Svētā Nikolaja Jūras katedrāle Liepājā
Svētā Nikolaja Jūras katedrāle. – Liepājā, Karaostā, Katedrāles ielā 7.
Liepājas Svētā Nikolaja Jūras katedrāle ir viena no lielākajām un greznākajām Baltijas jūras krastos. Katedrāle ir celta Lībavas (Liepājas) garnizona un Imperatora Aleksandra III Kara ostas kuģu komandu vajadzībām.
Jūras katedrāles pamatakmens tika likts 1901. gada 4. jūnijā; katedrāli iesvētīja 1903. gada 9. septembrī (pēc jaunā stila), imperatoram Nikolajam II, viņa ģimenes locekļiem un cara galminiekiem klātesot. Iesvētīšanas ceremonijā piedalījušies arī Kurzemes guberņas un Liepājas pilsētas varas pārstāvji. Katedrāles celtniecība izmaksājusi Krievijas Impērijas valsts budžetam pusmiljonu rubļu.
Katedrāles projekts tika izstrādāts eklektisma stilā, apvienojot 19. gadsimta otrajā pusē - 20. gadsimta sākumā sakrālo celtņu arhitektūrā dominējošo krievu-bizantiešu (jeb neobizantisko) stilu un senkrievu arhitektūras elementus, kas raksturīgi laikmetam pirms Pētera I valdīšanas. Projekta autors ir izcilais krievu arhitekts, Sanktpēterburgas Civilinženieru institūta profesors Vasilijs Kosjakovs (1862–1921); viņa izcilāko projektu vidū ir neobizantiskā stila pērle – Svētītāja Nikolaja Brīnumdara Jūras katedrāle Kronštatē (pilsēta Krievijā, Somu līča Kotlinas salā).
Piecu kupolu dievnams ar augstu zvanu torni, kas atrodas virs galvenās ieejas, un trim altāriem (viens altāris atrodas centrālajā daļā un divi – sānos) ir grandioza un vienlaicīgi gleznaina kulta celtne. Augsts ar granītu un smilšakmeni apšūtais cokols arhitektoniski it kā piepaceļ dievnamu, lai tā apjoms dominētu pāri apkārtējai teritorijai. Sienas ir mūrētas no sarkanajiem ķieģeļiem un apdarinātas ar dzeltenajiem figūrķieģeļiem, kas veido interesantus rakstus. Ārsienas ir rotātas ar apzeltītām un majolikas flīzēm, mozaīku, greznotas ar lieliskām ikonām, ornamentiem un tekstiem no Svētajiem Rakstiem.
Centrālais altāris, kā arī viss dievnams, ir iesvētīts par godu Svētītājam Nikolajam Brīnumdarim, Likijas Miras arhibīskapam, kuru jūrnieki izsenis uzskatījuši par savu Debesu Aizstāvi. Dienvidu puses sānaltāris ir iesvētīts par godu Kunga Kristīšanai, ziemeļu puses sānaltāris – par godu Svētītājam Aleksijam, Maskavas metropolītam.
Četri katedrāles fasādes frontoni ir greznoti ar uzrakstiem no Svētajiem Rakstiem baznīcslāvu valodā un ikonām no zelta mozaīkas. Austrumu fasādes frontonu grezno Kristus Pestītāja ikona; dienvidu fasādes frontonu – Vissvētās Dievmātes ikona “Zīmes Jaunava” un sv. labticīgā kņaza Ņevas Aleksandra ikona; rietumu fasādi grezno Rokām Nedarinātā Pestītāja Tēla ikona; ziemeļu fasādi – sv. Nikolaja Brīnumdara ikona un sv. metropolīta Aleksija ikona. Frontonus virs visām ikonām grezno uzraksti no Svētajiem Rakstiem. Sienu rozetes ir darinātas majolikas tehnikā. Visi mozaīkas tehnikā veidotie tēli un fasādes dekoratīvie elementi ir darināti Sanktpēterburgā Vladimira Frolova (1874–1942) darbnīcā, pēc tādu krievu glezniecības vecmeistaru metiem, kā Viktors Vasņecovs (1848–1926), Mihails Ņesterovs (1862–1942) un Vasilijs Beļajevs (1867–1928).
Liepājas Jūras katedrāles iekšējā telpa ir apbrīnojama lieluma ziņā. Katedrālei ir četras lokveida arkas, kuras krustojas un balsta velves ar kupoliem un centrālos cilindrus. Šāds arhitektoniskais risinājums ļāva daudz vairāk paplašināt iekšējo telpu un nodrošināt iespēju redzēt dievkalpojumu no jebkuras vietas dievnamā. Katedrālei bija brīnišķīgs iekšējais izkārtojums: ikonas zeltītos ietvaros, trīs ikonostasi. Uz soleju, kas atdalīta no pārējā dievnama ar kaltām restēm, veda trīs marmora kāpnes. Virs centrālā altāra altārgalda atradās unikāla izpildījuma zelta pārklājs, kas simbolizēja Dieva Patvērumu.
