Svētā Aleksija, Dieva cilvēka baznīca un vīriešu klosteris Rīgā
Pareizticīgo dievnams ir būvēts 18. gadsimta vidū pilsētas nocietinājumu ielokā, luterāņu baznīcas vietā, kas bija izpostīta Ziemeļu kara laikā. 1896. gadā sv. Aleksija, Dieva cilvēka dievnams tika pārveidots par sv. Aleksija vīriešu klosteri. 20. gadsimta 20. gadu sākumā pareizticīgo dievnama un klostera ēka tika nodota Romas Katoļu Baznīcas rīcībā.
J. K. Broces zīmējums.
Būvēšanas laiks: no 1751. līdz 1761. gadam.
Arhitekts: Nikolajs Vasiļjevs.
Adrese: Rīga, Klostera ielā 4.
Šā dievnama vēsture ir notikumiem bagāta, gadsimtiem ilgi pār to bija brāzušies karu un politisko notikumu virpuļi. Baznīcas ēka atrodas pašā Vecrīgas centrā, netālu no Rīgas Doma luterāņu arhibīskapa katedrāles un blakus gotiskajā stilā būvētai Svētā Jēkaba katedrālei.
1255. gadā šajā vietā tika nodibināts Cisterciešu katoļu ordeņa sieviešu klosteris, kur 13. gadsimta beigās – 14. gadsimta sākumā tika uzcelta Svētās Marijas Magdalēnas katoļu baznīca, kas 15. gadsimtā tika pārbūvēta. Tā bija taisnstūrveida plānā trīsjomu baznīca ar luktām, priekštelpu un taisnstūrveida altāri. Kulta celtni sedza divslīpju jumts, virs kura slējās neliels tornītis. Zvanu torņa nebija, baznīcas veidols bija vienkāršs, tās vienotais apjoms tika risināts cisterciešu tradīcijās. Cisterciešu mūķeņu klosteris pastāvējis līdz 1583. gadam.
Tad bija pienākuši satraucošie Reformācijas gadi, poļu un zviedru valdīšanas laiki. Zviedri klosterī ierīkoja monētu sētu, bet katoļu baznīcu pārveidoja par garnizona luterāņu baznīcu, piebūvējot piecskaldņu altāra apsīdu. Laikā, kad krievu karaspēks bija aplencis Rīgu, 1710. gadā baznīcā izcēlās ugunsgrēks, interjers izdega, taču mūra sienas bija saglabājušās.
Pēc Krievijas uzvaras Ziemeļu karā, saskaņā ar krievu ķeizara Pētera I dekrētu, dievnams tika atjaunots, iesvētīts svētā Aleksija, Dieva cilvēka vārdā, un nodots pareizticīgo rīcībā kā garnizona baznīca.
1751.–1761. gadā pēc Rīgas gubernatora kņaza Vladimira Dolgorukova iniciatīvas dievnama ēkā tika veikti rekonstrukcijas darbi. No rietumu puses bija piebūvēts kvadrātveida plānā trīsstāvu mūra zvanu tornis ar barokālo jumta segumu un krustu. Dievnama galvenā joma un transepta krustošanās vieta (kas plānā veido krustu) tika akcentēta ar barokālo divstāvu sešskaldņu tornīti ar viltus logiem, kuru vainagojis krusts. Virs jumta slīpumā izbūvēti nelieli barokālie ovālie logi. Altāra apsīdai tika piebūvēti zemie sakristejas apjomi. Strikti gotiskā stila fasāžu apjomi bija sadalīti divos stāvos, saskaņā ar interjera divstāvu telpu. Baznīcas sienas tika dekorētas ar pilastriem (pseidokolonnām) un lizēnām (vertikāliem joslveida izvirzījumiem sienā), kā arī elipsveida arkām virs logiem. Dienvidu un ziemeļu durvis bija saglabājušās, tām tika pievienota rietumu ieeja ar nelielu lieveni. Ap dievnamu bija uzbūvēts mūra žogs.
Baznīcas ēkas pārbūve baroka stilā noritējusi krievu arhitekta Nikolaja Vasiļjeva (itāļu izcelsmes arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli skolnieka) vadībā. Interjerā bija aizmūrētas otrā stāva galeriju ailes. Luktās tika iesvētīti papildu altārgaldi – Svētītāja Rostovas Dimitrija vārdā un Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja vārdā (pēc citiem datiem – svētās Katrīnas vārdā).
