Tatjana Līce

Tatjana Līce (vācu – Lietz; 1916. g. 27. augustā (9. septembrī) Petrogradā, Krievijas impērijā – 2001. g. 11. martā Cvikavā, Vācijas Federatīvā Republikā) – gleznotāja

Tatjana Līce piedzima Petrogradā (tagad – Sanktpēterburgā). Viņas tēvs Eižens Leopolds Līcis bija Rīgā nodokļu inspektors, sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš tika iesaukts aktīvā karadienestā un Petrogradā pildīja Galvenās apgādes pārvaldes ierēdņa pienākumus. Tatjanas māte Vera Līce (dzimusi Zīlīte) un viņas māte arī devās uz Petrogradu.

1918. gadā ģimene atgriezās savā dzimtajā pilsētā Rīgā, kur jau vairāk nekā 200 gadu bija dzīvojuši tās senči. No 1918. līdz 1940. gadam E. Līcis bija 6. nodokļu iecirkņa vadītājs. Līdz 1941. gadam ģimene dzīvoja Valdemāra ielā 71.

1922. gadā sešu gadu vecumā Tatjana sāka mācīties klavierspēli un baleta soļus. Tajā laikā no tēvoča Sergeja Mihailova meitene saņēma dāvanā krāsu kasti un viņa sāka zīmēt ar akvareļkrāsam. Taču 1926. gadā Tatjana smagi saslima ar tuberkulozi, veseļošanās nolūkā ilgi uzturējās vasarnīcā Priedainē un dejas mākslas apgūšanu nebija iespējams turpināt.

Slimības dēļ Tatjana kādu laiku nevarēja apmeklēt skolu, taču mājās ar viņu nodarbojās māte un meitene mācībās neatpalika no saviem tāda paša vecuma pusaudžiem. 1933. gadā viņa saņēma atestātu par Olimpiādas Ļišinas Rīgas krievu privātģimnāzijas beigšanu ar izcilību.

Pēc abitūrijas viņa neilgu laiku dzīvoja Asaros un uzgleznoja virkni skaistu ainavu, bet vasaras lielāko daļu pavadīja Priedainē, papildus mācījās latviešu valodu (T. Līce savā dzīvē zināja krievu, vācu, latviešu un franču valodu), gatavojās uzņemšanas eksāmeniem Latvijas Universitātē. Un tanī pašā abitūrijas gadā viņa iestājās Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē.

Vienlaikus 1932.–1934. gadā T. Līce apmeklēja profesora Konstantīna Visocka gleznošanas un zīmēšanas skolu.

1933.–1941. gads T. Līce studēja matemātiku Latvijas Universitātē. (Sakarā ar tolaik saspringto situāciju un izceļošanu no Latvijas viņa nevarēja nokārtot gala eksāmenu matemātikā.) Paralēli viņa klausījās arī profesora Borisa Vipera lekcijas mākslas vēsturē. 1934. gada Lieldienās viņa iepazinās ar profesoru Nikolaju Bogdanovu-Beļski, kādreizējo krievu Ceļojošo mākslas izstāžu biedrības (peredvižņiki) biedru, kurš viņu konsultēja un ieteica profesora Jāņa Tilberga gleznošanas skolu, kur viņa 1934.–1938. gadā mācījās eļļas glezniecības tehniku, 1935. gada T. Līce kopā ar Bogdanovu-Beļski gleznoja barona Noldes Žogotu muižā Rēzeknes tuvumā, 1936.–1937. gadā – Balinovā, Žogotos, Priedainē un Asaros. T. Līce bija Latvijas neatkarīgo mākslinieku apvienības locekle.

No 1938. gada 20. marta līdz 10. aprīlim Rīgā, Raiņa bulvārī 15, notika T. Līces darbu pirmā personālizstāde. Šī paša gada rudenī viņa kopā ar vecākiem devās studiju braucienā uz Vāciju – studiju pieturvietas bija Berlīne, Minhene un Drēzdene. 1939. gada vasarā viņa atkal gleznoja Balinovas muižā.

Tatjana Līce bija Latvijas Tēlojošās mākslas biedrības biedre (biedra kartē viņas uzvārds ierakstīts vīriešu dzimtē – Līcis).

1939. gadā pēc vāciešu aizbraukšanas no Latvijas Līču ģimene nolēma palikt Rīgā. 1940. gada martā T. Līce darina Latvijas Universitātes rektora profesora Mārtiņa Prīmaņa portretu, 1940. gada aprīlī – arhitekta un mecenāta Kristapa Morberga portretu izstādīšanai Latvijas Universitātes aulā.

1941. gada 7. martā Līču ģimene tomēr repatriējās uz Vāciju. Tatjana Līce kļuva par Vācu vispārīgās mākslinieku biedrības Berlīnē locekli, viņa tika uzņemta Reiha Kultūras kamerā. 1942. gada septembrī viņa kopā ar tēvu divas nedēļas apmeklēja Rīgu. 1943. gadā ģimene atgriezās Rīgā. 1944. gada septembrī T. Līce tika komandēta darba dienestā uz Posenu/Poznaņu, 1945. gada janvārī ģimene bēga uz Berlīni, T. Līces darbi palika Poznaņā un tie nekad vairs netika atgūti. Berlīnē bombardēšanas laikā gāja zūdībā visi pārējie viņas darbi. Ģimene nolēma doties uz Cvikavu, kur dzīvo sens trīsdesmito gadu Rīgas paziņa zobārsts Einlands. Ģimene izlēma palikt Cvikavā – jau braucot no stacijas, skatam pavērās Doma baznīcas tornis, kas bija tik līdzīgs Rīgas Svētā Pētera baznīcas tornim, un šis pirmais, spēcīgais iespaids noteica dzīvesvietas izvēli uz mūžu.

