Maikapara nams Rīgā

Maikapara nams Rīgā, Aristīda Briāna ielā 3

Šo namu Rīgas centrā vācu izcelsmes arhitekts Roberts Augusts Pflūgs (1842-1885) projektējis neorenesanses stilā. Greznā savrupmāja tika uzcelta 1876. gadā. 1931. gadā to iegādājies tabakas izstrādājumu rūpnieks Zāmuels (pēc citiem avotiem – Teodors) Maikapars (pareizticīgais karaīms), un tajā pašā gadā ēka pēc krievu arhitekta Aleksandra Trofimova (1891-1979) projekta tika radikāli pārbūvēta neobaroka stilā. Nama interjers ir veidots neoklasicisma stilā.

19. gadsimta vidū tagadējās A. Briāna ielas vietā atradās neskaitāmi dārzi un mazdārziņi, kuru īpašnieks bija Kārlis Vāgners. Viņš arī pasūtījis pilsētas galvenajam arhitektam, Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas absolventam R. A. Pflūgam savrupmājas projektu. Būvdarbi sākušies 1867. gadā, jaunuzceltajā namā K. Vāgners kopā ar mājiniekiem pārcēlies 1876. gadā. Šī ēka tika izpildīta tolaik modernajā “Florences palazzo” variantā - ar daudziem tornīšiem, skulptūrām un dekoratīviem vazoniem ēkas fasādē. Pēc neatkarīgās Latvijas valsts izveidošanas Vāgneru ģimenes pamestā savrupmāja tika nodota Lielbritānijas vēstniecības rīcībā.

1931. gadā par šo namu ieinteresējās Z. Maikapars: tas atradās blakus akciju sabiedrības “Maikapars” tabakas ražotnei, kas arī noteica lēmumu to nopirkt. Jaunajam namīpašniekam bija cita arhitektoniskā gaume, un tādēļ viņš devis rīkojumu pilnībā pārveidot neoklasiskajā stilā celto namu, izmantojot baroka stila elementus. Rezultātā pazudušas tornīšu un vazonu “pārmērības” un skulpturālās kompozīcijas; vecās krāsnis nomainījusi tajos laikos modernā apkures sistēma. Pie ieejas namā tika piebūvēta stikla būve ar balkonu. Ēkas pārbūvi veicis Rīgas Politehniskā institūta absolvents, Latvijas krievu arhitekta Vladimira Šervinska (1894-1975) biroja arhitekts, Aleksandrs Trofimovs.

Pēc Latvijas padomju okupācijas namu atsavināja un 1941. gadā ēka nonāca Raiņa Literatūras fonda rīcībā. Otrā pasaules kara laikā ēku ieņēmusi vācu okupācijas administrācija, un šeit mitinājies Rīgas lielvecākais (oberbirģermeistars), vienlaikus arī Rīgas pilsētas apgabala komisārs Hugo Vitroks (1873-1958).

Pēc kara beigām ēka tika nodota Baltijas Kara apgabala pārziņā, šeit vairākus gadus – līdz 1955. gadam – dzīvojis Baltijas Kara apgabala virspavēlnieks maršals Ivans (armēņu: Ovaness) Bagramjans (1897-1982). Kopš 1950. gadu sākuma nams tika nodots Latvijas PSR Ministru Padomes Lietu pārvaldes rīcībā, ēka tika izmantota kā dienesta viesnīca arī reprezentācijas nolūkiem. Šeit savu vizīšu laikā Rīgā uzturējušies PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs, viens no VDR vadītājiem Valters Ulbrihts (1959. g.), vjetnamiešu līderis Ho Ši Mins (1962. g.), Indijas pirmais premjerministrs Džavāharlāls Neru, Dienvidslāvijas prezidents Josips Brozs Tito (1972. g.), Kubas revolucionārais līderis Fidels Kastro Russ un daudzi citi pazīstami politiķi.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, 1993. gadā Maikapara namu iegādājies (pēc citiem datiem – saņēmis dāvinājumā no bijušajiem nama mantiniekiem) bankas “Baltija” īpašnieks Aleksandrs Lavents. Rīgas pils remonta laikā savrupmāja tika izmantota kā Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa rezidence. 1995. gadā A. Lavents ieķīlājis ēku, bet pēc trim gadiem to nopirka kompānija “Ventspils nafta” (mūsdienu nosaukums - a/s “Latvijas kuģniecība”), kas to pārbūvēja un rekonstruēja reprezentatīvos nolūkos. Senatnīgajā savrupmājā tapa relaksācijas komplekss ar pirti un baseinu, ziemas dārzs un konferenču zāle.

P. S. Kopš 2010. gada savrupmājā atrodas Japānas vēstnieka rezidence (pati vēstniecība atrodas Rietumu Capital Centre ēkā Vesetas ielā 7).

 Nikolajs Surins

Skat.: Прибалтийские русские: история в памятниках культуры. - Рига: Институт европейских исследований, 2010.

Tekstā ir izdarīti nelieli labojumi un papildinājumi.

Maikapara nama galvenā fasāde. A. Bedenko foto.

Informācijas avots:

Latvijas preses izdevumu materiāli un interneta resursi.