Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīca Salacgrīvā

Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīca. – Limbažu novads, Salacgrīva, Pērnavas ielā 12.

Salacgrīva ir pilsēta, kas atrodas Rīgas jūras līča austrumu piekrastē, Salacas upes grīvā. Attālums no Rīgas līdz Salacgrīvai ir 103 kilometri.

Pareizticīgo latviešu draudze Salacgrīvā (vācu vietvārda nosaukums: Salis) ir viena no vecākajām Rīgas eparhijas draudzēm, tā tika dibināta 1847. gadā. Sākotnēji dievkalpojumi notikuši baznīcas draudzes koka mājā. Vēlāk dievkalpojumi tika noturēti mūra mājā, kas agrāk piederējusi vietējam muižniekam.

Salacgrīvas baznīcas celtniecība sākās 1871. gadā. Dievnama projektu izstrādājis vācu izcelsmes Vidzemes arhitekts Roberts Augusts Pflūgs (1832–1885), kurš 19. gadsimta 70. gados tikai mūsdienu Latvijas teritorijā bija izstrādājis 14 baznīcu projektus.

1873. gada 15. aprīlī jaunuzceltā ķieģeļu baznīca tika iesvētīta par godu Vissvētās Dievmātes Patvērumam. Dievnama antiminsu (antiminss – Austrumu baznīcā ir altāra sega, uz kuras attēlotas Kristus ciešanu un apbedīšanas ainas un kurā iešūtas relikvijas – tulkot.piez.) vēl 1850. gada 4. jūnijā bija iesvētījis Rīgas un Mītavas/Jelgavas arhibīskaps Platons (Gorodeckis; 1803–1891).

Dievnams Salacgrīvā ir viens no labākajiem arhitekta R.A. Pflūga projektiem. No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā kulta celtne arhitektoniski ir risināta eklektikas stilā, apvienojot romāņu un krievu stila elementus. Plānojumā baznīca ir krustveida ar vienādiem taisnstūrveida, nedaudz pazeminātiem attiecībā pret centrālo apjomu, altārdaļas un pamatapjoma sānu rizalītu apjomiem (rizalīts – celtnes daļas izvirzījums visas ēkas augstumā – tulkot. piez.).Virs dievnama pamatapjoma slejas pieci sīpolveida kupoli, katrs no tiem balstās uz cilindriskas formas daudzšķautņu zemkupola pamata. Virs priekštelpas uzcelts augsts, slaids trīsstāvu teltsveida zvanu tornis, kas dekorēts ar arkveida elementiem.

Salacgrīvas baznīcas arhitektoniskā īpatnība ir liela apaļa velve, kas pārsedz dievnama centrālo apjomu. Velvi rotā gleznojumi, kas provinces dievnamiem Vidzemē ir retums. Baznīcas interjerā uzstādīts trīsrindu ikonostass, kas rotāts ar joniskā ordera pilastriem (pseidokolonnām). Altārdaļas labajā pusē ir izvietots kiots (aizstiklots skapītis ikonu glabāšanai – tulkot. piez.) ar Kristus Pestītāja ikonu, kreisajā pusē – kiots ar Vissvētās Dievadzemdētājas ikonu.

1872. gadā par Rīgas eparhijas līdzekļiem tika uzceltas divas baznīcas klēra mājas. Turklāt klērs tika apveltīts ar četrām desetīnām zemes (desetīna – vecā zemes platības mērvienība Krievijas impērijā, kas vienāda 1,09 hektāriem – tulkot. piez.) no valsts muižas, bet no Meža departamenta saņēmis lietošanā mežu.

1878. gadā Dievmātes Patvēruma dievnama teritorija par draudzes locekļu līdzekļiem tika apjozta ar mūra žogu. Aptuveni četru kilometru attālumā no baznīcas atradās pareizticīgo kapi.

R.A. Pflūgs bija projektējis arī skolas mūra ēku draudzes vajadzībām. 1893. gadā draudzē par vietējo zemnieku un skolu padomes līdzekļiem tika uzcelta palīgskolas ēka. 1909. gadā baznīcas draudzē bija 4 skolas. Tajā pašā gadā pareizticīgo latviešu draudzē bija 2671 draudzes locekļi.

Pēc 1937. gada datiem, Salacgrīvas pareizticīgo latviešu draudzē bija 2500 draudzes locekļu.

Otrā pasaules kara laikā Salacgrīvas baznīca zaudējusi savu lielo zvanu. Vācu okupācijas varas iestādes devušas rīkojumu to noņemt un nosūtīt pārkausēšanai uz Limbažiem. Taču vietējiem iedzīvotājiem izdevās slepeni nogādāt zvanu atpakaļ Salacgrīvā. Tomēr drīzumā sekoja atkārtota pavēle: nosūtīt zvanu uz pārkausēšanu.

Jaunais 700 kilogramus smagais lielais zvans Salacgrīvas dievnamā tika nogādāts 2008. gadā. Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs (Kudrjašovs) iesvētījis šo zvanu 2008. gada 4. jūnijā. Kad zvans tika iesvētīts, Virsgans Aleksandrs sacīja:“Kad baznīcas zvani tiek iesvētīti un novietoti dievnama zvanu tornī, un, kad iesvētītais zvans sāk zvanīt, baznīca iegūst savu balsi. Tagad šī baznīcas balss ir dzirdama visiem cilvēkiem, kas dzīvo apkārt. Domāju, ka šodienas notikums ir liels ieguldījums Pareizticības atdzimšanā latviešu vidū. Zvani vēstīs par mūsu Baznīcas vienotību, vēstīs par nemitīgām lūgšanām, kas tiek raidītas Dievam.”

Salacgrīvas Vissvētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīca un draudze turpina darboties arī mūsu dienās, dievkalpojumi baznīcā notiek latviešu valodā.

Daudzus gadus Salacgrīvā svētkalpojis virspriesteris t. Valērijs (Viesturs) Krastiņš (1949–2020), līdztekus tam viņš kalpojis arī pareizticīgo latviešu draudzēs Alojā, Ainažos un Māļos (Ežos), kopš 2010. gada t. Valērijs bija Svētā Nikolaja draudzes pārzinis Kosā (ciems Cēsu novadā).

2023. gads

Dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki:

No 1862. līdz 1870. gadam – t. Anānijs Deksnis (1837–1870).

No 1881. līdz 1887. gadam – t. Nikolajs Nevdačins (1839–1887).

No 1888. līdz 1896. gadam – t. Pāvils Kārkliņš (1858–?).

No 1896. līdz 1832. gadam – t. Karps Grundulis (1862–1932).

No 1932. līdz 1941. gadam – t. Nikolajs Laucis (1901–1958).

No 1940. līdz 1943. gadam – t. Leonīds Zūments (1909–?).

No 1949. līdz 1952. gadam – t. Jānis Lielnors (1919–?).

No 1963. līdz 1964. gadam – t. Vladimirs Iesalnieks (191–?).

No 1964. līdz 1973. gadam – t. Aleksijs Tihomirovs (1911–1984).

Informācijas avoti: