Stāmerienas Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīca

Svētā labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra baznīca. – Vecstāmeriena, Stāmerienas pagasts, Gulbenes novads.

Vecstāmeriena ir apdzīvota vieta Gulbenes novada Stāmerienas pagastā, pagasta centrs. Tā izvietojusies starp gleznainiem Stāmeres/ Stāmerienas un Pogas ezeriem aptuveni 15 kilometru attālumā no Gulbenes. Ciems ir izveidojies ap bijušās Stāmerienas muižas (vācu: Stomersee) centru.

Jau 19. gadsimteņa vidū, 1850. gadā, dibināta Stāmerienas (Stomerzejas) pareizticīgo latviešu draudze. Pēc Pareizticīgās Baznīcas Sv. Sinodes rīkojuma tā tika izveidota, atdalot no Galgauskas Svētā Jāņa Priekšteča baznīcas draudzes tos draudzes locekļus, kuri dzīvoja Stāmerienas, Vecgulbenes, Litenes, Beļavas un Lejasciema pagastu teritorijā.

Saskaņā ar vietējo nostāstu, pareizticīgo baznīcas rašanās šajā nelielajā apdzīvotajā vietā bija saistīta ar Stāmerienas (Stomerzejas) muižas īpašnieka barona Johana Gotlība Eduarda fon Volfa laulībām ar pareizticīgo kņazieni Sofiju Potjomkinu. Tik spēcīga bija vācbaltiešu muižnieka mīlestība, ka pēc kāzām viņš pavēlēja gleznainā labi redzamā vietā pie lielceļa likt pamatus pareizticīgo baznīcai. 1851. gadā par Sv. Sinodes papildus piešķirtajiem līdzekļiem uz mūra pamatiem tika uzcelts koka dievnams. Kulta celtne būvēta, lai apmierinātu Pareizticībā pārgājušo vietējo latviešu zemnieku reliģiskās vajadzības.

Tā paša gada 13. maijā Stāmerienas dievnams tika iesvētīts svētā labticīgā lielkņaza Ņevas Aleksandra vārdā. Tad tika uzcelta arī apjomīga baznīcas klēra māja. 1866. gadā par eparhiālās priekšniecības līdzekļiem dievnams pārbūvēts – pacelti akmens pamati, kas pavasara plūdos tika pakļauti applūšanai, kā arī paplašināta pati baznīcas ēka. 1881. gadā bija uzcelta ēka draudzes skolai, kas pirms tam izvietojusies baznīcas klēra mājas telpās. Turklāt līdztekus draudzes skolai baznīcas draudzē darbojās arī palīgskola. 1892. gadā abās skolās mācījās 95 abu dzimumu skolēni, tostarp 13 luterāņu bērnu, bet 1910. gadā – 99 zēni un meitenes, tostarp trīs luterāņi. Divu verstu (metriskajā sistēmā 1 versts atbilst 1066,8 m – tulkot. piezīme) attālumā no dievnama atradās pareizticīgo kapsēta.

Taču jau 19. gadsimta beigās, laika zoba sagrauzta, koka baznīca Vecstāmerienā bija stipri novecojusi, un šim faktam pievērsa uzmanību Rīgas un Mītavas/ Jelgavas bīskaps Arsēnijs (Brjancevs; 1839-1914), kurš 1892. gadā apmeklējis Stāmerienas pareizticīgo latviešu draudzi.

Pēc 10 gadiem, 1902. gada 29. jūnijā, sākās mūra dievnama celtniecība novecojušās koka ēkas vietā. Jaunā baznīca tika būvēta par valdības līdzekļiem, pēc plāna un tāmes, kas sastādīta pēc Rīgas un Mītavas/ Jelgavas bīskapa Agafangela (Preobraženska; 1854-1928) norādījuma. Stāmeres ezera krastā zemes gabalu jaunbūvei bez atlīdzības bija atvēlējuši vietējie muižnieki baroni Boriss fon Volfs un viņa brālis Pauls fon Volfs (Sofijas un Johana Gotlība Eduarda fon Volfu dēli). Papildus tam brāļi fon Volfi ziedojuši arī prāvu naudas summu būvmateriālu iegādei. Būvdarbus veica pieredzējis darbuzņēmējs G. Hope, un tie tika pabeigti pēc diviem gadiem. 1904. gada 6. jūnijā notika jaunuzceltā dievnama iesvētīšana, ko veica Rīgas un Mītavas/ Jelgavas arhibīskaps Agafangels (Preobraženskis). Tajā pašā gadā vecās baznīcas ēka tika nojaukta.

