Vissvētās Dievmātes ikonas “Visu sērojošo Prieks” baznīca Salaspilī

Vissvētās Dievmātes ikonas “Visu sērojošo Prieks” baznīca. – Salaspils novads, Salaspils, Skolas ielā 19.

Salaspils ir novada administratīvais centrs. Pilsētas tiesības Salaspils ieguva 1993. gadā. Tā ir Rīgas piepilsēta, kas atrodas 18 kilometru attālumā no Latvijas galvaspilsētas centra un 16 kilometru attālumā no Ogres. Savā mūsdienu veidolā Salaspils veidojās saistībā ar blakus esošās Rīgas HES celtniecību, bet vēsturisko Salaspili appludinājusi uzbūvētās HES ūdenskrātuve.

Salaspils iedzīvotāju vidū bija daudz pareizticīgo, un 1990. gados šeit izveidojusies pareizticīgo draudze, kas ar Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Virsgana Aleksandra (Kudrjašova) svētību uzsāka dievnama celtniecību pilsētā.

Baznīca Salaspilī tika celta vairākus gadus. 2002. gada 27. oktobrī jaunuzceltā baznīca bija iesvētīta par godu Vissvētās Dievmātes ikonai “Visu sērojošo Prieks”. Draudzes locekļi tika apbalvoti ar LPB Virsgana svētītiem Goda rakstiem.

Pēc dažām ziņām, dievnama projektu izstrādājis arhitekts I. Kiseļovs. Kulta celtnes izmēri ir nelieli, taču tās veidols ir daiļš. Baznīcas četrstūrveida pamatapjomu sedz divslīpju jumts. Virs pamatapjoma divslīpju jumta izbūvēts celtnes otrais stāvs, tā trīsstūrveida frontoni ir norobežoti ar divslīpju jumtu. Centrā jumtu vainago zeltīts sīpolveida kupols un krusts. Altārdaļā pamatapjomam ir piebūvēta daudzstūrveida apsīda.

Baznīcas interjers ir krāšņs, to rotā zeltīts divrindu ikonostass ar griezumiem rotātiem Ķēniņa vārtiem. Teritorija ap dievnamu ir labiekārtota un ieskauta ar nelielu metāla žogu.

Salaspils pareizticīgo draudzes locekļu skaits pastāvīgi pieaudzis un izrādījās, ka nelielais Vissvētās Dievmātes ikonas “Visu sērojošo Prieks” dievnams pilsētai ir nepietiekams. 2005. gadā tika uzsākta otras, ievērojami lielākas baznīcas celtniecība. Tas ir mūra dievnams, kas iesvētīts svētā Lielmocekļa Georgija Uzvaras Nesēja vārdā. Tagad Salaspils draudzē darbojas divi dievnami – lielais un mazais. Dievkalpojumi parasti notiek svētā Lielmocekļa Georgija Uzvaras Nesēja baznīcā, taču arī Dievmātes ikonas “Visu sērojošo Prieks” dievnamā tiek noturēti dievkalpojumi.

Par nelielā dievnama svētlietu ir kļuvusi Vissvētās Dievmātes ikona “Visu sērojošo Prieks”. Sākumā baznīcā atradusies nekanoniski gleznotā ikona “ar grašiem” (grasis – sena sīknaudas vienība, sīka vara monēta – tulk. piez.). Lieta tāda, ka vēl 19. gadsimtā šāda ikona – nozīmējums no Maskavas oriģināla – atradusies kādā Sanktpēterburgas kapelā. Negaisa laikā kapelā, kur atradās ikona, trāpījis zibens. Taču svētbilde palikusi neskarta, tās virsmai tikai pielipušas sīkas vara monētas (graši), kas atradās blakus. Kopš tā laika šīs godinātās ikonas nozīmējuma (jeb kopijas) nosaukumam ir pievienots precizējums “ar grašiem”.

Ikona “Visu sērojošo Prieks” Salaspils dievnamam vispirms tika uzgleznota “ar grašiem”, taču pēc tam Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs (Kudrjašovs) devis svētību nomainīt to pret senatnīgo kanonisko tēlu. 2009. gada 6. novembrī, ikonas nomaiņas laikā, uz kiota stikla (kiots – īpašs izrotāts stiklots skapītis ikonas glabāšanai – tulk. piez.) negaidīti parādījies Vissvētās Dievmātes “Visu sērojošo Prieks” rokām nedarinātais tēls “bez grašiem”. Drīzumā, pēc tam, kad tika atklāts šis rokām nedarinātais tēls, baznīcā sākās dziedināšanas gadījumi.

Salaspils dievnama pārzinis virspriesteris Boriss Bakumenko to nosaucis par brīnumu, kas noticis pēc Dieva žēlastības un pateicoties Vissvētās Dievmātes lūgšanām.

Daugavpils bīskaps Aleksandrs (Matrjoņins) šo notikumu komentējis šādi: “Tas ir neapšaubāms brīnums, ko ir parādījusi Vissvētā Dievmāte Viņas ikonas “Visu sērojošo Prieks” svinību dienā. Jau pats ikonas nosaukums norāda, ka Dievadzemdētāja mierina visus, kas šajā grūtajā laikā sēro, vai ir garīgi nomākti [..]. Domāju, ka visiem Latvijas kristiešiem Vissvētās Dievmātes brīnumainā parādība ir Viņas īpašās žēlastības un aizbildniecības zīme.”

2010. gadā līdzīgs brīnumains notikums atkārtojās: uz cita kiota stikla parādījās Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja tēls. Šobrīd abi kioti joprojām atrodas savās vietās, bez ikonām.

2024. gads

Informācijas avoti:

Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII–XXI веках. Справочник. Е. Щеников (сост.). – Рига, 2017. 407.–408. lpp.

https://www.pareizticiba.lv/index.php?newid=8434&id=241

https://sobory.ru/article/?object=19114

Foto autors - Iļja Ļepetjans.