Stefans Šimanskis

Stefans (Stepans) Šimanskis (1868. g. 7. janvārī Harkivā, Krievijas impērijā – 1931. g. 7. februārī Rīgā, Latvijas Republkā) – Rīgas Politehniskā institūta ķīmijas tehnoloģijas profesors, izcils speciālists krāsu tehnoloģiju jomā, inženiera N. Okolo-Kulaka Rīgas Krievu tehnikuma direktors.

1878. gadā Stefans (Stepans) Šimanskis iestājies Harkivas reālskolā, kuru absolvējis 1887. gadā. Tajā pašā gadā viņš iestājies studēt Rīgas Politehnikuma Ķīmijas nodaļā. 1887. gada 6. oktobrī viņš kļuvis par krievu studentu korporācijas Fraternitas Arctica biedru. 1895. gada jūnijā S. Šimanskis ar izcilību absolvējis Rīgas Politehnikumu, iegūdams inženiera ķīmiķa kvalifikāciju.

Pēc studiju pabeigšanas S. Šimanskis atgriezies dzimtajā pilsētā – Harkovā,  tomēr uzturējies tur tikai gadu un tad devies uz Sanktpēterburgu, kur iekārtojies par speciālistu Ohtas šaujampulvera rūpnīcās.

1897. gadā Stefans Šimanskis atkal pārcēlās uz Rīgu, kur Rīgas Politehniskā institūta (RPI – tā no 1896. gada tika pārdēvēts Rīgas Politehnikums; patlaban – Rīgas Tehniskā universitāte) Ķīmijas nodaļā sācis strādāt par asistentu Kvalitatīvās analīzes laboratorijā. Pēc tam, 1898. gadā, viņš ticis komandēts uz Eiropu.

1899. gadā S. Šimanskis atgriezās Rīgā, šeit viņš saņēmis ķīmijas tehnoloģijas pasniedzēja amatu Rīgas Politehniskajā institūtā.

Tieši tad arī sākusies Stefana Šimanska karjeras izaugsme. Par viņa karjeras virsotni kļuva tas, ka 1911. gadā viņam piešķirts ordinārā profesora amats, kā arī – valsts padomnieka civildiensta pakāpe (kopš 1905. gada).  Pēc speciālistu liecībām, profesors Šimanskis kā zinātnieks bija tālu apsteidzis savu laiku.

1915. gadā, Pirmā pasaules kara laikā, sakarā ar vācu armijas tuvošanos Rīgas Politehniskais institūts ticis evakuēts no Rīgas – sākumā uz Jurjevu (jeb Tērbatu, patlaban – Tartu, Igaunija), bet pēc tam – uz Maskavu. Kopā ar RPI evakuācijā bija devušies studenti un pasniedzēji.

1918. gadā Krievijā, Ivanovovozņesenskas pilsētā (no 1932. gada – Ivanova) uz Rīgas Politehniskā institūta bāzes tika dibināts Ivanovovozņesenskas Politehniskais institūts, kurā S. Šimanskis ticis iecelts Šķiedrvielu materiālu tehnoloģijas katedras vadītāja amatā (viņš bijis šīs katedras dibinātājs), kā arī par Ķīmijas fakultātes prodekānu. Ieņemot šo amatu, profesors Šimanskis aktīvi nodarbojies ar mācību procesa organizēšanu Ķīmijas fakultātē. Viņa darbs noritēja, cieši sadarbojoties ar Ivanovovozņesenskas tekstilrūpnīcām un manufaktūrām. Līdztekus tam pilsētas 1. bibliotēkā profesors lasījis lekcijas, kas veltītas higiēnai, darba drošībai un darba apstākļu uzlabošanai uzņēmumos.

1922. gadā  profesors Šimanskis pārcēlās dzīvot uz Rīgu, kur viņš cerējis pasniegt ķīmiju Latvijas Universitātē. Tomēr šis darbs viņam tika atteikts.

No 1928. līdz 1931. gadam S. Šimanskis ieņēmis direktora amatu un pasniedzis ķīmiju inženiera N. Okolo-Kulaka Rīgas Krievu tehnikumā. Visu šo laiku viņš turpinājis strādāt Rīgā, neskatoties uz lielu daudzumu vilinošu darba priekšlikumu, kas nākuši no ārzemēm.

1931. gadā, morāli neizturēdams kvēli mīlētās dzīvesbiedres aiziešanu viņsaulē, Stefans Šimanskis veicis pašnāvību. Viņš apbedīts Rīgas Pokrova (Vissv. Dievmātes patvēruma) kapos.

Pēc sevis profesors Stefans (Stepans) Šimanskis atstājis prāvu zinātnisku mantojumu – lielu daudzumu zinātnisko darbu krievu, vācu un latviešu valodā, kā arī ne mazums rakstu nacionālās kultūras jautājumos.

Profesora Šimanska apbalvojumi (Krievijas):

Sv. Staņislava 2. pakāpes ordenis;

Sv. Annas 2. pakāpes ordenis.  

Nikolajs Putiļins

Informācijas avoti:

Materiāli no krievu studentu korporācijas Fraternitas Arctica arhīva;

Album Academicum des Politechnikum zu Riga (1862-1912);

Laikraksts «Новый голос», 1931. g. 8. februāris;