Arhitektoniski mūra dievnama fasādes risinātas tā sauktajā eklektiskā krievu-bizantiešu stilā, kas dominējis 19. gadsimta beigu – 20. gadsimta sākuma pareizticīgo baznīcu būvniecībā Krievijas impērijas teritorijā. Pēc esošajām nepārbaudītajām ziņām, projekta autors bija Vidzemes guberņas arhitekts Vladimirs Lunskis (1862-1920). Virs krustveida dievnama pamatapjoma ir uzbūvēts četveriks (četveriks – četrstūrains plānā apjoms krievu un ukraiņu arhitektūrā – tulkot. piezīme). Četverika jumtu vainago pieci sīpolveida kupoli – centrālais liela izmēra kupols, kas balstās uz pamata cilindra ar iebūvētām pusapaļām logu ailēm, un četri nelieli kupoli apkārt centrālajam kupolam. Vēl viens neliela izmēra kupols atrodas virs kulta ēkas altārdaļas, kurai piekļaujas trīs apsīdas: vidējā – pusapaļas formas, ziemeļu un dienvidu – poligonālas formas. Virs dievnama priekštelpas ir uzcelts augsts trīsstāvu zvanu tornis ar teltsveida kupolu, ko vainago neliels sīpolveida jumols.

Visu Stāmerienas dievnama kupolu virsmas tika sudrabotas. Virs baznīcas pamatapjoma centrālā kupola un zvanu torņa jumola slējās unikāli krusti, kas veidoti no metāla karkasa ar iestrādātiem dabiskā kvarca kristāliem – tie mirdzēja un laistījās saules staros visās varavīksnes krāsās. Kalnu kristāli, kas saulstaru apspīdēti, mirdzēja baznīcas krustos, bija baronu Borisa un Paula fon Volfu dāvinājums, kuri no saviem līdzekļiem apmaksājuši dabiskā kvarca kristālu uzstādīšanu.

Baznīcas interjeru rotāja mākslinieciski veidots trīsrindu izgrebts zeltīts ikonostass. Sākotnēji tajā izvietotās ikonas bija slavenā krievu mākslinieka Viktora Vasņecova (1848-1926) gleznoto svētbilžu kopijas, kuras atveidojis pašmāju mākslinieks Lukins. Dievnama grīdas bija izklātas ar krāsainām flīzēm.

1850. gadā Stāmerienas Svētā Ņevas Aleksandra pareizticīgo latviešu draudzē bija 1512 draudzes locekļi, 1892. gadā – 1807, bet 1937. gadā – 1798 draudzes locekļi.

Pareizticīgo latviešu draudze Vecstāmerienā pastāvēja līdz 1950. gadu beigām, pēc tam draudzes locekļu skaits sācis sarukt. Tie bija grūto pārbaudījumu gadi visai Kristus Baznīcai, kad totalitārais padomju režīms īstenoja agresīvu ateistisko propagandu, kas novedusi pie neticības rašanās un bezdievības izplatīšanās iedzīvotāju vidū. Tolaik Stāmerienas dievnams vairākkārt tika pakļauts izlaupīšanām, kuru gaitā notikusi kulta priekšmetu un interjera bojāšana. 1960. gadu sākumā padomju varas iestādes noņēmušas no reģistrācijas Stāmerienas draudzi, bet baznīcas ēkā tika ierīkota padomju saimniecības noliktava, kurā glabājās mēslojums un rezerves daļas lauksaimniecības tehnikai.

Stāmerienas pareizticīgo draudzes un baznīcas atdzimšana sākusies 1990. gadu vidū, pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Pateicoties vietējo ticīgo – dzīvesbiedru Aleksandra un Irinas Sazonovu un viņu domubiedru centieniem, Svētā Ņevas Aleksandra draudze tika reģistrēta un no Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinodes saņemta svētība restaurācijas un remontdarbu veikšanai. Pēc tam draudzes locekļi vērsās pie Stāmerienas pagasta vadības ar lūgumu nodot baznīcas ēku pareizticīgo draudzes bilancē. Pagasta vadība ne tikai izpildīja viņu lūgumu, bet arī papildus piešķīra draudzei 20 hektārus zemes.

