Ļišinas privātā krievu meiteņu ģimnāzija

Viena no vispopulārākajām privātajām krievu ģimnāzijām bija Olimpiādas Ļišinas ģimnāzija (Rīgā, Dzirnavu ielā 46), kas dibināta 1908. gadā. Daudzu rīdzinieču atmiņā Olimpiādas Ļišinas tēls ir saglabājies kā lieliskas pedagoģes un nenogurstošas sabiedriskās darbinieces tēls.

Ģimnāzijas 25. gadadienas priekšvakarā Rīgas krievu laikrakstā “Segodņa” tika publicēta Olimpiādas Ļišinas plaša intervija, kurā viņa pastāstīja par savu pedagoģisko karjeru:

“1908. gadā pēkšņā vīra slimība lika man sākt domāt par finanšu līdzekļiem gan sev, gan ģimenei. Es atklāju ģimnāziju, kurai uzreiz izdevās iegūt pilnas tiesības [..]. Pirmā skolniece, kas tika ierakstīta ģimnāzijas sarakstos, bija manis paša meita. [..] Pirmajā gadā mums bija 66 skolnieces, taču jau drīzumā viņu skaits sasniedzis dažus simtus. Labākajos gados skolnieču skaits sasniedzis 500, bet patlaban viņu ir tikai aptuveni 300 [..].

Karš [Pirmais pasaules] bija sagrāvis uzsākto lietu. Ģimnāzijas īpašums tika izvests uz Vologdu, kur vēlāk tas arī zudis. Mūsu prombūtnes laikā ēka bija daļēji bojāta, bet daļēji sagrauta.

[..] 1916. gada 3. novembrī  es pēc skolnieču vecāku lūguma atgriezos Rīgā. Iztukšotās, izdemolētās telpas tika steidzīgi savestas kārtībā, un 22. novembrī jau atsākās mācību nodarbības. Kad es devos uz Rīgu, mani brīdināja, ka ģimnāzijai, kas atrodas karadarbības rajonā, tiks atņemtas tiesības, taču visas 1917. gada absolventes saņems atestātus ar visām tiesībām. 17. gada augustā ģimnāzijā jau atkal bija 360 skolnieces. Taču 21. augustā, tajā dienā, kad bija paredzēti atkārtotie eksāmeni, pilsētā ienākuši vācieši, un viss, kas pirms tam bija panākts ar tik lielām pūlēm, atkal izputējis. Man, sakarā ar smagajiem ģimenes apstākļiem, atkal bija jāaizbrauc, pat, precīzāk, jāaiziet - jo braukt nebija ar ko – uz Pēterburgu, bet atgriežoties, es sastapu savas ģimnāzijas vietā vācu ģimnāziju «Töchterschule» ar vāciešu personālu un vācu pasniegšanas valodu.

Krievu valoda bija strikti aizliegta, ģimnāzijā sarunājās tikai vācu valodā. Toties par kādiem svētkiem mums kļuva 18. novembris – neatkarīgās Latvijas dibināšanas diena, kad vienas nakts laikā ģimnāzija atkal pārtapa par krievu. Atceros, ka nākamajā dienā es iegāju zālē pie skolniecēm, kas tur bija pulcejušās, un paziņoju viņām, ka mūsu skolas sienās es gribu dzirdēt tikai krievu valodu, - daudzas no viņām, it īpaši no jaunākajām klasēm, sāka raudāt. Viņas jau bija paspējušas to aizmirst.

Jā, šis laikposms mums bija grūts laiks. Atceros arī lielnieku laikus. Ģimnāzija tika nacionalizēta, ieviesta jauna kārtība. Tajos laikos neatlaidīgi tika sludināta “pasniegšana svaigajā gaisā”. Daudziem bērniem pat nebija apavu, taču mums, neskatoties ne uz ko, bija jāved viņus pastaigāties. Es vedu skolnieces uz Bastejkalnu, bet dažkārt uz pašreizējo Viestura dārzu, un ne reizi vien “ģeogrāfijas stundās” man bija jāzīmē viņiem ģeogrāfiskā karte smiltīs [..].”

Pakāpēniski, normalizējoties politiskajiem un sadzīves apstākļiem, notikusi ģimnāzijas atdzimšana. Tās veidolu pirmām kārtām noteica pati Olimpiāda Ļišina. Līdzās viņai strādāja viņas meita Anna Segedeja. Ģimnāzijā strādāja arī daudzi citi talantīgi pedagogi.

Bijušās ģimnāzistes Helēnes Francmanes (dzim. Bērziņa) atmiņas par ģimnāziju:

“Olimpiāda Ļišina bija ļoti gudra un daudzpusīgi apdāvināta personība, viņai piemitušas vīrietim raksturīgas organizatora dotības un vienlaicīgi viņa bija interesanta un pievilcīga sieviete.

Īpašu ievērību Olimpiāda Ļišina veltījusi skolnieču tikumiskajai un estētiskajai audzināšanai. Pedagogus savai ģimnāzijai viņa atlasīja talantīgus un plaši izglītotus. Viņai pašai bija daudzpusīga muzikālā izglītība un piemitušas režisores dotības.

Kopš jaunākajām klasēm tika pievērsta ievērība meiteņu fiziskajai audzināšanai, taču bijušas ne tikai vingrošanas stundas vien, bet arī deju apmācības. Cik lielā mērā man turpmākajā pedagoģiskajā darbā palīdzēja ģimnāzijā apgūtie polonēzes [..], figūru valša, mazurkas un citu deju rīkošanas noteikumi! Allaž Olimpiāda Ļišina pati atklāja balli, dejojot pirmajā pārī kopā ar savu dēlu!