1945.–1950. gadā T. Līce mācīja krievu valodu Cvikavas Augstākajā tirdzniecības skolā. 1945. gada 2. decembrī viņa piedalījās pilsētas muzeja rīkotajā pirmajā izstādē pēc kara. 1950. gadā viņa bija krievu valodas un mākslas skolotāja Cvikavas ģimnāzijā. 1952. gadā Tatjanu Līci uzņēma Vācijas Demokrātiskās republikas Tēlotājas mākslas mākslinieku biedrībā. 1953. gadā viņa sāka strādāt par docenti Cvikavas gleznošanas un zīmēšanas skolā.

1962. gadā pēc ilgstošas slimošanas nomira T. Līces tēvs, bet 1969. gadā viņsaulē aizgāja māte.

1978. gada T. Līce pensionējās, viņa mācīja gleznošanu vairs tikai dažiem privātskolniekiem, beidzot viņa varēja veltīt laiku gleznošanai. Un 1979. gadā Inteliģences klubā notika pirmā T. Līces darbu izstāde Cvikavā. Septiņus gadus vēlāk Cvikavas pilsētas muzejā notika mākslinieces mūža septiņdesmit gadiem veltītā viņas darbu izstāde. 1991. gadā viņa kļuva par Cvikavas mākslas biedrības goda locekli. Pēc gada atkal bija sarīkota viņas darbu izstāde – šoreiz Cvikavas pilsētas galerijā “Peter Breuer”. Par godu T. Līces astoņdesmit dzīves gadiem Cvikavas pilsētas muzejā notika plaša, retrospektīva izstāde, tika izdots solīds mākslinieces darbu un autobiogrāfisku skiču katalogs.

1998. gadā T. Līcei piešķīra Cvikavas pilsētas Goda pilsones titulu.

T. Līce bija Vācijas Demokrātiskās Republikas Tēlotājas mākslas biedrības biedre. Kopš 1945. gada viņa bija iekļāvusies Brīvo vācu arodbiedrību apvienībā, no 1946. gada – Izglītības un audzināšanas arodbiedrībā. Viņa līdzdarbojās arī Vācu un padomju draudzības biedrībā (kopš 1950. gada), Vācijas Demokrātiskajā sieviešu apvienībā (kopš 1953. gada) un vēl citās kultūras biedrībās.

T. Līcei ir piešķirti vairāki apbalvojumi un pagodinājumi: Pestalocija medaļa bronzā un sudrabā, Medaļa par izciliem sasniegumiem, Prēmija par izcilu kā mākslinieces sabiedrisko darbību un vēl citas atzinības.

2000. gada pavasarī T. Līce radīja virkni klusās dabas ar puķēm. Taču šinī gadā pasliktinājās mākslinieces vispārīgais veselības stāvoklis un novembrī viņa nonāca slimnīcā. Tatjana Līce aizgāja no dzīves 2001. gada 11. martā 84 gadu vecumā.

Tatjanai Līcei veltītajā sēru runā mākslinieces mūžs tika dēvēts par degošu sveci, kura nu ir nodzisusi. Atvadvārdos runātājs īpaši uzsvēra, ka dzīvē viņai bija plaša un silta sirds, kura sasildīja citas sirdis. Šis siltums aizkustināja, sildīja mūs visus. Viņas mākslinieciskajā jaunradē centrā bija cilvēks: viņa ir radījusi daudzu pazīstamu cvikaviešu portretus. Viņai patika gleznot dabu un ainavas, ceriņu gleznojumi bija kļuvuši viņai par tradīciju. T. Līces eļļas gleznās eksperti un viņas darbu cienītāji saskata sēru, ciešanu, prieka, cerību, rūpju, ilgošanās noskaņas un gūst no tām pārdzīvojumu un ierosmes.

2001. gada 18. augustā Šonfelsas pils muzejā tika atvērta Tatjanas Līces pēdējo gadu darbu izstāde, kas bija plānota, atzīmējot viņas 85. dzimšanas dienu.

Teksts sagatavots pēc Kristiana Zīgela grāmatā “Bilder Welten. Tatjana Lietz” (Chemnitzer Verlag, 2002) publicētās informācijas

Tatjanas Līces pašportrets, 1978. gads. – Christian Siegel «Bilder Welten. Tatjana Lietz» (Chemnitzer Verlag, 2002).

Papildus informācija:

LVVA, 2996. f, 11. apr., 18962, 19223, 19239 lietas ;

LVVA, 7427. f., 1. apr., 18431. l.;

Tatjanas Līces izstāde. – Brīva Zeme, Nr. 73, 30-03-1938;

Tatjanas Līces gleznu izstāde Raiņa bulv. 15. – Latvijas Kareivis, Nr. 80, 07-04-1938;

Meitene sarkanā (glezna no izstādes). – Atpūta, Nr. 699, 25-03-1938;

Dzirnavas Latgalē (Tatjanas Līces glezna). – Atpūta, Nr. 718, 05-08-1938;

Lietošanai nodota jaunā Priedaines stacija. – Rīts, Nr. 188, 10-07-1938;

Anšlavs Eglītis. Natkarīgo mākskinieku vienības 33. izstāde. –Sējējs, Nr. 121, 01-12-1937;

Jūlijs Madernieks. L.T.M.B. sekcijas «Neatkarīgo vienība» 35. mākslas izstāde. – Jaunākās Ziņas, Nr. 34, 10-02-1940.