1995. gada 3. decembrī Svētā labticīgā lielkņaza Ņevas Aleksandra dievnamā notika pirmais sengaidītais dievkalpojums pēc vairāk nekā 30 gadu pārtraukuma. Nozīmīgu daļu rūpju, kas saistītas ar baznīcas ēkas restaurāciju, uzņēmās uz sevis Rīgas uzņēmējs Oļegs Kolosovs kopā ar dzīvesbiedri Emmu. Iepriekšējā veidolā tika atjaunoti padomju laikos bojātie unikālie baznīcas krusti ar karkasā iestrādātiem dabiskā kvarca kristāliem. Tika renovētas padomju laikos izdemolētās sienas, jumta segums, kupoli un zvanu tornis. Patlaban atrestaurētās dievnama fasādes fascinē ar savu sniegbaltumu kombinācijā ar bēšu pasteļtoņu gammu. Visi septiņi baznīcas kupoli ir no jauna sudraboti un pārsteidz ar sava veidola daiļumu. Grīdas dievnama interjerā no jauna tika izklātas ar daudzkrāsainām flīzēm. 2000. gada Lieldienās zvanu tornī uzstādīts Baltkrievijā atliets 350 kilogramu smags zvans, no Gulbenes nogādāti padomju režīma gados izglābtie mazais zvans un krusts.

Iesākumā atjaunotajā Stāmerienas baznīcā bija tikai viena ikona, kurā attēlots dievnama debesu aizbildnis – sv. labticīgais lielkņazs Ņevas Aleksandrs. Taču laika gaitā baznīcas interjers sāka papildināties. Pēc draudzes vecākā Aleksandra Sazonova teiktā, 2002. gada 3. augustā, pirms Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra (Kudrjašova) vizītes draudzē, tika novērota mirru izdalīšanās no dievnama centrālā tēla – Pestītāja ikonas. Uz Tā Kunga vaiga parādījās neliela caurspīdīga mirru lāsīte. (Pareizticībā ir daudz brīnumdarošo svētbilžu, Latvijā mirres tecējušas vairākām ikonām – šādi piemēri bija arī agrāk, taču šī parādība tā arī paliek neizskaidrojama – tulkot. piezīme). 2004. gadā dievnams atguvis vienu no vecā ikonostasa tēliem – brīnumainā kārtā saglabājušos ikonu, kurā ir attēlots lūgšanā galvu noliecis Eņģelis. Tika iegādātas arī jaungleznotas ikonas, horugvi (baznīcas karogi, kurus nes krusta gājienā – tulkot. piezīme) un septiņžuburu svečturis, kas tiek novietots uz dievgalda. Baznīcas interjerā no jauna uzstādīts trīsrindu izgrebts zeltīts ikonostass, kas izgatavots Novgorodā, un precīzi atbilst iepriekšējā ikonostasa veidolam.

2005. gada 9. oktobrī atrestaurēto dievnamu svinīgi iesvētījis Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs (Kudrjašovs), klātesot lielam dievlūdzēju skaitam. Pašreiz Svētā Ņevas Aleksandra pareizticīgo draudze un baznīca turpina darboties, šeit regulāri tiek noturēti dievkalpojumi, kalpoti aizlūgumi, sprediķos skan Dieva Vārds. Patlaban uz dievkalpojumiem, kas notiek Stāmerienas dievnamā, ierodas ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī brauc ne mazums ticīgo cilvēku no citām Latvijas pilsētām.

Stāmerienas pareizticīgo baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Baznīcas draudzē un dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:

No 1864. līdz 1877. gadam – t. Joanns Pjatņickis (1839-1911).

No 1872. līdz 1881. gadam – t. Pēteris Žuravskis (1826-1892).

No 1883. līdz 1892. gadam – t. Jānis Bormanis (1858-1930).

No 1898. līdz 1899. gadam – t. Jānis Ārents (1870-1911).

No 1899. līdz 1906. gadam – t. Nikolajs Šalfejevs (1863-1941).

No 1909. līdz 1922. gadam – t. Ādams Vītols (1876-1942) (no 1938. līdz 1942. gadam – bīskaps Aleksandrs, Rīgas eparhijas vikārs).

No 1909. līdz 1922. gadam un no 1953. līdz 1955. gadam – t. Augustīns Hofmanis (1900-1982).

1929. gadā – t. Pēteris Bērziņš (1898-1958).

No 1929. līdz 1930. gadam – t. Romāns Bērziņš (1900 -?).

1940. — 1942. gadā – t. Vladimirs (Valdemārs) Šķiliņš (1902-?).