Tatjana Ždanoka
Tatjana Ždanoka (1950. g. 8. maijā Rīgā, Latvijas PSR) – Latvijas politiķe, Eiropas Parlamenta deputāte. Partijas «Latvijas krievu savienības» valdes līdzpriekšsēdētāja.
Tatjana Ždanoka ir dzimusi 1950. gadā Rīgā jauktajā krievu-ebreju ģimenē.
Jakovs Hesins – Tatjanas Ždanokas vectēvs – pēc savas izcelšanās nāk no Mogiļevas guberņas Petroviči ciema. Vectēva ģimene bija nabadzīga, bet viņš bija tik apdāvināts, ka iestājās Maskavas Ķeizariskas Universitātes Medicīnas fakultātē, kaut gan cariskās Krievijas laikos ebrejiem tas bija visai sarežģīti. Pēc Otrā pasaules kara Jakovs Hesins strādāja Rīgā, Avotu ielā par bērnu poliklīnikas galveno ārstu, bet viņa dzīvesbiedre Sofija strādāja par zobārsti.
Vecāsmātes vecāki – Sora-Leja Imanitova un viņas vīrs Moisejs Lubockis – pēc izcelšanās ir rēzeknieši. Otrā pasaules kara priekšvakarā viņi dzīvoja Rīgā. Viņu ģimenē bija septiņi bērni. Lielākā ģimenes daļa gāja bojā 1941. gadā – nacistu okupācijas apstākļos. Izdzīvoja tikai pati vecāmāte, kura kopā ar ģimeni dzīvoja Novgorodas apgabala Valdajas pilsētā, un viņas jaunākais brālis.
Tēvs Arkādijs Hesins iepazinās ar Tatjanas Ždanokas māti – Tamāru Bernicku, būdams Valdajā; viņi mācījās vienā skolā. Absolvēdami vidusskolu, jaunieši aizbrauca uz Ļeņingradu (patlaban – Sanktpēterburga) – Tatjanas māte iestājās Politehniskajā instutūtā, bet tēvs – Frunzes Jūras kara augstskolā.
Tatjanas Ždanokas tēvs Otrā pasaules kara laikā cīnījās frontē pret nacistiem; pēc kara beigām Arkādijs un Tamāra atkal satikās Ļeņingradā kur 1945. gadā noslēdza civillaulības.
Tatjanu, pēc mātes vēlmes (māte vienmēr ir bijusi ticīga), nokristīja Ļeņingradas Sv. Nikolaja katedrālē. Tēvs, kas tajos laikos dienēja Baltijas Kara flotē, lūdza pārcelt viņu dienēt uz Bolderāju. 1952. gadā Tatjanas vecāki pārcelās dzīvot uz Rīgu. Šajā laika posmā Padomju Savienībā tika izvērsta ebreju vajāšanas kampaņa, tāpēc 1953. gadā Arkādijam Hesinam nācās atstāt dienestu kara flotē.
Arkādijs Hesins bija radiolokācijas speciālists. Rīgā viņš kādu laiku pasniedza aviācijas skolā. Pēc Latvijas Televīzijas izveides viņš kļuva par pārvietojamās televīzijas studijas priekšnieku. Vēlāk viņš strādāja par Elektrnikas un skaitļošanas tehnikas institūta Televīzijas metožu laboratorijas priekšnieku, bija apbalvots ar Valsts prēmiju par aparatūras agrīnās vēža diagnostikai izveidošanu. Tatjanas māte Tamāra ilgus gadus strādāja skolā, pasniedzot matemātiku. Sākumā viņa bija Rīgas 23. vidusskolas, bet pēc tam – 25. maiņu vidusskolas skolotāja.
Tatjana Ždanoka (tolaik – Hesina) mācījās Rīgas 15. un 17. vidusskolā.
