». Absolventi prata ne tikai sniegt pirmo palīdzību, bet arī izvērst sanitāri profilaktisko darbu iedzīvotāju vidū. Kopš 1856. gada seminārā sāka izdot garīgo žurnālu „Dievbijības skola” («Училище благочестия») , kas iznāca gan krievu, gan latviešu, gan igauņu valodās. Tā lappusēs savus darbus publicēja gan semināristi, gan pasniedzēji.
Pēc arhibīskapa Platona iniciatīvas, apmācības laiks šeit palielinājās no 5 līdz 6 gadiem, tika atvērta divgadīgā baznīcas kalpotāju klase. Tajā pieņēma ne vairāk par desmit cilvēkiem. Klasē pasniedza lasīt, rakstīt un skaitīt prasmju pasniegšanas metodiku un elementārās zināšanas pedagoģikā. Pēc klases pabeigšanas, absolventi ieguva tiesības pasniegt lauku pareizticīgajās sākumskolās. Darbojās arī svētdienas un vispārizglītojošā skola. Par zīmīgu notikumu kļuva tas, ka 1874. gadā Rīgas bīskaps Veņiamins (Kareļins) izveidoja seminārā speciālu komisiju, kas nodarbojās ar dievkalpojumiem nepieciešamās literatūras tulkošanu uz latviešu un igauņu valodām un šo grāmatu izdošanu.
Iesākumā mācības notika Garīgā semināra ēkā, kas atradās Suvorova (Krišjāna Barona) ielā 99. Patlaban šeit atrodas Rīgas Skolnieku pils. Šis nams ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis (reģ. Nr. 7489). Tas uzbūvēts 1880. gadā eklektisma stilā pēc arhitekta D. Lušina projekta. 1877.-1879. gados toreizējā Puškina ielā, bijušo piepilsētas celtņu vietā uzbūvēja Rīgas Garīgā semināra trīsstāvu ēku ar mājas baznīcu. Šī projekta autors bija Pēterburgas Mākslas Akadēmijas absolvents Heinrihs Kārlis Šēls (1829-1909). Ēkas iekšpusē atradās mājas baznīca, kas tika iesvētīta par godu Vissvētākās Dievadzemdētājas Patvērumam (Покров). Dievnams atradās trešajā stāvā, virs vestibīla. Tā kupols, kuru vainagoja pareizticīgais krusts, pacēlās augšup virs ēkas taisnstūra korpusa, ar izbīdīto uz priekšu portiku.
Pirmam Pasaules karam sākoties, radās draudi, ka Rīgu ieņems ienaidnieka karaspēks, tādēļ semināru evakuēja uz Ņižņiju Novgorodu. Okupanti atsavināja īpašumu, kas piederēja KPB, tai skaitā arī Garīgās skolas un semināra ēkas. Pirmajā ēkā viņi izvietoja kara skolu.
Latvijas valstiskās neatkarības laikposmā, 1920. gadā LR varas pārstāvji nodeva namu Puškina ielā Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes rīcībā. Rīgas un Visas Latvijas arhibīskaps Jānis (Pommers), aizstāvēdams LPB intereses, panāca to, ka Saeima dažas reizes apsprieda jautājumus par atsavinātā īpašuma atgriešanu Pareizticīgajai Baznīcai. Runa bija par Alekseja vīriešu klostera ēkas un arhijereja nama, kā arī par Pētera un Pāvila dievnamu, Garīgā semināra un skolas ēkām un cita nekustamā īpašuma atgriešanu. Diemžēl likumdevēju debates Saeimā nebija devušas pozitīvus rezultātus. Šai sakarā varētu pat izvirzīt šādu versiju: var jau būt, ka arhibīskapa Jāņa nelokāmā pozīcija šajā jautājumā arī kļuva par viņa traģiskās nāves 1934. gadā iemeslu, jo šis noslēpums tā arī netika atklāts.
Patlaban semināra ēka pieder Rīgas Stradiņa Universitātei, šeit atrodas anatomikums. Šī ēka ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis (reģ. Nr. 8162).
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības proklamēšanas Garīgo semināru neizdevās atjaunot uzreiz, jo semināra ēka tā arī netika atgriezta Pareizticīgajai Baznīcai, bibliotēka ar bagātīgu grāmatu klāstu - nozaudēta. Tikai 1926. gadā LR valdība atļāva Pareizticīgajai Baznīcai atkal atvērt mācību iestādi. Mācību programmu saīsināja līdz divu gadu kursam. Pirmais semināra izlaidums bija 1928. gada oktobrī. Pēc astoņiem gadiem LPB Sinode pieņēma lēmumu slēgt semināru. No 1936. līdz 1940. gadam tā vietā universitātē darbojās Rīgas Teoloģijas Pareizticīgais institūts.
20. gadsimta 90. gadu sākumā radās cerības, ka Garīgais seminārs tiks atjaunots. 1994. gada 21. janvārī notika pirmā uzņemšanas komisijas sēde, bet mācības sākās pēc diviem mēnešiem. Patlaban Rīgas Garīgais seminārs atrodas Katoļu ielā 10. Tam blakus atrodas Visu Svēto dievnams.
Aleksandrs Gurins, Oļegs Jazevs
Sk. Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). – Рига, 2010, стр. 313-315.
Informācijas avoti:
- Andrejs Pommers. Pareizticība Latvijā (Православие в Латвии.). - Rīga. 1931.
- V. Trufanovs. No Rīgas Garīgā semināra vēstures (1926-1936.g.g.). (Из истории Рижской духовной семинарии (1926-1936 гг.)/ - Pareizticība Latvijā : Vēsturiski apraksti A. Gavriļina redakcijā. (Православие в Латвии: Исторические очерки. Под ред. А.Гаврилина.) 1997.
3. VKPAI Dokumentācijas centrs. Inv. numurs: 86.-226.
4. A. Gavriļins. Rīgas eparhijas vēstures apraksti. 19. gadsimts.(Очерки истории Рижской епархии. 19 век.) Rīga. 1999.
5. Rīgas eparhijas baznīcu un draudžu vēsturiski statistiskais apraksts : 2. izlaidums, 1. daļa. (Историко-статистическое описание церквей и приходов Рижской епархии: выпуск II, часть I.) - Rīga, 1895.
6. Rīgas Garīgā semināra piecdesmit gadu jubileja (Пятидесятилетний юбилей Рижской духовной семинарии.). - Rīga, 1902.