Jūras katedrālē vienlaicīgi varēja uzturēties 1500 cilvēku. Sākotnējais katedrāles interjers līdz mūsu dienām nav saglabājies. [..] Patlaban interjera autentiskie priekšmeti ir vienīgi metāla kaluma režģis uz korēm un trīs marmora kāpnes pie katra no trim altāriem.
Pirmā pasaules kara laikos Jūras katedrāle cietusi lielus zaudējumus. Sākoties karadarbībai, tika pieņemts lēmums par ikonu un katedrāles vērtslietu evakuāciju uz Austrumiem. Okupējot Lībavu, vācieši ierīkojuši katedrāles ēkā aptiekas noliktavu.
20. gadsimta 20. gados dievnams tika atsavināts pareizticīgo draudzei, tajos laikos sv. Nikolaja katedrālē tika noturēti dievkalpojumi luterāņiem – Latvijas armijas militārpersonām. Ikonostass, kas atradies katedrālē, tika demontēts. Šo smalko kokgrebuma apzeltīto ikonostasu, kas izpildīts neokrievu stilā (pēc arhitekta V. Kosjakova projekta), 20. gadsimta sākumā Liepājas sv. Nikolaja Jūras katedrālei bija dāvinājis imperators Nikolajs II. 1939. gadā ikonostasa centrālo daļu pārveda no Liepājas un uzstādīja Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē, bet 1960. gadu sākumā to pārnesa uz Rīgas Svētās Trijādības katedrāli (kur šis ikonostass atrodas arī pašreiz).
Otrā pasaules kara laikā Jūras katedrāles ēkā tika ierīkota pārtikas noliktava, bet pēc tam – vācu armijas pretgaisa aizsardzības punkts. Bronzas zvani tika demontēti.
Pēc Otrā pasaules kara, bezdievīgās padomju varas laikos, katedrāles interjers tika pilnībā iznīcināts. Katedrāles ēkā tika atvērts matrožu klubs ar kinozāli, sporta ringu un ar tā saucamo “sarkano stūrīti”. Lai pieklusinātu ēkas akustiku, dievnama kupols tika aizliets ar betonu. Mozaīkas, kas greznoja kulta ēkas sienas, tika nodauzītas, gleznojumi - aizkrāsoti.
Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, 1991. gada septembrī, kad no Latvijas teritorijas tika izvests padomju karaspēks, Jūras katedrāles ēka nodota Latvijas Pareizticīgās Baznīcas rīcībā.
Jau pēc diviem mēnešiem izpostītajā katedrālē noticis pirmais dievkalpojums, klātesot Liepājas pilsētas vadības pārstāvjiem un militārpersonām. 1992. gada 6. janvārī notikusi dievnama mazā iesvētīšana. Pēc tam tika uzsākti katedrāles rekonstrukcijas darbi, kurus bija iespējams īstenot, pateicoties daudziem ziedojumiem. Naudu katedrāles restaurācijai ziedojušas gan privātpersonas, gan komercstruktūras.
Pēc pašu nepieciešamāko rekonstrukcijas darbu pabeigšanas,1997. gada 20. jūlijā notikusi dievnama lielā iesvētīšana – Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps (vēlāk – Metropolīts) Aleksandrs (Kudrjašovs) iesvētījis centrālo altāri un visu Liepājas Jūras katedrāles ēku.
Oļegs Puhļaks
Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-1910). – Рига, 2010. (“Baltijas krievi: vēsture kultūras pieminekļos (1710–1910)”). – Rīga, 2010. g.
(saīsināts un papildināts tulkojums no krievu valodas)
P. S. Saskaņā ar 2018. gada datiem, restaurācijas darbi Liepājas Svētā Nikolaja Jūras katedrālē nemitīgi turpinās.
Ostas baznīcā un Svētā Nikolaja Jūras katedrālē kalpojuši šādi ievērojami garīdznieki:
No 1899. līdz 1914. gadam – t. Vladimirs Arhangeļskis (1869–1919).
No 1903. līdz 1914. gadam – psalmotājs (1903–1904); no 1904. gada – priesteris t. Romāns Passīts (1875–1941).
Informācijas avoti:
Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam.– Klaipēda. 1991. 81. lpp.;
S. Rusmanis, I. Vīks. Kurzeme. – Rīga. 1993. 24. lpp.;
Хмелевская Е.М., Фролов А В. Художник-мозаист В.А. Фролов. «Искусство». 1966. № 5. 43.–47. lpp.;
Лиепайский Свято-Никольский морской собор. – Русская газета Балтии. 1994. № 6 (18). 3. lpp.;
http://www.pravoslavie.lv/index.php?newid=402&id=88
http://www.morskoj-sobor.lv/ru/
Фотографии Морского Никольского собора в Кронштадте
Svētā Nikolaja Jūras katedrāles foto sk. – FB Liepājas Svētā Nikolaja Jūras katedrāle.