Pēc vidusskolas absolvēšanas ar zelta medaļu Tatjana Ždanoka iestājās Latvijas Valsts universitātē. 1972. gadā viņa absolvēja LVU Fizikas un matemātikas fakultāti matemātikas specialitātē, bet turpināja studēt aspirantūrā. Veselu gadu viņa stažējās Francijā, Monpeljē Universitātē. 1971. gadā Tatjana apprecējās ar savu studiju biedru Aleksandru Ždanoku. 20. gadsimta 80. gadu beigās šī laulība izira, vēlāk Aleksandrs izceļoja no Latvijas.
Uz jautājumu, kādēļ viņa neatgrieza savu meitasvārdu „Hesina”, Tatjana atbildēja šādi: «Mans diploms, zinātniskie darbi un manis pierādītā matemātiskā teorēma – viss bija ar uzvārdu Ždanoka. Šis uzvārds nozīmē daudz vairāk nekā vienkārši uzvārds.»
1980. gadā Tatjana Ždanoka ieguva fizikas un matemātikas kandidātes zinātnisko grādu. No 1972. līdz pat 1990. gadiem viņa pasniedza matemātiku Latvijas Valsts universitātē. 1992. gadā Tatjana Ždanoka kļuva par matemātikas zinātņu doktori.
Studējot universitātē, Tatjana Ždanoka kļuva par Komunistiskās partijas biedri. 1988. gadā viņa iestājās Latvijas Tautas frontē (LTF). Bet pēc tam, kad pirmais Tautas Frontes kongress pieņēma programmu kurā par galveno mērķi bija izvirzīta Latvijas neatkarības atjaunošana, viņa iesaistījās LTF opozicionārās kustības — Latvijas PSR darbaļaužu Internacionālās frontes (Interfrontes) darbībā. Šī kustība iestājās par Latvijas republikas saglabāšanu PSRS sastāvā. Vēlāk, Tatjanas Ždanokas sadarbība ar Interfronti arī tika pārtraukta.
1989. gadā Tatjana Ždanoka tika ievēlēta par Rīgas pilsētas padomes deputāti, bet nākamajā gadā – par Latvijas Augstākās Padomes deputāti. Šis parlaments strādāja līdz 1993. gadam, īstenojot pāreju pie Latvijas valstiskās neatkarības. Tatjana Ždanoka nepiedalījās 1990. gada 4. maija balsošanā par Latvijas Valstiskās neatkarības deklarāciju. Par iemeslu tam, ka opozīcijas deputāti atteicās akceptēt šo dokumentu, bija tas, ka šis dokuments balstījās uz pirmskara valsts tiesiskās nepārtrauktības koncepcijas.
1992. gadā Tatjana Ždanoka kļuva par vienu no Latvijas Cilvēktiesību komitejas dibinātājiem un panāca to, lai šī tiesībsargu organizācija tiktu pieņemta starptautiskajā tiesībsargājošo organizāciju tīklā F.I.D.H. (Fédération internationale des ligues des Droits de l’Homme).
Latvijas Cilvēktiesību komiteja ne tikai nodarbojās ar tiesībsargājošo darbību, sagatavojot referātus starptautiskajām organizācijām un piedaloties protesta akcijās, bet arī darbojās sabiedrības integrācijas jomā. Tā, Tatjana Ždanoka vādīja mācību seriāla «Saprast» uzņemšanas organizēšanu. Šī filma tika veidota Eiropas Padomes projekta ietvaros un tās mērķis bija veicināt latviešu valodas apguvi Latvijas krievu iedzīvotāju vidū.
1993. gadā Tatjana Ždanoka kļuva par vienu no sabiedriski-politiskās kustības «Līdztiesība» dibinātājiem. Šajā gadā notika arī LR 5. Saeimas vēlēšanas. Tatjana Ždanoka nevarēja balotēties šajās vēlēšanās, par iemeslu tam ķluva tas, ka tolaik viņai bija piešķirts nepilsones statuss. Vēlāk, 1996. gadā, tiesas ceļā T. Ždanoka bija pierādījusi, ka viņai ir tiesības būt par Latvijas pilsoni, jo pirmās Latvijas Republikas laikos viņas tēva senčiem bija šīs valsts pilsonība.
