Kunga Pretīmņemšanas baznīca Skaņkalnē
Kunga Pretīmņemšanas baznīca. – Valmieras novads, Skaņkalnes pagasts, Skaņkalne, Skaņkalnes iela.
Skaņkalne (agrāk – Skulberģi) ir vidējciems Valmieras novada Skaņkalnes pagastā. Tas atrodas Salacas upes krastā, kas atdala šo apdzīvoto vietu no Mazsalacas pilsētas, ar kuru vidējciema teritorija ir faktiski saplūdusi. Apdzīvotā vieta izveidojusies ap bijušās Skulberģu muižas (vācu: Kolberg) centru. Muiža atradusies uz zemes, ko mestrs Johans Freitāgs no Loringhofas 1487. gadā dāvinājis Heinriham Kolbergam, no kura arī cēlies agrākais muižas latviskais nosaukums “Skulberģi”.
Kolbergas (jeb Skulberģu) pareizticīgo latviešu draudze par godu Kunga Pretīmņemšanai tika atklāta pēc 1859. gada 14. maija Sv. Sinodes rīkojuma. Sākotnēji dievkalpojumi notikuši privātajā īres namā. 1870. gadā par draudzes locekļu savākto naudu Skulberģu muižas teritorijā tika uzcelts koka skolas un lūgšanu nams ar palīgceltnēm. Tajā arī notikuši pareizticīgo dievkalpojumi.
Pakāpeniski draudzes locekļu skaits pieaudzis, 19. gadsimta beigās to skaits pārsniedza 350 cilvēkus. Tāpēc radās nepieciešamība būvēt dievnamu. Dievlūdzēji bija neapmierināti ar skolas un lūgšanu nama nepietiekamo ietilpību un krāšņumu. 1894. gada 21. augustā tēvs Sergijs Azelickis, kā arī baznīcas vecākais un draudzes locekļu grupa nosūtījuši vēstuli Rīgas un Mītavas/ Jelgavas arhibīskapam Arsēnijam (Brjancevam; 1839–1914). Vēstulē cita starpā bija rakstīts: “Jūsu Ekselence, visžēlīgais Tēvs un Arhibīskaps [..] uzdrošināmies vērsties pie Jums ar vissirsnīgāko lūgumu iekārtot pie mums Dieva namu. Mūsu lūgšanu nams ir gan no ārpuses, gan iekšpusē nabadzīgs un neizskatīgs.”
1897. gada janvārī Rīgā notikusi dievnama celtniecības Skulberģos/ Skaņkalnē potenciālo darbuzņēmēju mazāksolīšana. Tajā uzvarējis Pēteris Šteinbergs, kurš apņēmās uzcelt mūra baznīcu par 12 tūkstošiem 350 rubļu. 1897. gada 11. maijā arhibīskaps Arsēnijs (Brjancevs) piedalījies baznīcas par godu Kunga Pretīmņemšanai pamatakmens iesvētīšanas ceremonijā.
Baznīcas projekta autors bija poļu izcelsmes eparhiālais arhitekts Vladimirs Lunskis (1862–1920).
1898. gada 27. augustā Valmieras baznīcas apriņķa prāvests tēvs Vladimirs Šahovs ziņojis Rīgas un Mītavas/ Jelgavas arhibīskapam Agafangelam (Preobraženskim; 1854–1928) par baznīcas celtniecības pilnīgu pabeigšanu: “Uzbūvēta pēc apstiprinātā plāna, izturīga un no augstas kvalitātes materiāliem.” Šis pats priesteris drīz paziņojis Virsganam: “Man ir tas pienākums godbijīgi paziņot Jūsu Ekselencei, ka ar Jūsu Ekselences svētību un atļauju, saskaņā ar 1898. gada 28. augusta rezolūciju, 1898. gada 13. septembrī es līdzdalībā ar apkaimes garīdzniekiem esmu iesvētījis jaunuzcelto baznīcu Kolbergā. Baznīca līdz iesvētīšanas dienai ir sakārtota pienācīgā un pilnīgā kārtībā. Apgādāta ar pietiekamu daudzumu liturģisko piederumu un visu nepieciešamo tās iesvētīšanai.”
