Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca Smiltenē

Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca. – Smiltenes novads, Smiltene, Dārza ielā 14.

Smiltene ir pilsēta Vidzemē, Smiltenes novada administratīvais centrs. Pilsēta atrodas aptuveni 130 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Rīgas.

20. gadsimta beigās, 1891. gadā, pēc miertiesneša Vasīlija Saveļjeva iniciatīvas tika nolemts iekārtot Smiltenē pagaidu pareizticīgo baznīcu un skolu. Ziedojumus veica ne tikai pats V. Saveļjevs, bet arī viņa tēvs – īstenais slepenais padomnieks Aleksandrs Saveļjevs, kurš dzīvojis Maskavā, kā arī citi labdari. Pagaidu baznīcai tika noīrēts dzīvoklis, tajā bija ikonostass, kā arī svētkalpotāju tērpi, dievkalpojumu grāmatas, zvani un viss pārējais. 1893. gada 20. augustā pagaidu baznīca tika iesvētīta. Ap to laiku ziedojumu kopsumma jau bija pārsniegusi 4 tūkstošus rubļu.

1894. gada augustā Smiltenes muižas īpašnieks kņazs Pāvels Līvens (vācu: Lieven — sena Baltijas vācu muižniecības dzimta, baroni un kņazi — tulk. piez.), pēc Rīgas eparhijas ierosinājuma, uzdāvinājis zemesgabalu baznīcas un draudzes skolas celtniecībai. (19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā nelielās draudzēs pareizticīgo dievnamu nereti apvienoja ar baznīcas draudzes skolas ēku. Galvenais nosacījums bija zvanu torņa esamība – tulk. piez.)

1894. gada 30. novembrī Vendenas/ Cēsu baznīcas apriņķa prāvests t. Ādams Stepanovičs un būvuzņēmējs Rihards Devendruss parakstījuši līgumu par pareizticīgo dievnama un skolas celtniecību Smiltenē. 1895. gada 25. jūnijā notika baznīcas un skolas ēkas pamatakmens likšanas ceremonija.

Smiltenes dievnams tika celts pēc Maskavas arhitekta Fjodora Ribinska (1859–1942) projekta. Jau 1896. gada 8. septembrī ar Rīgas un Mītavas/Jelgavas arhibīskapa Arsēnija (Brjanceva; 1839-1914) svētību Smiltenes baznīca tika iesvētīta Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja, Likijas Miru arhibīskapa vārdā.

Dievnama altārsienā bija iemūrēts akmens ar uzrakstu, kas vēstīja, ka baznīca “tika uzcelta, pateicoties Aleksandra un Vasīlija Saveļjevu darbībai un rūpēm, par viņu un Maskavas iedzīvotāju labprātīgajiem ziedojumiem.” Kopējā ziedojumu summa sastādīja 7 tūkstošus rubļus.

Svētītāja Nikolaja baznīcas un skolas ķieģeļu ēka ir vienstāva, būvēta uz akmens pamatiem. Garumā nedaudz izstieptā kulta celtne tika sadalīta trijās daļās. Dievnama pamatapjoms ir augstāks, no austrumiem tam piebūvēta dauzstūrveida altāra apsīda, virs kuras slejas neliels sīpolveida kupols. Virs priekštelpas izbūvēts teltsveida zvanu tornis, ko vainago mazs sīpolveida jumols. Ēkas pamatapjoma sienas noslēdz trīsstūrveida frontoni, četrslīpju jumtu vainago sīpolveida kupols, kas balstās uz dekoratīvās zemkupola pamatnes.

Smiltenes baznīcas iekštelpās, centrā uz griestiem bija Svētā Gara attēls baloža veidolā, bet malās attēloti četri Evaņģēlisti. Dievnama interjeru rotāja mākslinieka F. Sokolova darinātais gaišs vienrindas ikonostass. Baznīcā bija 12 svētbildes. Dievnams tika uzbūvēts plašs un tā veidols izskatījās krāšņs.

Kapitālsiena atdalīja skolas klasi no dievkalpojumu telpas. Maksimālais skolēnu skaits klasē varēja sasniegt 40 cilvēkus. Vienlaicīgi ar dievnamu tika uzcelta arī patversmes divstāvu koka ēka. Baznīcu norobežoja koka žogs uz akmens pamatiem un stabiem. Blakus bija iestādīts augļu dārzs.

1897. gada 29. martā Smiltenē tika atvērta patstāvīga pareizticīgo draudze. Par ziedotāju līdzekļiem uzcēla koka māju priesterim, bet psalmotāji dzīvoja baznīcas draudzes skolas telpās. Pirmais baznīcas pārzinis bija t. Jānis Lietaviets, bet vēlāk šeit kalpojuši draudzes locekļu cienīti latviešu pareizticīgie priesteri - t. Augustīns Pētersons, t. Romāns Ziediņš un t. Andrejs Pakalniņš.

1909. gadā kņazs Pāvels Līvens teritorijā, kas atradās netālu no dievnama, bija piešķīris vēl aptuveni hektāru lielu zemesgabalu pareizticīgo kapsētas ierīkošanai.

Pareizticīgo draudze Smiltenē nebija liela. 1909. gadā tajā bija 146 draudzes locekļi, bet 1937. gadā – 106 draudzes locekļi, lielākoties latvieši.

Smiltenes Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca laimīgā kārtā pārdzīvojusi visas 20. gadsimta nedienas un nekad netika slēgta. Mūsu dienās dievkalpojumi dievnamā notiek divas reizes mēnesī, draudzes locekļu skaits nav liels.

2024. gads

Draudzē kalpojuši šādi garīdznieki:

No 1887. līdz 1908. gadam – t. Jānis Lietaviets (1866–1943).

No 1908. līdz 1914. gadam – t. Augustīns Pētersons (Rīgas un visas Latvijas metropolīts no 1936. līdz 1940. gadam; 1873–1955).

Līdz 1922. gadam – t. Pēteris Auniņš (1860–?).

No 1922. līdz 1927. gadam – t. Romāns Ziediņš (1857–1927).

1927. gadā – t. Kirils Kaņeps (1879–?).

No 1929. līdz 1941. gadam – t. Andrejs Pakalniņš (1866–?).

No 1936. līdz 1951. gadam – t. Aleksandrs Mecs (1874–1951).

No 1944. līdz 1946. gadam un no 1952. līdz 1954. gadam – t. Nikolajs Koļencevs (1896–1975).

No 1955. līdz 1966. gadam – t. Joanns Terjohins (1904–1966).

No 1967. gada – t. Aleksandrs Sergejevs (1898–1971).