Katru gadu skolēnu spēkiem O. Ļišina iestudējusi dažādas lugas. Piedalījās visi: galvenās sieviešu un vīriešu lomas izpildījušas skolnieces, iestudējumus pavadījušas saturam atbilstošas dejas, izrādēs tika iestarpināti vokālie dueti un kora partijas. Olimpiāda Ļišina sagatavojusi tās pati (viņa rakstījusi arī scenārijus). Tā tika iestudētas šādas izrādes: “Jevgēņijs Oņegins” un “Ruslans un Ludmila” pēc A. Puškina daiļdarbu motīviem, N. Gogoļa “Nakts pirms Ziemassvētkiem”; “Sadko” pēc A.K. Tolstoja poēmas motīviem; pasakas “Sārtais ziediņš”, “Princis Skaistulis un princese Daiļava”, “Ziemas pasaka”(“Ziemassvētku nakts”) u. c. Visus šos iestudējumus sagatavojusi un kostīmus tiem piemeklējusi pati O. Ļišina. Viņa iesaistījusi šajā darbā arī vecākus: kāds no viņiem šūdinājis kostīmus, cits zīmējis dekorācijas, veidojis “sniegu” vai “ziedus”. [..] skolā vienmēr tika atzīmētas arī krievu dzejnieku, rakstnieku, komponistu jubilejas, kā arī Krievu kultūras dienas.

Olimpiāda Ļišina regulāri vadījusi dziedāšanas stundas, apgalvojot, ka dziedāt var ikviens, ja tikai vēlas. Man nav muzikālās dzirdes, taču es arī šodien varu nodziedāt tos skaņdarbus, kurus mēs iemācījāmies O. Ļišinas vadībā.

Īpašu ievērību Olimpiāda Ļišina pievērsa skolnieču tikumiskajai audzināšanai. Pirms mācību stundu sākuma visas skolnieces pulcējušās zālē un piedalījušās kopīgā lūgšanā, ko noturējis mācītājs... Skolā mācījušās dažādu tautību meitenes: krievietes, latvietes, ebrejietes, gruzīnietes, armēnietes u.c., taču nekad nevienā lietā nebija jaušama atšķirība, un šo dziļo cieņu pret jebkuras tautības cilvēkiem ieaudzinājuši pedagogi.

Pati Olimpiāda Ļišina noturējusi krievu valodas stundas, ieadzinot mums mīlestību pret dzimto valodu; viņa pastāvīgi cīnījās pret valodas štampiem, pret nepareizu dažādu izteicienu lietošanu sadzīvē. [..]

Katrā klasē bija 1 vai 2 skolnieces (ļoti nabadzīgu vecāku vai vientuļo māšu bērni), kuras mācījušās bez maksas, taču ģimnāzijas priekšniece nekad nevienu nebija šķirojusi pēc šīs pazīmes, un parasti pat klasesbiedrenes nezinājušas, kas klasē mācās bez maksas.

Skolā bija forma – ikdienas un parādes. Un cik ir bijis lielisku tradīciju! Skolas absolvēšanas dienā Olimpiāda Ļišina pirms svinīgā akta ienāca klasē un katrai skolniecei piesprauda pie krūtīm ziedu. Vienu gadu tās bija baltās rozes, citu – sarkanās vai neļķes, pat kādu reizi – orhidejas. [..]

Pēc viņas padoma, pēdējā klasē mēs sākām noformēt albumus, kuros mūsu skolotāji rakstījuši mums savus novēlējumus. Mēs glabājām tos līdz pat šai dienai.

Olimpiāda Ļišina bija ļoti labestīga, atsaucīga pret jebkura sarūgtinājumu un apbēdinājumu, taču viņa prata iedvest tādu cieņu pret sevi, ka mēs “ar drebošu sirdi” stāvējām viņas priekšā un, kā tolaik mēdza teikt, “dievinājām” viņu.

Pat daudzus gadus vēlāk, kad mums jau bija savi berni, mēs nācām kopā ar viņiem pie savas bijušās priekšnieces, un viņa vienmēr atradusi ar ko varētu iepriecināt bērnus.

Divas reizes gadā – viņas vārda un viņas nāves dienā – mēs, viņas skolnieces, kuras vēl ir starp dzīvajiem, pulcējāmies pie viņas kapa vietas Pokrova kapos, noturām aizlūgumu un pieminām viņu un ģimnāziju.”

(1991. gadā stāstīto pierakstījusi Tatjana Feigmane.)

Ļauns liktenis nebija pagājis garām arī šai krievu ģimnāzijai. Kaut gan ģimnāzijai arī izdevās pārdzīvot ekonomisko krīzi, likteņa trieciens, ko tai nodarījis aizliegums apmācīt bērnus, kas pēc tautības nav krievi, izrādījies tai nāvējošs. 1936. gadā O. Ļišinas privāto ģimnāzju absolvējušas pēdējās 22 skolnieces. Tā paša gada 17. jūnijā notikusi pēdējā ģimnāzijas Pedagoģiskās padomes sēde, kurā tika paziņots par ģimnāzijas slēgšanu.   

(skat.: Т. Фейгмане. Русские в довоенной Латвии, глава III ).

Olimpiāda Ļišina (1875-1961). 1930. gadu sākuma fotogrāfija.