Skaņkalnes baznīca ir būvēta eklektisma arhitektūras stilā, harmoniski apvienojot savā veidolā bizantiešu un senkrievu arhitektūras formas. Kulta ēka ir celta no šķeltiem laukakmeņiem, bet stūri, dzegas, logu un durvju ailes veidotas no sarkaniem ķieģeļiem. Centrā virs paaugstinātā dievnama pamatapjoma četrslīpju jumta slejas sīpolveida kupols, kas balstās uz dekoratīvās zemkupola pamatnes. Horizontālās pamatapjoma dzegas akcentētas ar sešiem smailiem dzeguļiem. Virs priekštelpas no sarkanajiem ķieģeļiem izbūvēts divstāvu teltsveida zvanu tornis, ko vainago sīpolveida jumols. Dienas gaisma ieplūst dievnamā caur ķīļveida formas logiem.
1937. gadā Skulberģu/ Skaņkalnes pareizticīgo latviešu draudzē bija 70 draudzes locekļu.
1961. gada beigās padomju ateistiskā režīma institūcijas slēdza Skaņkalnes pareizticīgo baznīcu. Kulta ēka tika nodota vietējai kolektīvajai saimniecībai (kolhozam) “Skaņaiskalns” noliktavas iekārtošanai tajā.
20. gadsimta 80. gadu beigās priekšsēdētāja Ziedoņa Ziediņa vadītā kolektīvā saimniecība uzsāka Skaņkalnes Kunga Pretīmņemšanas baznīcas ēkas remontu.
Dievnama atjaunošanas darbi turpinās arī mūsu dienās, taču Skulberģu/ Skaņkalnes pareizticīgo latviešu draudze tika atjaunota jau 2010. gadā, kas aktivizēja renovācijas darbu veikšanu. Tostarp draudzes locekļi paši saviem spēkiem labiekārtoja teritoriju baznīcas apkārtnē.
Vairākas reizes mēnesī Skaņkalnes dievnama iekštelpu priekšdaļā notiek dievkalpojumi, kurus šeit noturēt ierodas priesteris t. Pāvils Kušnarjovs no Limbažu Kristus Apskaidrošanās pareizticīgo baznīcas.
Skaņkalnes Kunga Pretīmņemšanas pareizticīgo baznīca ir vietējās nozīmes kultūrvēsturiskais piemineklis.
2024. gads
Draudzē un dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:
Līdz 1862. gadam – t. Aleksandrs Baumanis (1838–1889).
1876.–1880. gadā – t. Pēteris Grīnvalds (1843–?).
1880.–1890. gadā – t. Vasīlijs Šalfejevs (1832–1890).
1891.–1903. gadā – t. Sergijs Azeļickis (1855–1903).
1903.–1912. gadā – t. Pēteris Auniņš (1860–?).
1927.–1929. gadā – t. Andrejs Pakalniņš (1866–?).
1929.–1932. gadā – t. Nikolajs Laucis (1901–1958).
1935.–1936. un 1943.–1944. gadā – t. Germans Žegalovs (1884–1955).
1939.–1941. gadā – t. Joanns Molotoks (1915–?).
1942.–1943. gadā – t. Jānis Briedis (1904–1949).
1943.–1945. gadā – t. Dimitrijs Osminskis (1878–1952).
1944.– 1945. gadā, līdz 1948. gadam – t. Aleksandrs Rozenšteins (1916–?).
1949.–1951. un 1956.–1960. gadā – t. Vladimirs Jansons (1899–1987).
1952. gadā – t. Boriss Bērziņš (1891–?).
Источники информации:
Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII–XXI веках. Справочник. Е. Щеников (сост.). – Рига, 2017. 421.–422. lpp.
