Tatjana Sjakste

Tatjana Sjakste (1953. g. 20. februārī Kauņā, Lietuvas PSR – 2016. g. 19. oktobrī Rīgā, Latvijas Republikā) – bioloģijas doktore (Dr. biol.), Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošā pētniece.

Tatjana Sjakste (dz. Getuna) ir dzimusi 1953. g. 20. februārī Kauņā, militārpersonas ģimenē. Drīzumā ģimene pārbrauca uz Tulu, mātes dzimto pusi. Tulā Tatjana Getuna ieguva vidējo izglītību, viņa mācījās Tulas 21. vidusskolas fizikas un matemātikas klasē. 1970. g. Tatjana absolvēja vidusskolu ar zelta medaļu un iestājās 2. Maskavas Valsts medicīnas institūta Medicīniskās bioloģijas fakultātes Bioķīmijas nodaļā. 1976. g. viņa aizstāvēja diplomdarbu, kas veltīts cikliskā adenozīnmonofosfāta līmenim trušu zarnās holerogēnās infekcijas apstākļos. Diplomdarbs tika izpildīts Cilvēka morfoloģijas institūtā V. Jurkiva vadībā (tagad – Krievijas Medicīnas Zinātņu akadēmijas (KZMA) īstenais loceklis). Pēc diplomdarba izpildes T. Getuna stažējās Cilvēka morfoloģijas institūtā līdz 1978. gadam.

Vēl būdama studente, Tatjana iepazinās ar Nikolaju Sjaksti, studentu no Rīgas, tas noteica viņu abu turpmāko likteni un saistīja Tatjanas dzīvi ar Latviju. 1977. g. 25. martā Tatjana un Nikolajs apprecējās.

1978. gadā Tatjana Sjakste iestājās aspirantūrā Medicīnas Zinātņu akadēmijas Medicīniskās ģenētikas institūtā, kur viņa izpildīja zinātņu kandidāta disertāciju V. Ivanova vadībā (vēlāk – KZMA korespondētājloceklis), strādājot kopā ar J. Korogodinu, speciālisti hromosomu un DNS bojājumu jomā. Tatjana pētīja DNS bojājumus 101/H līnijas pelēm - dzīvniekiem ar ļoti nestabilu genomu. T. Sjakste paplašināja pētījumu plānu pēc savas iniciatīvas, DNS bojājumu noteikšanai pielietoja tanī laikā modernu DNS fragmentu centrifugēšanas metodi sārmainās saharozes gradientā. Viņa iemācījās arī iegūt šūnu kultūras no peļu embrijiem. 1982. gadā Tatjana Sjakste aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju.

Kopš 1983. gada zinātniece dzīvoja un strādāja Latvijā. Līdz 1987. g. viņa strādāja Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas ZPI J. Ērenpreisa laboratorijā, kur nodarbojās ar šūnu kodola organizācijas jautājumiem un DNS pārrāvumiem. 1987. gadā viņa pārgāja uz LPSR ZA Bioloģijas institūtu (tagad – LU Bioloģijas institūts), kur arī nostrādāja līdz mūža beigām, gandrīz 30 gadus. Strādājot Ī. Rašala vadītā Augu ģenētikas laboratorijā, Tatjana iemācījās strādāt ar viņai jaunu objektu, izpildīja vairākus darbus, veltītus DNS cilpu uzbūvei miežu dīgstos.

Grūtajos deviņdesmitajos gados Tatjanai Sjakstei, kā daudziem citiem Latvijas zinātniekiem, lai nezaudētu kvalifikāciju, nācās meklēt pagaidu darbu ārzemēs. Vairākas reizes viņa stažējās Žaka Mono institūtā Parīzē, K. Šerera laboratorijā. Tatjanai tika piešķirtas vairākas stipendijas, ieskaitot prestižu Francijas Zinātnisko pētījumu centra “sarkano posteni” 1997. gadā. Parīzē zinātniece apguva modernas molekulārās bioloģijas metodes, pētīja proteasomu gēnu struktūru. Šie gēni kodē daļiņas, kuras utilizē šūnai nevajadzīgos proteīnus. Vēl nozīmīgāki rezultāti tika iegūti sadarbībā ar Augu ģenētikas un kultūraugu institūtu Gaterslebenē, Vācijā. Šeit kopā ar M. Ganalu un M. Rēderi T. Sjakste nodarbojās ar miežu ģenētiskiem marķieriem – DNS struktūrām, kuras izmanto kā iezīmes selekcijas procesā. Saņemts patents un publicēts ļoti bieži citējams raksts. Vēlāk zinātniece veica Latvijas miežu šķirņu molekulārģenētisku raksturošanu. Pēc T. Sjakstes iniciatīvas izpildīts darbs par pie DNS cieši saistītu proteīnu sadali miežu genomā.

2000. gadu sākuma Latvijā tika izveidots konsorcijs, kurš nodarbojās ar cilvēka genoma raksturošanu un tā īpatnību saistību ar slimībām. Gūtā pieredze deva T. Sjakstei iespēju pievienoties konsorcijam ar savu ideju, strādājot ar proteasomu gēnu Parīzē, viņa identificēja polimorfu fragmentu, t.i. DNS sekvenci, kuras garums atšķiras dažādiem indivīdiem. Šis novērojums lika pamatu daudziem darbiem par proteasomu gēnu polimorfismu saistību ar dažādām cilvēka patoloģijām – cukura diabētu, reimatoidālo artrītu, aptaukošanos, bronhiālu astmu, multiplo sklerozi.

2005. gadā Tatjana Sjakste organizēja neatkarīgu pētniecības grupu, kuru nosauca “Genomika un bioinformātika”. Grupa iekārtojās jaunās telpās, tika iegādātas iekārtas. Neatkarīgais stāvoklis stimulēja T. Sjakstes darbu intensitāti. Viņa iesāka sadarbību ar mājdzīvnieku selekcionāriem, pateicoties  viņas atbalstam, Latvijas Lauksaimniecības universitātē tika organizēta molekulārģenētiskā laboratorija . Objektu dažādība – cilvēks, dzīvnieki un augi - kļuva par grupas darba raksturīgu īpatnību. T. Sjakste konsultēja vairāku promocijas darbu izpildi, ar viņas palīdzību pie disertācijām strādāja I. Trapiņa, N. Paramonova, K. Ošiņa, J. Kalniņa. Jaunām doktorantēm zinātniece deva padomus ne tikai zinātnes, bet arī dzīves jautājumos.

T. Sjakste turpināja arī zinātnisko sadarbību. Viņa organizēja vairākus kopprojektus ar Ziemeļvalstu un Lietuvas augu ģenētiķiem. Veikts salīdzinošais bronhiālās astmas ģenētikas pētījums Latvijā, Lietuvā un Taivānā. Kopā ar franču zinātniskiem izpildīts pētījums par proteasomu gēnu polimorfismu saistību ar sirds un asinsvadu slimībām. Pēdējos gados grupas piedalījās Eiropas struktūrfondu finansēto projektu izpildē, veikts pētījums par ģenētisko predispozīciju autoimūnām slimībām.

Jau būdama smagi slima, Tatjana Sjakste izstrādāja projektu par multiplās sklerozes izpēti. Projekts tika akceptēts jau pēc Tatjanas pāragrās nāves 2016. gada 19. oktobrī, to izpildīs viņas līdzstrādnieki. Tatjanas Sjakstes zinātniskajā mantojumā ir pāri simtam publikāciju zinātniskajos žurnālos.

Nikolajs Sjakste