Rīgas Valsts krievu vidusskola (ģimnāzija)

Rīgas Valsts krievu videsskola (vēlāk – ģimnāzija) tika dibināta 1922. gadā, aktīvi piedaloties Elpidiforam Tihoņickim (1875–1942), kurš kļuva par tās pirmo direktoru.Rīgas Valsts krievu videsskola (vēlāk – ģimnāzija).

Skola atradusies nelielā ēkā Lāčplēša ielā 108, bijušajā Maskavas forštatē, kur dzīvoja lielākā un nabadzīgākā Rīgas krievu iedzīvotāju daļa. Šis faktors noteicis arī tās audzēkņu sastāvu. Šeit mācījās daudz ģimnāzistu, kuri bija cēlušies no zemākajiem sabiedrības slāņiem, kas atšķīra šo ģimnāziju no citām krievu vidējās izglītības iestādēm Rīgā. Elpidiforam Tihoņickim neizdevās ilgi palikt direktora krēslā. 1924. gadā viņš bija spiests atstāt savu amatu, jo viņam nebija Latvijas pavalstniecības.

Direktora amatā viņu nomainīja pazīstamais etnogrāfs un ģeogrāfs Jurijs Novoselovs (1873–1955). Viņš bija ieguvis popularitāti vēl pirms Pirmā pasaules kara, strādājot par skolotāju Aleksandra ģimnāzijā, Mironova komercskolā, pēc tam – Lomonosova un Nikolaja ģimnāzijās, kā arī privātajās latviešu skolās. Kara priekšvakarā viņš vadīja pedagoģisko padomi Olgas Beateres sieviešu ģimnāzijā.

Jurijs Novoselovs bija vairāku ģeogrāfijas mācību grāmatu autors gan krievu, gan latviešu skolām. 1927. gadā viņš tika ievēlēts par Latvijas Ģeogrāfijas biedrības goda biedru. Taču direktora lomā viņš tā arī nespēja iederēties, jo nevarēja tikt galā ar daudzām problēmām, ar kurām saskarās mācību iestāde.

Valsts krievu ģimnāzijas mācībspēki bija ievērojami vājāki par Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijas (bijušās Lomonosova ģimnāzijas) mācībspēkiem. Tas izraisīja neapmierinātību vecāku vidū. 1926. gadā viņi pat iesniedza memorandu Saeimas  krievu deputātiem, kurā tika atzīmēts, ka daži pedagogi strādā, pielietojot novecojušās metodes. Pēc vecāku domām, bija nepieņemams arī tas, ka līdz 33% ģimnāzistu tika atstāti uz otro gadu. Tā rezultātā J. Novoselovam bija jāatstāj savs amats.

Par Rīgas Valsts krievu ģimnāzijas jauno direktoru kļuva Georgijs Gerbaņenko (1875–1948), kuru viņa bijušie audzēkņi pieminējuši kā labu krievu valodas un literatūras pasniedzēju. G. Gerbaņenko vadībā ģimnāzija kļuva ievērojami spēcīgāka. 1935. gadā ģimnāzijas dzīvē notika būtiskas pārmaiņas, kad tai pievienojās Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijas audzēkņi, jo šī mācību iestāde tika slēgta finansiālu problēmu dēļ. Ģimnāzija, kas bija mazāka lieluma ziņā un vājāka pasniegšanas kvalitātes ziņā, iekļāva savā sastāvā daudz spēcīgāku (taču tāds bija varas iestāžu spriedums).

1935. gada rudenī Rīgas Valsts krievu ģimnāzija pārcēlās uz telpām Akas ielā 10, kuras iepriekš bija ieņēmusi Rīgas pilsētas krievu ģimnāzija (bij. Lomonosova ģimnāzija). Līdz ar to tika konstatēta vidējās mācību iestādes pārslodze, jo 1935. gada 15. oktobrī tajā mācījās 331 audzēknis. No viņiem 100 bija audzēkņi, kuri iepriekš bija mācījušies Rīgas Valsts krievu ģimnāzijā; 205 auzdzēkņi - no likvidētās Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijas; 25 audzēkņi – no likvidētās Rīgas krievu praktiskās ģimnāzijas un 1 audzēknis - no Ludzas krievu ģimnāzijas. Tas noveda pie tā, ka vienas klases audzēkņi pārsniedza pieļaujamo normu. Piemēram, 1936./37. mācību gadā ģimnāzijas divu piekto klašu audzēkņu skaits bija sasniedzis 86. Un tas bija, neskatoties uz aizliegumu apmācīt šajā ģimnāzijā bērnus, kas nebija krievu tautības.

Vienīgās Rīgā palikušās krievu ģimnāzijas normālu darbu kavēja arī tīri sadzīviskas problēmas. 1938. gada vasarā Rīgas pilsētas Skolu valde, it kā remontdarbu nepieciešamības dēļ, piedāvāja Valsts krievu ģimnāzijai atgriezties tās bijušajās telpās Lāčplēša ielā 108. Ģimnāzijas vadība tam nepiekrita, savā Aicinājumā Vidusskolu direkcijai norādot, ka šī ēka nespēj nodrošināt normālu vidējās mācību iestādes darbību, jo tika paredzēts, ka nākamajā mācību gadā būs 10 klases ar 365-370 audzēkņiem, un nākotnē sagaidāms audzēkņu skaita pieaugums. Kādu laiku jautājums par ģimnāzijas pārvietošanu vairs netika apspriests.

Taču 1939. gada 9. maijā Rīgas pilsētas galva Roberts Liepiņš atkal vērsās Izglītības ministrijā ar priekšlikumu pārvietot ģimnāziju, apgalvojot, ka šī ēka ir nepieciešama  Jura Neikena latviešu pamatskolai, 9. ebreju pamatskolai, kā arī arodskolas darbnīcu paplašināšanai. Tomēr, redzot, cik nereāla ir Valsts krievu ģimnāzijas pārcelšana uz tās bijušajām telpām, pilsētas varas iestādes tai piedāvāja citu iespēju – telpas Gaziņa ielā 3. Taču šis priekšlikums sastapās ar audzēkņu vecāku un Rīgas krievu sabiedrības pretestību. Tomēr ģimnāzijai nācās pārcelties uz jaunām, ne pārāk pieņemamām telpām Gaziņa ielā 3.

Pēc abu krievu ģimnāziju apvienošanās tie, kas sāka mācīties Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijā (bij. Lomonosova), joprojām uzskatīja sevi par lomonosoviešiem. Viņi bija vairākumā un noteica toni. Drīz arī tie, kas iepriekš nebija mācījušies Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijā, sāka sevi saukt par lomonosoviešiem. Tā turpinājās līdz 1945. gadam, tas ir, līdz šīs vidējās mācību iestādes padomiskošanai (jeb sovetizācijai) padomju režīma apstākļos.

Fotoattēlā: Elpidifors Tihoņickis.