Pēc 1812. gada kara ar Napoleonu beigām daudzi Rīgas dievnami bija uzcelti no jauna. Droši vien, tajā pašā laikā tika pārbūvēts arī svētā Aleksija, Dieva cilvēka baznīcas zvanu tornis. Tas kļuva četrstāvīgs, vainagots ar četrskaldņu teltsveida kupolu, virs kura slējās neliels sīpolveida jumols ar pareizticīgo krustu. Atjaunotā zvanu torņa fasādes pārveidotas klasicisma stilā.
1896. gadā pēc Sv. Sinodes lēmuma Rīgā nodibināja svētā Aleksija vīriešu klosteri, kura pārziņā tika nodota baznīca. Klostera vajadzībām tika pārbūvētas ēkas baznīcas tuvumā, rezultātā izveidojās noslēgts klostera kompleksa kvartāls. Klosteris ierīkots kā valdošo arhiereju rezidence. Atjaunotajam dievnamam bija bagātīgs iekārtojums: brīnišķīgs kokgiezumiem rotāts ikonostass ar vītņu kolonnām un zeltītu dekoru, liels ikonu krājums, senatnīgas dievkalpojumu grāmatas, mākslinieciski vērtīgi kulta piederumi.
Pirmā pasaules kara laikā, kad 1917. gada septembrī vācu karaspēks ieņēma Rīgu, svētā Aleksija dievnamā tika noturēti katoļu dievkalpojumi vācu karavīriem, vēlāk baznīcu “pārņēma” katoļticīgie vācieši, kuri dzīvojuši Rīgā.
1923. gadā Rīgas pareizticīgo klostera komplekss pēc noslēgtās vienošanās (konkordāta) starp Latvijas Republikas valdību un Romas pāvestu bija nodots Romas Katoļu Baznīcas rīcībā. Tika atjaunots dievnama sākotnējais veltījums svētajai Marijai Magdalēnai, baznīcas un klostera ēkas atkal pārbūvētas. Tika demontēts tornītis ar sīpolveida jumolu, kas slējās virs baznīcas jumta. Zvanu tornis pazemināts līdz trim stāviem un vainagots ar Rietumu baznīcu arhitektūrai raksturīgo šauro teltsvaida smaili. Baznīcas interjerā ierīkoja jaunus altārus – saskaņā ar katoļu kanonu. Ornamentālais sienu un griestu dekors, droši vien, tika saglabāts, jo ornamentu stilā skaidri redzami bizantiešu un pareizticīgo motīvi.
Bagātīgi dekorētais pareizticīgo ikonostass tika demontēts un nodots Pareizticīgās Baznīcas rīcībā. Diemžēl tas nav kopumā saglabājies līdz mūsdienām. Vēlāk ikonostasa detaļas vairākkārt tika izmantotas interjeru iekārtošanai dažādos Latvijas pareizticīgo dievnamos. 20. gadsimta 90. gados svētā Aleksija dievnama ikonostasa vītņu kolonnas atradušas savu vietu atjaunotajā Svēto Simeona un Annas katedrālē Jelgavā. Šīs kolonnas saglabātas, pateicoties t. Serafima Šenroka gādībai, un uzstādītas Jelgavas katedrāles jaunajā ikonostasā, altāra un sienas kiotos.
Līdz mūsu dienām bijušā pareizticīgo klostera komplekss nonācis arhitektūras ansambļa veidolā, kurā izdevies apvienot dažādu laikmetu stilistiskos uzslāņojumus: gotikas, baroka, klasicisma, eklektikas stila, pareizticīgo un katoļu kanonu raksturīgākās pazīmes. Padomju ateistiskā režīma laikos bija mēģinājumi baznīcu slēgt un tās ēkā ierīkot skaņu plašu ierakstu studiju. Tomēr dievnamu izdevās saglabāt. Patlaban sakrālajā kompleksā ir izvietota Latvijas Romas Katoļu Baznīcas kūrija un virsgana rezidence.
Ludmila Kļešņina
2008. gadā
P. S. Šajā dievnamā kādreiz tika apglabāts ģenerālfeldmaršals Aņikita Repņins (1668-1726), krievu ķeizara Pētera I tuvākais līdzgaitnieks. Pēc ķeizara nāves A. Repņins tika nosūtīts uz Rīgu - ģenerālgubernatora amatā. Kapakmens bija demontēts baznīcas pārbūvju gaitā, tāpēc apbedījuma atrašanās vietu precīzi noteikt ir apgrūtinoši.
Informācijas avoti:
«Rīgas dievnami. Arhitektūra un māksla». – Rīga, 2007.
Ilustrācijas tēmai