Pēc 1993. gada vēlēšanām Saeimā bija izveidojusies frakcija «Līdztiesība», Tatjana Ždanoka kļuva par tās konsultanti. 90. gadu vidū Tatjana Ždanoka piedalījās Latvijas Sociālistiskās partijas (LSP) izveidē. Tika plānots, ka sabiedriskā kustība «Līdztiesība» tiks saglabāta kā plaša mēroga tautas bāze šai kreisajai partijai. Tomēr sabiedriskās kustības līderiem, to skaitā, Tatjanai Ždanokai, nācās izškirties ar LSP, jo starp viņiem un bijušās komunistiskās nomenklatūras pārstāvjiem izvērtās ideoloģisks un personisks konflikts, jo šie konservatīvi noskaņotie politiķi aizstāvēja šķiru cīņas dogmas, kaut gan tām nebija nekāda sakara ar 20. gadsimta beigu realitātēm.
1997. gadā Tatjana Ždanoka un viņas atbalstītāji izveidoja partiju «Līdztiesība». Tatjana Ždanoka tika ievēlēta par šīs partijas priekšsēdētāju.
1997. gadā T.Ždanoka tika ievēlēta par Rīgas domes deputāti.
1999. gadā Т. Ždanokai tika atņemts deputātes mandāts par darbību Latvijas Komunistiskajā partijā 1991. gadā.
1998. gadā partija «Līdztiesība» kļuva pat politiskās apvienības PCTVL («Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā») locekli. Tatjana Ždanoka kā partijas līdere kļuva apvienības PCTVL līdzpriekšsēdētājā. Sākotnēji šajā apvienībā ietilpa trīs partijas – Tautas Saskaņas partija (TSP), «Līdztiesība» un Latvijas Sociālistiskā partija (LSP).
2001. gadā notika neveiksmīgs mēģinājums sākt strādāt izpildvaras institūcijās. Tajā laikā apvienība PCTVL kopā ar sociāldemokrātiem sastādīja valdošo koalīciju Rīgas domē. T.Ždanoka piedalījās konkursā par kāda Rīgas rajona izpilddirektora amata ieņemšanu. Tomēr, Tatjana Ždanoka tā arī netika iecelta šajā amatā.
2003. gadā notika pārmaiņais apvienībā PCTVL – Tautas Saskaņas partija un Sociālistiskā partija izstājās no apvienības. Pirmā PCTVL sastāva sairšanas iemesls ir meklējams personīga un politiska rakstura pretrunās. TSP vadītāji uzskatīja, ka, ja viņi distancēsies no daudz radikālākiem “Lidztiesības” un Sociālistiskās partijas līderiem, tad spēs nonākt pie varas. Tomēr šāds viņu aprēķins neattaisnojās. Daļa TSP un LSP deputātu nepiekrita strādājošās apvienības likvidācijai, un ar viņu līdzdalību bija izveidota jauna partija «Brīva izvēle tautu Eiropā» (BITE). Šī partija iestājās apvienībā PCTVL, un apvienība tika glābta no likvidācijas. 2007. gadā apvienība tika pārveidota par vienotu PCTVL partiju.
Būdama PCTVL līdere, Tatjana Ždanoka visnotaļ atbalstīja Krievu skolu aizsardzības štāba darbību.
Tatjana Ždanoka kā PCTVL saraksta līdere balotējās pirmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā, kas notika 2004. gada 12. jūnijā. Rezultātā Tatjana Ždanoka tika ievēlēta par Eiropas Parlamenta deputāti. Parlamentā viņa iestājās Eiropas Brīvās alianses (EBA) grupā, kas izveido kopējo kreisi centrisko frakciju ar Zaļo grupu. Eiropas Brīvā alianse (European Free Alliance) ir Eiropas līmeņa partija, kas apvieno reģionālās un mazākumtautību partijas.
2005. gadā pēc Tatjaņas Ždanokas iniciatīvas tika izveidota Eiropas Krievu alianse (Европейский русский альянс) – Eiropas Savienības krievu sabiedrisko organizāciju vadītāju un aktīvistu apvienība.
2009. gada vasarā notika Latvijai otrās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un Tatjana Ždanoka atkārtoti tika ievelēta par Eiroparlamenta deputāti.
