Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca Rugāju ciemā
Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca. – Balvu novads, Rugāju pagasts, Rugāju ciems, Lubānas iela 19A.
Rugāji ir apdzīvota vieta Latgalē, Balvu novadā, pagasta administratīvais centrs. Ciems atrodas Vārnienes upes krastos. Attālums līdz Balviem ir aptuveni 18 kilometri. Pašreizējais Rugāju ciema nosaukums cēlies no kādreizējās Balvu muižas dzirnavnieka uzvārda.
1904.–1906. gadā Valsts Zemnieku zemes banka iegādājās Bolovskas/ Balvu un Rugāju (tolaik saukta par Aleksandropoli) apkārtnē zemi un piešķīra zemniekiem zemesgabalus uz tiem izdevīgiem nosacījumiem. Tādēļ iedzīvotāju skaits šajās vietās bija manāmi pieaudzis, tomēr drīz vien atklājies, ka šeit nav ne skolas, ne pareizticīgo baznīcas, bet līdz tuvākajai Balvu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas baznīcai nokļūt nebija viegli gan attāluma dēļ, gan arī tāpēc, ka pārvietoties nācies pa sliktiem meža ceļiem.
Trauksmi sacēlusi Zemnieku zemes banka un pēc tam Sv. Sinode piešķīrusi 5 tūkstošus rubļu divu pareizticīgo dievnamu celtniecībai šajās vietās, vēl 3 tūkstošus ziedojis imperators Nikolajs II.
1913. gada 21. jūnijā notikusi pareizticīgo dievnama Aleksandropolē/ Rugājos pamatakmens likšanas ceremonija. Pēc dažiem mēnešiem, 1913. gada 3. oktobrī Zemnieku zemes banka uzdāvinājusi jaunceļamās baznīcas īpašumā zemesgabalu. Rezultātā dievnamam un baznīcas klēram tika atvēlēti 36,81 hektāri zemes, bet skolai – vēl trīs hektāri.
1915. gada 13. septembrī jaunuzceltais dievnams tika svinīgi iesvētīts Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja, Likijas Miru arhibīskapa vārdā. Vietējais iedzīvotājs Aleksandrs Petrovs, kurš bija aktīvi piedalījies dievnama būvniecībā, tika apbalvots ar Arhibīskapa Pateicības rakstu.
Baznīca uzbūvēta koka guļbūves veidā, tās izmēri: 25,6 metrus gara, 8,53 metrus plata, 5,35 metrus augsta. Dievnama pamatapjoms plānojumā ir četrstūrains, iegarens, ar četrslīpju jumtu. Virs pamatapjoma uzbūvēts neliels četveriks (četveriks ir četrstūrains plānā apjoms krievu un ukraiņu arhitektūrā – tulkot. piez.), ko vainago sīpolveida kupols. Austrumpusē pamatapjomam piekļaujas skaldņveida altārdaļas apsīda, virs kuras slejas sīpolveida jumols. Rietumpusē virs priekštelpas uzbūvēts teltsveida zvanu tornis, ko vainago sīpolveida jumols. Priekštelpai piebūvēts segts lievenis. Blakus Rugāju baznīcai ir ierīkota kapsēta.
Ticīgo skaits Rugāju pareizticīgo draudzē pakāpeniski pieauga. Tā, 1919. gadā šeit bija 616 draudzes locekļu, 1927. gadā – 763, bet 1937. gadā – 870 draudzes locekļu, to skaitā 30 latviešu.
1935. gadā, pateicoties Svētītāja Nikolaja baznīcas pārziņa t. Nikolaja Krasnogorodska (kurš bija arī Viļakas prāvestības prāvesta palīgs) pūliņiem, tika veikts dievnama kapitālais remonts. 1937. gadā par draudzes locekļu finanšu līdzekļiem ap dievnamu tika uzcelts jauns koka žogs uz cementa stabiem.
Rugāju Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja draudze un baznīca darbojas arī mūsu dienās. Tā ir viena no retajām pareizticīgo baznīcām Latvijā, kurai iekštelpās ir gaiša koka grīda.
Kopš 1998. gada Rugāju pareizticīgo dievnams ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. 2013. gada 5. decembrī Rugāju Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja pareizticīgo draudzei piešķirts “Sabiedriskā labuma statuss” kultūras veicināšanas jomā.
2014.- 2015. gadā Rugāju dievnamā tika veikti remontdarbi – renovēti virsaltāra kupoli ar krustiem un zvanu tornis; iekštelpās renovēta koka grīda, nokrāsotas sienas un uzstādīta krāsns, bet 2016. gadā apkārt baznīcai tika uzstādīts jauns žogs (identisks vecajam).
Kopš 1998. gada Rugāju pareizticīgo draudzē svētkalpo priesteris t. Aleksandrs Oļipovs.
2024. gads
Dievnamā kalpojuši šādi garīdznieki :
1913.–1919. gadā – t. Joanns Nosevičs (1881–1953).
Līdz 1917. gadam – t. Jevstratijs Rušanovs (1873–1956).
1920.–1939. gadā – t. Nikolajs Krasnogorodskis (1895–?).
1939.–1940. gadā – t. Jakovs Zjatjevs (1881–1949).
1945.–1954. gadā – t. Boriss Deņisovs (1918–1971).
1949.–1953. gadā – t. Vasīlijs Nosevičs (1918–?).
1953.–1960. gadā – t. Sergijs Mīkstiņš (1912–?).
1963. gadā – t. Vladimirs Iesalnieks (1912 –?).
1965.–1977. gadā – t. Anatolijs Maksimovs (1916–?).
Informācijas avoti:
С. П. Сахаров «Православные церкви в Латгалии», изд. Рига, 1939 г. 32.–33. lpp.
Православные храмы и приходы на территории Латвии в XIII-XXI веках. Справочник. Е. Щеников (сост.). – Рига, 2017. 403.–404. lpp.
https://sobory.ru/article/?object=07852
https://turisms.balvi.lv/ko-redzet/rugaju-pareizticigo-baznica/
http://balvurcb.lv/kb/index.php?View=entry&EntryID=120
Foto autors – Vladimirs Tkačenkovs, 2015. g.