2009. gadā Tatjana Ždanoka tika apbalvota ar Draudzības Ordeni par lielu ieguldījumu kultūras sakaru ar Krievijas Federāciju attīstībā, par krievu valodas un krievu kultūras saglabāšanu un popularizēšanu.
2010. gadā 10. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas gaitā T. Ždanoka tika izvirzīta par ministru prezidenta amata kandidāti. Partijai PCTVL šīs vēlēšanas bija neveiksmīgas. Laika posmā no 2006. līdz 2014. gadam partijas PCTVL ietekme un politiskā pārstāvība pakāpeniski samazinājās konkurences ar Saskaņas Centru apstākļos.
2014. gada 18. janvārī partija PCTVL tika pārdēvēta par Latvijas krievu savienību. Tatjana Ždanoka saglabāja līdzi partijas līdzpriekšsēdētājas amatu.
2018. gada martā Tatjana Ždanoka nodevusi savu deputātes mandātu Eiropas Parlamentā savas partijas biedram un tās līdzpriekšsēdētājam Miroslavam Mitrofanovam, paskaidrojot šo soli par vēlmi iesaistīties priekšvēlēšanu kampaņā Latvijas Saeimas 2018. gada vēlēšanās. Tomēr Latvijas Centrālā vēlēšanu komisija izslēdza Ždanoku no partijas priekšvēlēšanu saraksta, atsaucoties uz 1995. gadā ieviestajiem politiskajiem ierobežojumiem.
2019. gada maijā Tatjana Ždanoka piedalījās kārtējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās un atkal tika ievēlēta. Viņa bija Eiroparlamenta Lūgumrakstu komitejas (PETI) locekle, kā arī bija Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas locekle.
2022. gada februārī Tatjana Ždanoka balsoja pret Eiroparlamenta rezolūcijas Ukrainas atbalstam un rezultātā bija spiesta pamest frakciju Zaļie/Eiropas brīva aliance, kļūstot par ārpusfrakciju deputāti. Tajā pašā gadā, Latvijas Saeima pieņēma grozījumus Likumam par velēšanām Eiroparlamentā, saskaņā ar kuriem Tatjana Ždanoka pazaudēja tiesības turpmāk balotēties šajā institūcijā balstoties uz viņas piederību PSKP pēc 1991. gada 13. janvāra.
Tatjanas Ždanokas publikācijas:
- 1979 — «Вероятностный аналог теоремы Хана-Банаха и его применение к исследованию случайных операторных уравнений». Доклады Академии наук Украинской ССР, Киев
- 1980 — «Случайные линейные операторы в Банаховых пространствах». Автореферат диссертации на соискание ученой степени кандидата физико-математических наук, Донецк
- 1982 — «Задания-тесты по высшей математике» (kā līdzautore kopā ar M. Hazanu), Rīga;
- 1983 — «Opérateurs et fonctionnelles aleatoires dans les champs mesurables». Seminaire d’analyse convexe, Montpellier
- 1985 — «Matemātikas rakstiskā iestājeksāmena uzdevumi 1983—1984» (kā līdzautore kopā ar S.Kroņkalni), Rīga;
- 1986 — «Случайные линейные функционалы на измеримых полях нормированных пространств». Успехи математических наук, Москва
- 1988 — «Matemātikas rakstiskā iestājeksāmena uzdevumi 1987» (kā līdzautore kopā ar P.Zelču), Rīga;
- 2004 — rakstu un interviju krājums «25 вопросов Татьяне Жданок», Rīga;
- 2006 — «The Last Prisoners of the Cold War. The Stateless People of Latvia in their own Words» (kā līdzautore), Riga;
- 2008 — «Citizens of a Non-Existent State» (kā līdzautore; 2012. gadā pārtulkots franču valodā: «Citoyens d’un etat non-existant»), Riga ;
- 2009 — apcerējumu krājums «Европейский дневник», Rīga;
- 2017 — Жданок Т.А., Митрофанов М.Б. «Русские Латвии на изломе веков. От заката СССР до кризиса Евросоюза», Rīga.
